Kad izeju no Dušanbes lidostas un speru pirmos soļus Tadžikistānā, laukā valda plus četrdesmit grādu svelme. Gaiss smaržo pēc putekļiem. Stāvu un cenšos aptvert – jā, tieši šeit un tieši šādi sākas mans Centrālāzijas piedzīvojums četru mēnešu garumā. Ar pazaudētu bagāžu, tantēm puķainos lakatos, uzmācīgiem taksometru šoferiem, haotisku “maršrutku” satiksmi, meloņu un arbūzu kaudzēm, skaistu mūziku un tik lielu sutoņu, ka pat miera stāvoklī uz muguras var just sviedru tērcītes.

Muzikālā paradīze Dušanbes džungļos

Tā kā Pamira lielceļš slēgts no krastiem izgājušās upes dēļ, ar Adri no Ungārijas esam iesprūdušas Dušanbē ilgāk, nekā plānots. Spītējot tveicei, iepazīstam Dušanbes ievērības cienīgākos objektus, kas pompozi slejas pilsētas ielās, ienirstam tirgus džungļos un cenšamies tikt vaļā no uzstājīgiem aicinājumiem uz plovu, dzesējamies zem zāles laistītāju strūklām, ar vietējiem policistiem apspriežam Latvijas un Krievijas attiecības, līdz daļēji plānoti, daļēji neplānoti nonākam kādā muzikālā paradīzē. Ir jau pievakare, kad attopamies pie puspavērtiem Gurmindža mūzikas instrumentu muzeja vārtiem. No pagalma skan mūzika un vīru balsis. Paveram vārtus un uzreiz izdzirdam laipnu aicinājumu: “Meitenes, droši pievienojieties!” Kā vēlāk uzzinām, aicinātājs ir Šavkmamads Pulodovs – tadžiku slavenākās folkgrupas “Samo” līderis. Pulodovs spēlē rubābu, tadžiku tradicionālo stīgu instrumentu, citi puiši piespēlē uz tambura, ģitāras un perkusijām. Vecais vīrs sāk dziedāt. Melodija, dziedājums, balss un instrumenti rada tik pārpasaulīgu noskaņu, ka man uzmetas zosāda. Kad Pulodovs nomaina rubābu pret sitāru, man šķiet, ka debesis sākušas dziedāt. Starp citu, “samo” tadžiku mēlē nozīmē “debesis”. Pēc kādas dziesmas Šavkmamads jautā, vai mums šim vakaram ir citi plāni. Saku, ka nav, uz ko viņš atbild: “Tādā gadījumā es atnesīšu vēl kādu instrumentu!” Tā nu mēs turpinām sēdēt šajā mazajā paradīzē Dušanbes sirdī un baudīt fantastisko mūziku un sarunas par dzīvi. Mūziķis saka, ka viņa pagalma vārtiņi vienmēr ir vaļā. Mūzikas galvenā misija esot pasaulē radīt mieru. Izejot uz ielas pēc vairāk nekā divu stundu privātā koncerta, šķiet, ka visu piedzīvoto esam izfantazējušas.

Mūs sāk mocīt izsalkums, tāpēc dodamies uz kādu šķietami smalka paskata kafejnīcu. Tuvplānā atklājas ar plēvēm pārsegti galdauti, mazliet drūpoši griesti un oficiants ar “Adidas” zeķēm. Kādā brīdī oficiants man jautā: “Tu mīli musulmaņus?” Šāds jautājums liek samulst. Atbildu, ka visi cilvēki ir jauki neatkarīgi no ticības. Pajautāju, kāpēc viņš uzdeva šādu jautājumu. Viņa atbilde: “Gribu par sievu apņemt ārzemnieci. Tev nebūtu iebildumu, ja tavs vīrs būtu musulmanis?” Šāds jautājuma skaidrojums ir vēl mulsinošāks par pašu jautājumu. Jāpiebilst, ka Tadžikistāna ir musulmaņu valsts, kur islāms ietekmē lielāko daļu vietējo tradīciju. Bet precību piedāvājumi turpmāko mēnešu laikā izskan visai bieži.

