Jaunais pāris uz sarunu ierodas roku rokā, ar saskaņotām latvju rakstu šallītēm un platu smaidu sejā. Viņi ir laimīgi – par to šaubu nav. Uldis Leiterts un Tama Le ir pazīstami vien nedaudz vairāk kā gadu, taču pērn decembrī mija gredzenus pat trīs dažādās pasaules valstīs – Amerikā, Latvijā un Tamas dzimtenē Vjetnamā. Stāsts par dzīvi starp kontinentiem, biznesu un zvaigznēs ierakstītu mīlestību.

Tavas mājas manā azotē

Uldis ir ideju cilvēks. Viena no viņa pirmajām un noteikti arī veiksmīgākajām idejām ir uzņēmuma “Infogram” izveide. “Infogram” ļauj ērti izveidot infografikus, kas vizuāli atspoguļo jebkādu informāciju. Pavisam nesen uzņēmums tika pārdots vizuālo prezentāciju veidošanas gigantam “Prezi”. Iepriekš “Infogram” atradās kādā garāžā Rīgā, bet šobrīd Ulda bijušās kompānijas birojs gozējas Kalifornijas saulē – Silīcija ielejā. Tur lielāko daļu sava laika pavada arī Uldis pats.

Pirms tam ceļojis pa pasauli ar vienu mugursomu plecos, dzīvojis starp Irānu un Latviju, viesojies arī Japānā un citviet pasaulē, pa ceļam strādājot pie sava start-up (jauns tehnoloģiju un inovāciju uzņēmums, kas radīts straujai izaugsmei). Ulda ideja tika akceptēta Amerikā, un dzima jaunuzņēmums “Fragmentic”, tādējādi Uldim ar abām kājām beidzot bija jānostājas vienā pasaules vietā – Silīcija ielejā.

“Tad iepazinos ar Tamu, un kopš tā laika dzīvoju Sanfrancisko. Man gan nebija plāna veltīt savu dzīvi šai pilsētai, arī tagad nevaru apgalvot, ka vienmēr uzturēsimies šeit, taču droši zinu, ka dzīvosim kopā, lai arī kur tas būtu – Rīgā, Sanfrancisko, Hanojā, Honkongā – jebkur. Kad mums jautā, no kurienes esam, parasti izvēlos minēt pēdējo vietu, kurā esmu pavadījis visvairāk laika.”

Foto - Anda Krauze
Uldis Leiterts un Tama Le Foto - Anda Krauze

Uldi varētu dēvēt par pasaules pilsoni – viņš dzīvo starp Latviju, Ameriku un Vjetnamu, taču, kā skaisti saka pats: “Manas mājas ir tur, kur atrodas Tama. Šobrīd tas ir Rīgā. Jau labu laiku, pirms pārcēlos uz Sanfrancisko, daudz ceļoju, tāpēc man patiesībā nemaz nav tādas tradicionālās izpratnes par mājām. Tomēr, ja man jādefinē, kas es esmu un pie kā sevi pieskaitu, varu teikt, ka esmu eiropietis. Kad man bija 17 – 18 gadi un es izlēmu doties ārpus Eiropas, šķita, ka tas būs ļoti viegli, taču, kad to izdarīju, sapratu, ka piederu Eiropas kultūrai.” Arī Tama piekrīt Ulda definīcijai par piederību un māju sajūtu: “Es jūtos līdzīgi, vienīgā atšķirība – neesmu no Eiropas. Bet arī manas mājas ir tur, kur ir mana ģimene. Mana ģimene ir Uldis.”

Visu iespēju zeme

Ulda sieva Tama uz Sanfrancisko pārcēlās pirms piecpadsmit gadiem, un, kā atzīst viņa pati, tas notika, pateicoties lielai veiksmei: “Man paveicās, jo es ieguvu stipendiju, lai mācītos Amerikā, tāpēc jau 17 gadu vecumā no Vjetnamas pārcēlos uz citu kontinentu. Man bija labas atzīmes, kā arī veiksmīgi aizpildīju anketu, veicu dažādus testus, rakstīju esejas un piedalījos intervijā, un tā ieguvu tiesības mācīties Amerikā.”

Vēlāk Tama studēja ekonomiku Smita koledžā un Ziemeļrietumu universitātē. Meitene atceras, ka, lai gan sajūsma bijusi liela, pārcelties uz svešu zemi nav bijis viegli: “Kad uzzināju, ka esmu pieņemta skolā, biju ļoti priecīga, jo parasti visiem cilvēkiem par Ameriku ir šāds priekšstats – tur ir ļoti jautri, tā ir iespēju zeme, tur ir milzu pilsētas, jauki cilvēki – šāds priekšstats radies filmu dēļ, un tā uzskatīju arī es.

