Televīzijas kanāla LNT ziņu raidījumi nav iedomājami bez Andra Auzāna – cilvēka, kurš ar jaunākajiem notikumiem Latvijā un pasaulē skatītājus iepazīstina kopš LNT dibināšanas – vairāk nekā divdesmit gadus, ziņu moderatora darbā pārspēdams ilggadīgākos kolēģus arī citos televīzijas kanālos. Darbs ziņu dienestā viņam apnicis neesot, bet, lai nepiezagtos ikdienas rutīna, Andris ik pa laikam dodas tuvākos un tālākos ceļojumos.

Starp LNT un tavu radošo biogrāfiju var likt vienādības zīmi. Daudz ūdeņu aiztecējuši. Kā tie atnesa tevi šurp?
Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem es biju zaļš gurķis, kas studēja žurnālistiku un strādāja Latvijas Radio. Pirmais raidījums, ko vadīju, bija “Jūras republika” – par jūrniekiem un zvejniekiem, proti, tēmām, no kurām daudz neko nesapratu. Pēc tam nonācu “Mikrofonā”, kur savukārt varēju runāt par to, kas tobrīd interesēja. Vienubrīd arī tas apnika, un es piezvanīju toreizējam NTV5 un PICA TV bosam Andrejam Ēķim, ar kuru jau biju pazīstams, un jautāju, vai nav kāds darbiņš. Viņš man: pusstundas laikā vari būt klāt? Varu. Tā arī uzreiz tiku televīzijā – gan pie sižetu veidošanas, gan kadrā. Atšķirība bija milzīga. Pirmajās dienās televīzijā sēdēju tāpat kā radio – noliecies uz priekšu ar sakumpušu muguru, kā ierasts pie mikrofona. Kadrā ejot, ar šo ieradumu vajadzēja tikt galā.

Esam pieraduši tevi redzēt lasot ziņas. Vai pats arī sagatavo kādu sižetu?
Ne pārāk bieži, tomēr kaut ko izpētu. Viens no pēdējiem sižetiem, kas radīja plašāku sabiedrības rezonansi, bija par mandarīniem, ko pirms Ziemassvētkiem ieliek teju katrā dāvanu paciņā. Ar kādiem fungicīdiem tie tiek apstrādāti, lai nepelētu. Pēc šā materiāla noskatīšanās pat mani kolēģi šausminājās, jo šīs indes no citrusaugļiem uz mizas esošās vaska kārtiņas dēļ tā īsti nemaz nevar nomazgāt. Izpētīt mani ierosināja uzraksti ar sīkiem burtiem uz mandarīnu kastēm. Pērkot sveramos augļus, parasti par tādām lietām jau neviens neaizdomājas. Būtu vairāk brīva laika, labprāt biežāk pieķertos tamlīdzīgiem tematiem.

Bet ir jau arī dienas, kad tu “neej gaisā”.
Jā, bet esmu sapratis, lai izskatītos kaut cik sakarīgi kadrā, man ir labi jāatpūšas. Nedrīkstu ieskriet studijā pēdējā brīdī ar citām domām. Jābūt mierīgam, bez stresa. Pēc pieredzes zinu, uzreiz jūtams, ja būšu ienācis tikai pusminūti pirms ētera. Nenoskaņojoties un nepārskatot ziņu lapas, runājamais ķersies. Lai gūtu mieru, man vajag atnākt piecas minūtes agrāk un tekstus pārlapot, pievēršot uzmanību grūtāk izrunājamajiem vārdiem. Tad arī ziņu izlaidums paies mierīgi.

Neticu, ka pa šiem garajiem LNT pavadītajiem gadiem tev nav sanācis neviens misēklis.
Nu nekas tik traks, lai mūsu kļūmju dēļ ziņu vietā pēkšņi palaistu reklāmu, nav bijis. Bet nesen nonācu diezgan nepatīkamā situācijā. Mums studijā priekšā ir špikermašīna, kurā, darbinot ar kāju, virzām runājamo tekstu uz priekšu, taču drošības dēļ vienmēr ir izdrukātas arī ziņu lapas. Reizēm pēc scenārija jādodas runāt uz “mēles” – noteiktu vietu pie kamerām.

