Kokteilis
Mīli

No izdegšanas cieš gan skolotāji, gan sātana izdzinēji0

Foto – Shutterstock

“Man ir tik svarīgs darbs, esmu neaizstājama!” akmens cietu seju pusdienu galda biedrenēm klāstīja trīsdesmitgadīga sieviete rehabilitācijas centrā, kur bija ieradusies atgūties no stresa. Arī divas citas ziedošas sievietes vecumā pāri četrdesmit bija izvēlējušās antistresa programmu. Sacīju – raugoties uz jums, tik dzīvespriecīgām, nešķiet, ka jums šī programma būtu ļoti vajadzīga. Atbilde bija šāda: “Jā, bet ja no rīta negribas iet uz darbu, tad ir jāatpūšas un jāatgūst spēki, nenonākot līdz izdegšanai!”

Riska grupa

Rehabilitācijas centra “Līgatne” psiholoģe Ginta Radionova, kura palīdz gan tiem, kam problēmas rada stress, gan tiem, kam jau jāārstē izdegšanas sindroms, stāsta, ka viņas vērojumi liecina – cilvēki arvien biežāk tomēr prot laikus apstāties, nenovedot sevi līdz izsīkumam. Ar stresu ikdienā vairāk vai mazāk sastopas ikviens. “Parasti ar to veiksmīgi tiekam galā – “ieslēdzas” stratēģijas, kas palīdz risināt jautājumus, mobilizējamies, problēmas atrisinām un par stresu aizmirstam,” teic psiholoģe. Taču, ja runa ir par izdegšanas sindromu, tas nozīmē, ka spriedze bijusi pārāk ilgi, tā atkārtojusies, un cilvēks nav spējis to uzveikt.

Izdegšanas sindromu psihologi pazīst jau četrdesmit gadu. Vispirms kāds psihiatrs Amerikā to pamanījis brīvprātīgajiem, kuri sākumā radoši, ar lielu entuziasmu metušies palīdzēt citiem, bet vēlāk spēki sākuši manāmi izsīkt.

“Ir profesijas, kurās izdegšanas sindroma riski ir augstāki. Tie ir sociālie darbinieki, ārsti, psihologi, psihoterapeiti, tiesībsargājošo institūciju darbinieki, arī skolotāji. Visi, kuri strādā ar klientu vai pacientu grupām, kurām nepieciešama palīdzība, un kur darbā mēdz būt maz priecīgā, ir daudz negatīvas “pavadošās” informācijas – slimības, sāpes, zaudējums, sēras, ekonomiskas grūtības, atrašanās ieslodzījuma vietā,” stāsta speciāliste.

Viņa min piemēru: salīdzināsim, kādas emocijas pārņem, ja esam noskatījušies psiholoģiski smagu filmu, taču skatīšanās no mums nav prasījusi vairāk kā tikai emocionāli līdzpārdzīvot, un kā ir, ja strādājam palīdzošā profesijā. Tad šādas “filmas” dienā ir vairākas, bet jāmēģina reāli palīdzēt, pārveidot “sižetu”, lai būtu labāks turpinājums.

Speciālistiem ir pazīstams tāds apzīmējums kā nogurums no līdzjūtības. Gādājot par slimu bērnu vai vecāku, līdzjūtība, otra cilvēka sāpju pārdzīvošana aprūpētāju ļoti nogurdina, jo viņš apzinās – esmu līdzās, daru visu, ko spēju, bet nevaru nodrošināt labāko rezultātu.

Ieminos, ka izdegšanas sindromu piedzīvojis un tāpēc uz dzīvi klosterī devies arī kāds katoļu garīdznieks, pie kā pēc palīdzības iepriekš vērsās cilvēki, kuri paši vai viņu tuvinieki domāja, ka tos apsēdis sātans. Psiholoģe atzīst, ka arī garīdznieki pieder izdegšanas sindroma riska grupai: “Arī viņi strādā palīdzošā profesijā. Tiesa, viņiem spriedzes pārvarēšanai ir papildu resurss – baznīcas idejas, ar kurām viņi bieži vien “pavelk” sevi uz augšu gadījumos, kad mums, pārējiem, šo labo domu pietrūkst. Bet arī viņu resursi nav neizsmeļami.”

