Kokteilis
Ceļo

Veselības tūrisms un izaicinājums – pirts orientēšanās! Sākam jau sestdien!0

Kurš gan nezina Raimonda Paula dziesmas vārdus “… somu pirtī iesim mēs, pirtī – tur mūs visus izārstēs”. Jau izsenis mūsu senčiem pirts bijusi svēta vieta, kur dzimuši bērni, rūdīta miesa un stiprināts gars. Kādēļ gan neturpināt tradīcijas, un jo īpaši tuvojoties gada aukstākajam mēnesim februārim, kuru mūsu ziemeļu kaimiņi igauņi izvēlējušies pirts orientēšanās sacensību rīkošanai.

Igauņu pieredze

Vai tad latvieši sliktāki? Protams, nē, un pirmo pieredzi jau var sākt šajā sestdienā, 2. februārī, Dienvidigaunijā, plkst. 12:00 startējot Eiropas pirts maratonā no Otepes centrālā laukuma. Komandā jābūt četriem dalībniekiem, kuru uzdevums sešu stundu kontrollaikā paviesoties pēc iespējas vairāk Otepes reģiona pirtīs. Turklāt apmeklējumam jābūt karstam, proti, katram komandas dalībniekam uz pirts lāvas jāpavada vismaz trīs minūtes. Papildu punktus saņems tie, kuri iegremdēsies āliņģos, pirts kublos un piedalīsies citās pirts saimnieku piedāvātajās atrakcijās.

Pirms sešiem gadiem pirts maratonā piedalījās arī biedrības “Latvijas pirts” komanda, kas izrādījās vienīgā ārvalstu dalībniece un 165 komandu konkurencē ieguva godpilno 21. vietu. “Mums bija jāapmeklē divdesmit dažādas pirtis 18 kilometru rādiusā ap Otepi, kur varējām gan iemērkties 16 siltajos kublos, gan ielīst arī deviņos āliņģos, par katru reizi saņemot mīnus desmit minūtes no kopējā ceļā pavadītā laika. Tā kā mūsu komandā bija rūdīts ziemas peldētājs, šo iespēju izmantojām pilnībā. Turklāt viņš āliņģos lēca bez sildīšanās pirtiņā, par ko igauņi bija varen pārsteigti,” atceras komandas dalībniece Sandra Stumbre.

“Četru stundu braucienu ar pirts vietu meklēšanu kartē, zīmodziņu vākšanu un traukšanos pa sniegotajiem ceļiem grūti dažos vārdos izstāstīt – to vajag izjust katram pašam. Burzma pirtiņās bija liela, taču drīz vien iemanījāmies, kā iespējami ātrāk pieveikt kontrol­punktus. Uz pirti skrējām vilnas zeķēs, lai kājas tik ļoti neslīdētu, pēc tam atpakaļ uz mašīnu, halātu mugurā un prom. Kopā nobraucām vairāk nekā 150 kilometrus, protams, pāris reizes arī nedaudz nomaldījāmies, bet liekie kilometri būtiski neietekmēja rezultātu. Pasākums mums visiem patika, jo guvām daudz pozitīvu emociju – patiešām lieliska tautas izklaide, jo igauņi bija sabraukuši no malu malām un piedalījās arī Igaunijā studējošie ārzemnieki. Katra komanda parūpējusies par īpašu noformējumu: cepurēm, maskām, peldkostīmiem – nu gluži kā karnevālā.”

Kāpēc gan arī Latvijā nevarētu sarīkot pirts maratonu? Sandra, kura savulaik nopietni attīstījusi pirtslietas valsts mērogā, uzskata, ka esam pārāk konservatīvi savos uzskatos par pirtī iešanu. “Latviešiem gribas visu darīt pareizi un pamatīgi, bet igauņu pirts maratons ir vistīrākā izklaide, šovs. Arī Latvijā ir bijuši daži līdzīgi vietēja mēroga pasākumi, kas tā arī nav kļuvuši par tradīciju. Lai pirts maratonu sarīkotu Latvijā, vajadzētu rast valsts atbalstu un piesaistīt sponsoru līdzekļus, kā to dara igauņi. Piemēram, šogad viņu ģenerālsponsors ir Lietuvas minerālūdens “Vytautas”. Katras pirtsvietas paš­izmaksa, rēķinot izlietotos resursus kurināšanai, apkalpošanai un sakopšanai, varētu būtu ap simts eiro, turklāt vēl nepieciešamas arī balvas un pirts svētku noslēguma sarīkojums. Igaunijā pirts maratonu finansiāli atbalsta gan valsts tūrisma industrija, gan Otepes pašvaldība, bet kura Latvijas pašvaldība būtu gatava šādu tradīciju ieviest savā novadā?”

Pirts muzejs – vieta maratonam?