Kad biju tur nonācis, lai pavēstītu ziņu anotāciju, atklājās, ka nelaimīgā kārtā šoreiz nav izdrukātas ziņu lapas un arī špikermašīna nedarbojas.

Manā rīcībā nebija nekāda teksta. Par laimi, bija saglabājies mans uzmetums ziņu pašreklāmai, un kaut kā izgāju no šīs situācijas. Televīzija jau nav teātris, kurā teksti būtu jāmācās no galvas. Lugas ir agrāk sarakstītas, noslīpējot katru vārdu, bet mums ziņas parasti top pēdējā brīdī, jo cenšamies, lai tās būtu maksimāli aktuālas.

Jūs studijā strādājat divatā. Vai kolēģei arī kādreiz nācies glābt situāciju?
Man tiešām ir ļoti jauka ziņu partnere Ilze Dobele, kura arī strādā no LNT pašiem pirmsākumiem. Dažkārt man ir uznācis negants klepus un šaubas, vai spēšu turpināt runāt. Tad viņa dod zīmi, ka gatava pārņemt sakāmo, ja pats netikšu galā. Tā ir ļoti laba sajūta.

Ziņas ne vienmēr ir patīkamas, un nākas vēstīt arī par negadījumiem un traģēdijām. Vai tu spēj no lasītā norobežoties?
Reizēm pavēstītie notikumi mani tiešām emocionāli iespaido. Viens no tādiem brīžiem bija lielveikala “Maxima” traģēdija, kad iedomājos – tas var notikt ar ikvienu no mums vai mūsu tuviniekiem. Tā nelaime bija tik liela, ka to sajutu pat nākamajā dienā, braucot sabiedriskajā transportā uz darbu, jo visi cilvēki izskatījās patiešām drūmi. Vēl ļoti personīgi uztvēru ziņas par Krievijas agresiju Ukrainā. Tas lika pārdomāt to, kā uzvedamies sociālajos tīklos un tiekam ierauti dažādās politiskās manipulācijās. Sākumā pats ļoti aktīvi “Facebook” pārsūtīju visādas kara ziņas, līdz sapratu, ka tas tikai nevajadzīgi satracina sabiedrību, arī tos, kuriem draugu lokā atšķirīgs viedoklis. Tādēļ tādās politiski jūtīgās situācijās savas domas labāk paturēt pie sevis.

Būdams viena no spilgtākajām LNT ētera sejām, neesi jutis īpašu sev pievērstu uzmanību ārpus darba?
Pie mums, par laimi, nav kā Amerikā, kur televīzijas cilvēkus nereti ļaudis medī ar savu telefonu kamerām. Ar nožēlu jāatzīst, ka mūsdienās televīziju skatās mazāk nekā agrāk un līdz ar to daudziem neesam atpazīstami. Braucot ar taksometru, gan ir gadījies, ka šoferis sarunu iesāk ar vārdiem “es televīziju jau sen vairs neskatos, taču jūsu seju atceros”.

Ilgajos darba gados esi piedzīvojis gan pārvākšanos, gan jau trešo LNT īpašnieku maiņu. Kā tas ietekmējis tavu darbu?
Nekādas izmaiņas nejūtu. Darbs turpinās tāpat kā iepriekš. Turklāt salīdzinājumā ar mājvietu Elijas ielā šeit, Dzelzavas ielā, administrācija pat atrodas citā stāvā. Ņemot vērā, ka LNT īpašnieki ir ārzemnieki, viņiem svarīgi, lai biznesa modelis darbotos arvien labāk. Ja mēs, darbinieki, to spējam nodrošināt, tad viss kārtībā.