Debešķīgi skaists, ellišķīgi bīstams

Upe nomierinājusies, Pamira lielceļš beidzot atvērts, un varam doties ceļā. Agri no rīta dodamies uz tirgus placi, kur mēģinām atrast džipu, kas mūs aizvedīs dziļi uz Pamira sirdi – Horugu, Kalnu Badahšānas autonomā apgabala administratīvo centru. Visas mantas tiek uzsietas džipam uz jumta. Vai tiešām tūdaļ sāksim braucienu pa Pamira lielceļu, ko pat profesionāli piedzīvojumu meklētāji uzskata par visai ekstrēmu pieredzi? Jā! Kopā džipā esam deviņas personas – es, Adri, mūsu tadžiku draugi Ošurs un Farangisa, kā arī kāda 79 gadus veca kundzīte, divi vīrieši, maza meitenīte un šoferis.

Mūsu džips pēc vietējiem standartiem skaitās diezgan patukšs, jo dažkārt cilvēki sēž viens otram klēpī, un uz jumta ir ne tikai somas, bet arī kāda kaza.

Šoferis dragā visām bedrēm pāri tik traki, ka nepārtraukti nākas turēties, lai ar galvu neiesistos griestos vai logā. Uz ceļa ik pa laikam pastaigājas vai guļ pa kādai govij, kazai, ēzelim. Šoferis par lopiņiem galīgi neraizējas un brāžas tiem garām vien pāris centimetru attālumā. Izskatās, ka arī zvēriem mašīnas klātbūtne absolūti nerūp. Pusi ceļa pavadu, izkārusies laukā pa logu ar kameru un cenšoties tvert skaistās kalnu ainavas, kuras mainās burtiski ik pa minūtei. Brīžiem paskatos uz leju un ceļu zem mašīnas nemaz neredzu, vien dziļu aizu. Ungāriete sadzērusies trankvilizatorus un guļ. Es paļaujos uz šofera spējām un baudu kalnu skatus. Pa ceļu lielākoties pārvietojas džipi, bet netrūkst arī vecu žigulīšu un lielo kamazu. Mūsu šoferis lido visiem garām. Mazajiem žiguļiem nekas cits neatliek kā pavirzīties malā, kad tiem uztaurē mūsu lielais džips. Pēkšņi no jumta nokrīt viena soma. Labi, ka uz ceļa, nevis kādā aizā. Man jau šķita, ka šāda somu pārvadāšanas metode nav īpaši uzticama…

Kad sasniedzam Kalnu Badahšānu, mūsu džipu apstādina militāristi un prasa mums ar Adri uzrādīt pases un vīzas. Ceļš nogurdinājis ne tikai mūs, bet arī mašīnu – pāris reizes nākas to dzesēt, bet mēs tikmēr priecājamies par iespēju izlocīt kājas. Kādā ceļmalas kafejnīcā piestājam ieturēt pusdienas. Tā es tieku pie sava pirmā tadžiku plova. Drīz vien nonākam punktā, kur ceļš vijas gar upi, kas ir vienīgā robeža starp Tadžikistānu un Afganistānu. Otrā krastā redzamas gan afgāņu mājas, gan cilvēki. Kalnu ainava brauciena laikā mainās no jauki zaļas uz arvien vientulīgāku un klinšaināku, pēdējā posmā uzrodas pavisam gigantiski klinšu masīvi. Viss, kas šeit redzams – upe, milzīgi kalni tās otrā krastā, šaurs un putekļains ceļš ar klinšu sienu šajā pusē. Neiedomājams dabas varenums, pret ko cilvēks tāds niecīgs puteklītis vien ir… Ļoti ātri satumst. Ik pa laikam no tumsas iznirst tadžiku robežsargi, kuri maršē gar upes krastu. Pēc 14 stundu brauciena sasniedzam Horugu. Ja man būtu šis ceļš jāraksturo īsumā, es teiktu, ka tas ir debešķīgi skaists, bet ellišķīgi bīstams. Tomēr sajūsma par kalnu skaistumu aizēno jebkuras bailes, un es vienkārši paļaujos, ka šoferis zina, ko dara. Šis ceļš piemērots tikai cilvēkiem ar izturīgiem nerviem, jo skati ir visnotaļ draudīgi, bet bezgala skaisti. Svarīgs arī stiprs kuņģis – mašīna ne pa jokam lēkā un kratās visos iespējamos virzienos – ceļš ir līkumains un bedrains. Viens no vīriešiem ik pa laikam lūdz apturēt auto un kāpj ārā izvemties. Ja nav dzelzs nervu un izturīga kuņģa, uz šī ceļa labāk nerādīties.

