Ik ceturtdienu kanālā “STV Pirmā!” skatāms jauns realitātes šovs apaļīgām sievietēm – “Pati pilnība”. Kopā ar tā vadītāju Indru Salceviču raidījums sola mest izaicinājumu sabiedrības stereotipiem attiecībā uz ķermeni un īpaši – lieko svaru. Modes dizainere un stiliste Indra Salceviča jau kādu laiku izpelnījusies plašu ievērību kā kustības “Body positive” aktīva pārstāve un viedokļu līdere, kura drosmīgi runā par savu pieredzi, pieņemot savu ķermeni tādu, kāds tas ir, un iedrošinot citus rīkoties tāpat. “Mana galvenā doma ir parādīt to, ka skaistums slēpjas ikvienā sievietē! Kā tu par sevi domāsi, tā arī dzīvosi,” uzsver Indra.

Uz brīdi nolikusi malā tērpu dizainu lielajā modes industrijā, Indra Salceviča šobrīd ir pieprasīta stiliste dažādu šovos, pasākumos, glancētu žurnālu fotosesijās, kurās pati nereti ir dēvētā “plus izmēra” modele. Reizē viņa ir mīļa mamma diviem puikām – Kārlim un Ernestam – un mīļotā sieviete draugam, kafijas bārmenim Kasparam Bērziņam. Nu viņas dzīve nav iedomājama bez sirdslietas – tā ir vēlme runāt par to, ka dzīve ir kas vairāk par ietilpšanu 36. izmēra apģērbā. Un tā nav tikai ideja – Indra šobrīd aktīvi veido portālu “Morethansize” (vairāk nekā izmērs), popularizē kustības “Body positive” idejas un ir viena no retajām, kura nevairās publiski runāt par savu dzīvi, esot tādai, kāda viņa ir, – ārpus skaistuma standartiem, enerģiska, atklāta, stipra un par sevi pārliecināta, bet pāri visam – ļoti cilvēciska.

Atrast mirkli sarunai nav viegli, jo Indras ikdienu visai intensīvi aizņem apģērbu, aksesuāru meklēšana, sagatavošana, bloga satura veidošana, bērnu audzināšana un filmēšanās – tas bieži nozīmē rosību no agra rīta līdz vēlam vakaram. Nule Indra izmantojusi reto iespēju, lai kopā ar saviem mīļajiem izrautos dažu dienu ceļojumā uz saulaino Maljorku Spānijā – gan tāpēc, lai būtu kopā ar savējiem, gan arī lai izmantotu dabisko dienvidu saules un sāļā jūras ūdens terapiju, kas ļoti palīdz ziemeļu pavasarī – laikā, kad uzliesmo Indras slimība psoriāze – viena no lietām, par kurām viņa nevairās runāt atklāti.

Indra, pirms gada izlēmāt neturpināt tērpu dizainēšanu. Tagad domas nav mainījušās?
Šis lēmums nāca ļoti grūti – tā bija bezizejas situācija. Šī nozare ir finansiāli smaga. Jutu, ka sāk pieaugt parādi valstij, ka ir problēma ar gatavo apģērbu pārdošanu – tos nevēlējās pirkt par cenu, kādu piedāvāju, bet Latvijā diemžēl lētāk saražot nevaru, sapratu, ka nevaru konkurēt ar lielajiem masu apģērbu zīmoliem. Savā utopijā biju centusies lauzties citu zemju tirgos, bet brīdī, kad tu aizbrauc uz izstādi un saproti, ka tev ir pasūtījums 300 pāriem bikšu, bet tavā kontā nav naudas, par ko tos saražot, pieņēmu lēmumu neturpināt. Protams, es gribētu nodarboties ar modi un varbūt kādreiz dzīvē es pie tās atgriezīšos – kad būšu finansiāli stabilāka.