Latvieši trenēties pirts orientēšanās sacensībām varētu sākt privātajā brīvdabas “Pirts muzejā”, kurš atrodas Sējas novadā 40 km no Rīgas pie Murjāņu–Saulkrastu ceļa un dibināts 2008. gadā. Pie vienas no Pirts muzeja ēkām greznojas plāksnīte ar uzrak­stu “Latviskais mantojums” – kultūras zīme, kas tiek piešķirta lauku tūrisma uzņēmējiem, kuri saglabā latviešu tradicionālās vērtības un iekļauj tās mūsdienu dzīvē. Muzejā var smelties informāciju gan par pirti un tās izbūvi, gan pirts slotiņām un skrubjiem. Nesen uzbūvēts multifunkcionālais izstāžu paviljons – vieta semināriem un pastāvīgajai ekspozīcijai. Te paredzēts ne tikai eskponēt, bet arī regulāri kurināt dažādu laiku un konstrukciju pirtis no visiem Latvijas novadiem, aicinot ļaudis tās izmantot veselīga dzīvesveida uzturēšanai. Pašlaik muzeja ekspozīciju veido viena jaun­uzcelta melnā pirts un piecas vēsturiskās – trīs senas guļbūves pirtis no Latgales, pa vienai – no Kurzemes un Vidzemes. Apskatāms arī savdabīgs celtnieku vagoniņš ar tajā iebūvētu pirti un jauna baltā pirts, kas top no Krimuldas novada pārvestiem vēsturiskiem guļbaļķiem.

Katrai pirtij ir savs stāsts, piemēram, no Audriņiem (Rēzeknes nov.) atvestā ir Latgalei netipiska, jo to 20. gs. 30. gados cēluši meistari no Vidzemes savā manierē. Turklāt saimnieks izrādījies ne tikai progresīvs, bet arī taupīgs, jo pirti būvējis no tuvējam dzelzceļam vairs nevajadzīgajiem gulšņiem, tādēļ pirmajā brīdī, to kurinot, uzvēdī tāds savāds smārds. Taču viņš bijis arī kārtīgs karstuma un pēršanās mīļotājs, jo pērtuvē iekārtota liela un augsta lāva gulēšanai. No Rubenes pārvestās pirts celšanas laiks attiecināms uz brīvvalsts laiku – ar lieliem logiem gan priekštelpā, gan pērtuvē, ļoti lielu no priekštelpas kurināmu pirts krāsni, un tomēr bez skursteņa, bet ar šīfera jumtu, ko ēka ieguvusi padomju laikos pēc remonta. Reiz tajā bijis iemeties sarkanais gailis, jo priekštelpā degšanas pēdas joprojām labi redzamas. Savukārt Pelēču pirts būvēta tikai priekš mazgāšanās, jo tajā ne sēžamās, ne peramās lāvas nemaz nav.

“No senajām melnajām pirtīm jaunajā pirtī esam aizguvuši krāsns uzbūvi, kur dūmi iziet nevis caur skursteni, bet gan vispirms nonāk pērtuves telpā un tikai tad izvēdinās caur nelielu lūku un spraugām sienās. Pirts kurināšanas procesa beigu daļā aicinām piedalīties visus, kurus ieinteresējusi latviešu pirts vēsture,” atklāj Pirts muzeja pārstāve Evita Karlsone. “Melnā pirts, vienalga, veca vai jauna, nav pāris stundās izbaudāma – jārēķinās vismaz ar pusi dienas. Steidzīgajiem piedāvājam izkarsēties ātri uzkurināmā malkas vai elektriskajā pirtī. Pirts muzejs darbojas visu gadu, tikai liela sala vai dziļa sniega laikā ieteicams apmeklējumu saskaņot. Mūsu vīzija ir izveidot Pirts muzeju par izcilu izziņas un aktīvās atpūtas vietu ģimenēm, kā arī ikkatram, kurš vēlas iepazīt pirti, klausoties zinoša gida stāstījumā, un izbaudīt pirts unikālās vērtības, ļaujoties ķermeņa un gara piedzīvojumam individuāli vai prasmīga pirtnieka uzraudzībā.”

Evita uzskata, ka atšķirībā no Igaunijas un Somijas Latvijā nav īsti vienotas nostājas par pirts kultūru un tradīcijām, tādēļ atsevišķi mēģinājumi rīkot kaut ko līdzīgu Otepes pirts maratonam pie mums nav iedzīvojušies. Tomēr pirts cienītājiem plinti krūmos nevajadzētu mest, jo Latvijā netrūkst pirts kultūras entuziastu un brīnišķīgu vietu, kur izkarsēties un baudīt pirts rituālus. Latvieši varētu izcelties citādi nekā igauņi, sekojot pēdējā laikā valsts oficiālajā tūrisma politikā uzsvērtajam principam “izbaudīt lēnām”. Ierosmi iespējams smelties, apmeklējot mājas lapu “www.pirtis.lv”, kur atrodama ne tikai informācija, bet arī daudz bilžu par vairāk nekā 1200 pirts vietām, tostarp arī dziednieciskajām un publiskajām.

Foto:

LA.lv