Noteikti ikviens, kurš daudzmaz regulāri seko līdzi politiskajiem procesiem valstī, būs pamanījis Gundaru Rēderu (LTV1) gan vadot dažādas diskusijas, gan raidījumu “Viens pret vienu”, kur viņš saviem ietekmīgajiem sarunu biedriem uzdod neērtus jautājumus. Reizē ass un neiecietīgs pret izlocīšanos, bet arī cilvēcīgi saprotošs – lielisks žurnālists, par kura šaubīšanos pamest šo nodarbošanos zina vien retais. Nu šis laiks sen jau pāri, un domas vairāk rosās ap dokumentālās filmas veidošanu par LTV1 ziņu raidījuma “Panorāma” 60 gadu jubileju, kas būs martā.

Jau vairākus gadus tu vadi raidījumu “Viens pret vienu” Latvijas Televīzijā. Kā tu jūties, nonācis viens pret vienu, bet tikai atbildētāja lomā?

Man ne pārāk patīk sniegt intervijas, tādēļ arī šoreiz pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr piekritu. Amatpersonām, kuras intervēju, ir pienākums sniegt intervijas. No viņiem iebildumus nepieņemu.

Nu mūsu saruna arī zināmā mērā notiek ar tevi kā amatpersonu, kolēģi, žurnālistu. Internetā, izņemot “Vikipēdiju”, maz kas atrodams par tevi, tomēr zinu, ka esi beidzis Rīgas Tehnisko universitāti. Kur uzradās žurnālistika?

Pagājušā gadsimta 80., 90. gadu mija bija juku laiki. Gribēju būt inženieris tāpat kā mani vecāki, taču laikmets strauji mainījās – arī mana domāšana un norises visapkārt. Vairs nebija vajadzīgi inženieri, un pats sapratu, ka tas nav tas, ko dzīvē gribu darīt.

Kad pabeidzu augstskolu, pievērsos žurnālistikai, un tolaik man tas likās diezgan revolucionārs solis. Atsaucos uz sludinājumu, kurā Latvijas Televīzija meklēja raidījuma vadītāju. Kas tas ir, es tobrīd nezināju. Gribēju pamēģināt, bet to konkursu nevinnēju. Taču konkursa laikā mani pamanīja LTV Ziņu dienesta cilvēki, kuri uzaicināja praksē. Mācības žurnālistikas maģistrantūrā gan uzsāku, jau būdams LTV1 Ziņu dienesta vadītāja amatā, domājot par izaugsmi.

Laikam tiekšanās pēc izaugsmes tevi pamudināja piedalīties konkursā uz Latvijas Televīzijas ģenerāldirektora amatu, uz ko kandidēji pat divreiz?

Protams, pieteicos, jo pēc iepriekšējā ģenerāldirektora Rolanda Tjarves atlaišanas līdz jaunā konkursa beigām pāris mēnešus biju viņa vietas izpildītājs, taču neuzvarēju. Tāpat notika arī pēc dažiem gadiem, taču par to es biju pat priecīgs. Tā bija sava veida izšķiršanās, jo gribēju kaut ko darīt sava Ziņu dienesta labā. Tagad, atskatoties atpakaļ, skaidri redzu – tas nebija mans ceļš, jo tur sākas attiecības ar politiķiem, kuri dod vai nedod naudu un dažādi ietekmē. Ģenerāldirektora amatā ir vajadzīgas rakstura īpašības, lai ietu uz kompromisiem, kas nav mana stiprā puse. Mans zaudējums nebija apzināts, taču es nedarīju visu iespējamo, lai uzvarētu.

Bet nu tu esi nonācis līdz bezkompromisa sarunām ar politiķiem raidījumā “Viens pret vienu”. Kā tām gatavojies?

Šobrīd raidījumu gatavoju viens, bet pirms tam ilgus gadus strādāju kopā ar redaktori Baibu Rulli. Protams, gatavošanās notiek ciešā sasaistē ar maniem televīzijas kolēģiem, kuri veido raidījumu “De facto” un ziņas un ir iedziļinājušies tēmās, kuras tik labi nepārzinu. Bez viņu atbalsta es nevarētu iztikt. Reizēm man pašam jau ir pamatinformācija, kuru atliek vien sastrukturēt un pareizi noformulēt jautājumus. Daudz grūtāk, ja sarunas biedrs nāk no sfēras, par kuru tikpat kā neko nezinu. Tad cenšos neoficiāli tikties ar citiem šīs jomas speciālistiem un iztaujāt viņus par tur notiekošo, lietas būtību un attīstības tendencēm, apsolot tieši uz viņiem neatsaukties. Neviena mana intervija nav pašmērķīga, vienmēr ir kāda jēga, ko jautājot gribu uzzināt, iekustināt, mainīt. Dažreiz sanāk labāk, citreiz – ne tik labi, kā gribētos.

Ir intervijas, kuras vienkārši neizdodas, jo sarunas biedrs negrib atklāties, apzināti velk laiku, monotoni un lēni runājot, iemidzinot gan sevi, gan skatītājus.

Savukārt Lembergam ir cita taktika – spridzināt un jaukt gaisu, runāt krustu šķērsu par visu kaut ko, kas ienāk prātā. Tas tiešām ir pilnīgs šovs, no kura sausā atlikuma ir ļoti maz.

