Kokteilis
Veselam

Sargeņģelis uz trauslās robežas. Intervija ar neatliekamās medicīnas ārstu Pēteri Tomiņu7

Foto – Marta Purmale

Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas neatliekamās medicīnas virsārsts PĒTERIS TOMIŅŠ ik dienu pavada dzīvības un nāves trauslās robežas tuvumā. Pirms četriem gadiem viņš bija viens no galvenajiem valstī lielākās un modernākās Neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas klīnikas veidotājiem, kuru vadīja līdz jūnija vidum. Tagad, kā pats saka, atkal vairāk atgriezies medicīnā un mazliet mierīgākos ūdeņos.

Kāpēc savulaik izvēlējāties specializējāties anestezioloģijā?

Tajā mani ievilka kursabiedrs Juris Vaters, tagad profesors Vašingtona universitātē Sietlā, kā arī mans izcilākais skolotājs Egils Krastiņš Bērnu slimnīcā. Sākumā mans mērķis nebija glābt cilvēkus. Studēt medicīnu izvēlējos tāpēc, ka gribēju uzzināt, kā darbojas cilvēka organisms. Praktiskajā medicīnā to visvairāk pēta anestezioloģijā un reanimatoloģijā.

Daudzi baidās no narkozes. Vai tā patiesi var atņemt vairākus dzīves gadus?

Droši vien pašas pirmās narkozes ar hloroformu nebija organismam vienaldzīgas, un cilvēkiem ar nodzertām aknām tās varētu būt īpaši bīstamas. Taču mūsdienās narkoze, kas norit bez komplikācijām, neatstāj nevēlamas sekas. Ātri iesit galvā un tikpat žigli acis vaļā. Kad vēl strādāju Cēsu slimnīcā, kāda mana paciente mūža laikā bija saņēmusi vairāk nekā 700 narkožu, bet tāpēc nenomira un dumja arī nebija. Jāteic gan, ka tādi gadījumi, kad atsāpināšana vajadzīga tik bieži, medicīnā ir reti.

Anesteziologu operācijas laikā varētu salīdzināt ar sargeņģeli, tomēr galvenais ir ķirurgs. Vai neesat juties kā otrajā plānā?

Sabiedrībā pastāv priekšstats, ka ķirurgs spēlē pirmo vijoli, taču viņš nevar iztikt bez anesteziologa – sargeņģeļa, kurš gādā par visu pārējo, lai notiktu operācija. Ķirurgs var tikai to, ko spēj nodrošināt anesteziologs, pareizi sagatavojot pacientu šim procesam, izvadot cauri tam un tā sekām. Dažas operācijas var salīdzināt ar piedzimšanu no jauna, piemēram, vesela revolūcija organismā ir iedzimtas sirdskaites korekcija, pēc kuras anesteziologam jānodrošina sirds darbs un asinsrite, kas nereti ir visai sarežģīti.

Strādājot šajā amatā, lielākoties jāpārzina visa medicīna, jo, piemēram, slimniekam, kuram tiek aizšūta bruka, var būt kupla citu slimību buķete. Tomēr anesteziologi aizvien vairāk specializējas. Mani gan darba dzīve ir iemetusi dažādās jomās. Neesmu strādājis vienīgi kardioanestezioloģijā.

Droši vien operācijas laikā esat piedzīvojis pacienta dzīvībai bīstamas situācijas…

Visur, kur rīkojas ar spēcīgiem medikamentiem un asām adatām, kā to dara anesteziologi, var notikt kaut kas neparedzēts. Anesteziologs ir vienīgais ārsts, kas, objektīvi spriežot, slimnieka stāvokli pasliktina – atņem viņam prātu, runas spējas, aptur elpošanu. Viņš strādā ar slimiem pacientiem, kam sirds no medikamentiem var apstāties pavisam, taču tā notiek ļoti retos gadījumos. Diemžēl pilnīgi objektīvi ne vienmēr visus var izglābt. Dieva plāns taču arī paredz aiziešanu no šīs pasaules. Brīnos, ka kādreiz pie mums atved ļoti vecu un slimu cilvēku un, ja viņš nomirst, radinieki ir šausmīgi neapmierināti.

