Kokteilis
Veselam

Vai kino spēj dziedināt? Uzzinām, kas ir kinoterapija!0

Foto – Shutterstock

Kas ir kinoterapija

Foto – Adme.ru

Droši vien ikvienam kāda filma likusi asarām piemērcēt vairākus kabatlakatiņus vai izraisījusi tik milzīgas dusmas pret slikto tēlu, ka grūti nosēdēt mierā, jo pārņēmusi nepārvarama vēlme ar viņu izrēķināties. Spēcīgas emocijas, reizēm pat nespēja noskatīties filmu līdz galam liecina, ka tā uzjundījusi līdzīgu, dziļi zemapziņā noglabātu pieredzi, kas joprojām sāpīgi gruzd un nemanāmi ietekmē dzīvi. Devos pie psihoterapeites Gintas Ratnieces uzzināt vairāk par kinoterapiju un… to izmēģināt!

“Uzreiz jāpaskaidro, ka nav tāda psihoterapijas virziena kā kinoterapija. Filmu skatīšanās un analīze, saistot ar personisko pieredzi, ir papildu instruments, ko mēdz izmantot vairākos psihoterapijas virzienos, piemēram, Junga analīzē un psihoanalīzē. Arī es saviem klientiem reizēm iesaku noskatīties filmu, kas var palīdzēt izprast sevi, atrast problēmas risinājumu vai nonākt pie būtiskas atskārsmes. Biežāk gan viņi paši stāsta par filmām, kas izraisījušas spēcīgu emocionālu pārdzīvojumu, un tad kopā šķetinām, kāpēc tā. Nereti cilvēks pats nevar to īsti saprast,” stāsta Ginta Ratniece.

Lai ieteiktu piemērotu filmu, psihoterapeitam cilvēks jāiepazīst. Tas nav iespējams vienas konsultācijas laikā.

Latvijā daži speciālisti rīko kinovakarus, kur var piedalīties ikviens interesents. Kopā noskatās filmu vai tās spilgtākos fragmentus un pēc tam dalās izjūtās un pārdomās. Tā var labāk iepazīt sevi, citus un dzīvi. Protams, ļoti personiskiem pārdzīvojumiem vieglāk pieskarties individuālajā terapijā.

Vai ietekmē jebkura filma?

Daļa filmu ir izklaidējošas, proti, veidotas ar mērķi ļaut aizmirsties, atslēgties no ikdienas. Tās pārsvarā attēlo ārējas darbības, nevis iekšējus pārdzīvojumus. Šādām filmām ir spraigs sižets, lai aizrautu un noturētu spriedzē no sākuma līdz beigām. “Līdzīgas izjūtas ir karuselī. Cilvēks nespēj domāt par darbu vai privāto dzīvi, jo cenšas sekot līdzi notiekošajam. Izklaidējošās filmas ir veids, kā uz mirkli aizbēgt no dzīves, nevis vairāk izprast to, tāpēc terapeitiskam mērķim parasti neder. Noskaties un gandrīz uzreiz aizmirsti,” skaidro psihoterapeite.

Pavisam kas cits ir kino ar pievienoto vērtību, kur režisors atspoguļojis kādu problēmu, cenšoties tuvoties tās dziļākai izpratnei un risinājumam. Šīs filmas atklāj varoņu iekšējo dzīvi, ļaujot izprast pārdzīvojumus un rīcību. Tās skatītāju spēj skart ļoti dziļi un kaut ko mainīt līdzšinējos uzskatos, pasaules uztverē un attieksmē pret dzīvi, palīdzēt atšķetināt kādu problēmu.

Atliek noskatīties filmu, un viss mainās uz labo pusi? “Protams, viss nav tik vienkārši. Filmas noskatīšanās ir tikai pirmais solis, kas atsedz zemapziņas dzīlēs noglabātu traumatisku pieredzi, sāpīgas jūtas, iekšēju konfliktu vai iespējamo risinājumu. Jāiegulda laiks, jāpievērš uzmanība emocionālajai reakcijai un jāuzdod sev jautājumi, lai filma radītu dziedniecisku efektu un kaut ko mainītu. Kāpēc mani šis sižets vai tēls tik ļoti ietekmēja? Kā tas sasaucas ar manu dzīvi?