Zūd interese un ēstgriba

Kā pašam vai tuviniekiem saprast, ka tuvojas izdegšana? G. Radionova teic, ka to var pamanīt dažādās izpausmēs – gan fiziskās, gan garīgās. Fiziski – cilvēks jūt nogurumu, spēku izsīkumu, muskuļu vājumu vai sāpes muskuļos, galvassāpes, miega traucējumus (bieži mostas, trauksmains miegs), viņš mēdz pārēsties vai, tieši pretēji, ēstgribas trūkst. Arī izziņas procesos novērojami traucējumi – izdegušais jūtas apjucis, vairāk laika tērē vienkāršu uzdevumu risināšanai, grūti koncentrēties, pasliktinās atmiņa, zūd interese un prieks par dzīvi. Emocionāli – jūtas nenovērtēts, nekam neredz jēgu. Viņam šķiet, ka paveiktais nav pietiekami labs, kvalitatīvs. Tas ir paša novērtējums, un viņš domā, ka citu acīs tas ir tāpat. “Varbūt tas tā ir, varbūt tomēr ne, bet tāda ir izsīkuša cilvēka izpratne tajā brīdī,” norāda G. Radionova. Saskarsmē šāds cilvēks var kļūt īgns, pat cietsirdīgs vai arī darbu darīt rutinēti un sakostiem zobiem, tāpēc viņš labprātāk cenšas distancēties no citiem, vēlas pabūt viens.

 

Varbūt prasību latiņa jānolaiž zemāk

Psiholoģe noliedz bieži dzirdēto pieņēmumu, ka izdegšanas sindroms piemeklē galvenokārt tos, kuri vēlmē daudz nopelnīt pārāk daudz strādā. “Ir sena formula par vēlamo dienas laika plānojumu: astoņas stundas miegam, astoņas – darbam un astoņas – savām interesēm, atpūtai. Tiesa, ir cilvēki, kas dara daudz, ilgi un ar prieku. Izsīkuma sindroms nav saistīts tikai ar darbu, tas ir dažādu faktoru kopums.” Darbs tiek minēts kā viens no pamata cēloņiem – vai nu bijusi pārslodze, vai darba vides maiņa, ļoti augstas prasības, konfliktējošas attiecības ar kolēģiem vai darba devēju. Varbūt ir bailes no atlaišanas, varbūt ir neskaidras prasības amata aprakstā.

Klienti psiholoģei vaicā – ko es daru nepareizi? Kāpēc ar mani tā notiek? Speciāliste teic, ka der pašam sev noskaidrot – kāpēc es strādāju līdz pārgurumam, kāpēc neprotu pateikt “nē”, kāpēc uzņemos liekus darbus, neprotu deleģēt atbildību.

Liela loma ir audzināšanai un pieredzei. Varbūt bērnība aizritējusi nabadzībā, pieredzēti aizvainojumi, kauns, to cilvēks otrreiz nevēlas nedz piedzīvot pats, nedz pakļaut tam savus bērnus, tāpēc raujas vai pušu piecos darbos. Varbūt skriet kā vāverei ritenī liek vecāku labais mudinājums: “Meitiņ, strādā daudz, un tad tev viss būs!” Gaidas no ģimenes un sabiedrības rada diskomfortu, jo persona apzinās – šāds dzīvesveids nav manis paša izvēle.

Izdegšanas sindroms rodas ne tikai no pārslodzes darbā, atbildības, pienākumiem mājās. Izsīkuma pamatā bieži vien ir nesaskaņa ar savu iekšējo būtību, harmonijas trūkums.

Cilvēki visbiežāk paši zina atbildes, kāpēc piemeklē spēku izsīkums, taču ar tām satikties ir dvēseliski grūti. Jo, nosaucot un izprotot iemeslus, kāpēc izdegušais tā jūtas, ir skaidrs, ka nepieciešams kaut ko mainīt. Tas savukārt prasa enerģiju, piepūli, uzdrīkstēšanos, laiku un resursus, taču neviens nevar garantēt, ka pēc tam tiešām būs labāk.