Kalnos ar skatu uz Afganistānu

Nākamajā rītā mūs sagaida divarpus stundu brauciens, līdz nonākam nekurienes vidū Avdžas ciematā, kas uz trīs mēnešiem būs mūsu mājas. Mašīna pa stāvu ceļu mūs uzved līdz pat pagalmam 2600 metru augstumā, kur mūs jau sveicina dr. Širinbeks Davlatmamadovs ar sievu Hadiču Džalolovu, inteliģents un iedvesmojošs pamiriešu pāris, kas ātri vien kļūst par mūsu tadžiku “vecvecākiem”. Širinbeks ir izbijis ķirurgs, kurš kopš Tadžikistānas pilsoņu kara laikiem pievērsies tautas medicīnai. Patlaban viņš ar zāļu tējām ārstē pacientus no tuvas un tālas apkārtnes, kā arī vada NVO “Gulu Giyoh”, kas nodarbojas ar fitomedicīnas popularizēšanu, vietējo valodu un kultūras saglabāšanu. Hadiča ne tikai rūpējas par saimniecību, bet arī pārraksta datorrakstā vīra sarakstītās medicīnas grāmatas, sacer dzeju un stāstus. Turklāt 70 gadu vecumā ar saviem mazbērniem viņa sazinās, lietojot “Viber” un “Facebook” viedtelefonā! Latviešu vecmāmiņām būtu ko pamācīties! Māja atrodas nogāzē ar brīnišķīgu skatu uz Afganistānas varenajiem kalniem. Pagalmā zaļo aprikozes, zīdkoks un ābeles. Nakšņošanai izvēlamies tapčanu, nelielu nojumi ar grīdu, jumtu un aizmugures sienu, kas uzcelts tieši virs strauta. Jau nākamajā rītā ceļamies plkst. sešos, lai paēstu brokastis un dotos kalnos. Tipiskas brokastis Pamirā ir širčojs – melnā tēja ar pienu, sviestu, sāli un saplucinātu maizi, viss vienā zupā. Širčojs kļūst par mūsu neiztrūkstošām brokastīm trīs mēnešu garumā. Vietējie saka, ka tad, ja viņi brokastīs nepaēd širčoju, viņiem sāp galva. Pēc brokastīm sākam kāpienu kalnos, kura mērķis ir kumelīšu, ziziforu un citu ārstniecības augu ievākšana. Tas ir mūsu uzdevums turpmākajiem mēnešiem – būt “vectēva” labajai rokai, staigāt pa pļavām un vākt ārstniecības augus, pēc daktera instrukcijām tos apstrādāt un veidot dažādus tēju maisījumus. Protams, paralēli tam jāpalīdz arī saimniecības darbos, sākot ar ūdens nešanu no strauta un beidzot ar mēslu krāmēšanu uz kūts jumta, kartupeļu rakšanu un govju ganīšanu, jo kā nekā neesam vis nekādi viesi, bet “mazmeitas”. Kalnos rāpjamies pa tādiem klinšu nogruvumiem, kas, skatoties no malas, šķiet piemēroti tikai profesionāliem kalnos kāpējiem vai pašnāvniekiem. Ik pa laikam dzirdami susliku svilpieni, pāri galvām laidelējas majestātiski ērgļi, bet teorētiski te sastopami pat sniega leopardi! Atceļā iemaldāmies milzīgos klints bluķos un nākas šķērsot upi pāri slideniem akmeņiem, līdz vienā brīdī atskan skaļš “plunkš!” un esmu līdz viduklim iezvēlusies ledainajā kalnu upē. Kad vakarā sajūsmas pilna saku “vectēvam”, ka viņi dzīvo fantastiski skaistā vietā, viņš atsmej: “Kas gan te skaists? Vieni vienīgi kalni un akmeņi!” Bet tur jau tas skaistums slēpjas – kalnu varenumā. Starp citu, “vectēvam” ir kāds skaists tosts: “Lai tava veselība tik stipra kā Pamira kalni!” Lai gan reliģija alkoholu aizliedz, tomēr vecajam vīram laiku pa laikam patīk iemest pa kādai glāzei konjaka. Reiz, kad darbojamies ciemata aptiekā un kopā ar “vectēvu” ieturam pusdienas, zem galda viņš pamana neizdzertu konjaka pudeli un nosmej: “Šo konjaku mums sūta pats Allāhs! Šādai debesu zīmei pretoties nedrīkst, ir jādzer!” Arī mums nav lemts izsprukt no Allāha gribas.

