Sapnis par Zakintu radās vien šā gada sākumā, kad pirmo reizi uzzināju par šo plaukstas lieluma salu. Un atkal pārliecinājos, ka vienas no skaistākajām salām pieder tieši Grieķijai. Kad aiz loga ir auksta ziema un asi vēji, cik labi, ka ir siltas atmiņas.

Par Zakintu uzzināju brīdī, kad plānojām jūnija ceļojumu uz Rodas salu. Mani uzrunāja krāsainās bildes ar krīta baltajām klintīm un debesszilo ūdeni, tomēr toreiz Roda šķita drošāka izvēle – zināmāka, lielāka, draugi un radi turp jau bija devušies, kā arī lidojumu laiki un datumi bija mums labvēlīgāki. Uz Zakintu Latvijas tūropertori ceļazīmes piedāvā, vien sākot ar septembri, un tikai ar pārsēšanos Viļņas lidostā. Paskaidrojums tāds, ka sala savos apmēros ir pārāk niecīga, lai būtu vēlme mūs iespiest tur aktīvās sezonas laikā.

Par to pārliecinājāmies paši – salas teritorija ir vien trešdaļa no Rodas salas, ceļi šauri, to nav daudz, populārākās atpūtas un apskates vietas ir tik, cik ir – šauras, mazas – gada svelmīgajos mēnešos tur noteikti valda liela kņada. Taču mēs septembrī varējām uzelpot un izbaudīt visu salas skaistumu, ne nu pavisam netraucēti, bet vismaz ne kā siļķes mucā.

Pat tas, ka “Novatours” desmit stundas pirms lidojuma paziņoja, ka pirmās trīs dienas būs jādzīvo citā viesnīcā, nespēja sabojāt skaistās sajūtas, kuras man sniedza Zakinta – ak kungs, cik tā sala ir pasakaini skaista! Mana elpa septiņu dienu laikā aizrāvās vismaz reizes simts, acis mirdzēja kā mazam bērnam, kurš veikalā ieraudzījis savas iemīļotās multfilmas varoņa plastmasas versiju. Es biju apburta.

Atgriežoties pie starpgadījuma ar viesnīcu – kad cilvēks to izvēlas, viņš noteikti veic izpēti, kura pielīdzināma Holmsa vērīgajiem un precīzajiem atklājumiem – vismaz tā daru es, izskatot visas iespējamās mājaslapas, atsauksmes, apskatot viesnīcu no augšas “Google” kartēs, lai redzētu, kas atrodas apkārt, cik tāls ceļš mērojams līdz pilsētai, veikaliņiem, jūrai – tas ir vitāli svarīgi. Pēc kārtīgas izmeklēšanas izvēlējāmies viesnīcu pie jūras Argasi pilsētiņas centrā, desmit minūšu attālumā no Zantes pilsētas, kas ir lielākā visā salā. Iepriekšējā vakarā mums paskaidroja, ka mūsu viesnīca pirmās divas naktis ir aizņemta, radusies kļūda, un pārdoti vairāk numuriņi, nekā pieejami – “AirBaltic” cienīgs scenārijs.

Manuprāt, šādos gadījumos jāpiešķir ja ne labāka, tad vismaz līdzvērtīga viesnīca, taču mums tika viesnīca, kuru nevar salīdzināt ar mūsu sākotnējo izvēli. Otrajā naktī vēl dabūjām pamosties no ļoti jaudīga kautiņa kādā viesnīcas stāvā virs mums – sievietes meta viena otrai ar krēsliem un kliedza, lai netuvojas, līdz vīrietis no pretējās mājas viņas iztraucēja, sakot, ka viņas tiek filmētas un lai kautiņš mudīgi tiek pārtraukts.

Šajā viesnīcā cilvēki ar kokteiļa glāzēm rokās visu dienu nīka pie baseina, kurš atradās teju uz ceļa. Droši vien, tikai sasniedzot noteiktu kondīciju to visu daudzi spēja paciest. Bet es kā no dabas ļoti pacietīgs cilvēks, arī šajā jandāliņā saskatīju un atradu pozitīvo.

Sajūsma par bruņurupuci

Mūsu pagaidu viesnīca atradās netālu no Laganas līča, pilsētas klusajā daļā. Līcis ir slavens ar to, ka vidū izkārtojusies Bruņurupuču sala – īsts dabas fenomens – sala, kura savās formās atgādina bruņurupuci, un tieši tajā līcī, salas apkārtnē, dzīvo bruņurupuči. Septembrī tos sastapt esot reta veiksme – tā mums paskaidroja sīciņš grieķu vīrelis, kurš iznomāja motorlaivas un katamarānus. Šobrīd līcī peldot vien kādi četri pieci rupucīši un tikai laimīgajiem gadoties kādu ieraudzīt.

