Šis būs stāsts par sargeņģeļiem. Par debesu sūtņiem, kas cilvēku veidolā ierodas pie mums tieši tajā brīdī, kad nepieciešama palīdzība. Reizēm viņi glābj mūsu dzīvību, dažkārt pasargā no lielām nepatikšanām, bet citreiz vienkārši palīdz izkļūt no sarežģītas situācijas. Mēs nopriecājamies, atviegloti uzelpojam un tikai pēc laiciņa saprotam: tas taču bija viņš – mans sargeņģelis, kas sūtīts, lai mani glābtu! Par saviem eņģeļiem stāsta divas sievietes – Andžela un Gabriela.

Nevajag censties eņģeli pārvērst par cilvēku

Andželas stāsts

Tolaik man bija sarežģīts dzīves posms. Neveiksmīgs bizness, liels nenomaksāts kredīts, atņemts ieķīlātais dzīvoklis… Ne pajumtes, ne darba, ne naudas. Nolēmu braukt strādāt uz Ameriku, taču pirms tam vēl Latvijā daudz kas bija jānokārto. Divas nedēļas pirms aizbraukšanas satiku kādu puisi, vārdā Aivars, un ieslēdzās tāds kā klišķis. Man vajadzēja šķirot un kārtot mantas, arī viņam bija pienācis dzīves grūtais brīdis – pašķīries, jau gadu dzīvoja viens.

Mēs satikāmies un sapratām, ka varam kopā labi pavadīt laiku, parunāt par dzīvi, svētdienā aiziet uz baznīcu, vakarā – uz kino. Sapratām, ka mums sakrīt šī dzīves izjūta. Viņam bija slimības lapa, tātad mēs varējām pavadīt kopā septiņas dienas no vietas visas 24 stundas diennaktī! Mums bija tik viegli, forši, abi bijām patiesi un brīvi, jo pēc divām nedēļām es braucu prom.

Mēs daudz runājāmies, šķetinājām dzīvi, pēc tam es domāju – cik labi, ka pēdējās divas nedēļas pagāja kopā ar viņu! Ja es paliktu viena ar savu bardaku un trakošanu, tas būtu briesmīgi! Stresotu, raustītos, nezinātu, kur skriet, ko ķert, kā tikt galā ar visu. Bet tā – ikviena tehniska lieta tika atrisināta bez pūlēm. Teiksim, vajag atvienot griestu lampu, vai tad es to māku? Nē! Bet man ir mans vīrietis, kurš to izdara, – viņš uzkāpj, noskrūvē, atvieno, noceļ. Kaut ko atved, kaut ko aizved, visās lietās palīdz. Es jutos tik atslābinājusies – neuztraucos par to, ka man jābrauc uz Ameriku, ka esmu zaudējusi visu, kas man šeit bija. Dzīvoju tādā līganā svētlaimē, sapratu, ka tieši tas man vajadzīgs. Aivars atradās līdzās līdz pēdējam brīdim, viņš vienīgais pavadīja mani uz lidmašīnu.

Un tikai tad, kad lidoju, atrados tur augšā, debesīs, skaidri atskārtu, ka grūtajos brīžos man vienmēr tiek atsūtīti eņģeļi. Vairāk mūsu starpā nekas neveidojas, lai gan tie ir simpātiski, jauki vīrieši, taču – savā ziņā nav no šīs pasaules. Viss, kas ar mums notiek, ir pārāk skaisti, viegli, pasakaini – dzīvē tā nemēdz būt. Eņģeļi pie manis ierodas, lai remdētu mokas, sāpes, lai es varētu šo grūto laiku pārvērst priekpilnā, un es arī patiešām to izbaudīju.

Kad pēc gada atgriezos no Amerikas, cerēju, ka Aivars mani sameklēs, taču viņš bija kā ūdenī iekritis. Un es sapratu – nevajag censties eņģeļus pārvērst par cilvēkiem. Tik un tā tas neizdosies.

Viņš atnāca no nekurienes

Gabrielas stāsts

Mani jau sen vajāja doma, ka brīžos, kad nevari tikt ar sevi galā, vajadzētu aizbraukt uz kādu budistu klosteri pameditēt, padzīvot klusumā, attīrīties. Lai arī esmu kristiete, budisms man netraucē. Bet nekad jau nevar līdz tādam klosterim nonākt, vienmēr to izjauc kaut kādas sadzīviskas lietas.

Tobrīd atrados Vācijā. Manai draudzenei, kas uz turieni aizprecējusies, ir paziņa, kurš mīt kādā Dienvidfrancijas budistu klosterī. Tas ir puisis, kas vienmēr bijis pazīstams kā ballīšu cienītājs, traks dzērājs, zāles pīpētājs, meiteņu mīlētājs, kaislīgs dejotājs, vārdu sakot – dzīves baudītājs. Un tagad, tuvojoties četrdesmit gadiem, izdalījis savu mantu un devies uz budistu klosteri. Ar viņu biju redzējusies reizes divas trīs, galvenokārt ballītēs, bet tagad viņš bija vienīgā stīga, kas mani saistīja ar šo klosteri. Aizrakstīju, saņēmu atbildi – vienmēr esi laipni gaidīta, cik spēšu – palīdzēšu, varēsi palikt un būs labi. Tur ir gan vīriešu, gan sieviešu klosteris. Tā ir tā sauktā retrīta nometne – patvērums, nošķirtība, vientulība, tāds veselības un laimes retrīts.