Ja pēc katras emocionālas filmas noskatīšanās mēs censtos saprast, kāpēc, ļoti daudz iegūtu. Protams, to izdarīt psihoterapeita vadībā ir vieglāk, jo, izejot no kinoteātra, pārņem straujais dzīves skrējiens un svarīgie jautājumi visbiežāk paliek neatbildēti. Turklāt ieraudzīt emocionālās reakcijas patieso cēloni var būt nepatīkami un sāpīgi, tāpēc vieglāk ir no tā izvairīties. Ja kāda filma ir ļoti ietekmējusi, iesaku brīvā brīdī apsēsties pie papīra lapas un uzrakstīt atbildes. Tad domu pavedienu novest līdz galam ir vienkāršāk.”

Kādus sarežģījumus filmas var palīdzēt atrisināt? “Vispārināti izsakoties, tie ir attīstības uzdevumi, kuri katrā vecumposmā ir citādi. Kas dziļākajā būtībā ir problēma? Vēlme vai vajadzība pēc kaut kā, taču nespēja sevī atrast spēku, lai to sasniegtu. Tātad – izaicinājums, attīstības uzdevums. Kā veidot attiecības? Kā vienlaikus būt labai mātei un profesionālei? Kā mierīgā ceļā atrisināt konfliktus? Kā izvairīties no rutīnas attiecībās? Kāda jēga manai dzīvei? Tie ir jautājumi, uz kuriem kādā dzīves posmā daudzi meklē atbildes. Bieži vien filma piedāvā atbildes variantu, taču cilvēks dzīvē to neīsteno. Vieglāk ir saprast, ko vajadzētu darīt, taču saņemties un to izdarīt parasti ir daudz sarežģītāk. Līdzīgi ir ar pašpalīdzības grāmatām par to, kā nopelnīt kaudzi naudas, atrast mūža mīlestību, un citām. Lai gan daudzi par tām smīkņā, tur rodami vērtīgi padomi. Cilvēks izlasa, atzīst par noderīgiem, tomēr reti kaut vai vienu ievieš dzīvē. Iespēja, ka pārmaiņas notiks, ir lielāka, ja personības izaugsmē palīdz speciālists.”

Ginta Ratniece iedrošina vairākkārt skatīties filmas, kas saviļņojušas. “Lai patiešām iedziļinātos filmā, vienreiz redzēt nepietiek, jo, cenšoties sekot līdzi sižetam, būtiskas nianses paslīd garām. Dažas filmas esmu skatījusies pat desmit un piecpadsmit reižu, ikreiz ieraugot kaut ko jaunu.”

Palīdz pat Džims Kerijs

Psihoterapijā var izmantot visus kinožanrus, arī komēdijas un šausmu filmas, jo tās var būt gan virspusējākas, gan dziļākas. Arī iecienītākais žanrs daudz ko atklāj par cilvēka personību. Piemēram, aizraušanās ar šausmenēm bieži raksturīga tiem, kuriem dzīvē trūkst asu izjūtu, kaislību. Ar filmu starpniecību šo deficītu it kā kompensē.

Lai kinolente aizkustinātu, tai nav obligāti jābūt no augstiem plauktiem, ģeniāla režisora radītai. Reizēm dvēseles stīgas aizskar arī samērā vienkāršas un virspusējas filmas. Ginta Ratniece kā piemēru min komēdiju Vienmēr jā (Yes Man, 2008), kurā galveno lomu tēlo populārais komiķis Džims Kerijs. Viņa atveidotais varonis Karls trīs gadus pēc šķiršanās no draudzenes joprojām nav ticis tam pāri, ir ieslīdzis rutīnā un norobežojies no ārpasaules, pat neieklausoties noraida draugu uzaicinājumus satikties un citas iespējas. Vīrietis jūtas nelaimīgs, līdz beidzot piekrīt izaicinājumam vienmēr teikt jā, un viņa dzīve sāk strauji mainīties un iegūt krāsas. “Komēdija ietver vienkāršu formulu, kas var palīdzēt depresijas gadījumā. Biežāk saki jā! Filmā ir atspoguļotas divas galējības – visam piekrist un visu noraidīt. Abas, protams, pie laba gala nenoved. Jāiet zelta vidusceļš. Cerams, pēc filmas noskatīšanās kāds pateiks jā situācijā, kurā parasti saka nē, un otrādi,” stāsta psihoterapeite.