Foto - Signe Prola
Pelde kopā ar tikko sastapto bruņurupuci Laganas līcī. Foto - Signe Prola

Mēs bijām apņēmības pilni. Nevēlējāmies braukt kruīzā uz Bruņurupuču salu, jo tiku lasījusi ne tās glaimojošākās atsauksmes – desmit laivas trenkājot vienu nabaga dzīvnieciņu, un turklāt vienai personai šāds īss brauciens izmaksā veselus 20 eiro. Mēs, četri cilvēki, uz stundiņu izīrējām katamarānu par desmit eiro. Katamarānam bija slīdkalniņš, iemināmies dziļāk, un gatavojāmies doties izpeldēties, kad es ieraudzīju tumšu plankumiņu – BRUŅURUPUCIS!!! – es pilnā rīklē kliedzu. KUR? KUR?! – spiedza mani ceļabiedri, un mēs, daudz nedomājot, metāmies ūdenī.

Labi, ka pirms tam bijām pienācīgi sagatavojušies un iegādājušies snorkelējamās brilles un caurulītes, lai varētu rupuci apskatīt kārtīgāk. Stunda pagāja nemanot, kamēr mūsu draugs pierada pie mums, sāka arvien biežāk uzpeldēt pēc gaisa, kā arī peldēt tuvāk mums. Bruņurupucis izglāba šīs pāris dienas neīstajā viesnīcā – laikam jau esam tie izredzētie, laimīgie cilvēki.

Porto Roxa klinšu baseina burvība

Foto - Signe Prola
Populārā Porto Limniosa pludmale – līdzīga Porto Roxa, tikai lielāka un noslogotāka. Foto - Signe Prola

Nākamās manā sarakstā ir Porto Roxas un Porto Limniosas pludmales. Uzbraucam augstu, augstu kalnā, un drīz jau metamies lejā pa šauru, līkumotu kalnu ceļu tuvāk jūrai. Šīs vietas noteikti nav pludmales tradicionālā izpratnē, tie drīzāk ir jūras atzari, zilzaļi, klinšaini jūras baseini. Porto Roxas pludmalē klints galā izveidoda taverna, kurā nobaudīt liellopa, cūkgaļas vai vistas sulaki jeb šašliku – trīs iesmiņi par astoņiem eiro. Tavernai pieder arī klintīs izkārtotās sauļošanās gultas – viena gultiņa maksā četrus eiro uz visu dienu, plus alus vai kāds cits bezalkoholisks dzēriens bez maksas.

Kā bruņurupuči nometamies gultiņās uz sakarsušajām klintīm, lai baudītu dienvidu sauli. Uz klints malas atrodas laipiņa lekšanai – apmēram seši metri virs ūdens. Galvā skan mammas balss: “Tikai nelec no klintīm, nekad nevar zināt, kas ir apakšā!”

Bet teorētiski es taču nelēkšu no klints, es lēkšu no laipiņas…

Mani ik pa brīdim dīda mazs velnēns, un man gribas izdarīt kaut ko neordināru, tāpēc pieeju pie laipas un, daudz nedomājot, ielecu – noteikti jāpiemin, ka viens augumā ražens vīrietis pirms manis centās saņemties veselas 25 minūtes.

Porto Roxas ūdeņi ir dzidrākie un rāmākie, kādos līdz šim biju peldējusi – var redzēt līdz pat vietām 20 metrus dziļajam ūdens dibenam – īsta snorkelēšanas paradīze. Ūdens ir tik neticami dzidrs, ka laivas necilajā piestātnē šķiet karājamies gaisā.

Zante vai Venēcija?

Vakarā no viesnīcas balkona paveras brīnumains skats uz gaismas pielieto, mirdzošo Zantes pilsētu – velkam galvā ķiveres, sēžamies uz sava kvadracikla un, matiem plīvojot siltajā vējā, dodamies apskatīt pilsētu. Zante ļoti atšķiras no Rodas salas pilsētām – šeit nav vecpilsētas ar milzu cietokšņiem, šaurām ieliņām, tādēļ mums grūtības sagādāja tradīciju ievērošana jeb glezniņas iegāde. Ja kāds lasīja un atceras manus Rodas salas piedzīvojumus, tad zina, par ko ir runa, – iesākām jaunu tradīciju – iegādāties glezniņu, kurā attēlota kāda ceļojumā apskatītā vieta. Beigu beigās gan vienā mazā, nomaļā veikaliņā savu glezniņu tomēr atradām.

