Latvijas Televīzijas Ziņu dienestam pievienojusies Ina Strazdiņa – bijusī Latvijas Radio žurnāliste ar teju 13 gadu pieredzi, esot korespondentei Briselē, kur par profesionālo darbu 2009. gadā saņemta atzinība “Eiropas Gada cilvēks Latvijā”. Turpmāk Ina Strazdiņa būs Ziņu dienesta atbildīgā redaktore, bet no 16. janvāra pārmaiņus ar Tomu Pastoru vadīs raidījumu “Pasaules panorāma”. Šis ir arī pārmaiņu laiks Inas dzīvē – aizrautīgā žurnāliste priecājas par atgriešanos Latvijas mierā, cer atsākt rakstīt dzeju un ir pārliecināta, ka Latvija nav nomaļa sala pasaules kartē.

Ina, pastāsti, lūdzu, – no kurienes tev žurnālistes gēns?
15 gadu vecumā mūs skolas izglītības programmas ietvaros aizveda uz “Talsu Vēstīm”. Atceros pirmo iespaidu, kā iegājām redakcijā, kur ieraudzīju rakstāmmašīnas un sajutu to īpašo atmosfēru. Man uz līdzenas vietas bija skaidrs, ka būšu žurnāliste. Turklāt biju liela rakstītāja, bērnībā rakstīju pati savas grāmatas. Iespējams, rak­stīšana ir gēnos, jo mamma un māsa, lai arī strādā gluži citās profesijās, ir ar ļoti bagātu valodu.

Kā no rakstītājas kļuvi par radio balsi?
Guvu brīnišķīgu skolu “Talsu Vēstīs”, kur rak­stīju par cilvēciskām, lasītājiem tuvām tēmām. Jaunajiem žurnālistiem novēlu vispirms pastrādāt reģionu avīzēs un tikai tad iet tālāk un veidot karjeru citur. Pēc žurnālistikas maģistrantūras beigšanas jutu, ka vajadzīgas pārmaiņas. Reiz, Jaunā Rīgas teātra izrādes starpbrīdī, ceļi saveda kopā ar Latvijas Radio ziņu dienesta vadītāju Jāni Rozenbergu. Pēkšņi bija klikšķis un sapratu, ka gribu pamēģināt radio. Sāku ar lauksaimniecības tematiem un politiku, bet pamazām pievērsos ārlietām. Tas bija laiks, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā un NATO, un 2006. gadā ziņu dienesta vadītājs saprata, ka Latvijas Radio vajadzīgs korespondents Briselē.

Brisele, Eiropas Savienības institūcijas ir īpašs universs. Kas tik ilgus gadus tur piesaistīja tevi?
Kad man uzticēja izveidot Latvijas Radio biroju Briselē, braucu ar domu – ilgākais, trīs gadi. Tomēr nebiju rēķinājusies ar to, ka Brisele ir vieta, kosmopolitiska vide, kurā cilvēki iemīlas. Sapratu, ka tā ir brīnišķīga pasaule, kurā tu audz gan kā cilvēks, gan kā profesionālis. Ir bauda “izkost” to Briseles smago mehānismu un tad mēģināt pastāstīt cilvēkiem to vienkāršākā veidā. Līdzās tam tevi ļoti iekļauj starptautiskā vide. Šobrīd tur strādā apmēram 3000 starptautisku žurnālistu – tas ir elpu aizraujoši! Arī tad, kad sākās krīze un nebija iespēju uzturēt korespondentu Briselē, nolēmu, ka turēšos pretī, strādāšu ar Latvijas līmeņa atalgojumu, darot dažādus papildu darbus, tostarp rakstīju arī “Latvijas Avīzei”.