Privātums? Kas tas tāds?

Dzīvošana kopā ar vietējo ģimeni ļauj iepazīt daudzus rituālus un paražas, izprast kultūru labāk nekā parastiem ceļotājiem. Piemēram, nekad neiedomātos, ka aiz vīru laipnajiem uzaicinājumiem uz tēju slēpjas virtuvē kurnošas sievas, kuras pukst: “Eh, atkal viesi atnākuši! Atkal jāklāj galds! Atkal mani atrauj no darbiem!” Sieviešu kopiena vispār ir tāda ļoti interesanta padarīšana, šķiet, ka starp sievām nevalda nekādi noslēpumi, un visiecienītākā vieta, kur paklačoties, ir… tualete. Gan privātajās, gan publiskajās tualetēs, kas lielākoties ir kleķa būdas ar vairākiem caurumiem grīdā, caurumus neatdala nekādas šķērssienas.

Šis ir tas kultūras aspekts, kam pielāgoties visgrūtāk – absolūts privātās telpas trūkums.

Kādā no pirmajiem rītiem, kad gaidu rindā uz tualeti, “vecmāmiņa” pa ceļam uz kūti man saka: “Solveiga, kāpēc tu neej iekšā? Tur ir Farangisa, kopā būs jautrāk!” Nē, nē, es vēl neesmu gatava kopīgai “jautrībai” tualetē. Paldies par piedāvājumu. Bet ar laiku cilvēks pierod pie visa, un beigās mani vairs nemulsina tualetes apmeklējums pat tad, kad turpat blakus metra attālumā darbojas apkopēja. Šāds privātuma trūkums gan valda tikai starp viena dzimuma pārstāvjiem. Nedod Dievs, ja kāds pagalmā uz veļas auklas pamanīs sieviešu apakšveļu! Tā vienmēr jāžāvē kādā vīriešu acīm neredzamā vietā.