Realitātē bija nedaudz citādi, saskāros ar valodas barjeru, lai gan iepriekš likās, ka angliski runāju labi. Viens ir pildīt testus angļu valodā, bet pavisam kas cits – reāli mācīties un sarunāties. Daudzi vārdi, kurus dzirdēju skolā, nebija atrodami pat vārdnīcās. Pirmie trīs mēneši bija liels izaicinājums. Amerikāņi runā ļoti ātri, tāpēc bija sarežģīti sarunāties ar vairākiem cilvēkiem reizē. Varēju runāt ar vienu cilvēku, bet, ja reizē satikāmies kādi pieci, nespēju izsekot līdzi. Par pretimnākšanu un draudzīgumu gan nekļūdījos – mana amerikāņu istabas biedrene man ļoti palīdzēja, iepazīstināja ar cilvēkiem, paskaidroja, ja kaut ko neizpratu.”

Vai Amerika tiešām ir visu iespēju zeme? Tama, dzīvojot tur jau 15 gadus, apgalvo, ka iespēju ir daudz, bet, ja kāds uzskatīs, ka nauda un darbs tur krīt no gaisa, nāksies vilties: “Jā, ASV ir iespēju zeme, taču nav garantijas, ka jebkurš momentā dabūs darbu. Es teiktu, ka Amerikā gluži vienkārši ir vairāk iespēju, kā nonākt tur, kur vēlamies būt. Amerika ir imigrantiem labvēlīga zeme – neviens nenosoda, nesmejas, nebrīnās. Manā dzimtenē, ja tev ir akcents, var ar tevi pat nesarunāties, taču Amerikā katra cilvēka angļu valodas līmenis nav noteicošais faktors.” Šobrīd Tama strādā uzņēmumā “Google”, kur darbojas kā mārketinga stratēģiju analītiķe.

Katram savs īstais

Brīdī, kad tikāmies, Uldis un Tama bija apliecinājuši savu laulību vēl tikai vienā no trijām ceremonijām – Lasvegasā. Priekšā vēl divas kāzas. “Kad precējāmies pirmo reizi, darījām to divatā. Blakus nebija ne ģimenes, ne draugu, tāpēc nolēmām rīkot kāzas arī Latvijā un Vjetnamā, lai tās baudītu arī mūsu tuvinieki,” paskaidro Tama.

Vērojot, kā Uldis un Tama kautrīgi saskatās, klusējot smaida un izsaka viens otram komplimentus, rodas jautājums – vai tiešām mums katram ir lemts kāds īstais cilvēks? Vai kas tāds var būt ierakstīts zvaigznēs? Uldis jau ir bijis precējies, pirmajā laulībā dzimuši divi bērni – desmitgadīgā Sofija Selma un astoņus gadus vecais Jans. Un tad Uldis pavisam citā pasaules malā satika, iemīlēja un apprecēja Tamu.

Vai tiešām nejauša sagadīšanās? Uldis smaidot saka: “Man nav ne jausmas! Kad satikāmies, abi uzreiz zinājām, ka attiecības būs nopietnas. Viss notika ļoti ātri. Tamu bildināju, kad bijām pazīstami vien trīs mēnešus, savukārt apprecējāmies piecus mēnešus pēc iepazīšanās. Aizbraucām uz Lasvegasu un dienu pirms došanās prom nolēmām apprecēties. Sākumā neteicām nevienam, bet, kad pateicām, mana mamma nebija īpaši pārsteigta, jo viņa vienmēr ir domājusi, ka esmu traks.”

Tama atceras iepazīšanās periodu: “Biju satraukusies, cik ļoti ātri viss notiek. Iepazināmies kafejnīcā, tikāmies katru dienu. Pēc diviem mēnešiem kopā devāmies uz Latviju, kur satiku Ulda mammu. Esmu iepazinusies arī ar Ulda bērniem – viņi abi ciemojās pie mums Sanfrancisko. Sākumā, protams, biju nobijusies, jo nerunāju latviski un viņi angliski runā ļoti minimāli, bet mums gāja jautri. Mani vecāki gan sākumā neatbalstīja šīs attiecības, bet, tagad, kad Uldi ir iepazinuši tuvāk, ir ļoti apmierināti.”

Foto - Dan Taylor
Trešās kāzas tika svinētas Vjetnamā – jaunais pāris ar Tamas vecmāmiņu. Foto - Dan Taylor

Kultūru saplūšana – nekas jauns

Divas atšķirīgas kultūras, dažāda audzināšana, arī vērtības un izpratne par lietām, un, lai gan viņi ir atraduši kopīgu valodu, dažas atšķirības tomēr ir jūtamas. Kā skaidro Uldis: “Mēs, eiropieši, esam daudz neiecietīgāki. Āzijā cilvēki nekad neuzsāks strīdu, ļoti piedomās, kā sevi pasniegt apkārtējiem, labāk paklusēs, nevis strīdēsies. Savukārt Eiropā cilvēki ir raduši izteikt savas domas arī tad, ja tās nav pozitīvas. Ja mums kaut kas nepatīk, mēs nekautrējamies tajā dalīties. Velkam nost cimdus un kaujamies kā senajos laikos, nevis pieklājīgi distancējamies no tā, kas mūs neapmierina.”

