Šovakar Pasaules hokeja čempionātā Dānijā risināsies ceturtdaļfināla spēles. Pēc ilgāka pārtraukuma arī Latvijas izlase tikusi pie izslēgšanas spēlēm, un līdz ar komandu uz Kopenhāgenu pārcēlies arī sporta žurnālists un LTV 1 „Sporta studijas” vadītājs Dāvids Ernštreits, kurš jau kopš 4. maija jutis līdzi hokejistu priekiem un bēdām, atspoguļojot čempionāta gaitu hokeja translācijās LTV 7.

Pašlaik lielākā daļa Pasaules hokeja čempionāta aizvadīta. Kā vērtē žurnālistu darba apstākļus Dānijā?
Mums, žurnālistiem, klājās patiešām labi. Es rēķinājos, ka iespējamas neērtības un nāksies respektēt citu kolēģu dienas režīmu un noskaņojumu, bet man nekas netraucēja strādāt. Mums bija milzīgs, foršs preses centrs ar nodalītu atpūtas zonu, kurā gan tikpat kā neviens neuzturējās, jo visi čakli strādāja. Iedomājies, daudz galdiņu, uz visiem deg sveces, vāzē ir dzīva puķe, un nav gandrīz neviena cilvēka, nerunājot par kādu, kas sveces pieskatītu. Dažā labā citā valstī noteikti satrauktos par šādu ugunsdrošības noteikumu pārkāpumu, bet ne Dānijā. Strādāt ērti, jo saziņa ar Latvija izlases nometni, pateicoties preses sekretāram Edgaram Garosam, bija laba. Turklāt LTV7 pēc ilgiem laikiem atkal bija kļuvis par oficiālo pasaules čempionāta pārraidītāju. Salīdzinot ar citiem čempionātiem, organizācijas ziņā cepuri nost dāņiem. Mūsdienās informācijas kanālu ir tik daudz, ka, atrodoties čempionātā, ir grūti saprast, kādas ziņas nonāk līdz skatītājiem. Ar akcentiem ziņās gan jābūt uzmanīgiem, lai, stāstot par sīkām nebūšanām, tās nesāktu dominēt. Piemēram, šogad, lai cik tālu arī tās būtu, spēlētāju ģērbtuves bija tik ērtas kā vēl nekad. Pie tam vārtsargus turp vizināja ar minikāriem. Protams, hokejistus nogurdināja arī pārbraucieni, jo ceļā nācās pavadīt daudz laika. No viesnīcas uz spēļu arēnu bija jābrauc trīsdesmit piecas minūtes, uz treniņu halli vēl desmit pēc pārģērbšanās galvenajā arēnā.

Vairāk nekā divdesmit gadu ilgajā sporta žurnālista darbā ir gadījies, ka sportisti tev atsaka intervijas?
Gluži tik skarbi nav bijis, bet ik pa laikam nākas ar to saskarties. Lūk, pēc neveiksmīgās spēles pret Somiju pēc nākamā rīta treniņa uzrunāju izlases vārtsargu Kristeru Gudļevski, bet viņš nevēlējās runāt un aizgāja, taču es nevienu mirkli par to neapvainojos. Drīzāk pukojos uz sevi, ka neesmu pareizi novērtējis situāciju. It kā bija zināms, Kristers nestāvēs vārtos pret Dienvidkoreju, tāpēc cerēju, ka viņš varētu mazliet ar smaidu atcerēties to nelaimīgo spēli. Taču realitātē arī otrie vārtsargi tikpat nopietni gatavojas mačam kā pamatvārtsargi, lai jebkurā brīdī varētu doties laukumā. To apliecināja arī Elvis Merzļikins. Dažkārt lielākas pārdomas ir par tiem mūsu sportistiem, kuri, topot par lielām sporta zvaigznēm, kļūst tikpat kā nepieejami. Gribētos, lai viņi vairāk apzinās, ko viņi var dot, kādu motivāciju radīt bērniem, un ne tikai viņiem vien.

Ir dīvaini, ka, būdami vēl pusaudži, viņi ir priecīgi un pateicīgi par izrādīto uzmanību, bet vēlāk vienmēr tiek atrasts kāds iemesls, kāpēc tieši šoreiz uz raidījumu nav iespējams atnākt.