 


Cik kinofilmās par neatliekamās medicīnas palīdzības ārstu darbu ir patiesības, cik izpušķojuma?

Patiesībā tā notiek, kā rāda, tikai ne tādā blīvumā. Piemēram, vakar, kad pie mums ieveda kādu pacientu, kurš gada laikā jau trešo reizi sadurts krūtīs un vēderā, steidzāmies, cik spējām. Šorīt viņš ir dzīvs, jo jau pēc četrām minūtēm tika operēts. Taču nav tā, ka ārsti katru brīdi skriešus skrien ar ratiem, instrumentiem, aparātiem un iekārtām.

Tradīcija pateikties ārstam ar ziediem un konfektēm pastāv joprojām. Vai dzīvības glābēji, pacientam izrakstoties no slimnīcas, netiek piemirsti?

Valsts, sevi neaizmirstot, ir gādājusi, lai atlīdzību būtu iespējams saņemt legālā veidā. Laikā, kad ziedu un konfekšu paradums bija populārāks, anesteziologs nereti tika atstāts otrajā plānā, bet teikt, ka paliku galīgi bez puķēm un konjaka, būtu pārspīlēti. Reizēm ķirurgam nesto trauku esam iztukšojuši kopā. Taču neatliekamās palīdzības mediķiem šādi pateicību izsaka reti. No vidēji 70 tūkstošiem, kam klīnikā palīdzam gada laikā, varbūt viens vai divi, piemēram, šopavasar kāds, kuru izglābām pēc slīkšanas, atnāca ar ziediem un kūku.

Kādēļ aizgājāt no Linezera slimnīcas, kur vadījāt Anestezioloģijas un intensīvās terapijas nodaļu? Vai nebija grūti pierast pie jaunā dzīves ritma?

Mani uzaicināja veidot un vadīt Austrumu slimnīcas Neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas klīniku. Salīdzinot mana iepriekšējā darbavieta bija īsta miera osta, kur ārstējās izlases publika. Savukārt šeit apgrozās visi sabiedrības slāņi, izņemot krējumu. Gribēju darīt kaut ko citu, un tam bija pienācis pēdējais laiks, tāpēc piekritu piedāvājumam. Jau pirms manis nopietnas iestrādes bija veicis Aleksejs Višņakovs, mans vietnieks, kurš tagad ir klīnikas vadītājs. Viņš kādu laiku pavadīja Čikāgā, lai noskatītu amerikāņu modeli. Savukārt es pieredzi apguvu Sietlā un Vīnē. Pēc tur redzētā secinu, ka esam izveidojuši klīniku pasaules augstākajā līmenī, vienīgie Latvijā sniedzam neatliekamo palīdzību mikroķirurģijas un toksikoloģijas pacientiem, kā arī cietušajiem ar politraumām. Mana dzīve kļuva ļoti dinamiska. Nekad mūžā nebiju strādājis tik daudz un ātri, kā arī slikti, jo šāds darba apjoms un temps nav savienojams ar augstu kvalitāti. Kā jau Skorpionam, mans iekšējais es ļoti protestēja. Par kļūdām sevi šaustīju.

Strādājot šajā amatā, piedzīvoju lielu vilšanos. Neatliekamā palīdzība Latvijā ir kā apburtais loks bez perspektīvas, jo liela daļa pacientu ir veci un slikti aprūpēti. Babuška ir šeit, viens dēls – Anglijā, otrs – Spānijā, bet meita – Itālijā, un visa saziņa notiek tikai pa telefonu. Vai arī, kad meklējam radiniekus, lai brauc pakaļ vecmāmiņai, viņi atcērt: ko jūs iedomājaties, mums pēc divām stundām jābūt autobusā uz Baltkrieviju!

Arī pacienti par sevi nerūpējas. Omītes, kuras uz šejieni atved vai ik pa pāris dienām, nekad nezina, kādus medikamentus lieto, nav paņēmušas līdzi ne iepakojumus, ne nosaukumu sarakstu, tikai pasaka – man mājās ir pilns galds ar zālēm! Ārstējas galvenokārt kaimiņienes vadībā, ģimenes ārsta nav, vai arī tas ir neaizsniedzams. Tas mazina mūsu iespēju palīdzēt.