Un es sāku meklēt iespējas, kā tur nokļūt, jo sapratu, ka parastā veidā aizbraukt man būs par dārgu. Puisis man ieteica, lai paskatos mājaslapā – ja kāds brauc un viņam ir brīva vieta, viņš ņem līdzbraucējus. Atradu mājaslapu un redzēju – visi, kas meklē līdzbraucējus, jau mēnesi, pat vairāk iepriekš pierakstās. Bet man palikušas dažas dienas… Te pēkšņi pienāca ziņa – viens cilvēks brauc ne gluži uz Beržeraku, kur atrodas klosteris, bet uz Tulūzu, kas nav tālu no turienes. Ja man der tie datumi, tad viņš ir gatavs mani paņemt un ievest klosterī. Pēc divām nedēļām brauc atpakaļ. Un es tieši biju izdomājusi, ka derētu palikt divas nedēļas. Viņš nosauca cenu, es sāku tirgoties, viņš piekrita. Lūdzu pamainīt arī datumu, vīrietis atkal piekrita. Sākām ar draudzeni domāt – baigi aizdomīgi! Viņš droši vien ir maniaks, grib ievilkt mani savā mašīnā! Kā tas var būt, ka viņš ir tik laipns, piekrīt visam… Internetā atradu, ka vīrietis ir ārsts. Es kā tādā šausmenē sāku iztēloties, kā tas izskatīsies – viņš būs traks, sagriezīs mani gabaliņos un izkaisīs vējā vai izņems kādu orgānu un pārdos turpat uz ceļa – kaut kas jau nu noteikti notiks! Viņš bija uzradies tik pēkšņi un viss tik labi sakrita – tā taču nemēdz būt! Taču citas izejas man nebija – ja gribēju tikt pie budistiem, tad jāriskē.

Svešais – viņu sauca Gerhards – atbrauca ar lielu autobusu, tievs, garš, normāls vīrietis. Sākumā bija tā jocīgi, bet galu galā vīrietis taču arī nevarēja zināt – varbūt traka biju es!

Izrādījās, ka mans ceļabiedrs ir masieris, zina, kur veidojas spriedze, kas organismā nav pareizi utt. Viņš meditē, brauc uz meditācijām, vada seminārus par terapijām, masāžām. Paskatoties cilvēkam sejā, spēj noteikt, kādas slimības tam bijušas vai ir pašlaik. Visu ceļu tērzējām (viņš ļoti labi runāja angliski), un mums bija ārkārtīgi interesanti! Viņš bija ļoti jauks, gudrs, mēs runājām par visu – par attieksmi pret dzīvi, pret sevi, par meditācijām, filozofiju, nonācām pat līdz runām par seksuālajām attiecībām. Izšķīries ar draudzeni, viņam arī savas ciešanas, līdzi velkas bēdas un sāpes. Bērnu viņam nav. Tā mēs pamazām atvērāmies un kļuvām par labiem draugiem.

Padomā tikai – es sastapu cilvēku, kurš nebrauc uz kaut kādu biznesa tikšanos, kurš ir filozofs, tātad brīvs savā būtībā un kuram pieder autobuss ar divstāvu gultām!

Mēs ieradāmies klosterī pēc desmitiem vakarā. Bija jau tumšs, visi gulēja. Ieraudzīju zāli ar stikla sienām, kur sēdēja milzīgs rozā Buda! Es domāju – un man te būs jāguļ!? Gerhards piedāvāja – ja gribi, vari pārgulēt manā mašīnā. No rīta piecēlāmies, aizgājām brokastīs, retrīts vēl nebija sācies – visapkārt kluss un mierīgs… Ēdām pilnīgā klusumā un ļoti izbaudījām to visu.

Vienojāmies, ka Gerhards atbrauks dažas dienas agrāk un paliks klosterī, bet pēc tam vedīs mani atpakaļ.

Pēc divām nedēļām devāmies atceļā. Atkal runājāmies, dalījāmies pieredzē. Gerhards ir veselīgā dzīvesveida piekritējs. Iebraucām benzīna tankā. Nejutos labi – sāpēja iekšas. Viņš piedāvāja savu maizi, tomātus, gurķus, visādus ēdienus, bet es neko nevarēju ieēst. Beidzot viņš man teica – labi, gulies. Nolika mani uz ēdamgalda, turpat, kur mēs ēdām, un profesionāli iegrozīja kuņģi pareizā vietā, kaut ko piespieda, kaut ko atlaida. Braucām tālāk, daudz smējāmies, iebraucām pamežā nakšņot, govis apkārt gulēja un krāca – tas bija tik smieklīgi! No rīta piecēlāmies – viss gaišs, tīrs, kluss, viņš uzvārīja putru (mašīnā nekā netrūka), jutos pilnīgi aprūpēta.

Šķīrāmies kā ļoti labi draugi. Budistiem ir tāda tradīcija – apkampjas, trīs reizes ieelpo, paklausās viens otra sirdi. Mēs ar Gerhardu arī to praktizējām – kad šķīrāmies uz perona, apskāvāmies “uz trim elpām”.

Un tā nu es sapratu, ka man atkal ir atsūtīts eņģelis. Par visiem 100 punktiem – no visiem viedokļiem – brīnišķīgs cilvēks. Un nokrita gluži kā no gaisa!

Pēc trim gadiem, kad atkal saposos braukt uz budistu klosteri, Biaricā man pievienojās franču sargeņģelis Arno personā. Arī viņam bija busiņš ar visu, kas nepieciešams dzīvei uz riteņiem, un arī viņš mani aizveda uz retrīta nometni bez mazākās šaubīšanās…

Tā taču nav sagadīšanās. Viņus mums tiešām sūta.