Šķiet, ka beidzamajā laikā vismaz Latvijā Līgas Rīderes vārds īpašus komentārus neprasa – skatītāju tik iecienītā TV šova “X Faktors” fināliste, otrās vietas ieguvēja, ikdienā veterinārārste, divu bērniņu mamma un sieva, sieviete, kas šķiet, paspēj visu. Kopš šova beigām ir pagājis īss brīdis, bet Līga joprojām dzied un dziedās.

Intervijai tiekamies ar Līgu dienā, kad viņa kārtējo reizi atbraukusi uz mēģinājumu Rīgā, pieveikusi turpat 100 km no Bērzkroga, kopā ar sešus mēnešus veco dēliņu Einaru, un te viņa ir – ar to pašu smaidu un sirsnīgo attieksmi. Šis ir stāsts ir par sapņiem, to piepildīšanu, sirsnību, smagu darbu un uzdrīkstēšanos.

Vai tev ir sajūta, ka kaut kas vērienīgs ir aiz muguras un ka tavā dzīvē ir sācies jauns posms?
Man ir sajūta, ka ir beidzies kaut kas vērienīgs un ka kaut kas līdzīgs ir arī sācies. Tad, kad pieteicos “X Faktoram” bija nedaudz tā sajūta, ka eju, daru, bet neko nezinu, kas mani sagaida – līdzīgi jūtos arī šobrīd. Tikai ir mazāk stresa un nav tik saspringta ikdienas plānošana. Nav arī neviens uzmetis lūpu vai apvainojies, visiem pietiek laika – varu izdarīt tā, lai visiem labi ( smejas).

Šķiet, tu reiz izteicies, ka tavs vīrs sākumā nemaz nepriecājās, ka esi “X Faktorā”…
Viņš priecājās, tikai viņš uz to brīdi vienīgais saprata, cik daudz laika un spēka no manis un mums visiem prasīs šis šovs. Man bija rozā brilles – es taču gribu tikai dziedāt (smejas)! Viņš ar savu loģisko domāšanu, zināja, kā tas būs. Un, kad es viņam stāstīju, ka tikai divas reizes nedēļā man būs jābrauc uz Rīgu uz mēģinājumiem un ka visā pārējā laikā būšu mājās, viņam izraisīja mazu smaidu. Beigās, protams, viņam bija taisnība – bija brīdis, kad visu nedēļu nodzīvoju Rīgā pie draudzenes…

Foto no Līgas personīgā arhīva
Līga ar vīru Druvi abu precību dienā. Foto no Līgas personīgā arhīva

Un tavs mazais dēliņš tev līdzi ir visur – viņš gan gulēja “X Faktora” aizkulisēs, gan ir līdzi arī šobrīd – intervijas laikā. Daudzas jaunās māmiņas tevi noteikti apbrīno!
Es jau esmu piena banka un nekur nevaru bez viņa tikt (smejas)! Esmu par to domājusi, kā būtu, ja būtu. Protams, ka vienai izdarīt visu to, ko daru šobrīd, būtu vieglāk, jo tad būtu jārēķinās vienīgi pašai ar sevi.

Bet man visas manas aktivitātes ir vēl jāsaskaņo ar mazuli. Tomēr, vai tāpēc jūtos kā varone? Nē. Einars ir arī mans otrais bērniņš un pavisam noteikti varu apgalvot, ka eksistē tā saucamais “otrā bērna sindroms” – tu kā mamma jūties daudz drošāk, zini, ko spēj ar mazuli kopā izdarīt, kā pielāgoties viņa režīmam. Īstenībā izdarīt kopā ar bērniņu var pilnīgi visu – tas, kas mazulim ir vajadzīgs ir siltums, mīlestība un ēdiens.

Atceros, kad ar pirmo dēliņu nosēdēju mājās pirmos mēnešus, tagad saprotu, ka tas nav vajadzīgs – sevi ierobežot, baidīties, jo tu vari atļauties visu, ko tu vēlies. Patiesībā, kad tu sēdi mājās, tu arī vairāk nogursti – gan no bērna, gan no jaunās lomas. Tas ir līdzīgi kā tajā teicienā – nav sliktu laika apstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs. Tieši tāpat var teikt par ikdienu kopā ar bērniņu.

