Televīzijas kanāla “TV Rīga24” skatītājiem katru rītu ir iespēja “Mosties ar Ievu!” – Ievu Strazdiņu, kura, sekojot līdzi jaunāko ziņu lentei, iepazīstina ar aktuālajiem notikumiem Latvijā un pasaulē. Savukārt pati Ieva mostas kopā ar savu kaķeni, kas izdomā arvien jaunus paņēmienus, kā pamodināt saimnieci, lai viņa nenokavētu raidījumu, pie kura vadīšanas nonāca, pateicoties daudzām sakritībām.

Kas tevi aizveda līdz žurnālistikai – mērķtiecība vai laimīgs gadījums?
No abiem pa drusciņai. Bērnībā tas notika mērķtiecīgi. Es regulāri rakstīju skolas avīzei, un bija izkristalizējusies doma nākotnē nopietni nodarboties ar žurnālistiku. Bet pagāja laiks un uzradās citas aizraušanās. Talkā nāca laimīgs gadījums. Vienubrīd biju ļoti izmisusi, ka nevaru atrast darbu, kas man tiešām patiktu. Tobrīd strādāju reklāmas aģentūrā lieliskā kolektīvā, tomēr darba uzdevumi ne priekš manis. Iesaistījos arī koncertu organizēšanā, kas sākotnēji likās tik interesanta joma, taču arī te viss izrādījās citādi, nekā sapņots. Kad uz ielas satiku draugus, kuri tobrīd sāka veidot “TV Rīga24”, viņi jautāja, vai nevēlos novadīt pāris projektus, saistītus ar jaunā televīzijas kanāla attīstību. Piekritu, un vēlāk mani diezgan brutāli iegrūda ēterā. Tad vairs nebija atkāpšanās ceļa, vajadzēja ķepuroties, mācoties no pieredzējušajiem kolēģiem. Sākumā centos viņus atdarināt, kamēr nonācu līdz saprašanai, kā pašai visu labāk darīt. Beidzot bija uzradies darbs, kurā jutos kā mājās.

Tad jau sanāk, ka strādā bez žurnālista diploma?
Esmu mācījusies kultūras menedžmentu. Pēc tam izdomāju mācīties uzņēmējdarbību. Ja no projektu rakstīšanas tiešām kaut ko vēl atceros, tad bilances gan vairs nevarētu sastādīt.

Vai zini, ka Latvijā ir vismaz desmit Ievas Strazdiņas?
Nojaušu, ka tā varētu būt. Viena no viņām nodarbojas ar dizainu. Man pat ir viņas veidots blociņš. Cita, ja nemaldos, ir stikla māksliniece, taču šis fakts mani neapgrūtina. Jo ir tikai viena Ieva Strazdiņa, ar kuru var mosties kopā.

Pastāsti, kā top tavs raidījums!
Tas top katru rītu. Sanāk celties jau sešos, izlasīt visas ienākušās ziņas. Draugiem liekas vienkārši, bet patiesībā tā nav, jo ir ne tikai jāizlasa, bet arī jāsaprot, kas tajās pateikts, lai ziņas jēgpilni nodotu tālāk skatītājiem. Jāizvērtē, kas šajā dienā varētu būs aktuālākais, jāapspriežas ar kolēģiem un tad jāpasniedz ēterā. Tā nu es kļūstu par viena cilvēka orķestri trīs stundu garumā līdz ēteram un ar pustundu ilgu kulmināciju tiešajā ēterā.

Ir gadījušies kuriozi?
Mūsu studijā bija nežēlīgi liela planšete, kas bieži tikpat nežēlīgi nefunkcionēja – ik pa laikam mēdza negaidot izslēgties. Mūždien gadījās visādi joki un pārsteigumi, un tas bija labākais veids, kā iemācīties improvizēt. Vispār daudz kuriozu nav bijis, ja neskaita, ka studijā dažkārt iemaldās kāda muša, kurai ļoti patīk mana seja, bet es īpaši nevicinos, kā reiz Valsts prezidents “Rīta panorāmā” – ļaujos, kas notiks, tas notiks.

Kādas tev ir attiecības ar dzīvniekiem?
Dzīvnieki man ļoti patīk. Mājās ir ezis, kuru adoptēju no citiem saimniekiem, un no ielas paņemts kaķis. Astoņpadsmit gadus es neēdu gaļu. No malas var likties jocīgi, taču neizjūtu to kā problēmu.

Vai būt vegānam nav apgrūtinoši?
Es neesmu vegāne, esmu veģetāriete – nevaru iztikt bez siera un citiem piena produktiem. Par to, kā kļuvu par veģetārieti, ir divas versijas.