Ko īsti nozīmē jūsu šobrīd popularizētā “body positive” jeb pozitīvā ķermeņa kustība? Tajā var iestāties, tai ir prezidents, sekotāji, biedra nauda?
Īsumā – «body positive” iestājas pret plaši kultivētiem skaistuma standartiem, kas bieži mēdz būt nereāli. Šī kustība iestājas pret pārlieku “fotošopētām” bildēm, izplūdinātām ādām, superskaistiem ķermeņu attēliem, kas veicina kroplu izpratni par to, kas ir skaists. Ir svarīgi saprast, ka šī kustība nav saistīta ar liekā svara popularizēšanu, kā tai bieži tiek piedēvēts. Tā ir domāšana par sevi. Daudzi psihoterapeiti, psihologi pasaulē atzīst, ka ir svarīgi būt šajā “body positive” stāvoklī – pieņemt sevi, savu ķermeni tādu, kāds esi. Izturēties veselīgi, piemēram, pret ādas pigmentāciju novecojot, pret sirmiem matiem, plikpaurību un arī to pašu virssvaru. Kustība neaicina dzīvot neveselīgi – drīzāk dzīvot saskaņā ar sevi, uzticēties sev, dzīvot ar pilnu krūti.

Jā, daži no šīs kustības vēstnešiem tāpat kā es ir ar virssvaru, taču starp mums ir arī cilvēki, kuriem, piemēram, nav kāju vai roku, var būt apdegumi.

Šis stāsts ir par domāšanu un to, cik svarīgi cilvēkam ir sevi cienīt savā ķermeņa formā, savā izskatā – tajā, kāds esi. Stāsts ir par to, ka cilvēkam nevajag tiekties pēc nereāliem, nereti – nesasniedzamiem standartiem. Piemēram, cilvēks, kurš ir metru deviņdesmit garš, nevar svērt 60 kilogramus. Prioritāte ir sava komforta svara atrašana. Tā, lai vari stāvēt pie spoguļa un skatīties uz sevi ar cieņu. Nevis mīlestību – šis “mīli sevi” ir apzelēts jēdziens, bet stāsts ir par cieņu pret sevi.

Kādi tad ir šie mūsdienu skaistuma standarti?
Tie mainās līdzi laikmetiem. Ja paskatāmies vēsturē, tad, piemēram, Rembranta gleznās redzam kuplas sievietes, savukārt 60. gados modē ienāk puiciskais “Tvigijas” tēls. Kādreiz mode virzījās no monarha uz leju, bet tagad valda horizontāls modelis – skaistuma ideālus nosaka modes mašinērija. Jau kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem pasaulē modi sāk diktēt vīrieši, turklāt – homoseksuāli vīrieši. Viņu modeles ir jaunas, kalsnas, bez krūtīm, drīzāk atgādinot androgēnus puišus.

Bija tāds brīdis, kad sapratāt, ka par ķermeni, attieksmi pret to jārunā plašāk?
Tas nenotika uzreiz. Līdz 20 gadu vecumam mierīgi, bez stresa dzīvoju savu dzīvi, būdama apaļīga. Taču, atnākot uz Rīgu un sākot strādāt modes industrijā, izdzirdēju nepatīkamas piezīmes par sevi. Toreiz nolēmu – man ir jāizpatīk kādam, jānovājē. Ar lielākiem un mazākiem panākumiem mēģināju diētas. Dzīve bija nevajadzīga stresa pilna – stresoju par to, ka ieēdīšu vienu maizīti par daudz, beigās par jebkuru sīkumu. Dzīve kļuva savā ziņā nepilnvērtīga. Papildus bija pašas prātā uzaudzēti kompleksi, ka tu nevari, piemēram, aiziet uz pludmali.

Vienā jaukā dienā atskārtu – nekas, ka neatbilstu kaut kādiem izskata standartiem. Sapratu, ka dzīve ir par īsu, lai nemitīgi stresotu.

Otrs iemesls bija psoriāze. Sapratu, ka esmu tik daudz nocīnījusies ar šo kaiti un ka esmu tikai cilvēks, kurš grib dzīvot bez stresa par to, ko par mani domā citi cilvēki. Trešais impulss bija manas māsas draudzenes nāve 30 gadu vecumā. Tajā brīdī tu sēdi un saproti, ka nekad nevari zināt, cik tev ir atlicis. Un jautāju sev, kādu labumu dod šie kompleksi, kuros dzīvo. Un kurš no tiem ir ieguvējs – tu vai sabiedrība. Ieguvējs nav neviens. Kad es to atskārtu, sāku ļoti interesēties par daudzām citām lietām, lasīt rakstus par “body positive” kustību. Izlēmu – kaut kā jārunā par to. Draudzene sacīja – tev vajag blogu! Tas kaut kā aizgāja, turpinājās atklātas sarunas par šīm tēmām, izveidojām “YouTube” kanālu.