Zante pārsteidza ar milzīgo laukumu un glīti izgaismotajām ēkām. Neesmu bijusi Venēcijā, bet mana otra puse apgalvoja, ka laukums esot uz mata tāds, kā šajā ūdeņu pilsētā. Suvenīru bodītes, apģērbu veikali, neskaitāmi daudz kafejnīcu, bāri, restorāni. Maza atkāpe – vēl viens iemesls, kādēļ gribējām palikt šajā krastā – nav skaļu klubu un ballīšu, savukārt Laganas pilsētā gan tādu izklaižu netrūkst, un gadās, ka gados jaunos tūristus, kuri atbraukuši ballēties, vietējie līdz nāvei piekauj dažādu muļķīgu konfliktu dēļ.

Uz pašas galvenās Zantes ielas slejas Svētā Dionīsija katedrāle, kurā atrodas arī paša svētā vīra kapenes. Viskrāšņāk katedrāle izskatās tieši diennakts tumšajās stundās, taču no iekšpuses to izzinājām dienas laikā – kas par krāšņumu – milzu lustras, sienu un griestu gleznojumi, zelts, vitrāžas, samta krēsli. Svētā Dionīsija sudraba zārku katru gadu 24. augustā, Svētā Denisa dienā, nes gājienā pa visu pilsētu.

Haoss zilajos ūdeņos

No ostas, kuras malā atrodas krāšņā katedrāle, devāmies braucienā uz salas slavenāko apskates objektu – Navagio kuģa vraka pludmali, pie kuras var piekļūt tikai no ūdens puses. 21 eiro no cilvēka, stundas brauciens pa Jonijas jūru, un esam klāt – debeszilu ūdeni ieskauj 300 metrus augstas, baltas stāvklintis. Līdz pēdējam brīdim domāju, ka ūdeni, kuru līdz šim biju redzējusi tikai bildēs, tādu iekrāso ar kādas programmas palīdzību, taču ne – ūdens reālajā dzīvē ir zilāks par zilām vasaras debesīm – kaut kas ārpus šīs pasaules.

Foto - Signe Prola
Pārpildītā Navagio pludmale – tūristu iecienītākais galamērķis Zakintā. Foto - Signe Prola

Pludmalīte ir pavisam šaura, tajā kopā sajaukušies mazi, balti olīši ar gaišām smiltīm. Cik jauki būtu, ja tā izrādītos pamesta pludmale un mēs tur atrastos daži vien – ha! Kā tad! Tūristu iecienītākā vieta – šīs pludmales dēļ Zakintas tūrisms var brīvi elpot, lai gan, manuprāt, uz mazās saliņas atrodas vēl daudzas tikpat pasakainas un ievērojamas vietas. Pludmalē izkāpām pulksten 10 no rīta. Vēlāk jau peldēties kļūst bīstami, jo laivas ar tūristiem kursē šurpu turpu, sakuļot ūdeni, veidojot viļņus. Neieteiktu šeit ierasties dienas vidū – milzīgs juceklis un nekāda baudījuma.

Atpakaļceļā kuģa kapteinis piestāj pie zilajām alām, kurām tuvumā atrodas Jonijas jūras dziļākais punkts – 4500 metri. Kāpēc zilās alas? Klintīs atrodas alas, kurām var izbraukt cauri ar laivu, iebraukt tajās iekšā, un jebkurš priekšmets, arī cilvēks, tiekot ūdenī, izskatās koši zils. Mums bija ļauts 20 minūtes peldēties zilajos ūdeņos, pētīt alas un dzīvību tajās. Un nebeidzu brīnīties – cik gan uz šādas vienas mazītiņas salas vienkopus elpu aizraujošu dabas brīnumu!

Nāvīgs skaistums

Navagio pludmale bija skaista, taču, manuprāt, to ir sabojājis tūrisms un pārlieku lielā ažiotāža. Pludmales vidū atrodas 1980. gadā izskalots kontrabandistu kuģis, kas it kā pārvadājis narkotikas, cigaretes un sievietes kā pārdodamu “kravu”. Kuģa vraks līdz šai dienai guļ baltajās smiltīs, aprakstīts ar ne pārāk estētiskiem grafiti zīmējumiem.

