Kokteilis
Apbrīno

Varis Klausītājs: “Necīnos kā Donkihots ar vējdzirnavām un ļauju visam ritēt dabisku gaitu”0

Foto: Krists Luhaers

Jūlijā LTV atgriezušies dokumentālista Ivara Zviedra filmētie stāsti par dzīvi Latvijas pierobežā. Paskarbajās, bet aizraujošajās īsfilmās ar nosaukumu “Klausītājs” allaž rosās kāds tēls – riteņbraucējs frakā ar cilindru galvā – savādais vīrs nav neviens cits kā improvizators, režisors un Zīmējumu teātra vadītājs Varis Klausītājs. Šovasar Varis Klausītājs sastopams viņa veidotā teātra izrādēs uz dažādām Latvijas skatuvēm, veido jaunu izrādi festivālam “Čello Cēsis”, bet 29. jūlijā Tallinas ielas kvartālā svinēs Zīmējumu teātra desmit gadu jubileju.

Mirkli pirms mūsu sarunas beigusies Zīmējumu teātra izrāde “Muzikālā darbnīca”. Par ko bija šis stāsts?

Mums ir balta papīra siena, zīmētājs un mūziķis, kurš izspēlē dažādas noskaņas un raksturus. Ir arī improvizators, kurš ir medijs starp skatītājiem un zīmētāju. Kopā noskaidrojam, kurš ir galvenais varonis, kā viņam dzīvē klājas, par ko viņš sapņo un kā viņš tiek galā ar sapņu piepildīšanu. Beigu beigās visi kopā ar publiku iemācāmies arī dziesmu, bet publikai ir iespēja papildināt vienkrāsaino zīmējumu ar krāsām.

Ne vienā vien Zīmējumu teātra izrādē top šādi lielformāta aktieru un publikas kopdarbi – milzu zīmējumi. Kur tie paliek pēc izrādēm?

Jā, tāds darbs mēdz būt divarpus metru augsts un aptuveni sešus metrus plats – darbi nofotografēti un ielikti arhīvā. 29. jūlijā telpā “Tu jau zini kur” Tallinas ielas kvartālā notiks Zīmējumu teātra 10. sezonas noslēguma svinības un izstāde. Tur būs gan fotogrāfijas, gan varēs apēst kādu tortes gabaliņu, kā arī paskatīties izrādi “Siltais zīmējums”. Tā ir improvizācijas izrāde, kuras laikā top arī zīmējums, vienīgi šoreiz skatītājam jāseko mākslinieka kustībām un viņa redzējumam, kā tiek iemiesots stāsts.

Kas jūs pirms desmit gadiem mudināja veidot tieši Zīmējumu teātri?

Viss dzīvē notiek nejauši, un tāds bija arī šis gadījums. Tas sākās ar zīmējumu izrādi “Vilks”, kas tapa kā ģimeniska zīmēšana bērniem par prieku ap Ziemassvētku laiku, bet pēcāk tika iekļauta teātra festivāla “Homo Novus” programmā. Man toreiz jautāja, kas tas par teātri un ko rakstīt programmiņā. Samulsis stāstīju, ka mums tur ir objekti, stāsts tiek zīmēts un beigās publika var pabeigt zīmējumu. Neatceros, vai tā bija Gundega Laiviņa vai Sandra Latkovska, vai Zane Kreicberga, bet kāda no viņām to nodēvēja par “zīmējumu teātri”, un pie tā visus šos gadus arī esam palikuši.

Kāpēc ir tik svarīgi uzzīmēt notiekošo?

Manuprāt, zīmēšana ir nepelnīti aizmirsta. Izrādēs mēdz dziedāt dziesmas, dejot, skaitīt dzejoļus, un tas ir it kā pašsaprotami. Bet kāpēc lai nezīmētu? Cilvēks iemācās tēlus, pirms viņš iemācās runāt, mēs domājam tēlos – valoda ir tikai vēlāk iemācīts medijs. Zīmēšanu centos iekļaut jau sava diplomdarba izrādē – Ērika Vilsona “Vovočkā” Nacionālajā teātrī. Toreiz pat bija plāns, ka Dace Bonāte pirmo cēlienu, Vovočkas bērnību, varētu zīmēt, taču tas pārāk atšķīrās no otrā cēliena, kas bija reālpsiholoģisks, un diplomdarba vadītājs Pēteris Krilovs ieteica izvēlēties – vienu vai otru. Zīmējumi toreiz tika atlikti malā – tie palika tikai afišā.

Citreiz liekas, ka zīmēšana ir garlaicīga, bet reizē tajā ir kaut kas ļoti maģisks. Nav noslēpums, ja mēs gribam būt radoši, tad mums ir jāļauj garlaikoties. Nevaram kļūt radoši, ja mums visu laiku uzbrūk ar visādiem piedāvājumiem, atrakcijām – tad īsti neieslēdzas radošā poga.

Radošo pogu mēģināt ieslēgt visās jūsu izrādēs.

Jā, esam tādi dīvaini intelektuāļi.

Tomēr iznācis tā, ka jūsu veikums pārsvarā piesaista jaunākās paaudzes skatītājus.