Klīnikas vadītāja amatā man bija daudz dažādu pienākumu, piemēram, kadru komplektēšana, taču neatliekamajā palīdzībā mediķu trūkst. Ārsti ir pārstrādājušies, nereti dakteris pēc nakts maiņas sēž uz dīvāna, jo nespēj piecelties, lai dotos mājās. Tas mani nomāca.

Četru gadu laikā, kopš vadīju klīniku, ļoti mainījos – kļuvu mierīgāks, pacietīgāks, saprotošāks, varbūt pat par daudz. Sākumā pats par sevi brīnījos. Arī tas bija viens no iemesliem, kas šovasar lika mainīt darbu.

Ar ko klīnikā īpaši lepojaties?

Mums ir laba aparatūra. Mūsu ķirurgi un invazīvie radiologi, pateicoties joprojām dzīvajām padomju medicīnas tradīcijām, ir vienkārši fantastiski! Mēs esam izglītojušies citādi nekā Rietumos, kur ķirurgi sāk operēt tikai īsi pirms 30 gadu vecuma. Kad ASV ārstiem stāstīju, ka pie mums žultspūsli izņem 45 minūšu laikā, viņi neticēja, jo paši to dara divas stundas.

Klīnikā visu diennakti dežurē 11 dažādi speciālisti, un mājas dežūrās dodas vēl kādi četri. Tādu vietu var atrast reti kur pasaulē. ASV sertificēts ārsts labākajā gadījumā sniedz telefoniskas konsultācijas. Tur speciālista smadzenes un rokas maksā ļoti dārgi, tāpēc naktīs dežurē rezidenti. Savukārt pie mums strādā arī docenti, kuri vēlas piepelnīties.

Vai kaut kā pietrūkst, lai pacientiem palīdzētu vēl labāk?

Piemēram, slimnīca nav radioficēta. Ja notiek liela nelaime un jāsasauc visi mediķi, aicinājumu nav iespējams ierunāt mikrofonā, lai dzirdētu visā lielajā mājā. Dispečeram jāzvana katram atsevišķi, bet tikmēr rit laiks. Ikdienā vislielākā problēma ir dabūt ārā no klīnikas tos, kurus nepieciešams ievietot stacionārā, jo Austrumu slimnīcā trūkst vietu.

Ātrās palīdzības mašīnas ieved pacientus vidēji ik pēc astoņām, bet sastrēgumu brīžos – ik pēc trim minūtēm. Gadās, ka klīnikā vienlaikus atrodas 70 pacientu, bet ir tikai 43 vietas, un tad dažiem jāstāv kājas vai jāguļ uz grīdas. Mums ir divi speciālisti, kas pacientus šķiro pēc prioritātes. To, kam norauta kāja, glābjam vispirms un tikai pēc tam palīdzam omītēm, kuras kārtējo reizi nav iedzērušas zāles vai kurām jau vairākus mēnešus sāpējusi mugura. Protams, daudzi ir neapmierināti, ka jāgaida, un tad es iesaku alternatīvu – doties pie ģimenes ārsta.

Kā savā darbā visvairāk izjūtat veselības aprūpes sistēmas trūkumus?

Redzot slimnieku kontingentu slimnīcā, nerodas pārliecība, ka ģimenes ārsti dara to, ko valsts no viņiem gaida. Kad atvērām klīniku, pie mums veda daudz vēža pacientu ar stiprām sāpēm. Vai tad ģimenes ārsts nevar morfiju izrakstīt? Tagad tādu slimnieku ir mazāk, toties ir daudz ielaistu vēža gadījumu, kas liecina par tautas stulbumu. Kā gan citādi to dēvēt, ja sievieti atved ar nopuvušu krūti un viņa pirmoreiz nokļūst pie ārsta, kaut gan valsts uz mamogrāfiju aicina par velti.

Vai daudzi klīnikā vēršas bez nopietnas vajadzības?