Tama min, ka Vjetnamā cilvēki nemēdz steigties un ir neprecīzi, kad runa ir par laiku: “Dažreiz sastrīdamies, jo mēs, vjetnamieši, varam ierasties daudz vēlāk, nekā esam norunājuši. Tāpat iespējams, ka Uldis varētu justies nelāgi, kad satiekamies ar maniem vjetnamiešu draugiem, jo tad, loģiski, lielākoties sarunājamies vjetnamiski. Bet mēs abi pietiekami ilgi esam dzīvojuši prom no dzimtenes un pielāgojušies citiem apstākļiem, lai mums nebūtu lielas kulturālās atšķirības. Mums kopā ir labi, mūsu savienība ir dabiska, tāpēc nav par ko strīdēties.”

Uldis piebilst: “Mēs gandrīz nemaz nestrīdamies. Kad sākām dzīvot kopā, dzīvojām kurpju kastes lieluma dzīvoklītī, kurā bija maz vietas, un pat tad nekonfliktējām.”

Lai gan daudzus noteikti joprojām izbrīna attiecības starp divu dažādu kultūru pārstāvjiem, Tama un Uldis līdz šim nav manījuši šķībus skatienus vai dzirdējuši kādas piezīmes – cilvēki kļūst modernāki, atvērtāki iepriekš it kā svešajam un nezināmajam.

Atvērt durvis un dzēst robežas

Uldis ir jauns un veiksmīgs uzņēmējs, mīlošs tēvs saviem bērniem, gādīgs vīrs sievai, un visam pa vidu arī kaislīgs ceļotājs – kā viņam izdodas visu apvienot? Uldis pats uzskata, ka nemaz tik vienkārši tas neesot: “Man jau šķiet, ka esmu diezgan slikts it visā, ko daru. Taču ko cenšos sasniegt – vēlos atstāt saviem bērniem ko paliekošu un noderīgu.

Mans tēvs uzauga laikā, kad cilvēkiem bija ļoti ierobežotas iespējas izvirzīties – viņš pazaudēja cerību. Es biju mazs, kad tēvs nomira. Un tad es domāju – dzīve ir pilna ar daudz un dažādām iespējām, izvēlēm. Mēs zaudējam, uzvaram. Un es vēlos izdarīt ko labu, atvērt saviem bērniem durvis.

Vēlos dot viņiem to, kā nebija man. Man ir ļoti grūti bez viņiem, tāpēc tagad, kad esmu Latvijā, cenšamies pavadīt kopā pēc iespējas vairāk laika. Es negribu teikt, ka esmu slikts vai labs, iespējams, ka esmu kļūdījies vairāk, nekā izdarījis ko pareizi, bet es cenšos. Un katra kļūda man ko iemāca.”

Uldis Leiterts kopā ar sievu Tamu pirms izlidošanas uz otrām kāzām Hanojā. Foto - Ivars Bušmanis
Uldis Leiterts kopā ar sievu Tamu pirms izlidošanas uz otrām kāzām Hanojā. Foto – Ivars Bušmanis

Uldis gan vēl neņemas apgalvot, ka viņa bērni izvēlēsies ko līdzīgu viņa ceļam: “Nezinu, pagaidām par to nekas neliecina, bet galvenais, ka mūsdienās vairs nav robežu. Man patīk domāt, ka Rīga ir nevis vieta, no kuras tu nāc, bet gan vieta, kurā neesi spiests palikt.”

Runājot par aizbraucējiem un darbaspēka trūkumu Latvijā, Uldis ir visai skarbs: “Ja Latvijas valstij tas patiešām rūpētu, viņi pret saviem iedzīvotājiem izturētos pavisam citādi. Gandrīz katrs Latvijas politiķis ir teicis, ka Latvijas kodols ir stipras ģimenes, bet, kad ar Tamu devāmies uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi, lai viņa iegūtu uzturēšanās atļauju un es varētu Latvijā būt kopā ar savu sievu un ģimeni, mums tas prasīja veselas trīs dienas.

Es vēlos, lai Tamai nebūtu jāstāv rindā kopā ar ārvalstu pilsoņiem, dienām jāgaida vīza, jāiziet neskaitāmas pārbaudes. Gribētos, lai viņa varētu ierasties Latvijā un doties prom, kad vien vēlas. Mēs esam vienoti ar šo zemi un vēlamies, lai šī saikne nepazūd.