Viena filma kādu var aizkustināt līdz sirds dziļumiem, bet citu atstāt vienaldzīgu. Viss atkarīgs no tā, vai cilvēks piedzīvojis kaut ko līdzīgu. Ginta Ratniece novērojusi: gandrīz ikvienā jutīgu stīgu uztausta simbolisks kinomateriāls, piemēram, pasaku ekranizējumi, jo to var saistīt ar ļoti dažādu dzīves pieredzi. Viena no spēcīgākajām šāda veida filmām esot Melnā feja Malefisenta (Maleficent, 2014) ar Andželīnu Džoliju galvenajā lomā. “Tas ir stāsts par feju, kura iemīlas parastā vīrietī. Nesen šo filmu analizējām kopā ar kolēģiem. Daudzus emocionāli skāra aina, kurā vīrietis varaskāres dēļ nocērt Malefisentai spārnus, un viņa vairs nespēj lidot. Katrs to saistīja ar citādu dzīves pieredzi. Piemēram, kāda sieviete atklāja, ka aina atsaukusi atmiņā vilšanos attiecībās, kas laupījusi spēju uzticēties vīriešiem. Aktrise Andželīna Džolija ir teikusi, ka viņa šo epizodi uztvērusi kā izvarošanu, vardarbību, taču to iespējams asociēt ar jebkuru psiholoģisku traumu. Var saistīt arī ar iekšēju konfliktu, piemēram, kā racionālais prāts, aukstais aprēķins nogalina radošos impulsus, brīvību lidot.”

Izvēlamies filmu man

Tā kā pēdējā laikā neviena filma mani nebija līdz sirds dziļumiem saviļņojusi, Ginta Ratniece jautāja, kādas grūtības pašlaik visvairāk nomoka. Atklāju, ka bieži jūtos kā vāvere ritenī, kas skrien un skrien, bet jēgas maz. Proti, lai cik daudz darītu, nespēju būt vienlīdz perfekta mamma savai meitai, mīļotā sieviete savam vīrietim un padotā darba devējam. Tiklīdz ar sirdi un dvēseli nododos vienai dzīves jomai, citas cieš un grauž sirdsapziņa. Psihoterapeite atzina, ka tieši šādai problemātikai atbilstīga filma nenāk prātā, bet ieteica noskatīties mūsdienu komēdiju Paspēt laikā un 70. gadu zelta klasiku Rudens sonāte. Nosauca jautājumus, uz kuriem pēc tam jāatbild.

Iespējams, tu nonāktu pie pilnīgi citām atklāsmēm. Pamēģini!

Manas atziņas. Māca pieņemt atšķirīgo

Paspēt laikā (Due Date)

Gads: 2013

Žanrs: komēdija

Režisors: Tods Filips (ASV)

Galvenajās lomās: Roberts Daunijs Juniors, Zaks Galifianakis

Sižets: veiksmīgais, ieturētais un ļoti pareizais arhitekts Pīters steidzas pie sievas, kurai drīz jādzemdē. Lidostā viņš sastop dīvano aktieri Ītanu, kurš viņam uzdzen drebuļus – haotisks, nenopietns, bērnišķīgs, neievēro sabiedrības normas, nedomā par savas rīcības sekām, smēķē marihuānu. Viņa dēļ abus izmet no lidmašīnas un iekļauj melnajā sarakstā, pazūd Pītera soma ar maku un dokumentiem. Viņš ir spiests mērot 2000 jūdžu automašīnā kopā ar kaitinošo tipāžu, kura dēļ abi iekuļas dažādās nepatikšanās.

Pirmais iespaids – diezgan viegla un muļķīga komēdija. Vai tiešām ar tādas starpniecību varu iegūt kādu vērtīgu atziņu? Tomēr izdevās.

Ar kuru tēlu identificējos?

Šķiet, manī ir kaut kas no abiem. Pīters ir tāds, kāda cenšos būt, – ļoti pareizs un priekšzīmīgs. Ītans iemieso manas personības radošo un diezgan haotisko pusi, kas brīžiem izlaužas brīvībā.

Kuras epizodes visvairāk uzrunāja? Kuras bija ļoti nepatīkamas vai gluži pretēji – raisīja pozitīvas izjūtas?