Ik dienu te ierodas 140–260 cilvēku – vienus atved ātrās palīdzības brigādes, citi atnāk paši. Daži ir sapratuši, ka, dodoties pie ģimenes ārsta, dažādu izmeklējumu veikšana prasīs vismaz septiņas nedēļas, taču pie mums to visu var izdarīt septiņās stundās, tikai – par samaksu. Nāk arī ar dažādiem niekiem. Piemēram, iedzērusi sieviete nakts laikā grib noskaidrot, vai ir grūta, un taisa traci, jo jāgaida, kad ginekologs atgriezīsies no operāciju zāles. Prom nevienu neraidām, kaut gan kaite nav nopietna, piemēram, ievilkta skabarga vai piesūkusies ērce. Taču jāņem vērā, ka vispirms mediķi palīdzēs tiem, kam jāglābj dzīvība.

Zolitūdes traģēdijas laikā bijāt gatavi pieņemt visus cietušos…

Toreiz tikām cauri ārkārtīgi lēti, jo glābjamo skaits nebija pārāk liels. Ja būtu krietni vairāk, mēs netiktu galā, taču šāda problēma pastāv visur pasaulē.

Reiz pie mums pieredzes apmaiņā bija atbraukusi kāda Ziemeļīrijas ārste, no kuras teiktā man visspilgtāk palikusi prātā atziņa – no katastrofu medicīnas var mācīties tikai to, ka neviens neko nav mācījies. Tomēr citur iespējas palīdzēt ir lielākas nekā pie mums.

Kad pirms pāris gadiem uzturējos Vīnē, kādā ķīmiskajā rūpnīcā notika sprādziens, kurā bija ap 50 cietušo. To uzzināju, vakarā braucot metro. Kad nākamajā rītā devos uz slimnīcu, kura ir galvenā neatliekamās palīdzības sniedzēja, izrādījās, ka upuri ievietoti citās ārstniecības iestādēs, kuru šeit ir daudz vairāk nekā Rīgā. Pie mums lielas katastrofas gadījumā līdztekus Austrumu slimnīcai neatliekamo medicīnisko palīdzību vēl iespējams saņemt tikai Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā un Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, taču ar to nepietiktu. Savukārt ārpus galvaspilsētas ir tikai plānveida ārstēšanas iestādes, kur nopietnos gadījumos palīdzēt nevar.

Mūsu klīnikas ārsti ir pārguruši un it īpaši staru diagnostikas speciālisti nespēj uzņemties vēl lielāku slodzi. Kāds no slimnīcas auditoriem, salīdzinot mūsu dakterus ar poļu ārstiem, secināja, ka mūsējie strādā daudz vairāk. Pirms dažiem gadiem, kad Polijas medicīnā valdīja pilnīgs krahs, labākie speciālisti aizbrauca uz ārzemēm, taču, kad valdība dubultoja algas, gandrīz visi atgriezās, jo reti kurš gribēja palikt emigrācijā.

Vai pats neesat vēlējies strādāt ārzemēs?

Man ir bijuši visi priekšnoteikumi, lai to darītu, taču ģeogrāfiskā piesaiste vienmēr izrādījusies stiprāka par profesionālo vilinājumu. Man bija veselības problēmas, kuras ieteica risināt kalnos, tāpēc padomju laikā aizbraucu uz Tadžikistānu, kur vienlaikus strādāju arī kāda kišlaka slimnīcā. Kaut gan bija ļoti žēl no turienes šķirties, atgriezos mājās.

Vai toreiz sākāt kāpt kalnos?

Biju jau to darījis. Kad strādāju Cēsīs, no turienes katru gadu pāris kompāniju devās uz kalniem un izrādīja interesi par ārstu savā tuvumā. Alpīnisms vilināja arī mani. Esmu bijis visu kategoriju grūtības pārgājienos – gulējis sniegos, ledos, aitu mēslos. Augstākās sasniegtās virsotnes ir 7000 metru augstumā Tjanšana kalnos un tikpat Himalajos. Kā aklai vistai grauds bija ekspedīcija uz 8463 metru augsto Makalu, kuru apmaksāja kāds man nezināms sponsors. Līdz kalnam, kura virsotni gan neizdevās sasniegt, gājām desmit dienu.

Alpīnisms ir saistīts ar stresu. Vai darbā tā nepietiek?

Protams, kad virsū krīt klints gabals, ir bail, bet tad bluķis pēkšņi apstājas. Līdzīgu Dieva klātbūtni savā mūžā esmu jutis trīs reizes.

Kalnos gūstu pozitīvu stresu. Tur man ir bijusi fantastiska kompānija. Vējā un sniegā acis tā aizķep, ka neko nevar redzēt. Daba ir skarba, bet brīnišķīgi skaista. Kur nu vēl piedzīvojums, kad vietējie iedzīvotāji, ar kuriem sarunājamies pirkstu valodā, uzaicina jurtā uz kumisu! Pašlaik gan esmu metis mieru. Ja gribas uz nopietniem kalniem, vajag labu komandu. Mūsdienās, ja kādam ir nauda, viņš vēlas, lai gids uznes viņu augšā. Taču es esmu pieradis, ka man ir sasaistes biedrs, uz kuru varu paļauties un kuru pats, ja vajadzēs, turēšu kaut vai ar zobiem. Pietrūkst laika, lai trenētos. Atkal jāiemācās siet mezglus, jāatkārto noturēšanās un krišanas paņēmieni uz dažādas virsmas.

Vai klīnikā joprojām ieved pacientus, kuriem nepieciešama palīdzība pēc nelegālo augu maisījumu jeb tā dēvēto spaisu lietošanas?

Aptuveni 30% ambulatoro pacientu pie mums nokļūst pēc dažādu baudvielu izmantošanas. Protams, dominē alkohols un tā sekas. Agrāk katru dienu bija vairāk nekā desmit, tagad pāris spaisa apreibināto. Šos slimniekus var dalīt divās lielās grupās – patoloģiski mierīgajos un nevaldāmajos, kuru pēdējā laikā kļūst arvien vairāk. Arī alkoholiķi pēc plosta kļūst neciešami un agresīvi. Var jau teikt – paši vainīgi, taču tik vienkārši nav. Pārmest var tikai pašā atkarības slimības sākumā. Kad griba nodzerta, neko lielu darīt vairs nevar.

Nedomāju, ka spaisa sērgai kādreiz pienāks gals, jo ir cilvēki, kas no tās labi pelna. Smadzenes iekārtotas tā, ka gribam baudīt, tādēļ diez vai to varēs atrisināt ar aizliegumu. ASV pieredze liecina, ka, pieņemot sauso likumu, grādīgo dziru patēriņš četrkāršojās.

Vai, strādājot tik sarežģītos apstākļos un ātrā tempā, jums izdodas iejūtīgi izturēties pret pacientiem?

Ar dzērājiem un bomžiem, kas ir netīri un utaini, piedodiet, sirsnīgi apieties grūti, taču jāpalīdz visiem. Tikai tad, ja slimnieks fiziski apdraud ārstu, ir tiesības atteikties to darīt. Mūsu apsargiem ir nažu kolekcija, ar kuriem mediķiem uzbrukts. Pāris reižu bija mēģinājumi ielauzties klīnikā ar ieročiem, kad nācās izsaukt policijas specvienības.

Ko iesākat ar tiem, kuri ilgstoši guļ komā?

Medicīnā ir pieņemts, ka koma turpinās pāris nedēļu, bet pēc tam iestājas tā sauktais veģetatīvais stāvoklis. Kamēr pacients ir komā, viņa vieta ir medicīnas iestādē, taču pēc tam izārstēšanas iespējas ir niecīgas, un viss, kas viņam nepieciešams, ir laba kopšana. Ļoti reti to uzņemas tuvinieki.

Liela problēma Latvijā ir hroniski ventilējamie slimnieki, kuri nespēj pilnvērtīgi elpot. Viņu kļūst vairāk, jo mediķi izvelk arvien smagākus pacientus. Šie sirdzēji ilgstoši guļ stacionārā bez jebkādām izredzēm atlabt, kamēr citiem, kuri ir glābjami, vietu pie respiratora nevar atrast. Visā pasaulē beidzot ir atjēgušies, ka šī problēma jāsāk risināt.

Turklāt, ārstējot bezcerīgus slimniekus ar antibiotikām, vairojas pret tām nejutīgi mikrobi. Sen vairs nav retums, ka pacients slimnīcā saķer infekciju, no kuras mirst. Ja tā turpināsim, nāksies ieviest eitanāziju, kaut vai tādēļ, lai neārstējamus slimniekus neuzturētu kā mikrobu barotni. Par to vēl daudz un skaļi nerunā, bet droši vien spriedīs starptautiskajā intensīvo terapeitu kongresā Barselonā septembra beigās.

Vai, ikdienā saskaroties ar nāvi, jūs tā joprojām emocionāli satriec?

Nāve ir likumsakarīga, taču reizēm – atkarībā no situācijas un pacienta – mēdz stipri sarūgtināt. Piemēram, ļoti pārdzīvoju par kādu pusmūža zemnieku no Ogres puses, kurš pusotras stundas laikā nomira no aortas atslāņošanās. Bija liela netaisnības izjūta, kāpēc ar šo sakarīgo džentlmeni tā vajadzēja notikt.

Vienmēr brīnos, ka cilvēki saindējas ar sēnēm. Vai tās tiešām tik grūti atšķirt?

Šādi domājot, esat uz bīstama ceļa. Tulkoju kāda zviedru profesora lekciju par saindēšanos ar sēnēm Zviedrijā, kurā bija uzsvērts, ka tā gadās tikai sēņu pazinējiem. Es pats, būdams aizrautīgs sēņotājs, mēdzu teikt, ka sēnes nepazīstu. Mūsu ģimenē manis salasītās pāršķiro kāds cits – sieva, māsa vai mamma. Sēņu indes ir tik nāvējošas, ka no daudzām nāve garantēta.

Vai jums kādreiz nav gribējies mierīgāku darbu?

Saistītie raksti

Kad vēl studēju, man ieteica specializēties dermatoloģijā, jo tad ir mierīga pieņemšana un naktīs neviens netraucē. Mierīgāk jau droši vien būtu, bet tā ir šausmīgi tumša lieta, kurā neko nevar saprast. Neatliekamajā palīdzībā viss ir daudz skaidrāk. Tāpat nevaru ciest, ka slimnieks ilgi guļ un neveseļojas. Reimatologs pacientu ārstē trīs nedēļas un priecājas, kad drusku mazinājies eritrocītu grimšanas ātrums. Anesteziologs sava darba rezultātu var redzēt daudz ātrāk. Izcelt:Cenšos dzīvot pēc principa nedari otram to, ko negribētu, lai dara tev, taču laikam esmu to ievērojis par daudz. Mani baida situācija, kad katru rītu varēšu mierīgi izgulēties, padzert kafiju, izlasīt avīzi un vairs nebūs jāiet uz darbu. Ja valsts nolems ārstēt slimniekus saistībā ar samaksātajiem nodokļiem, nāksies būvēt jaunas neatliekamās medicīniskās palīdzības slimnīcas.

 

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Megana Mārkla un princis Harijs atkal vēlas pārcelties: kas nepatika Losandželosā?
2 dienas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Bijušais skandalozais diplomāts Rūdolfs Brēmanis pasmejas par fotogrāfu Rozenfeldu, kas izslimojis Covid-19 1
2 dienas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Kā vārds ietekmē tavu dzīvi: šīs dienas gaviļnieki – Vilis, Vilhelms
2 dienas

Lasītākie

ZB
Zigmunds Bekmanis
Ekonomika
Atbalsta mehānisms jau ierūsējis. Kurš kuru māna?
1 stunda
MZ
Māris Zanders
Latvijā
Māris Zanders: Pilsoniskais aktīvisms internetā pandēmijas periodā izrādīsies gan attaisnots, gan efektīvs
2 stundas
LK
Linda Kusiņa-Šulce
Kultūra
Mums ir iespēja sākt veidot pirmo no Covid-19 drošo kultūras telpu Latvijā. Saruna ar Juri Žagaru
Intervija 8 stundas
LE
LETA
Sports
F-1 sezona Špīlbergā būs: Austrijas Veselības ministrija dod zaļo gaismu
17 minūtes
GN
Gints Narogs
Sports
Augustā jau varētu rīkot sporta pasākumus ar 3000 cilvēku klātbūtni 1
4 stundas