Nezinu, kā lai vēl vairāk izrādu savas patriotiskās jūtas pret Latviju, kā uzbūvējot trīs lielas kompānijas, ienesot valstī lielu naudu, piesaistot aizbraukušos latviešus, godīgi maksājot visus nodokļus, palīdzot arī tiem latviešiem, kuri ierodas Silīcija ielejā. Bet šī sistēma, lai iegūtu uzturēšanās atļauju, liek mums justies negribētiem. Ir jāved laulību dokumenti, un tad izrādās, ka tie šeit nav derīgi, tad par to savešanu kārtībā vēl ir jāmaksā.

Pretēji tam Vjetnamā mums šādus dokumentus vispār neprasīja, uzreiz iedeva vīzu – varu braukt turpu šurpu, kad vien tas ir nepieciešams. Es taču esmu Vjetnamas pilsoņa ģimenes loceklis – tas ir loģiski, ka man nav jāiziet neskaitāmas pārbaudes, lai tur uzturētos. Daudzas valstis šajā ziņā ir daudz atsaucīgākas nekā Latvija, par to vajadzētu padomāt.”

Foto - Kristaps Berzinskis
Ulda un Tamas kāzas Rundāles pilī. Foto - Kristaps Berzinskis

Plastmasas kūka

“Apprecējāmies, jo tas bija loģisks nākamais solis. Saka jau, tas neko nemainot, bet mēs esam lepni kā vīrs un sieva. Priecājamies, ka jau esam precējušies, tāpēc kāzas Latvijā (Rundālē) un Vjetnamā uzskatām par lielu, foršu ballīti. Daudzi cilvēki pirms kāzām uztraucas, bet mēs ne – lai arī kāds būs iznākums, mēs jau esam laulāti.”

Uz kāzām Latvijā ieradās Tamas ģimene, bet uz ceremoniju Vjetnamā devās arī Ulda mamma Džuljeta, kura nu jau atgriezusies Latvijā, spilgtu iespaidu pārņemta. Džuljeta dalās savās pārdomās un piedzīvotajā: “Uldis kādreiz mācījās japāņu valodu, kādu brīdi dzīvoja Japānā. Toreiz domāju – ko gan darīšu, ja viņš ieskatīsies japāņu meitenē? Tad apprecējās ar latvieti, un tomēr liktenis bija lēmis, ka viņam jābūt kopā ar meiteni no Āzijas.

Sākumā man bija grūti to pieņemt, daudz ar sevi strādāju, centos izprast. Cilvēkiem ir bail no nezināmā. Bet, kad satiku Tamu, manas domas mainījās. Viņa ir tik sirsnīga, tik gudra, draudzīga. Viņi abi ar Uldi ir tik laimīgi, ka viņiem varētu piestiprināt lampiņu, un no viņu enerģijas un laimes tā iedegtos. Kāzas Vjetnamā, protams, mani pārsteidza nesagatavotu – tā vairāk bija cieņas izrādīšana, nevis ballīte. Mēs, ģimenes locekļi, nedabūjām pagaršot nevienu no vienpadsmit ēdieniem, jo mums bija jāpieiet pie katra ciemiņa un jāpateicas par izrādīto cieņu.

Tāpat neparasti likās, ka šampanietis no piramīdas glāzēm netika dzerts, arī kāzu kūku nenogaršoja, jo tā bija no plastmasas. Smējāmies par Uldi, kurš bija iespīlējies tradicionālajā vjetnamiešu kāzu tērpā – viņš ir garš, tāpēc attiecīgo izmēru piemeklēt nenācās viegli. Ulda brālēns apbrīnoja skaistās vjetnamiešu meitenes, bet mēs teicām, lai nemaz nedomā – lai atrod kādā citā valstī. Bija ļoti interesanti, krāšņi un skaisti.”

Lai gan pēdējā laikā laulība tiek uzskatīta par novecojušu institūciju un daudzu cilvēku dzīvē tā nav pirmā nepieciešamība, Uldis un Tama vienbalsīgi uzsver tās vērtību: “Nedomājam, ka laulībām ir zudusi vērtība. Tā ir katra cilvēka personīgā izvēle – precēties vai ne. Daudzi domā, ka pēc laulībām nekas nemainīsies, taču mainās, attiecības kļūst nopietnākas, šķiet svarīgākas. Iemesls, kādēļ jauni cilvēki bieži izvēlas nereģistrēt savas attiecības, ir spiediens no vecākiem un sabiedrības, tāpēc tai jābūt katra paša personīgai izvēlei. Laulība, mūsuprāt, ir stipras ģimenes pamats.”