Brīvdienu maršruti var būt dažādi: gan ar kultūrvēsturisku izziņu, gan izklaidi, gan aktivitātēm piesātināti. Ciemojoties pie suitiem, nedrīkst atslābt. Kad sievas sāk dziedāt, jābūt gatavam atbildēt.

Suiti ir latviešu etniskā grupa – savdabīga katoļu sala luterticīgās Kurzemes centrā, kurai ir bagāta – gandrīz 400 gadu sena – vēsture. Reliģiskā atšķirība bija iemesls, kādēļ suiti noslēdzās savā novadā, radot un ilgstošā laika posmā saglabājot unikālas un bagātas tautas tradīcijas, kas ir ietvertas UNESCO Pasaules nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, kam nepieciešama neatliekama glābšana! “Projekts Mazo etnisko kultūrtelpu attīstība un popularizēšana kā tūrisma galamērķis tiek īstenots Igaunijas–Latvijas programmas no Eiropas Reģionālās attīstības fonda ietvaros. Izpausmes, kas raksturo suitu nemateriālās kultūras mantojumu, ir tradicionālie svētki, tautas paražas, mutvārdu tradīcija, tradicionālās dziedāšanas un muzicēšanas prasmes, tradicionālā tautastērpa darināšana un ēdiena gatavošanas tradīcijas,” stāsta Inga Bredovska, Alsungas tūrisma informācijas un vēsturiskā mantojuma centra vadītāja.

Krāsu trakums un košums

Bijušais pils stallis ir kapitāla ēka – ārējās sienas no akmeņiem. Vasarā tajā ir patīkami vēsi, var veldzēties, bet, ja silta vasara, tad jau jūlija beigās ir karsti. Gar acīm metas raibs no krāsu košuma. Suitu sievu tērps ir viskrāšņākais un bagātākais ne tikai Kurzemē, bet arī Latvijā. Starp citu, ja tērpam saskaņo krāsas, tas ir pliekans. Cik sver? Precīzas atbildes nav, jo atkarīgs no sievas raženuma un vīra bagātības. Brunči jeb lindraki – smagi, villaine bieza un silta, vismaz pieci lakati. Suitu sievu tērpu pūrā ir vismaz trīs dažādas jaciņas: godiem melna ar krāsainu dzīparu izšuvumiem un pērlēm rotāta, ikdienai – sarkana, vasarai vai darbam – raiba (puķaina) jaciņa. “Krekls ir otra āda, tam apakšā neko nevelk. Brunčus velk pār galvu, ja negrib, lai vīrs ir dzērājs. Visu cieši sapogā, jo pupi traucē darbam. Svarīgi notrāpīt, lai jostas gali ir vienādā garumā un nekādi cūku mezgli, lai var redzēt jostas rakstu. Ja josta nav glīti un pareizi sasieta, tas ir rādītājs, ka valkātāja steigusies no kaut kādiem pakšiem ārā. Kas zina, kas tur noticis?!” tā tēlaini tiek stāstīts, dodot iespēju pielaikot tērpu. Virs sviedru aubes nāk greznā aube, kas izcakota ar cūksudrabu. Kāpēc tāds nosaukums? Jo cūkas sari spīd saulē kā zelts! Bet ar aubi vien galvā suitos nestaigāja, tas gluži būtu kā plikai iziet uz lauka. Tāpēc liek virsū lakatus – jo vairāk, jo labāk. Un punkts uz “i” – sakta, cik vīrs atvēlējis, – vienrindas vai trīsrindu. Viena sakta reiz maksājusi 6 govis, ulmaņlaikos – 120 latu.

Iespēja izmērīt tautastērpu jāizmanto, jo vai maz pēc tam būs vēlēšanās pasūtīt. Bet audējas zina teikt, ka stelles tukšā nestāv, jo tautastērps ir goda jautājums. 2008. gadā biedrība – etniskās kultūras centrs Suiti vienkopus savāca vairāk nekā desmit stelles un pieaicināja suitu vecāko paaudzi ar viņu zināšanām un pieredzi un sāka aktīvu, rosīgu darbu, aicinot ikvienu, kurš vēlas sev uzaust brunčus vai villaini, varētu to izdarīt.

Starp citu, tagad tik modernos dūrgalus jeb, kā saka, maučus, suitene nēsā pie tautastērpa. Tagad tos nēsā arī ikdienā pie moderna tērpa un sauc par pulsa sildītājiem. Tāpat ir ar “trako drānu”, ko spilgto krāsu salikuma dēļ tā droši vien nosaukuši kaimiņi. Ja pasaulē atpazīst Burberry motīvu, tas Latvijā – suitu villaine ar ieausto košo krāsu rūtojumu.

Jau atkārtoti iznācis izdevums Suitu drānas, kurā atspoguļota suitu tautastērpu dažādība, lielā bagātība – krāsu, rakstu un apģērba detaļu.