Indra, kur jūs smēlāties drosmi par šo runāt, jo nav noslēpums, ka sabiedrība pret neērtām tēmām un cilvēkiem, kas tās iekustina, mēdz būs agresīva.
Jāsāk ar to, ka es nelasu komentārus. Daru vienkārši uz priekšu tās lietas, ko daru. Ja kāds “uzbrauc”, nosaucot mūs par “nīlzirgiem” – lai būtu, daiļrunīgi teikts. Tomēr patiesībā domāju – ja tevi kāds aprunā, tātad tu šā cilvēka dzīvē esi ļoti svarīgs. Iznāk, ka esi tāda vietējā mēroga slavenība. Acīmredzot šiem cilvēkiem ir garlaicīga dzīve, lai viņi kulstītu par tevi mēli tā vietā, lai paši attīstītos, rastu jaunas idejas, darbotos.

Šovs ir viens no kanāliem, kā popularizēt jūsu idejas?
Piedalos ar lielu cerību, ka kāda daļa Latvijas sieviešu aizdomāsies, ka pietiek pamainīt domāšanu attiecībā uz sevi, viņas būs pozitīvākas, pozitīvāki būs viņu bērni, viņu sadzīve. Varbūt tā ir utopija, bet ceru, ka kāds paskatīsies uz sevi kaut mazliet citādi. Es gribu pierādīt, ka skaistums nesakņojas izmērā, bet līdzsvarā starp iekšējo un ārējo. Skaistums ir stāja, vitalitāte, grācija, smaids. Skaistums esi tu pats komfortā ar sevi – vitāls, starojošs. Nav noteiktas ķermeņa formas vai smaida izmēra, kas būtu skaisti. Skaistumu nevar nosvērt. Birkas nav cilvēkiem, tās ir tikai apģērbiem. Mana galvenā doma ir parādīt – skaistums slēpjas ikvienā sievietē. Kā tu par sevi domāsi, tā dzīvosi.

Stilists tomēr ir tas, kurš nodarbojas ar šo “ārējo” skaistumu.
Stilists jau sen nav tikai stāsts par ārieni. Stilists var palīdzēt cilvēkam atrast apģērbu, kas ir piemērots ne tikai viņa ķermeņa formai, bet pasaules izjūtai. Cilvēki bieži atnāk jau ar kaut kādu savu smaguma bagāžu – kāds vēlas mainīt dzīvi, cits nav apmierināts ar savu izskatu. Stilists ne tikai strādā ar viņa ķermeņa formu, bet arī kā psihologs. Tajā brīdī, kad cilvēkam palīdz saģērbties viņam tīkamāk, piemēram, viņš izskatās slaidāks, viņš jūtas labāks, skaistāks, ierauga sevi citādi. Tā ir sava veida terapija. Es to dēvēju par mazo plastisko ķirurģiju. Bieži vien meitenes vienkārši nepareizi ģērbjas un tāpēc domā, ka slikti izskatās. Arī šovā mācīsim meitenēm, kā izvēlēties savām ķermeņa formām piemērotus apģērbus.

Tagad modē ir jēdziens “kapsulas garderobe” – kāds tad ir veiksmīga laba izskata minimums?

Kapsulas garderobē ir jābūt septiņiem bāzes elementiem. Mainot tos un aksesuārus, tu vari dažādot savu ikdienas tēlu. Tie var būt klasiska krekla blūze, klasiski svārki, bikses, džemperītis, T krekls. Tomēr tas viss labi strādā, ja esi meitene, kura valkā šādas lietas, bet ir meitenes, kuras, piemēram, nevalkā bikses, vai – tieši otrādi – nekad nevelk kleitu. Tāpēc nav viena veida, kā veidot šo kapsulas garderobi – katram tā būs cita, atkarībā no tā, kāds ir dzīvesveids, no tā, kādā vidē uzturas.

Trīs vārdi, kas jūs raksturo visvairāk?
Pacietība. Zinātkāre. Pozitīvisms.

Bez kā nevarat iedomāties savu dienu?
Bez ģimenes – bērniem un vīrieša, bez izmazgātiem matiem un bez kafijas.

Lielākais sasniegums darbā?
Modes jomā arī noteikti prestižās “Baltic Fashion Award” iegūšana, dalība Berlīnes modes nedēļā. Par sasniegumu uzskatu arī blogu “Morethansize”.

Labākā izklaide?
Mazie izbraukumi kopā ar bērniem un Kasparu ārpus Rīgas. Otrajā vietā – šausmu filmas.