Foto: Karīna Miezāja
Līga ierodas Rīgā kopā ar jaunāko dēliņu uz mēģinājumu. Foto: Karīna Miezāja

Un tomēr – tava uzdrīkstēšanās doties uz “X Faktora” atlasi, kad vēl biji grūtniece, ir apbrīnojama!
Man šķiet, nav svarīgi, kas tu esi un ko tu tajā brīdī dari, ja tev ir sapnis dziedāt – ej un dari! Protams, arī mani brīžiem vajāja šaubas, ka tas ir nesasniedzams sapnis, bet es mēģināju. Mirkli, kad aizgāju uz atlasi un gaitenī ieraudzīju daudz, daudz jauniešu un tupat es – sieviete stāvoklī, protams, man spilgti iespiedies atmiņā.

Mocīju sevi ar jautājumiem – ko es te daru? Tomēr vēlēšanās dziedāt grūda mani uz priekšu. Kad iegāju atlases telpā, kur bija žūrija, kameras vīri un es, tad aizmirsu, kāpēc es kautrējos, kad šaubījos, sēžot aiz durvīm, jo skaidri jo skaidri zināju – es gribu dziedāt!

Foto no Līgas personīgā arhīva
Šādā režīmā ilgu "X Faktora" laiku dzīvoja Līga - mājas rūpes, bērni un mēģinājumi. Foto no Līgas personīgā arhīva

Ikdienā tu esi veterinārārste, vai kādreiz ir nācies dzīvniekam padziedāt, lai nomierinātu viņu?
Es strādāju tikai ar lielajiem dzīvniekiem. Cik atceros, nav bijis gluži tā, ka es dziedu, bet skaidrs ir tas, kas pret dzīvnieku ir jāizturas kā pret bērnu – neatkarīgi no tā, vai viņš sver simts vai trīs simtus kilogramu. Jo būtībā jebkurš dzīvnieks ir kā bērns. Tas nozīmē, ja tu kaut ko vēlies, tev, pirmkārt, pašam ir jābūt mierīgam, nosvērtam, rezultāts ir ļoti atkarīgs no tavas nostājas – kā tu pret viņu izturies.

Un tev pašai mājās ir zirgs, vai ne?
Tas bija mans sapnis kopš bērnības – pašai savs zirgs! Es šim sapnim īsti neticēju, ka tas kādreiz piepildīsies, bet tas ir noticis! Tas, ko visiem gribu noteikti atgādināt, ka jebkurš dzīvnieks ir liela atbildība – par viņu ir jārūpējas katru dienu, viņš ir dzīva būtne – ir jāaprunājas, jāsamīļo, jāpabaro, jāapkopj. Tas jādara ar lielu mīlestību. Ja cilvēks zina, ka viņam šādas iespējas nav, piemēram, laika ziņā, es teiktu, ka dzīvniekus labāk neturēt…

Kāda ir tava ikdiena?
Veterinārārsta darbs manā gadījumā ir pateicīgs, jo varu pati plānot savu laiku – tas ļauj apvienot darbu ar bērnu audzināšanu, rūpēm par māju un pat mēģinājumiem.

Vai tev atliek arī laiks tikai pašai sev?
Pašai sev brīdis atrodas tad, kad esmu to laicīgi ieplānojusi. Ikdienā tas notiek ļoti reti. Tad, kad bērni guļ, paspēju izdarīt elementārās lietas. Bet visu to, kas saistīts ar dziedāšanu, cenšos darīt kopā ar puikām (divus gadus veco Regnāru un 6 mēnešus mazo Einaru – L.B.), jo viņiem patīk, kad dziedu!

Esmu dzirdējusi tevi sakām, ka dziesmas “izmēģini’ sākumā tās nodziedot bērniem!
Es arī daudz dziedu, braucot mašīnā pie stūres, jo dzīvoju Bērzkrogā, kas ir nepilnus 100 km no Rīgas un salīdzinoši daudz laika pavadu mašīnā. Dziedāšana pie stūres ir mans mēģinājums pirms mēģinājuma. Un bērniem es patiešām dziedu. Ja nesāk raudāt, tātad, viss ir kārtībā. Ja tomēr velk šķību ģīmīti, kaut kas nav pareizi, jāmeklē cita pieeja.