Kāzas Pamirā

Pateicoties tam, ka dakteris labi zināms visā reģionā, tiekam ne vien uz dažādiem vietējās kultūras festivāliem, bet arī uz īstām Pamira kāzām! Tiesa, pirms došanās uz kāzām nākas pa kalniem un lejām dzīties pakaļ telēnam, kurš izsprucis no kūts, bet, kad šī epopeja ir galā, varam doties uz balli! Braucam ar kaimiņu, kuram brilles tik biezas kā pudeļu apakšas, jācer, ka viņš vispār redz ceļu! Kad esam īstajā pagalmā, tur pretī izspurdz bariņš puišeļu, kuri mums sauc “hello!” un cenšas mūs aptaustīt. Koridorā izveidojusies rinda, jo tur atrodas galdiņš un tante, kurai jāatdod dāvanā paredzētā naudas summa un jāpasaka savs vārds. Tante pieraksta visus atnākušos viesus un naudas summas. Kā bankā. Pamirā kāzas svin trīs dienas, mēs esam nokļuvušas līgavas dienā, tāpēc līgavaini nemaz neredzēsim. Viss sākas ar dejām, bet tad parādās lieli šķīvji ar plovu. Viens šķīvis katriem trim cilvēkiem. Kādā brīdī Farangisas rokās uzrodas vīnogas, viņa saka, ka tās man sūta kāds vīrietis no “galda” (īstenībā sēžam uz grīdas) tālākā stūra. Vēlāk tas pats vīrietis man iemet ar konfekti, jautājoši paskatos uz viņu, bet viņš man piemiedz ar aci. Kas tie par paradumiem? No Farangisas uzzinu, ka apmētāšana ar konfektēm ir tipisks šejieniešu simpātiju izrādīšanas veids. Ak tā. Kad galds novākts, sākas dejas. Līgavai šajā dienā nav atļauts nedz dejot, nedz citādi priecāties. Jāsēž un viss jāvēro. Mani fascinē, ka šeit visi dejo ar visiem. Deju placī iznāk kāda vecmāmiņa, viņai pēc mirkļa pievienojas jauns puisis. Un otrādi. Sievietes dejo ar sievietēm, vīrieši ar vīriešiem, visi dejo arī jauktā murskulī. Kad dejo divi vīrieši, tas bieži izskatās pēc gaiļu cīņām. Pamiriešu deju galvenais mērķis ir spēle un “pretinieka uzvarēšana”. Dejas notiek absolūti bez pieskārieniem, bet to laikā jūtama daudz lielāka enerģijas apmaiņa nekā eiropiešu dejās – Pamira dejās dikti svarīgs ir flirts ar acīm. Cik cēli izskatās sievietes, kad kustības notiek lielākoties tikai ar rokām, pleciem un acīm! Tie, kuri sēž malā, cītīgi ķīķerē uz tiem, kuri danco. Liekas dīvaini, ka reti kura no jaunajām meitenēm dejo. Farangisa pastāsta, ka tās meitenes, kuras ir precību gados, kāzās tēlo ļoti kautrīgas un pareizas meitenes, jo visas vecās sievas šeit nolūko topošo sievu saviem dēliem. Dejot jaunām meitām īsti nepieklājas, tas parādītu to, ka viņas nav nemaz tik pareizas. Protams, uz eiropietēm tas neattiecas. Tāpat jau visi zina, cik “samaitāta” ir Eiropa, tāpēc mani cenšas izdancināt teju visi pēc kārtas. Arī precētās sievas var dejot, cik uziet. Vēl ilgu laiku pēc kāzām vietējās pilsētās nākas dzirdēt: “Es tevi redzēju kāzās! Tu smuki dejoji!”

 

Varētu runāt par Pamiru vēl ilgi un dikti. Varbūt kādu citu reizi. Bet jāteic, ka Pamira kalni ir tāda dīvaina vieta. Majestātiska daba, neiedomājami viesmīlīgi cilvēki, ellišķīgi bīstami ceļi, līdz jumtam piebāztas mašīnas un kaut kas maģisks. Smejamies, ka nebūtu brīnums, ja pat burkāniem būtu ērkšķi, tik ļoti sausa un adataina ir apkārt redzamā veģetācija. Bet, par spīti visam, tā ir vieta, kurā gribas atgriezties.

Ēdieni, kas jānogaršo Tadžikistānā:

♦ Dušanbes vīnogas

♦ Melones

♦ Plovs

♦ Širčojs – klasiskas brokastis Pamirā, bez kā viņi nespēj dzīvot

♦ Bats – pēc garšas kaut kas līdzīgs bubertam

♦ Zardoluatola – aprikožu zupa

♦ Čaka – skābs, biezs piena produkts, kas kombinācijā ar mājās ceptu maizi un aprikožu džemu ir labākais, ko esmu ēdusi

♦ Oši burida – zupa ar paštaisītiem makaroniem, kuru pagatavošanai izmanto vairāku veidu miltus

♦ Kurutobs – viegls vasaras ēdiens, paprikas, gurķu, speciāli ceptas plakanās maizes, kefīra un zaļumu kārtojums

♦ Manti – izsmalcināta variācija par pelmeņiem

♦ Kuruts – kaltētas siera bumbas

♦ Tutovņiks – žāvētas zīdkoka ogas, populārākais kārums Pamirā