Teici, ka šī bija gan dzīves, gan profesionālās varēšanas skola.
Brisele ir ļoti starptautiska pilsēta, tur ir teju visas nacionalitātes. Iemācījos cienīt citādo, citu kultūru. Pretī manai dzīvesvietai ir marokāņu maizes veikals. Turpat arī krodziņš, kura saimnieks ir cilvēks no Ziloņkaula Krasta, bet līdzās esošais rotu veikals pieder sievietei no Francijas. Tas dod apjausmu, ka mēs visi dzīvojam uz vienas planētas. Profesionāli žurnālistam Brisele ir viens no grūtākajiem posteņiem līdzās Londonai, Maskavai un Vašingtonai. Tādēļ ka Eiropas Savienības uzbūve nav vienkārša: 28 valstu kopienas pārvaldē ir daudz birokrātijas un papīru. Lielākais izaicinājums ir iemācīties strādāt ar dokumentiem un mēģināt to izstāstīt vienkārši. Veidojot sižetus, vispirms šo informāciju mēģināju izstāstīt sev vai iedomātam cilvēkam, kurš ir tālu no šiem procesiem. Protams, starptautiskā vide ir iedvesmojoša – turpat blakus ir BBC, CNN. Briselē ir gana daudz kara žurnālistu, kuri dažādās pasaules zonās ir redzējuši pašu velnu, bet izdomājuši kaut ko mainīt savā karjerā. Pēc viņu teiktā, Brisele ir bīstama nevis tādēļ, ka uz tevi šauj, bet galva var pārsprāgt no informācijas daudzuma. Satikt šīs personības ir nenovērtējama profesionāla skola.

Nav pazibējusi doma pāriet otrā pusē vai arī patiesības nesēja karogs plīvo augstāk par visu?
Atzīšos, ir bijušas pārdomas. Briseles žurnālistiem pat ir joks – “pāriet ļauno frontē”. Nesaku “nekad”, bet šobrīd vienmēr virsroku ņem žurnāliste manī – es ļoti mīlu savu profesiju.

Vai pēc pieredzētā atgriešanās Latvijas salīdzinoši noslēgtajā vidē nebija grūta?
Arī es par to mazliet uztraucos, kā tas būs, ja ikdienā neredzēšu dažādās krāsas ielās, pie kā esmu vienkārši pieradusi. Bet Latvija mani sagaidīja brīnišķīgi, ar tik lielu sirsnību, ka esmu ļoti priecīga par atgriešanos. Radio man deva brīnišķīgas iespējas ceļot, ziņojot no dažādām pasaules un Eiropas vietām. Uzskatu, ka iespējas ir atkarīgas no paša žurnālista, ja pats gribi un iesaisties. Domāju, tā būs arī turpmāk, tāpēc nebaidos no tā, ka es varētu iesnigt un vairs neko negribēt. Ļoti izbaudu Latvijas miera un māju sajūtu. Procesiem pasaulē var ļoti labi sekot arī no šejienes.

“Pasaules panorāma” tam nudien ir laba platforma.
Jā, strādāšu pamīšus ar Tomu Pastoru, vadot raidījumus, arī gatavošu sižetus “Panorāmai”. Šobrīd ir tāda neliela eiforija, jo mani šeit ļoti silti uzņēma. Gaidu to mirkli, kad sāksies kārtīgs režīms.

Televīzijas kameras ir pārbaudījums?
Latvijas Televīzijas ārštata korespondentes amatu izmēģināju vairākus gadus krīzes laikā, un jau tolaik man iepatikās vizuālais medijs. Ar televīziju man vienmēr bijušas siltas attiecības, vienmēr esam sadarbojušies, bet nu tā kļuvusi par manu jauno darbu. Pamazām iepazīstos, mani vēl mulsina tehniskā puse. Radio varu uzburt ainu ar vārdiem, bet šeit tā jāveido kopā ar attēlu, kas pats pasaka daudz.

Jauna gada un savā ziņā – jaunas dzīves sākums. Ir apņemšanās?
Jā, man gribētos, lai šis ir mierīgāks gads – gan man, gan pasaulē.

Būs arī laiks dzejas rindām – ir lasīti pirms laba laika tevis publicētie dzejoļi.
Dzeju intensīvi rakstīju jau skolas laikā, biju Talsu literārajā klubā, publicējos vietējos izdevumos. Dzejas līnija vienmēr bijusi man līdzi, tomēr, kad sāku studēt žurnālistiku, tā pārtrūka. Nesaslēdzās dažādie rakstīšanas stili. Pirms dažiem gadiem dzeja tomēr atgriezās, un vēlme paust to, kas bija sakrājies ilgākā laikā, lauzās ārā. Reizēm Briselē cēlos pat četros no rīta, lai pierakstītu to straumi, kas nāca. Savādi, ka, dzīvojot lielpilsētā, ļoti daudz rakstīju par dabu, kuras iespaidi, šķiet, bija smelti bērnībā. Šobrīd dzejas “vads” ir mazliet apklusis, bet ceru, viss vēl priekšā!

Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Optimisms. Atvērtība. Spītība.

Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez kārtīgas ēdienreizes.

Lielākais sasniegums darbā?
Cilvēku novērtējums.

Labākā izklaide?
Kārtīgi izdejoties.