Filmā bija daudz momentu, kur viena vai otra varoņa rīcība izraisīja sašutumu:

* Ītanam līdzi bija kafijas bundža, kurā atradās… tēva pelni. “Normāli cilvēki pīšļus glabā urnā,” teica Pīters.

* Kad abi bija spiesti pārlaist nakti mašīnā, Pīters sadzirdēja dīvainu skaņu. Ītans atzinās, ka… pašapmierinās. Tas palīdzot aizmigt. Kad Pīters protestēja, ceļabiedrs ierosināja: “Vienkārši aizver acis.”

* Kad abi iekļuva autoavārijā un pēc Pītera atbrauca draugs, viņš vēlējās kaitinošo ceļabiedru pamest likteņa varā. Promejot pauda atklātu nicinājumu, paziņoja, ka Ītanam nav cerību īstenot savu sapni – kļūt par izcilu aktieri, un vēl uzspļāva Ītana mazajam buldodziņam.

* Pīters mudināja draugu braukt bedrēs, lai Ītans, kurš ar suņuku klēpī sēdēja piekabē, palēktos gaisā. Draugi par to uzjautrinājās, bet man šāda ņirgāšanās šķita skumja.

Pasmaidīt lika šī epizode:

* Atraduši automašīnā Ītana marihuānu, Pīteru apcietināja Meksikas robežsargi. Ītans aizbēga, taču pēc tam atgriezās, nozaga likumsargu džipu un, piekabinājis tam treileri, kurā atradās ieslodzītais, un aiztraucās tālēs zilajās. Pīters saviļņojumā teica: “Es tevi mīlu, vecīt!” Pat metās glābēju nobučot. Beidzot viņš bija pamanījis, ka Ītanam ir arī labas īpašības.

Kā tas sasaucas ar manu dzīvi?

Vienubrīd manas simpātijas piederēja Pīteram, Ītans šķita kaitinošs, reizēm pat pretīgs, bet citubrīd – tieši otrādi. Iespējams, tas liecina par iekšēju konfliktu starp manu racionālo prātu un radošumu. Žurnālista profesijā vajadzīgi abi, jo nevar tikai ļauties iztēles lidojumam, jāspēj iekļauties noteiktos rāmjos. Racionālajam prātam un radošumam ir grūti sadzīvot, jo viens pieprasa stingru kārtību, otrs – absolūtu brīvību. Paspēt laikā atgādināja, ka ikvienā cilvēkā var atrast gan simpātiskas, gan nepatīkamas šķautnes. Pieņemot, ka neviens nav ideāls, ar katru iespējams nodibināt labas attiecības. Piemēram, Ītanā ļoti patika spēja nestresot, tvert dzīvi viegli. Kad atklājās, ka Pītera draugs kafijas automātā nejauši iebēris Ītana tēva pelnus, viņš sākumā, protams, pārdzīvoja, taču pēc tam secināja: “Manam tēvam garšoja kafija, un beigās viņš pats tika izgaršots kā kafija. Tāds ir nebeidzamais dzīvības aplis.” Sapratu, ka arī man jāmaina attieksme, tad dzīves trakais skrējiens nešķitīs tik grūts.

Kā es rīkotos galvenā varoņa vietā?

Gribētu ticēt, ka Pītera vietā būtu iejūtīgāka un saprotošāka pret Ītanu, taču pilnīgi iespējams, ka arī man kādā brīdī, vienkārši izsakoties, izdegtu drošinātāji.

