No Rīgas Pasaules filmu festivāla programmas uz “Kino Bizes” repertuāru pārcēlusies dokumentālā filma “Dragans Vende – Rietumberlīne jeb Kā Trabants iekaroja Rietumberlīni un izpostīja mana tēvoča karaļvalsti”, kuras galvenais varonis ir pagājības gūstā dzīvojošais Dragans.

Ja vien nerisinās kāds kino festivāls, visnepieradināmākais repertuārs atrodams “Kino Bize” programmā, un jaunākais pienesums tajā ir Serbijas un Vācijas kopražojuma dokumentālā filma “Dragans Vende – Rietumberlīne jeb Kā Trabants iekaroja Rietumberlīni un izpostīja mana tēvoča karaļvalsti”. Pretstatot dzīvi toreiz, kāda tā bija Rietumberlīnē, un šodien, ekscentriskais Dragans Vende vēl joprojām nespēj aizmirst, cik varens reiz bijis, un, pat īres dzīvoklī nīkdams, kūpinādams cigareti pēc cigaretes un tukšojot kārtējo alus pudeli, viņš nevis pieņem realitāti, bet glorificē pagājušās dienas un pat nemēģina ko jauku atrast mūsdienās. Dragana īdzīgais noskaņojums, par laimi, neķer apkārtējos, taču kļūst par iemeslu ne vienam vien konfliktam, kuru risināšanā filmas autori neiedziļinās, jo skaidrs ir viens – vecam kašķu maisam nekā nepadarīsi.

No bijušā šika gan pāri palicis maz: mati, kas sakasīti Elvisu pielūdzošā frizūrā, paštonējošā krēma klāti, savecējuši sejas vaibsti, kuru tonusam daudz ļauna darījis gadiem ilgi un regulāri lietots alkohols, izpīpētās cigaretes un neizgulēts miegs, bikses ar augstu jostasvietu, žaketes ar izteiksmīgi polsterētu plecu līniju un bravūra ikkatrā žestā, kas tik labi piestāv par ielu karali reiz dēvētajam Draganam. Nu nepateiksi, ka reiz viņš bija Rietumberlīnes izklaides skatuves būtiska figūra, sen pametis dzimto Dienvidslāviju un, izmantodams dzimtenes pases sniegtos labumus, kļuvis par izmanīgu šeptmani, kura dažādie talanti paši slīpējās neskaitāmos bāros, restorānos, bordeļos un līdzīgās iestādēs un tika attīstīti ne tajās likumīgākajās nodarbēs.

Taču ne viņš viens bija tāds, kurš, izmantojot baltos laukumus politiskās situācijas sarežģītajā brīdī, dzīvoja cepuri kuldams, uzsvaru likdams uz apģērbu, naudu un meitenēm. Taču – atšķirībā arī no dažiem draugiem – Dragans nedomāja par rītdienu, arī par miljonāru vai leģendu kā pleibojs Ralfs Ēdens nekļuva, ja nu vienīgi ģimenes folklorā, kuras elementus viņa brāļadēls Vuks Maksimovičs vienu pēc otra ceļ filmas skatītāja acu priekšā, lai atklātu vēl kādu Vendes dzīves aspektu. Dragans ir pārliecināts, ka viņa nabadzībā pie vainas ir komunisma izzušana un Berlīnes sienas nojaukšana ar visām sekām, un to viņš atkārto Vukam, kura kameras filmētais fiksējis ļoti intīmu portretu un ne tikai tamdēļ, ka radniecīgās saites puisim ļāvušas iekļūt Dragana privātās dzīves telpas visos kaktos, bet arī tāpēc, ka jau no bērna kājas viņš dzirdējis teju pasakainus nostāstus par tēvoci.

Saturiski katrai daļai izvēloties apakšnosaukumu un stāstījumu papildinot ar īsiem ekskursiem 20. gadsimta vēsturē, filmas autori gan smeļas pēc padoma dokumentālā kino stāstniecības vēsturē, gan apzināti atstāj nefokusā esošus kadrus, gan noliec galvu cinema verite meistaru priekšā, un uz ekrāna ir Dragans, taču ne jau tikai viņa brāļadēla acīm. Viņa personībai nepiemīt vairs nekas no karaliskuma, ko viņš būtu vēlējies un savulaik arī, iespējams, bija iemantojis. Viņš kļuvis par traģikomisku personāžu aizrautīgā sociālpolitiskā pētījumā.

“Dragans Vende – Rietumberlīne jeb Kā Trabants iekaroja Rietumberlīni un izpostīja mana tēvoča karaļvalsti”/”Dragan Wende – West-Berlin or How the Trabant Invaded West-Berlin and Ruined My Uncle’s”

  • Serbija, Vācija, 2014
  • Režisori: Lēna Millere, Dragans fon Petrovičs
  • “Kino Bize”

Video rullītis: