Kokteilis
Apbrīno

Žurnālists Jānis Traubergs: “Nemūžam nebiju iedomājies, ka iebraukšu Afganistānā, turklāt ar motociklu, taču, izrādās, tas izdarāms!”0

Foto: ADVENTURE TEAM LATVIA

29 dienas, vairāk nekā 7000 kilometru, sešas valstis Āfrikas dienvidu puses ceļos, bezceļos un tuksnešos ar motociklu – tāda ir sporta žurnālista un motobraucēja Jāņa Trauberga un viņa biedra Sandija Hāna bilance skaitļos, noslēdzoties abu piedzīvojumu meklētāju braucienam motociklu sedlos karstajā un tālajā kontinentā. Realitātē tie simtiem kilometru Kalahari tuksnesī, tūristiem nezināmi ceļi, Āfrikas galējais punkts un uzvaras garša. No oktobra abu piedzīvotais skatāms jaunā raidījumā “Pa Saules ceļu Āfrikā” kanālā TV6. Tikmēr sarunā Jānis Traubergs – par motobraukšanas burvību, adrenalīna devu un vaļasprieku, kas kļūst par kaut ko vairāk.

Motobraukšana, ceļošana, sports – kāda būtu pareizā secība jeb jautājums par to, kas no minētajiem bija pirmais?

Dzīvē nav pareizi lietas rindot. Skaidrs, ka no visa manā dzīvē pirmajā vietā ir ģimene. Tikai tad nāk viss pārējais. Ceļošana savukārt ir atvasinājusies no viena mana hobija – motobraukšanas. Daudzu gadu laikā abas ir saplūdušas kopā, lai gan tas brīdis nāca lēnām.

Sporta žurnālists, kura paša dzīvesveids ir vairāk nekā sportisks, nav nemaz tik bieža parādība.

Neuzskatu, ka sportoju – tas drīzāk ir mans hobijs un dzīves sastāvdaļa. Man, protams, prieks dzirdēt, ka kāds no malas saka, ka abas lietas iet roku rokā un ir interesanti. Pats pret sevi esmu paškritisks, tādēļ nesaskatu tajā neko īpašu. Žurnālistika ir darbs, ko daru, un paralēli pamatdarbam priecājos, ja man, piemēram, izdodas pastāstīt stāstu par ceļošanu ar motociklu. Man ir prieks, ja cilvēkiem tas patīk un kādu uzrunāju ar šo stāstu. Man patīk parādīt cilvēkiem, ka šāds brīvā laika pavadīšanas veids ir iespējams.

Ir saskaitīts, cik zemēs līdz šim būts motocikla sedlos?

Vismaz 50. Pirms trim gadiem izbraucu visas Balkānu valstis. Trīs nedēļas braucām no Rīgas līdz Grieķijai un atpakaļ. Tur vien iznāk 14 valstis. Baltija, Skandināvijas reģions, Eiropa, Centrālāzijas valstis.

Kā tiek nosprausti kārtējā ceļojuma galamērķi?

Sākumā tu skaties, ko vari “paņemt” tuvākā reģionā, tad, lasot, skatoties internetā, tu meklē, kur ir kaut kas interesants un sasniedzams kaut kādā laika termiņā. Pēdējos gados skatāmies, lai aizbrauktu tur, kur nebrauc citi. Šobrīd visā Eiropā ir aktuāls sociāls projekts “Trans Europe Trail” – katrā valstī cilvēki iezīmē mazāk izbraucamus ceļus vai takas, kur nav ikdienas maršrutu. Mērķis ir iespēja izceļot cauri visai Eiropai pa šādiem ceļiem. Pagaidām gan no tā mazliet atturamies, jo paši gribam atklāt jaunus ceļus un virzienus, kur tomēr lielākā masa šobrīd vēl nedodas.

Pēc tam citi var sekot jūsu iezīmētiem jauniem maršrutiem?

Jā, mums pat ir labi piemēri. Pērn bijām Centrāl­āzijas valstīs – paviesojāmies gan Afganistānā, gan Ķīnas pierobežā – un zinām vairākus latviešus, kas šogad izbrauca šo maršrutu pa Pamira lielceļiem.

Kas īsti ir “Adventure Team Latvia”?

Laika gaitā tu apaudz ar motobraucējiem. Izdomājām, ka mums vajag apvienoties zem vienota karoga, kas pulcē visus mūsu domubiedrus. Ne tikai ceļotājus, ir arī grupa, kas aktīvi piedalās enduro sporta sacensībās Latvijā un Baltijā un pat gūst zināmus panākumus savās klasēs. Mēs vienkārši pulcējam cilvēkus, kam patīk aktīvs dzīvesveids un motocikli.

Iepriekš Eiropa, Vidusāzija, tagad – Āfrika. Kāds bija karstā kontinenta vilinājums?

Jau braucienā uz Austrumiem, kur tikām līdz pašai Ķīnai, šķērsojot desmit valstis, sākām domāt, ka kādreiz būtu jātiek tuvāk ekvatoram. Varbūt pat pāri tam. Āfrikas ziemeļos jau bijām pabijuši – Rietumsahāra, Alžīrijas pierobeža –, tāpēc prātojām, ka šoreiz jābrauc uz tālāko dienvidu punktu. Tā maršrutā iezīmējās Keiptauna, Labās Cerības rags. Maršrutu zīmējām tā, lai to varētu izbraukt ierobežotā laikā – vienā mēnesī. Otra lieta, gribējām, lai pašiem būtu interesanti, nevis tikai ķeksīša pēc būtu nobraukti kilometri un atzīmēti kaut kādi punkti kartē. Mūsu ceļā bija nacionālie parki, Kalahari tuksnesis, kalnienes, milzīgais Fišriveras kanjons Namībijā un visiem zināmais Viktorijas ūdenskritums. Bet arī šeit mēģinājām braukt pa mazākas nozīmes ceļiem, lai gan pilnībā no centrālajām maģistrālēm izvairīties nav iespējams.

Braucāt arī tuksnesī!

Kalahari tuksnesī Namībijā nobraucām 400 līdz 500 kilometru dienā. Vidēji temperatūra aptuveni 38 grādi. Smējāmies, ka tas mums tāds nieks, jo pērn Uzbekistānā, Karakuma tuksnesī bija 53 grādi. Braucot pilnā ekipējumā ar ķiveri, aizsargzābakiem, gaisa plūsma vairs nedzesē – sajūta ir tāda, it kā tu būtu pirtī un kāds vēl ieslēdzis fēnu. Ceļa segums – sabojāts grants ceļš, kas mijas ar lieliem akmeņiem, dziļām bedrēm un smalkām smiltīm.

Šajā laikā satikām varbūt sešus pretimbraucošus transportlīdzekļus. Ir sajūta, ka esi tālu prom no civilizācijas.

Protams, tas izvērtās par kārtīgu pārbaudījumu, kas prasīja lielu morālu koncentrēšanos. Dienas beigās tev ir ne tikai fiziskais, bet arī morālais nogurums, kad beidzot vari atsēsties un nekoncentrēties uz ceļu.

Ja iztur tādu pārbaudījumu, uzvaras garša ir daudz saldāka!

Prieks ir par to, ka neesi padevies. Arī par to, ka esi bijis tam gatavs fiziski. Gada laikā regulāri trenējamies. Ir vajadzīgas pastāvīgas sportiskas aktivitātes, lai būtu kondīcijā šādiem braucieniem. Bet pēc kaut kā tāda vēl vairāk novērtē skaistos brīžus. Braucām uz Āfriku arī tāpēc, lai redzētu dzīvnieku pasaules krāšņumu. Trešā valsts mūsu ceļā bija Botsvāna, un tur jau otrajā dienā nokļuvām pie Okavango upes deltas. Paņēmām divu dienu pauzi, lai vienkārši pastaigātu un ar laivu pabraukātu pa Okavango deltas nacionālo parku. Vienā dienā tur redzējām aptuveni 80 procentus no visa tā, ko cilvēki grib redzēt Āfrikā.

Pirmās lielās emocijas – Botsvānā iebraucot, ceļa malās un uz ceļa vienā mierā it visur ganās milzīgi tēli – ziloņi!

Mēs, protams, cenšamies akurāti apstāties, nobildēt, nofilmēt, kamēr vietējie viņiem vispār nepievērš uzmanību – smago mašīnu šoferi nepiebremzējot uzpīpina un laiž tālāk.

Katram motobraucējam savs braucamrīks, šķiet, ir tādā pašā vērtē kā, piemēram, vijolniekam instruments. Tomēr šoreiz braucāt ar neiemēģinātiem spēkratiem.

Tā tas ir, šī bija pirmā reize, kad braucām ne ar saviem motocikliem. Šajā gadījumā jāspļauj trīsreiz pār plecu, jo izbraucām bez lielām ķibelēm – tehnika sadarbībā ar BMW bija piešķirta jauna, tikai šim braucienam. Mūsu rīcībā bija absolūti jauni ceļojumu motocikli, kuri Eiropā tika prezentēti tikai pagājušā gada rudenī. Smējāmies, ka mēs motociklus pārbaudījām nopietnāk nekā vācu mākslīgajās simulācijas iekārtās.

Riskants brauciens mēneša garumā – tā nav viena nedēļas nogale ar draugiem. Kā ģimene reaģē uz šo vaļasprieku?

Skaidrs, ka mājās tas viss kaut kā ir jāpasniedz un jāsarunā. Mēs smējāmies, ka patiesībā braucam strādāt – tas ir kā komandējums. Galu galā – tādi mēs esam.

Varbūt dzīvesbiedre pati iesaistās šajā motociklu fanu pulkā?

Uzskatu, ka ne vienmēr tajā, ko tu dari, jāmēģina iesaistīt arī dzīvesbiedrs. Ne vienmēr diviem cilvēkiem, kas dzīvo vienā ģimenē, viss ir jādara kopā un reizē. Mums abiem ir cits kopīgs hobijs, ar ko aktīvi nodarbojamies, – kaitbords.

Viens ceļojums nu ir galā, bet, pieļauju, ir arī tālāki plāni?

Plāns, protams, ir, vēl skaļi par to nestāstām, bet tas ir ar tālu perspektīvu. Mana pārliecība – vienkārši ir jādara. Ja sēdēsi mājās un domāsi – tev nav finanšu, vai prātosi, kā to pasniegt ģimenei, vai šaubīsies, vai vispār esi uz to spējīgs, tad nekas nenotiks – tas attiecas uz jebkuru sfēru dzīvē. Bet ir jāmēģina, neatlaidīgi ejot solīti par solītim uz priekšu. Pirms Centrāl­āzijas brauciena nemūžam nebiju iedomājies, ka iebraukšu Afganistānā, turklāt ar motociklu, taču, izrādās, tas izdarāms.

Kas jāņem vērā tiem, kas arī domā, sapņo par ceļošanu ar motociklu?

Saistītie raksti

Tas nav īsā teikumā pasakāms. Ir skaidrs, ka ir jābūt fleksiblam, jāmāk sadzīvot ar dažādām situācijām. Galvenā ir spēja izkāpt no savas komforta zonas. Protams, liela loma ir sagatavošanās procesam – plānošanai. Gan fiziski, gan morāli. Ja brauksi, pieņemsim, Kalahari tuksnesī četras, piecas dienas, tev ir jāsaprot, kādi ūdens, ēdiena krājumi vajadzīgi, turklāt vienmēr jādomā par rezervi neparedzētiem gadījumiem. Tu nevari domāt kā mājās – benzīnu ieliešu Rīgā, Valmieras benzīntankā apēdīšu hotdogu, uzpildīšos un braukšu tālāk. No izdzīvošanas viedokļa paši rēķinājām visu rezervi tā, lai divas, trīs dienas pietiktu no tā, ko esam paņēmuši līdzi uz moča. Princips ir līdzīgs arī aktīvajā tūrismā vai kalnos kāpšanā. Protams, visu nekad nevar izplānot!

Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?

Mērķtiecība. Izturība. Spēks.

Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?

Bez fiziskām aktivitātēm.

Lielākais sasniegums darbā?

Man pašam zīmīgi sasniegumi ir mūsu “Adventure Team Latvia” divi pēdējie braucieni uz Āfriku un Centrālāziju.

Labākā izklaide?

Jebkas, ko darot tev ir prieks!

LA.lv
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
FOTO: lieliskā atmosfērā aizvadīts pirmais festivāla “BILDES 2019” koncerts
15 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
5 vienkārši veidi, kā padarīt mājīgu jauno dzīvesvietu
15 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
FOTO: iecienītais stilists Aleksandrs Pavlovs nosauc TOP 9 aktuālākās rudens sezonas apavu modes tendences
15 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

OZ
Olafs Zvejnieks
Ekonomika
Klupdami krizdami uz “Expo 2020”. Latvijas dalība izstādē Dubaijā vēl nav izgāzusies
2 stundas
LL
LETA, LA.lv
Ekonomika
Daugavpilī pie “Swedbank” bankomātiem izveidojušās rindas. Kā situāciju komentē banka? 1
3 stundas
LE
LETA/LA.LV
Ekonomika
Baumu anatomija – vai ir jēga nakšņot pie bankomāta?
2 stundas
LE
LETA
Ekonomika
Labklājības ministre atklāj, cik milzīga ir lielākā pensija Latvijā 4
7 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
VIDEO. Aizturētie tīšām izraisa ugunsgrēku Jūrmalas policijas izolatorā
4 stundas