Psihoterapeites komentārs

Ginta Ratniece: “Šo filmu var skatīties kā stāstu par cilvēka attiecībām ar savu Ēnu. Junga analītiskajā psiholoģijā Ēna ir tas cilvēka psihē, ko mēs neidentificējam ar sevi, Persona jeb Maska – mūsu personības daļa, ko veidojam kā fasādi, ko rādām, komunicējot ar sabiedrību, radām priekšstatu par savu sabiedrisko stāvokli. Pīteram ir ļoti attīstīta Persona, ar kuru viņš demonstrē, ka ir veiksmīgs profesionālis un visādi citādi labklājīgs cilvēks. Ītans ir ideāli piemērots, lai Pīters uz viņu varētu projicēt* savu Ēnu – to, ko viņš sevī nepazīst, neatzīst, iespējams, pat apkaro, proti, haotismu, bērnišķīgumu, ideālismu, nepareizību. Parasti šāda cilvēka sastapšana izraisa spēcīgu emocionālu reakciju: aizkaitinājumu, pārākuma sajūtu, pat naidīgumu. Abu ilgajā ceļojumā viņi iepazīst viens otru, satuvinās, un mainās abu dzīve. Var nojaust, ka Ītans filmas beigās kļuvis adaptīvāks, atradis veidu, kā kļūt sociāli akceptētam, savukārt Pīters, iespējams, kļuvis iecietīgāks pret savām un citu nepilnībām. Varbūt šā piedzīvojuma dēl viņš būs labāks tēvs savam bērnam.”

* Projekcija – psiholoģisks aizsardzības mehānisms, ar kura starpniecību tiek mazināta spriedze, sev nepieņemamos psihes aspektus uztverot kā piemītošus citiem.

Trāpa sāpīgākajā vietā

Rudens sonāte (Autumn Sonata)

Gads: 1978

Žanrs: drāma

Režisors: Ingmārs Bergmans (Zviedrija)

Galvenajās lomās: Ingrīda Bergmane, Līva Ulmane, Lēna Nīmane

Sižets: slavena pianiste savā saspringtajā koncertu grafikā beidzot atrod laiku, lai pēc gandrīz septiņu gadu pauzes apciemotu savu pieaugušo meitu Evu.

Pirmais iespaids – Rudens sonāte man trāpīja ļoti dziļi un sāpīgi. Sen nebiju tā raudājusi, skatoties kādu filmu. Tā uzjundīja atmiņas, kas ir pārāk personiskas, lai pilnībā izklāstītu, tomēr mēģināšu delikāti tām pieskarties. Filma tiešām mani ir mainījusi – likusi sakārtot prioritātes, saprast, ka nemaz nav iespējams būt vienlīdz perfektai visās jomās.

Ar kuru tēlu identificējos?

Ar Evu, kura arī kādu laiku bijusi žurnāliste.

Kuras epizodes visvairāk uzrunāja?

* Mātei atbraucot, Eva piesardzīgi bilst: “Man tev kas jāsaka – Helēna ir šeit!” Māte ir nepatīkami pārsteigta. Eva taisnojas: “Ja es būtu vēstulē to uzrakstījusi, tu pie manis neatbrauktu, atrastu aizbildinājumu.” Pirmajā mirklī šķiet, ka runa ir par kādu radinieci, ar kuru ir konflikts. Taču Helēna patiesībā ir pianistes otra meita, invalīde, kura progresējošas slimības dēļ nespēj ne patstāvīgi pārvietoties, ne skaidri runāt. Māte ar grūtībām piespiež sevi meitu apraudzīt, un, šķiet, tā arī nav pieņēmusi, ka viņai, tik izcilai pianistei, varētu būt piedzimis defektīvs bērns.

* Arī Eva nesen sākusi apgūt klavierspēli un pēc mātes lūguma piekrīt izpildīt vienu Šopena prelūdiju. Mātes sejā redzama milzīga vilšanās, ka meita nav tik talantīga kā pati. Viņa nespēj meitu pieņemt un mīlēt tādu, kāda viņa ir. Nespēj pateikt nevienu labu vārdu par izpildījumu, kaut vai paslavēt par centību. Tā vietā māte nospēlē skaņdarbu vēlreiz, lai parādītu, kā tas darāms pareizāk. Meitas sejā lasāma sāpīga vilšanās, ka viņa nav attaisnojusi mātes cerības.

* Kādā epizodē Eva mātei atklāj, ka Helēnas slimība strauji progresējusi, kad pianiste kārtējo reizi devusies ilgstošā koncertturnejā. To veicinājusi pamestības izjūta.