Par laimi, tādu sportistu nav daudz. Nē, es neko nepārmetu, jo visi cenšas viņus saraut gabalos, un tad jāizvēlas, ar kādiem medijiem strādāt, ar kādiem – ne. Bet es neskriešu viņiem pakaļ, lai uzzinātu, kas ir viņu ceļa somā vai ēdienkartē. Man tas nav interesanti, ja vien tas neatklāj viņu būtību dziļāk.

Vai esi jau ticis skaidrībā, kādas radošās ieceres īstenosi pēc pasaules čempionāta?
Saistībā ar hokeju pagaidām nekādu nopietnu ieceru nav. Šurp braucot, kopā ar operatoru Normundu Pavlovski un otru reportieri Matīsu Timofejevu apsvērām, vai nekrāt materiālu filmas veidošanai, bet šobrīd tam vienkārši neatliek laika. Mūsu galvenais uzdevums ir nodrošināt ziņu plūsmu no pasaules čempionāta, intervijas un sižetus spēļu tiešraidēm. Lai uztaisītu filmu, pēc pieredzes zinu, ka izmantot varēs labi ja desmito daļu no visa uzfilmētā materiāla. Tas ir sēdēšanas, gaidīšanas un kopā dzīvošanas laiks kopā ar filmas varoņiem, turklāt ar vairāk vai mazāk skaidru koncepciju, ko vēlos pateikt. Var jau montēt no ziņām taisītajiem materiāliem un tiešraides intervijām. Arī man savulaik bija tāds periods. Pēc sava otrā pasaules čempionāta 2000. gadā Sanktpēterburgā, kur milzīgas emocijas deva vēsturiskā uzvara pār Krieviju, tapa pusstundu gara filma “Vai tikai spēle?”. Bet tas laiks nu ir pagājis, un gribas tēmu tvert dziļāk par ikdienas reportāžām. Pašlaik kā producents un scenārists esmu iesācis filmu sērijā “Latvijas kods”, kas nav saistīta ar sportu, – par vienu no aktīvākajiem lībiešu kultūras darbiniekiem, lībiešu valodas pētnieku un dzejnieku Valtu Ernštreitu. Jau pagājušajā vasarā pirms Phjončhanas ziemas olimpiskajām spēlēm iesāku filmēt kārtējo materiālu par tituliem bagātāko Latvijas skeletonistu Martinu Dukuru, taču pagaidām nav konkrēti zināms, kas no tā sanāks, jo viņš turpina sportista karjeru. Pamatdoma filmai gan vairāk par to, kas ir sports un kāda – uzvaras cena. Ja Martins būtu kļuvis par olimpisko čempionu, droši vien rastos kārdinājums iet tradicionālās sporta filmas stāsta pēdās, lūk, viņš cīnījās, cīnījās, kamēr beidzot uzvarēja. Pietiekami daudz tādu stāstu jau esmu taisījis. Lai gan arī tajos var parādīt dažādas sportista rakstura šķautnes, šis notikumu pavērsiens noteikti nenāk par sliktu manām radošajām iecerēm.

Savas sporta žurnālista karjeras pirmsākumos pagājušā gadsimta 90. gadu vidū kādā intervijā izteicies, ka Latvijā vēl daudz kas jādara, lai sportu pasniegtu kā šovu. Tolaik vēl nebija LTV1 Sporta studijas, citu sporta raidījumu. Kā tev šķiet – vai šis mērķis tagad ir sasniegts?
Jā, pēdējos gados sabiedriskajā televīzijā esam gājuši sporta šova virzienā, bet neuzskatu, ka ir sasniegtas virsotnes. Vienmēr, arī humora jomā, ir kur augt, un tas ir labi. Bet kopumā man liekas, ka stūrējam otrā grāvī un tagad visu pasniedzam kā šovu. Latvijā faktiski nav analītisku sporta raidījumu, esam padevušies izklaides priekšā, jo tiem, kas sēž pie televizora, neapšaubāmi sports ir izklaide. Tomēr arī sporta sociālās funkcijas – tautas sporta – atspoguļošanai veltām laiku, piemēram, dažādām skriešanas, slēpošanas un veselības uzturēšanas akcijām. “Sporta studijā” satura lielāko daļu vērtēju kā izklaidi, taču ar saviem stāstiem cenšamies skatītājus arī iedvesmot piecelties no dīvāna un sākt pašiem kustēties.