Ir stereotips, ka zīmējums ir tikai bērniem. Tam, protams, ir pamats – ja iedod bērnam zīmuli un saka – zīmē, viņam nav nekādu grūtību, viņš var zīmēt jebko. Kad paaugamies, tad sakām – es taču nemāku! Zīmējumu teātris cenšas šo vecuma robežu paplašināt. Taču veidojam izrādes arī pieaugušajiem. Piemēram, luterticības 500. gadadienā izveidojām brīnišķīgu izrādi “Pazudušais dēls. Burkard Waldis. 1527. Rīga”, kurā darbojās gan zīmēšanas platforma, gan senās mūzikas ansamblis, gan laikmetīgās dejas dejotāji. Sadarbībā ar Anatomijas muzeju tapa melni tonētā “Līķu grāmatas stāstiņi. Skelets Nr. 438” – stāsts par skeletu. Tomēr es necīnos kā Donkihots ar vējdzirnavām un ļauju visam ritēt dabisku gaitu. Vēl jo vairāk – bērni patiešām ir radoši un ar prieku pieslēdzas izrādēm, izzināšanas pieredze viņiem ir ļoti svarīga.

Pašam izrādes autoram bērnība visu laiku jāpatur redzeslokā.

Dažreiz es pat uzdodu jautājumu, vai tas, ko daru, nav pārāk bērnišķīgi. Tāda man pašam vienu brīdi likās izrāde “Dzejtaurenis”, bet, re, tieši tā dabūja “Spēlmaņu nakts” balvu.

Jums noteikti ir arī kādi radoši jaunumi!

Jā, šajā pavasarī tapa brīnišķīga izrāde “Jatakas”, kas vēsta par Budas iepriekšējām dzīvēm, kad viņš bija gan zivs, gan putns, gan pērtiķis un lauva. Tas ir brīnišķīgs stāsts par tēti, kurš kopā ar meitiņu brīvdienā dodas uz zooloģisko dārzu un tramvaja pieturā “Bērnu pasaule” pēkšņi nokļūst bērnu pasaulē. Izrāde iekļauta arī “Skolas somas” programmā, ceru, ka turpmāk tā būs skatāma arī skolās. Šobrīd strādājam pie jaunas koncertizrādes “Tanabata jeb teika par divām zvaigznēm”, kas top festivāla “Čello Cēsis” programmai – trešoreiz sadarbošos ar japāņu scenogrāfi Hiroko Ošimu (“Dzejtaurenis”, “Mīlība”), japāņu dejotāju Minako Suzuki un mūziķiem. Šis būs gana austrumniecisks, tūkstoš gadu sens stāsts no Japānas – par zvaigznēm, debesu karaļvalsti un princesi Orihimi. Mans režisora izaicinājums ir eiropeiskās un austrumnieciskās domāšanas satikšanās. Japāņi ir vairāk vienoti ar kosmosu, mēs – mazliet materiālāki, lai arī esam veļu pielūdzēju tauta – mums ir kapu un svecīšu svētki, kas līdzinās sinto tradīcijai Japānā.

Mūsu pašu, latviešu, ikdienā un tradīcijās droši vien izdevies dziļāk ieskatīties Ivara Zviedra dokumentālajās īsfilmās “Klausītājs”. Kas mudināja piedalīties īsfilmās?

Tā ir absolūti trausla un smalka lieta. Ivars ir apbrīnojums dokumentālisma meistars, kurš prot uztaustīt svarīgas lietas, kam mēs ikdienā parasti pavirši skrienam pāri. Tas viss aizsākās ar ideju filmēt šos varoņus, rādīt viņiem pašiem šo materiālu un pēcāk improvizācijas izrādē mudināt viņus zīmēt notikušo un iespējamo. Tomēr karma sagriezās un palika tikai filma.

Kas ir savādais tēls frakā uz divriteņa?

Saistītie raksti

Sarmīte Neibarte man nesen sacīja, ka viņai šķiet – tas ir vīrs, kurš vāc dvēseles un liek cilindrā. Un tur, pierobežā, man tas nešķiet nekas neparasts. Pierobežā vispār pārņem dīvaina nerealitātes sajūta. Tur dzīve pamostas tikai sestdienās, svētdienās vai svētkos, jo aktīvākie ļaudis ir aizdevušies uz lielpilsētām, savējos apciemojot tikai reizēm.

Nepārņēma bezcerības sajūta šajā šķietami cilvēku pamestajā nostūrī?

Viss ir mūsu galvā. Varam izlasīt dzejoli, un viens teiks, ka tas ir par nāvi, bet cits – ka par pasaules prieku. Tie tēli, kas ir filmiņās, ir tik brīnišķīgi, ka nav runas par bezcerību. Viņos ir tāda oriģinalitāte, dzīves spars. Tur ir cilvēki, kas uzsāk biznesu, viņiem ir plāns un stratēģija, bet vajadzētu kaut kā iekustināt. Drīzāk šeit mēs rādām, kādi esam paši. Par to, ka mums vajag domāt par visiem Latvijas iedzīvotājiem, nevis tikai par galvaspilsētu.

Trīs vārdi, kas jūs raksturo vislabāk?

Pacietība. Sapratne. Vienmēr spēt atbildēt ar trīs vārdiem.

Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?

Bez elpošanas. Visās nozīmēs.

Lielākais sasniegums darbā?

Radoši cilvēki un sadarbība manās izrādēs – tad šķiet, viss ir iespējams.

Labākā izklaide?

Meditācija kā brīnišķīga iespēja pabūt ar sevi.

LA.lv