Navagio pludmali vēlējos apskatīt arī no iepriekš pieminētās 300 metru augstās stāvklints. Ir izveidota speciāla platforma, lai varētu vērot Zakintas slavenāko skatu – rudzupuķu zilos ūdeņus un baltās smiltis klinšu ielenkumā. Tomēr nostāšanās uz platformas nesniedz īsto sajūtu – gaidītāju rinda un vietas maz, tāpēc dodamies pa kalnainu, akmeņainu un ļoti bīstamu taku, lai ieraudzītu elpu aizraujošo skatu, par kuru sapņoju jau sen.

Takas sākumā sēž vīrietis, kurš norāda – turēties drošā attālumā no klints malas, iet tur, kur tikko aizgāja citi, būt uzmanīgiem. Mēs gājām un gājām, ik pa laiciņam ieraudzījām kādu trako, kurš, kājas pārkāris pāri malai, cenšas uzņemt perfekto selfiju. Man ir bail no augstuma, un es, saprotams, negribēju un nevarēju pieiet klints malai pārāk tuvu, un labi, ka tā, jo vēlāk uzzinājām, ka vismaz četri tūristi ir nositušies, nokrītot no stāvās klints. Šogad jūnijā aizgāja bojā 23 gadus vecs jaunietis, kurš centās sevi nofotografēt, tāpat pagājušā gada vasarā no klints nokrita ASV pilsone, kuras draugs tikai dzirdējis viņu iekliedzamies “au!”.

Cilvēki ir pārgalvīgi un laikam jau, ja vien nav uzlikts milzu žogs, klāt nestāv desmit apsargi, kuri grūž prom, šādi gadījumi notiks. Skats bija viens no skaistākajiem, kādu man jebkad nācies redzēt, biju sajūsmināta un saviļņota, tomēr turējos drošā attālumā no bīstamās malas, lai skaistais skats nekļūtu par pēdējo, ko redzu.

Dzīve ir jābauda!

Septiņu dienu skrējienā apskatījām arī Xigia sēra pludmali, kurā ārkārtīgi nelabi ož, jo ūdenī izdalās dabīgais sērs, taču plunčāties šajā ūdenī ir ļoti veselīgi. Tāpat izbraukājām bruņurupuču nārstošanas pludmali, kur naktī nav ļauts atrasties, nekas netiek ne kopts, ne vākts, lai neizbojātu vidi.

Ēšana citā valstī ir kas tāds, ko gaidu ar nepacietību, tādēļ vakariņojām Laganas līča krastā ar sangriju karafē un grieķu picu uz galda, kā arī ēdām sulaki, cik vien vēderā līda. Un grieķu vīni ir kaut kas debešķīgs – par kapeikām! Mēli var norīt.

Piedzīvojām arī četras balles stipru zemestrīci, kura turpinājās trīs sekundes un kārtīgi izdrebināja visas mūsu numuriņa mēbeles, dzērām svaigi spiestu apelsīnu sulu visskaistākajā restorānā Keri pilsētiņā – klints galā ar skatu bezgalīgajos jūras plašumos. Gaidījām saulrietu tās pašas pilsētiņas Saulrieta kafejnīcā.

Un jā, man brīžiem likās, ka es varētu apraudāties no bailēm vai sabļaut uz kādu, kurš uzvedās pārāk pārgalvīgi, un pateikt: “Nē! Es to nedarīšu, es tur neniršu, nepeldēšu, neiešu!” Bet… Cik laba sajūta ir tad, kad baudi, ieelpo un uzņem visu pasaules skaistumu, nepieradināto dabu tieši sevī.

Mazā Zakinta man dāvāja laimi un pateicību par to, cik skaistā pasaulē dzīvojam. Kaut tas ikdienā tik bieži neaizmirstos.

 

Der zināt:

• Uz Zakintu vislabāk doties septembrī, lai izvairītos no lielajām tūristu masām.

• Jārēķinās, ka septembrī laiks var pasliktināties. Bet nosauļoties noteikti varēs.

• Iesaku apmesties Argasi pilsētā – klusa, mierīga un tuvu lielajai Zantes pilsētai.

• Labākais pārvietošanās līdzeklis – kvadracikls.

• Meklējiet bruņurupuci paši – neiesaku doties braucienā uz Bruņurupuču salu Laganas līcī. Labāk noīrēt katamarānu un meklēt savu veiksmi individuāli.

• Vidējās izmaksas lidojumam Rīga–Viļņa–Zakinta un atpakaļ + viesnīca 7 naktīm – 650 eiro cilvēkam. Iekļautas divas ēdienreizes.