Nebūs pārspīlēti teikts, ka visa Latīņamerika ir bīstama vieta. Narkotikas, kontrabanda, cilvēku nolaupīšana ir ļoti ienesīgas nodarbes, tādēļ piemirstajos pierobežas rosās gan kriminālas bandas, gan bruņoti cīnītāji par savu taisnību.

Taču te dzīvo cilvēki, kuriem ir jātiek galā arī asiņaino slaktiņu sekām. Pierobeža cieš no slepkavībām, laupīšanām un nedrošības, kas traucē attīstībai un integrācijai starp valstīm.

Pirms raidījumu cikla “Latīņamerikas noziedzīgās robežas”, kas “National Geographic” skatāms no ceturtdienas, 4.oktobra, piedāvājam īsu ieskatu šā reģiona bīstamajā dzīvē.

1. Kolumbija – Venecuēla (garums – 2052 kilometri)

Foto: unsplash

Tiek uzskatīta par teju visbīstamāko robežu pasaulē. Venecuēlas ekonomiskais sabrukums ir padarījis pierobežu par plaukstošu kontrabandas reģionu, kurā “ceļo” visdažādākās preces, sākot ar valsts subsidēto degvielu līdz pat zobu pastām. Bandas, kas darbojas abās robežas pusēs, ir iesaistītas narkotiku pārvadāšanā, cilvēku nolaupīšanā un izspiešanās. Pārrobežu narkotiku kontrabanda koncetrējas Tačiras, Apures un Sulijas pavalstīs Venecuēlā, jo te nemiernieki saskaras ar mazāku spiedienu no drošības spēku puses.

Viens no lielākajiem nedrošības avotiem ir ir Kolumbijas paramilitārās grupas BACRIM (spāņu valodas saīsinājums no “kriminālās bandas”) un marksistisko partizānu grupējums ELN (Nacionālās atbrīvošanas armija). Venecuēlas pusē vairākas kaujas divīzijas uztur Kolumbijas partizānu grupējums FARC (Kolumbijas Revolucionārie bruņotie spēki). Iepriekšējais Kolumbijas prezidents Huans Manuels Santoss 2016.gadā gan parakstīja miera līgumu ar FARC, tā izbeidzot 52 gadus ilgo konfliktu, taču laukojoprojām darbojoties ap 1000 bijušo FARC un 1500 ELN kaujinieku. Sarunas ar ELN risina arī tagadējais prezidents Ivans Duke, taču tas nav traucējis kaujiniekiem nolaupīt desmitiem cilvēku.

Situāciju dramatiskāku padara Venecuēlas prezidenta Nikolasa Maduro nespēja tikt galā ar ekonomiskajām problēmām, kuru dēļ pēdējos gados no valsts ir aizbēguši vismaz 1,6 miljoni iedzīvotāju. Ar ekonomiskajiem bēgļiem ir grūti tikt galā ne tikai Kolumbijai, kas zināmā mērā ir tranzītvalsts, bet arī citām reģiona valstīm – Ekvadorai, Brazīlijai un Peru.

2. ASV – Meksika (garums – 3200 kilometri)

Šķiet, ASV prezidenta Donalda Trampa vēlmei uzcelt mūri uz ASV un Meksikas robežas ir arī kādi racionāli iemesli. Gadiem ilgi tā tiek uzskatīta par vienu no bīstamākajām pasaulē, jo te asiņainas cīņas izcīnija konkurējoši narkotiku karteļi, bet tuksnešainā vide ik gadu dzen nāvē vairākus simtus latīņamerikāņu, kas centās nokļūt ASV labākas dzīves meklējumos.

Karteļu karu dēļ uz ASV – Meksikas robežas pēdējo desmit gadu laikā dzīvību zaudējuši vairāki desmiti tūkstoši cilvēku, bet armijas un karteļu karos visā valstī – vairāk nekā 200 000 cilvēku. Tiesa, pēdējos gados vardarbības līmenis Meksikas ziemeļu štatos esot samazinājies. Iespējams, to var skaidrot ar kriminālo bandu “Zetas” un “Līča kartelis” novājināšanos, kā arī Sinaloas karteļa uzvaru pār Huarezas karteli. Slaktiņi turpinās vietās, kur narkotiku kontrabandisti cīnās par ienesīgo pierobežas teritoriju kontroli. Protams, robežas ASV pusē tik ārprātīgas vardarbības nav, tomēr robežsargi ne vienmēr spēj atteikties no kontrabandistu piedāvātajiem kukuļiem.

