Jaunāko Stīvena Spīlberga filmu “Slepenie dokumenti” var skatīties vairākos līmeņos, kas visi sasaucas ar šābrīža Amerikas “karstajiem kartupeļiem” – kā patriotisku stāstu par preses brīvību, kā mēreni šokējošu ilustrāciju par sievietes otršķirīgo vietu mājas viesībās, sabiedrībā un darba vietā un arī kā asu kritiku par ASV ārpolitikas lēmumiem un valdības nostāju Vjetnamas kara laikā. Nebūs pārspīlēts, sakot, ka šo filmu pārstāv dzīvās kino vēstures ievērojamākais trio – režisors Stīvens Spīlbergs, kā arī aktieri Merila Strīpa un Toms Henkss.

Filmas sižetu veido sāncensība starp leģendāriem ASV laikrakstiem – “The New York Times” un “The Washington Post”. Pēdējā īpašnieci Katrinu Greiemu spoži atveido Merila Strīpa. Filmas pamatā – patiess stāsts par 1971. gada notikumiem, kad tika noplūdināti valstiski svarīgi Pentagona dokumenti, kas atklāja baiso patiesību par neskaitāmu Amerikas jauno puišu veltīgu bojāeju Vjetnamas karā.

No “The Washington Post” jeb vienkārši “The Post” īpašnieces lēmuma sekot “The New York Times” piemēram un publiskot šos dokumentus vai ne ir atkarīga ne tikai avīzes reputācija – izdevniecības juristi ir pārliecināti, ka sekos arī cietumsodi un izdevniecības darbības apturēšana. Situāciju vieglāku nepadara Baltā nama administrācijas un prezidenta Ričarda Niksona draudi.

Bet šis noteikti ir kas vairāk par spožu politisko trilleri. Tā ir filma par balto zvirbuli 1971. gada preses izdevēju aprindās – Ketrinu jeb Kei, kā viņu sauc tuvākie kolēģi un draugi, ieskaitot galveno redaktoru Benu, ko tēlo Toms Henkss. Ketrinai sevi jāpierāda sabiedrībā, kurā pēc trešā teikuma par politiku vīriešu sarunās pie vakariņu galda sievietes saskatās un dodas uz blakus istabu tērzēt par bērniem un dārza kopšanu un kur Ketrinas atrašanos avīzes vadībā valdes locekļi komentē, lietojot 18. gadsimta britu rakstnieka Semjuela Džonsona citātu: “Sludinoša sieviete ir kā suns, kas staigā uz pakaļkājām, tas viņam neizdodas labi, un visi brīnās, kā tas vispār ir iespējams.”

“Slepenie dokumenti” ir bauda kinoskatītāja acīm un ausīm – Spīlbergs kā virtuozs horeogrāfs radījis gluži vai mūziklu no avīzes redakcijas rakstāmmašīnu taustiņu klaboņas, iespiedmašīnu trokšņiem, kur dejotāju vietā – svaigi iespiesto avīžu straumes uz slīdlentes un izvadātāju veikli mestie avīžu saišķi. Šī filma atjauno ticību klasiskam kino bez specefektiem, virtuālās realitātes un supervaroņiem. Te nav nekā jauna, un tieši tas veido filmas lielāko vērtību – izcili profesionāli aktieri, nepārspīlēti dialogi, kuros tomēr katrs vārds no svara, un spriedze, kura neatslābst ne uz mirkli, lai gan filmas varoņi paspēj arī gana pajokot.

Merilas Strīpas varone filmas gaitā izaug no mulstošas sievietes, kas ģērbjas pelēkā kostīmā un nespēj atvērt muti valdes sēdē, lai teiktu lieliski iestudēto runu, par drosmīgu, harismātisku līderi, kas spēj majestātiski iebilst valdes nicinošajām remarkām, kā arī atbrīvoties no neiederības sajūtas – kā uzzinām filmas gaitā, izdevniecību Ketrīna pārņēmusi pēc vīra nāves, tā kļūstot par pirmo sievieti izdevēju Amerikas vēsturē.

Šī Strīpas loma piepulcējas līdzīgiem viņas atveidotiem spēcīgu, leģendāru, gan izdomātu, gan vēsturisku personību tēliem – kā Annas Vīntūras, “Vogue” galvenās redaktores, prototipam filmā “Sātans Pradas brunčos”, tā arī britu premjerministrei Mārgaretai Tečerei filmā “Dzelzs lēdija”.

“Slepenie dokumenti”/”The Post”

ASV 2017.

Režisors: Stīvens Spīlbergs

Lomās: Merila Strīpa, Toms Henkss, Sāra Polsone.

No 26. janvāra kinoteātros “Kino Citadele”, “Splendid Palace”, “Cinamon Rīga”, “Cinamon Balle”, Vidzemes koncertzāle “Cēsis”