Foto no Līgas personīgā arhīva
Mēģinājums pa ceļam uz Rīgu - automašīnā Līga dzied bieži. Foto no Līgas personīgā arhīva

Vai tu pirms uzstāšanās, kāpšanas uz skatuves mokies ar uztraukumu?
” X Faktorā” pirms uzstāšanās mani ļoti mocīja lampu drudzis. Lai es tiktu galā ar uztraukumu, man ir vajadzīgs klusums. Vienīgais par ko vienmēr esmu droša, ka zinu dziesmu vārdus. Atkārtoju tos tik ilgi, kamēr zinu katru rindiņu trijos naktī.

Interesanti, ka tieši dziedāšana mani arī spēj nomierināt, tāpēc tajās situācijās, kad stāvēju uz skatuves un šķita, ka sirds izleks pa muti ārā, zināju – ir tikai jāsāk dziedāt un viss būs kārtībā. “X Faktorā”, kamēr gāja ieraksts par mums – pieteikums, bija iespēja pabūt vienatnē ar sevi, “atslēgties” un sakoncentrēties. Pirms uzstāšanās es arī skaitu lūgšanu – Dievs vadi mani tur, kur vēlies, lai eju.

Foto no Līgas personīgā arhīva
Līga kopā ar savu "X Faktora" skolotāju Intaru Busuli. Foto no Līgas personīgā arhīva

Vai šāds šovs kā “X Faktors” palīdz tādiem cilvēkiem kā tu, kas ir talantīgi, vēlas kaut ko darīt, bet īsti nezina, ar ko sākt?
Es uzskatu, ka ļoti palīdz. Pirms tam es biju ļoti bikla un kautrīga. Kaut gan arī tagad vēl joprojām tāda esmu, bet ne tik izteikti, tagad protu mobilizēties un pārvarēt savas bailes.

Tomēr svarīgākais, ko es ieguvu šovā – pārliecību, ka cilvēkiem patīk mana balss, viņiem patīk, ko es daru un viņi sadzird to, ko vēlos viņiem pateikt. Tas man ir ļoti svarīgi. Domāju, ka daudzi skatītāji redzēja, cik bikla un nedroša biju pirmajā atlasē. Ar katru nedēļu jutos aizvien drošāka un drošāka. Tad visbeidzot atradu sevī to mākslinieku, kurš zina, kā grib nodziedāt šo dziesmu, kādas emocijas grib dāvāt skatītājiem.

Tu sāc justies kā skulptors mūzikai. Tas ir fascinējoši! Mans mērķis bija iemācīties nevis dziedāt notis, bet stāstīt.

Tas, kas mani pārsteidza visvairāk bija tas, cik daudz cilvēkiem patīk tas, ko es daru!

Cik daudz uzmanības, mīlestības es saņēmu no pilnīgi svešiem cilvēkiem… Man rakstīja vēstules, novēlējumus – tas tik ļoti stiprināja! Paldies jums par to!

 

Tagad ir pagājis brīdis kopš šova beigām, priekšā visas iespējas piepildīt savus vēl lolotos sapņus. Ko tu vēlētos vēl sasniegt muzikālajā sfērā?
Augstākais punkts, ko esmu izvirzījusi – vēlos dziesmās dalīties ar saviem stāstiem. Šobrīd man šķiet, ka es neprotu ne rakstīt, ne dzejot. Tāpēc vēlos satikt cilvēkus, kas to prot un es varētu šos stāstus stāstīt klausītājiem.

Es pavisam noteikti neplānoju pelnīt naudu ar dziedāšanu, vienīgi ceru, ka dziedāšana arī paliks man dārgs sirds hobijs. Ceru, ka man nebūs jāmeklē līdzekļi, lai nodarbotos ar savu hobiju, ka varēšu to vienmēr atļauties darīt. Ir ārkārtīgi patīkami apzināties, ka ir daudz cilvēku, kas grib mani dzirdēt, klausīties un novērtēt.

Līga Rīdere mēģinājumā dzied dziesmu “Svētku diena”:

Foto: Karīna Miezāja un no Līgas Rīderes personīgā arhīva.