Sievietes un vīriešus izsīkuma sindroms apdraud vienādā mērā, atzīst psiholoģe, taču domā, ka sievietes biežāk lūdz palīdzību. Pār­slodžu gadījumos vīrieši izvēlas alkoholu, jo tas ir ātrāk pieejams un lētāks nekā sporta zāles abonements vai psihologa konsultācija. Turklāt saglabājies vēsturiski noturīgais latviešu vīrieša mazrunīgums. Tāpat arī noguruma sindroms var tikt pārmantots no paaudzes paaudzē un jau būt hronisks.

Degošās emocijas jādzēš

Pārslodzes un stresu vieglāk izturēt, ja cilvēkam ir ģimenes, labu draugu atbalsts, ja viņš jūtas mīlēts. Kopā var kalnus gāzt! Taču grūti, ja tā trūkst. “Pētījumi pierāda, ka cilvēku veselības problēmas saistītas ar pēdējo divu gadu laikā pārdzīvoto. Izstrādātas novērtējuma skalas, kur pēc cilvēka individuālo punktu skaita novērtējams, cik augsts ir risks saslimt. Dažos gadījumos tas sasniedz 80 procentus,” stāsta G. Radionova.

Risku vairo dažādi ap­stākļi – ja ir zaudēts tuvinieks vai darbs, bijusi pārcelšanās uz citu dzīvesvietu, smagi saslimis ģimenes loceklis, sadzīvē ir bieži konflikti, šķirta laulība. Arī bērnu aiziešana savā dzīvē var izraisīt problēmas – vecākus pārņem “tukšās ligzdas” izjūta tāpēc, ka nav vairs par ko rūpēties. Tik svarīgs ir laimes hormons oksitocīns, kas rodas no piederēšanas izjūtas un siltām, sirsnīgām savstarpējām attiecībām!

Izsīkuma sindroma gadījumā ieteicams mainīt vidi – aizbraukt uz laukiem pie radiem, izmantot atvaļinājumu, doties ceļojumā vai uz rehabilitācijas centru. Nepieciešams sakārtot domas, apsvērt mērķus – īstermiņa un ilgtermiņa, nomierināties. Vajag laiku pārdomām – kur esmu, ko vēlos, kā to sasniegt. Vai esmu mierā ar vidi, kur strādāju, ar dzīvi, ko dzīvoju.

Viena lieta ir noskaidrot, ko vēlos, otra – kā to panākt. “Novērtējot, kur ir “es reālais” un kur “es ideālais”, varbūt latiņa drusku jānolaiž, nevis jākāpj tik augstāk,” teic psiholoģe.

G. Radionova ir vadījusi dažādas atbalsta grupas un novērojusi, ka pacienti ar izsīkuma sindromu uz nodarbībām bieži ierodas ar savām ūdens pudelītēm. “Viņiem slāpa vairāk nekā citiem. Ne velti saka: izdegšana. Ķermenis ir ļoti gudrs un intuitīvi meklē sev palīdzošās receptes. Deg, tātad šis iekšējais ugunsgrēks jādzēš. Ūdens cilvēkam ir ļoti dziedinošs. Tāpēc ir labi vērot lietu, jūru, upi, ezeru. Klausīties dziedinošās ūdens skaņās, iet peldēt baseinā, pirtī. Šeit der visu veidu ūdeņi. Lai izdodas atrast laiku sev un miera ostu ar dzidriem ūdeņiem!”

LA.lv
AK
Aija Kaukule
Kokteilis
Dace un Enriko Pecolli piedāvā: izrādē atdzīvosies “Alises Brīnumzemē” varoņi
14 stundas
SS
Solvita Seikste
Kokteilis
Jaunie un pieredzes bagātie festivālā “Bildes”
15 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
TESTS: unikāls tests – cik laba ir tava atmiņa?
1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

RO
Regīna Olševska
Veselam
Cenrādī par veselības aprūpes pakalpojumiem viens, rēķinā – kaut kas cits 1
3 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Turcija un ASV vienojas par ugunspārtraukšanu Sīrijā
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Izskan jauni vārdi Latvijas Bankas prezidenta amatam
2 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Mājās nav pārnācis zēns: meklē 11 gadus veco Rinaldu 1
4 stundas
LA
LA.LV
Dabā
Latviju sasniegs jauna nokrišņu zona: sinoptiķu prognoze 7 dienām 1
7 stundas