Ko tu dari savās brīvajās dienās?
Tā kā pēc dabas esmu pedantisks, tad brīvdienās obligāti kārtoju māju, slauku putekļus un cenšos izdarīt visas organizatoriskās lietas, lai manas darba dienas būtu pēc iespējas mazāk stresainas.

Tev ir liela māja, kurā ieviest kārtību? Suņi, kaķi, par kuriem rūpēties?
Nē, mājdzīvnieku man nav, toties diezgan daudz zaļo augu. Esmu pamanījis, ka tie pie manis ļoti labi aug. Vai nu lietoju labus minerālmēslus, vai tiešām te ir laba aura, jo kolēģi sūkstās, ka viņu dzīvokļos istabas augi nīkuļojot. Man viss aug griezdamies. Protams, internetā palasu, kādi apstākļi kuram augam patīk. Dzīvoju vairākdzīvokļu namā Pārdaugavā, un paši īrnieki to apsaimniekojam. Savā starpā esam sadalījuši veicamos darbus. Es esmu sētnieks un atbildīgais par zaļumiem ap māju – krūmu apgriešanu, zāles pļaušanu.

Zaļumu mīlestība nāk no bērnības?
Nē. Pats brīnos, kā ar gadiem attieksme mainījusies, jo esmu dzimis tipisks pilsētnieks. Tomēr pie mūsu mājas bija mazdārziņš, kur padomju laikos audzējām viskautko ģimenes galdam noderīgu. Tolaik mani neparko nevarēja piedabūt pie ravēšanas, bet šobrīd labprāt padarbojos pa sētu un ap augiem. Laikam arī manī sāk darboties latviešu zemnieka gēns.

Kas aprūpē tavus istabas augus, kad dodies tālos ceļojumos?
Es izvēlos tādus augus, kas var iztikt bez manis vairākas nedēļas. Pārsvarā tie ir sukulenti. Brālis man uzdāvināja automātisko puķu podu – ar mākslīgo gaismu un pašlaistošu ūdens sistēmu. Tehnoloģijas attīstās, tomēr cilvēki joprojām izjutīs vajadzību rūpēties par zaļajiem augiem. Kaut kur lasīju, ka tie pat labāk aug, ja tiek regulāri apčubināti.

Kurš no taviem daudzajiem ceļojumiem visvairāk iespiedies atmiņā?
Līdz šim esmu apmeklējis 36 valstis. Starp mīļākajiem ceļojumiem ierindošu Kubu un Argentīnu, bet eksotiskākais bija pirms gada, kad uz Černobiļas atomelektrostaciju devos kā tūrists. Apskatīju ne tikai atomreaktora jauno drošības kupolu, kas slejas ASV Brīvības statujas augstumā, bet par atsevišķu samaksu izdevās iekļūt arī spēkstacijas iekšienē pie otrā energobloka vadības pults, kas identiska ceturtajam energoblokam, kurā nospiestā poga izraisīja liktenīgo sprādzienu. Staigājām tur visi baltās maskās. Tā piepildījās sens sapnis redzēt šo vietu, par kuras apmeklēšanu vēl pirms kāda laika nevarēja būt ne runas. Gadiem ritot, saprotu, ka ar pasaules apceļošanu ir jāsarauj. Gluži uz visām valstīm nemaz negribu braukt, piemēram, Ziemeļkoreju, kaut gan būtu interesanti. Mani nesaista arī kūrorti, kur dīki nosist laiku. Noteikti vēlos aizbraukt uz Japānu, Peru un Kostariku, kur atrodama sugu ziņā vieslielākā subtropu augu, dzīvnieku un putnu daudzveidība.

Pieturzīmes

Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?
Bez kapsulu kafijas. Taču apsveru iespēju no tās atteikties, jo tā rodas daudz atkritumu.

Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Zaļi domājošs pedants.

Būtiskākais sasniegums darbā?
Tas, ka vairāk nekā divdesmit gadus esmu LNT ziņu moderators.

Labākā izklaide?
Ceļošana uz tāliem galamērķiem.