Ko tu pats savā sporta žurnālista karjerā vēl gribētu izdarīt?
Nezinu. Man vienmēr bijušas problēmas ar piecgadu plānu sastādīšanu. Gribētos, lai man darbā būtu interesanti, un interesantumu jau veido attīstība. Ja pirms tam pats sarežģītākais uzdevums jau kļuvis par rutīnu, jāmeklē kaut kas jauns. Kādam tas varbūt liksies vieglāk paveicams, bet man – grūtāk. Viss ir relatīvi. Atšķirībā no rakstošajiem kolēģiem televīzijā vairāk laika patērējam sižeta formai nekā saturam, kaut gan pirms raidījuma tāpat nākas diezgan parakties informācijas kalnos, lai uzturētu savu erudīcijas līmeni. Esmu domājis par mācīšanos, tomēr pagaidām iespēju atrast laiku nopietnām studijām neredzu.

Pirms nonāci žurnālistikā izmācījies par rotkali. Vai, izmantojot savas zeļļa prasmes, kādu rotu savējiem esi uztaisījis?
Tas bija ļoti sen. Kopš skolas beigšanas neko neesmu taisījis. Vienīgi kādā īsā bezdarbības vai neveiksmju brīdī prātā ienāk domas par atgriešanos pie rotkaļa aroda un darbnīcas uztaisīšanas laukos, taču, kad atgriežos ierastajā darba ritmā, šie sapņi drīz vien pāriet.

Ārpus darba man jau pietiek ko darīt. Ar kori piedalīšos Latvijas simtgades Dziesmu svētkos, bērni jāaudzina, ne vienos vien laukos zeme jārok un zāle jāpļauj.

Tā kā pilnīgi nav laika rotu kalšanai. Tad jāmaina visa dzīve, no kaut kā jāatsakās. Jāaiziet pie kāda studiju biedra un vienu dienu jāpastrādā darbnīcā, lai saprastu, vai tulznas metas un vispār esmu gatavs šādam grūtam darbam. Bet vienalga priecājos, ka esmu pabeidzis amatniecības vidusskolu. Lielā mērā tur veidojās mana personība, ar kursa biedriem joprojām satiekamies vai aizbraucam kaut kur uz copi, kaut makšķernieks neesmu. Par rotkaļiem gan neviens no mums vairs nestrādā, bet pāris nodarbojas ar kalšanu.

Tava dzimta ir cēlusies no lībiešiem. Ko tu ikdienā dari, lai savas lībiskās saknes stiprinātu?
Būt ar lībiskām saknēm – tā manā gadījumā vairāk ir tāda sajūta. Sajūtu veido mans informācijas lauks, kurā dzīvoju, proti, radi, paziņas. Tomēr gribas kaut ko lībiešu labā izdarīt. Tā nu, veidojot filmu, būšu tuvāk lībiskajam. Kaut gan filma vairāk būs par attieksmi pret kultūras mantojumu, vēsturi un nākotni, lai tā lībiešiem nebūtu tikai padziedāšana pie pieminekļa, bet būtu dzīva un attīstītos. Bērnībā esmu apmeklējis lībiešu vasaras nometnes tāpat kā mana vecākā meita, tāpēc lībiskā sajūta manī ir. Neapšaubāmi jūtos piederīgs, taču retu reizi sanāk kaut kur piedalīties. Praktiski padarboties gan regulāri braucu uz vectēva mājām Sīkragā.

Vai zini sava bibliskā vārda izcelsmi?
Manam vārdam ar Bībeli nav nekāda sakara. Drīzāk tā ir paaudžu pārmantojamība, jo man dots vectēva vārds, bet manai māsai Elīzai – vecāsmammas vārds no tēva puses.

Pieturzīmes

Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?
Sieva saka, ka bez darba, bet pats tam nepiekrītu. Nespēju neko tādu iedomāties. Vienu dienu taču var pat zobus netīrīt!

Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Atbildība, neizlēmība, miers (ja ir ko darīt).

Būtiskākais sasniegums darbā?
Pēdējā laikā sāku saņemt dažādus apbalvojumus. Bet kopumā – prast patstāvīgi savu ideju novest līdz realizēšanai. Un savu stāstu varoņu pateiktais paldies.

Labākā izklaide?
Slēpes, slidas, velosipēds, arī cirvis, zāģis un zāles pļāvējs.