Mamma stāsta, ka gaļu pārstāju ēst pēc filmas “Mazulis pilsētā” noskatīšanās, kurā darbojās jauka cūciņa ar saviem draugiem.

Man versija ir prozaiskāka – vienā brīdī man gaļa vienkārši vairs negaršoja, kopš tā laika nav bijušas problēmas to neēst. Varbūt vienīgi pavasaros, kad, ejot garām mazdārziņiem, kur skan Latvijas radio un uzvēdī šašliku smarža – mūsdienu latviešu romantika –, par gaļu iedomājos.

Kā ar ceļojumiem – esi nometnieks vai gājputns?
Drīzāk gājputns. Man patīk izbraukt ārā no Latvijas, lai paskatītos, kas notiek citās valstīs. Astoņus gadus kā otrās mājas man ir Slovēnija, kur katru gadu cenšos atgriezties. Dažkārt mani ģimenes locekļi – mamma un vecāmamma – sāk kurnēt, nu cik tad var braukt uz vienu un to pašu valsti, bet man patīk. Arī šogad tur jau pabiju un vēl Vācijā, Islandē.

Teici, ka karstumā, kāds pašlaik valda pie mums Latvijā, jūties, kā zivs ūdenī. Kā, tavuprāt, sievietēm šādos laika apstākļos būtu jāģērbjas, lai uz ielas vienlaikus justos labi un izskatītos arī eleganti?
Man šķiet, ka vasarā sievietēm lieliski piemērotas ir garās kleitas, īpaši gaisīgās – tādas, kurās augumam brīvi klāt tiek gaiss –, un arī es tādas valkāju. Šādā kleitā neesmu ne iežmiegta, ne pārāk uzkrītoša. Reiz pat daži Latvijā dzīvojoši vīrieši bija uzvilkuši kaut ko līdzīgu un atzina, ka abiem dzimumiem tas ir fantastisks risinājums.

Šobrīd televīzija piepilda tavu dzīvi, bet, ja nu pasapņotu… Ko vēl dzīvē gribētu darīt?
Vispār man ir trīs sapņi. Viens saistās ar brīvā laika hobiju, ko dalu ar savu vecmāmiņu, proti, man patīk izgaršot dažādus aliņus, uzsveru – izgaršot! Šī lieta interesē tik ļoti, ka pieļauju – nākotnē varētu strādāt par degustētāju un stāstīt cilvēkiem par dažādiem dzērieniem un to atšķirībām. Šajā sakarā es pat sāku mācīties dāņu valodu, jo viens no maniem mīļākajiem alus ražotājiem “Tool” (tulk. “divi ali”) nāk no Dānijas.

Otrs sapnis saistās ar žurnālistiku. Man ļoti patīk BBC dokumentālās filmas, kā to veidotāji atrod un saliek kopā vienā stāstā visus materiālus. Daudzas no tām, kuras skatos, ir par mūziku, īpaši pagājušā gadsimta 80. gadiem, kas, ja tā var teikt, ir mans mazais grēks. Tā nu radās doma, ka es varētu kļūt par tā laika mūzikas muzikologu vai taisīt dokumentālās filmas par to.

Trešais sapnis – iemācīties iespējami daudz valodu, kuras gan jau kādā jomā būtu iespējams likt lietā. Tas man tīri labi padodas. Slovēņu valodu iemācījos pusgada laikā, dāņu valodas pamatus – arī tikpat ātri. Vēl esmu mācījusies spāņu un portugāļu valodu, kas likās diezgan vienkārša, velsiešu un islandiešu valodu. Ik pa laikam dusmojos uz sevi, ka neaizgāju studēt uz Filoloģijas fakultāti, jo mamma pierunāja, baidījās, ka es tur nojūgšos. Bet sanāca otrādi – tagad nēsājos apkārt, alkdama apgūt pēc iespējas vairāk.

Pieturzīmes

Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?
Bez sava kaķa, kas ir fantāzijas bagāts modinātājs.

Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Pagulēt ļoti mīloša, karstumizturīga, informāciju viegli uztveroša būtne.

Būtiskākais sasniegums darbā?
Kad man izdevās pie viena sarunu galda sapulcināt tik dažādus cilvēkus – eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, eiroparlamentārieti Robertu Zīli un bijušo NBS komandieri Raimondu Graubi.

Labākā izklaide?
Mācīties jaunas valodas, apgūt dažādas alus šķirnes un izpētīt to darīšanas īpatnības.