Vai pirms tam esmu bijis uztraucies? Mazliet, taču no katras tādas reizes esmu mācījies, un manas spējas intervēt, diktēt noteikumus arī izaicinošās situācijās ir augušas.

Vai, intervējot lielas personības, ir nācies sarunas laikā mainīt scenāriju?

Es cenšos pieturēties pie sarunas plāna. Bet gadās, ka sarunas biedrs nevēlas pieturēties pie šī plāna, un tad savstarpējā komunikācija pārvēršas par šovu, kurš kuru. Skaidrs, ka ikviens uz studiju Zaķusalā nāk ar savu vēstījumu, ko sarunas laikā vēlas pateikt. Ļoti labi, ja cilvēki to virtuozi un ar mēru spēj izdarīt. Bet, ja mēģina kardināli lauzt intervijas gaitu, manuprāt, tas ir muļķīgi.

Vai saruna notiek tiešraidē?

Parasti jā. Bet nesen man bija saruna ar Valsts policijas priekšnieku Intu Ķuzi, un mēs to ierakstījām viņa darba vietā dienas laikā. Dažkārt tā gadās vai nu tehnisku iemeslu dēļ, vai kāds netiek pie mums vakarā. Vai arī aizbraucot pie kāda mums svarīga cilvēka Viļņā, Tallinā vai Sanktpēterburgā. Nezinu, kā labāk. Taču, šķiet, tiešajā ēterā sarunas nervs ir labāk sajūtams, jo tobrīd mobilizēšanās ir maksimāla, jo neko nevar izgriezt ārā.

Kurš tev ir bijis viscietākais rieksts?

Ir intervijas, kuras vienkārši neizdodas, jo sarunas biedrs negrib atklāties, apzināti velk laiku, monotoni un lēni runājot, iemidzinot gan sevi, gan skatītājus. Savukārt Lembergam ir cita taktika – spridzināt un jaukt gaisu, runāt krustu šķērsu par visu kaut ko, kas ienāk prātā. Tas tiešām ir pilnīgs šovs, no kura sausā atlikuma ir ļoti maz. Vai pirms tam esmu bijis uztraucies? Mazliet, taču no katras tādas reizes esmu mācījies, un manas spējas intervēt, diktēt noteikumus arī izaicinošās situācijās ir augušas.

Vienubrīd strādāji par LTV korespondentu Eiropā. Vai tu gribētu atgriezties Briselē?

Tie bija divarpus interesanta darba gadi, kurā guvu vērtīgu pieredzi, taču tas manā dzīvē ir noiets posms. Ja tu man piedāvātu darīt vēl ko tādu, ko reiz esmu darījis, atbilde visticamāk būtu “nē”.

Paralēli raidījumu vadīšanai esi veidojis arī dokumentālās filmas. Ar kurām tu gribētu palepoties?

Vairāk iznācis veidot vēsturiskas filmas, piemēram, seriālu “Deviņdesmitie” un filmu “Laimes zeme” par padomju laiku. Man patīk šo filmu tapšanas process, kad varu iedziļināties tēmā, lēnām domāt, montēt un likt visu kopā. Pašlaik esmu uzaicināts veidot filmu par ziņu raidījuma “Panorāma” 60 gadu jubileju, ko svinēsim 19. martā.

Kā uzturi sevi formā?

Pa vakariem diezgan aktīvi sportoju. Pērn pirmoreiz mūžā noskrēju pusmaratonu. Vai skriešu maratonu – nezinu, taču turpinu skriet. Tas nav pašmērķis, bet uzskatu, ka jebkuram cilvēkam vajag uzturēt sevi gan garīgā, gan fiziskā, gan emocionālā formā. Kustības palīdz saglabāt līdzsvaru un ļauj atvērtām acīm skatīties uz pasauli.

Tev ir trīs jau diezgan lieli bērni. Kas, laikam ritot, mainījies attiecībās ar viņiem?

Meitai ir 20, dēliem 18 un 12 gadi. Man ir prieks, ka šobrīd visi varam atklāti apsēsties ap galdu, kopā padzert tēju un izrunāties arī par lietām, par kurām es ar saviem vecākiem neesmu tik atklāti runājis. Pamācīt viņus gan negrasos, tikai stāstu līdzīgus piemērus no savas jaunības. Ar profesijas izvēli bērnus nesteidzinu, bet pagaidām neizskatās, ka viņi ietu manās vai mammas pēdās, kas ir māksliniece. Meita mācās horeogrāfiju, vecākais dēls – džeza klasē Doma skolā, un arī jaunākais – Doma skolā. Tās ir nodarbes, kas viņiem pašiem patīk. Es neesmu pragmatisks tētis un neuzdodu jautājumu, ar ko jūs pelnīsiet naudu, jo domāju, ka mūsdienās ir ļoti svarīgi darīt to, kas patīk, un nelauzt sevi tāpēc, ka kāds no tevis kaut ko pieprasa. Agri vai vēlu viss būs labi.

Pieturzīmes

Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?

Bez rīta meditācijas un kafijas, ražīga darba dienā un vakarā noskrieta krosa.

Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?

Cenšos mācīties dzīvot.

Būtiskākais sasniegums darbā?

Nemitīgais radošās attīstības process.

Labākā izklaide?

Ar draugiem spēlēt futbolu.