* Visvairāk saviļņoja aina finālā: Eva mātei pārmet, ka bērnībā bijusi pamesta novārtā un slāpusi pēc mammas uzmanības. Tobrīd Helēna savā istabā sauc māti, taču, skaidrojot attiecības, abas sievietes ir tik iekarsušas, ka nedzird. Izmisusī meitene izveļas no gultas un ar mokām aizlien līdz kāpnēm. Tobrīd māte Evai atklāj, ka arī viņas vecāki nekad nav izrādījuši mīlestību. Sirds dziļumos viņa joprojām ir maza meitene, kura vēlas, lai apskauj un samīļo, vienmēr ir gaidījusi to no Evas. Kāpņu augšpusē Helēna ar pūlēm izstosta: “Mammu, nāc!” Taču viņa nepiesteidzas, bet lūdz, lai Eva apskauj un mierina viņu pašu…

Kā tas sasaucas ar manu dzīvi?

Arī man ir pazīstama pamestības izjūta, lai gan vienmēr bijuši abi vecāki. Kad biju maza, māte daudz strādāja. Teica, ka to dara tādēļ, lai mums, bērniem, nekā netrūktu. Jā, vienmēr bijām paēduši, apģērbti, dabūjām jaunas rotaļlietas, taču bieži trūka uzmanības, mīļuma, sirsnīgu sarunu.

Nevaru savu māti nosodīt, jo viņai bija savi iemesli, kāpēc tā rīkojās. Tomēr es varu mācīties no viņas kļūdām. Ir jāizvēlas: uzņemties papildu darbus un vairāk nopelnīt vai pavadīt vairāk laika ar savu bērnu. Man izvēle ir skaidra, jo mātes uzmanības trūkums var atstāt ļoti nepatīkamu iespaidu uz bērna (vēlāk pieaugušā) psihi un pat veselību.

Kā rīkotos galvenās varones vietā?

Apbrīnoju Evu par drosmi atklāti pateikt mātei visu, kas sakrājies uz sirds. Man tās ļoti bieži pietrūkst.

Psihoterapeites komentārs

Ginta Ratniece: “Filma traģiski un dziļi emocionāli atklāj mātes un abu meitu likteņus un pārdzīvojumus. Māte dzīvo tikai sev, savam talantam, publikas aplausiem un diemžēl neredz savus tuvākos – meitas, vīrus, viņu vajadzības, pārdzīvojumus, jūtas. Māte ir tik ļoti pārņemta ar savu grandiozitāti, ka nespēj skatīties, būt saskarē ar savu jaunāko meitu invalīdi. Arī izvairīšanās ir veids, kā cilvēki reaģē uz savas Ēnas projekciju. Patiesībā viņa nespēj būt māte, jo nevar emocionāli parūpēties par saviem bērniem, kad viņiem tas nepieciešams. Abu meitu traģiskajos likteņos redzam sekas emocionālajam tukšumam, kas bijis viņu dzīves pieredzes pamatā.

Filma sāpīgi parāda vienu no galējiem izpausmes variantiem konfliktam starp sievietes pašrealizāciju un spēju būt mātei.

Bergmans smeldzīgi vēro cilvēka psihes tieksmi izvairīties no nepatīkamiem pārdzīvojumiem un diemžēl pat pēc satikšanās ar tiem prasmi atkal atjaunot savu iepriekšējo psiholoģisko aizsardzību. Tomēr īsais saskarsmes mirklis ar dvēseles pārdzīvojumu, kas ir aiz fasādes, dod dzīves un attiecību dziļuma, patiesuma un neviennozīmīguma izjūtu, pietuvošanos cilvēka būtības paradoksālajai dabai.”

36,6°C konsultante GINTA RATNIECE, psihoterapeite

LA.lv
AK
Aija Kaukule
Kokteilis
Dace un Enriko Pecolli piedāvā: izrādē atdzīvosies “Alises Brīnumzemē” varoņi
14 stundas
SS
Solvita Seikste
Kokteilis
Jaunie un pieredzes bagātie festivālā “Bildes”
14 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
TESTS: unikāls tests – cik laba ir tava atmiņa?
1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

RO
Regīna Olševska
Veselam
Cenrādī par veselības aprūpes pakalpojumiem viens, rēķinā – kaut kas cits 1
2 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Turcija un ASV vienojas par ugunspārtraukšanu Sīrijā
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Izskan jauni vārdi Latvijas Bankas prezidenta amatam
2 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Mājās nav pārnācis zēns: meklē 11 gadus veco Rinaldu 1
4 stundas
LA
LA.LV
Dabā
Latviju sasniegs jauna nokrišņu zona: sinoptiķu prognoze 7 dienām 1
7 stundas