Gadsimtu kārtas un ticības lietas

Alsungas tūrisma informācijas un vēsturiskā mantojuma centra vadītājai Ingai Bredovskai ir garie un precīzie stāsti ar gadskaitļiem, un ir īsie – ar leģendām. Viņa laiku pa laikam vedina iedomāties, ka Alsungas Livonijas ordeņa pilij, kas celta XII gadsimtā, noteikti ir arī slepenās ejas, kur joprojām varētu būt noslēpta manta. Livonijas ordenis saimniekoja 200 gadus. Kad ordenis beidza pastāvēt, pili savā īpašumā iegādājas luterticīgā grāfa Šverina dzimta. Grāfa dēls tika nosūtīts kalpot galmam un tur iepazinās ar skaistu meiteni, vārdā Barbara, un – iemīlējās. Ne vieni vecāki, ne otri negribēja pieļaut šīs laulības ticību atšķirības dēļ. Bet, ja jauni cilvēki ir iemīlējušies, tad viss ir iespējams. Jaunais grāfs Šverins pārgāja katoļticībā un apprecēja Barbaru. Tikai tad, kad vecais grāfs nomira, jaunais atgriezās pilī, un sākās vietējo pievēršana katoļticībai. Tika pat pārbūvēts dievnams, jo luterāņiem ir viens altāris, bet katoļiem – vairāki, tad nu divas kapelas uzcēla klāt.

Ar ticības mainīšanu nemaz tik viegli negāja. Reiz kāda jauna meita, protestējot pret ticības pieņemšanu, izlēkusi pa pils logu. Meitas māte nolādējusi Šverinu dzimtu, un pēdējam nebija ne sievas, ne bērnu, ne naudas. Pils bijusi nolaista līdz kliņķim, un to pārdeva Kurzemes hercogam Ernstam fon Bīronam. Viņš gan tur nav dzīvojis, bet ēku izmantojis kā īres namu – pili sadalījis mazās istabiņās, sanācis tāds kā komunālais dzīvoklis. Pēcāk saimnieki mainījušies ik pēc 12 gadiem, un godība mazinājās, mazinājās… Pazuda mēbeles un skaistās podiņu krāsnis… Padomju laikā otrajā stāvā bija iekārtota šautuve, tās vajadzībām izzāģēja sijas. Līdz 1986. gadam pilī bija skola, arī dzīvokļi.

Nu sākusies rekonstrukcija! Šverinu dzimtas piederīgie atdusas baznīcas kriptā un tiek pieminēti ar labu vārdu.

Dižgabalkalns

Starp pili un baznīcu Alsungas centrā ir pilskalns – gandrīz 10 metru augsts. Par Dižgabalkalnu arī ir divi stāsti. Kad zviedri ieņēmuši pili, tad vietējie domājuši – kā viņus dabūt ārā. Lai izmantotu dižgabalu (lielgabalu), bija vajadzīgs kalns, kur to uzlikt. Naktī viens ar ķerru, cits ar zirgu, pa visiem kopā uzbēruši kalnu. Nākamajā dienā bliezuši pa pili no dižgabala un zviedrus izsvēpējuši ārā.

Bet vispār tas ir senais kuršu pilskalns, jo turpat atrasti arī senie ugunskapi. Dārzus rokot, vietējie šad tad atrodot gan bultu uzgaļus, gan saktas.

Esot Alsungā, nedrīkst neuzkāpt Dižgabalkalnā! No tā paveras skats uz pili, uz dzirnavu ezeru, arī uz baznīcu, kas pārbūvēta krusta formā. Dižgabalkalnā suiti svin gadskārtu svētkus un dūdinieku muzicēšana skan tāltālu.

Vētru muzejs

Vēsturnieks un profesionāls ūdenslīdējs, vienīgais licencētais zemūdens arheologs Latvijā, Latvijas Zemūdens arheoloģijas centra vadītājs un dibinātājs ir arī Vētru muzeja idejas autors. Latvijā vienīgajā zemūdens kultūrvēsturiskā mantojuma muzejā (ekspozīcijas pārraudzītāja Inita Plēsuma gan piebilst, ka ekspozīcijai vēl nav muzeja statusa) var aplūkot Kurzemes jūras malā atrastus priekšmetus, arī Voldemāra Raina niršanas kostīmu. “Vēsturi var nemeklēt, lai gan tā ir vienmēr klāt, bet piedzīvojumu stāstu gan te ir daudz,” viņa aicina. Nepilna gada laikā jau tūkstošais apmeklētājs bijis. Ekspozīcija veidota kā improvizēts nogrimis burinieks, telpā skaņa un videomateriāli pastiprina mazliet mistisko noskaņu.

Jūras dibens jau nav sastindzis, straumes nes, smiltis slēpj, vētras uzjundī. Netālu no Jūrkalnes reiz nogrimis kuģis ar ķieģeļu kravu, un līdz pat šai dienai jūra tos skalo ārā. Ar katru gadu tie kļūst aizvien apaļāki.