20 miljardus ASV dolāru vērtais un deviņus metrus augstais mūris uz ASV un Meksikas robežas joprojām nav nekas vairāk kā fantāzijas, kaut šie Trampa izteikumi kopā ar solījumiem apturēt nelegālo imigrantu – “noziedznieku” plūsmu izraisīja pēdējo desmitgažu lielāko diplomātisko krīzi starp abām valstīm. Humāno krīzi radīja ASV prezidenta rosinātā “nulles tolerances” imigrācijas politika, kur uz abu valstu robežas no vecākiem tika nošķirti vairāk nekā 2300 nepilngadīgu bērnu. Pēc skaļa trača vairāki simti atgriezās pie vecākiem.

3. Gvatemala – Meksika (garums – 871 kilometrs)

Publicitātes foto

Kriminālais grupējums “Zetas” ir bijis viens no galvenajiem virzītājspēkiem noziedzībai Meksikas dienvidu pierobežā ar Gvatemalu. Uz šo valsti “Zetas” pirmo reizi pārcēlās 2007.gadā, lai visnotaļ vardarbīgā veidā pārņemtu narkotiku kontrabandas ceļus. Tā, piemēram, 2011.gadā 27 cilvēki tika nogalināti, tā atbildot uz informāciju par nozagtu kokaīna sūtījumu. Pēdējos gados “Zetu” ietekme reģionā ir mazinājusies, jo daudzi augsta ranga komandieri ir vai nu nogalināti, vai arī arestēti. Tiesa, slaktiņi ziemeļu Pintā rāda, ka citi kontrabandistu grupējumi labprāt ieņemtu brīvo vietu arī brutalitātes ziņā.

Robeža starp Gvatemalu un Meksiku ir arī svarīgs posms ekonomiskās migrācijas ceļā, pa kuru nabadzīgo dienvidu valstu iedzīvotāji bēg no problēmām un vardarbības uz ASV. Tādēļ no Meksikas spējām sakārtot savas dienvidu robežas ir atkarīgas arī attiecības ar ASV.

4. Paragvaja – Brazīlija (garums – 1365 kilometri)

Paragvajas pierobežas reģionā Amambejā uz 100 000 cilvēku notiek vidēji 66,7 slepkavības, 2017.gadā oficiāli valstī notikušas vien 7,8 slepkavības uz 100 000 cilvēku. Taču tas nepārsteidz, jo Amambeja ir viens no lielākajiem marihuānas audzēšanas reģioniem Dienvidamerikā, kurš aizņem ap 9% no pasaules tirgus. Valsts austrumu reģioni ir svarīgs kokaīna tranzīta mezgls uz Brazīliju, kas ir lielākā šo narkotiku patērētāja Latīņamerikā.

Paragvajas pretnarkotiku sekretariāts ir aplēsis, ka bandu ienākumi gadā no kokaīna kontrabandas sasniedz aptuveni 800 miljonus ASV dolāru, bet no marihuānas – 700 miljonus ASV dolāru. Starp citu, pērn VID darbinieki kādā noliktavā Rīgā no Paragvajas ievestās kokogļu kravā atklāja 31,19 kilogramu kokaīna. Izmeklēšanā noskaidrojās, ka aizdomās turētais kontrabandists Lietuvā iegādājās uzņēmumu, kurš nodarbojās ar Paragvajā iegādātu kokogļu realizāciju Latvijā un darbojās kā piesegs narkotiku ievešanai.

Šajos pierobežas apgabalos bāzējas arī brazīļu narkotiku kontrabandisti, kas ik pa laikam sarīko asiņainus slaktiņus ietekmes pārdalei. Tas sarežģī vietējo lauksaimnieku dzīvi, jo viņi baidās no bandām, taču vienlaikus audzē marihuānu, jo ar to var nopelnīt vairāk nekā ar tradicionālajiem lauksaimniecības produktiem – manioku, kukurūzu un sezamu. Pērn decembrī Paragvaja legalizēja marihuānas lietošanu medicīniskiem nolūkiem.

5. Gvatemala – Hondurasa (garums – 256 kilometri)

Publicitātes foto

Gvatemalas dienvidaustrumu provinces Zakapa un Čikimula, kas robežojas ar Hondurasu, ir valsts lielākie noziedzības perēkļi. Te slepkavību rādītājs ir teju divas reizes augstāks nekā vidēji valstī. Jāsaka, ka abās robežas pusēs valda nabadzība un necieņa pret likumu, turklāt Hondurasā ir viens no augstākajiem slepkavību rādītājiem reģionā – uz 100 000 iedzīvotāju pērn fiksētas vidēji 43,6 slepkavības. Robežas Hondurasas pusē attālos departamentos bandas pat mēdzot izveidot uz ceļiem kontrolpunktus, kā arī uzbrukt vientuļiem braucējiem. Taču visbiežāk vardarbības iemesls ir bandu cīņa par kontrabandas ceļiem un aizvien pieaugošais narkotiku apjoms, kas šķērso sauszemes robežas.