Televīzijas raidījumu vadītājs, mūziķis, sportists, uzņēmējs, pasākumu rīkotājs un vadītājs Sandis Miltovičs ir šarmanta personība, kura dzīves moto ir būt kustībā, un līdzība “cilvēks – orķestris” viņam piestāv vairāk nekā jebkuram citam. Azartiski modināt skatītājus LNT raidījumā “Rīta pietura”, sarīkot labāko Eiropas basketbola čempionāta posmu tepat Latvijā vai uzrakstīt dziesmu? Lūdzu! Sandis atzīst: jo lielāks izaicinājums, jo spožāk deg viņa mērķa virziena “lampiņa”. Šobrīd viņa plānos ir būt organizēšanas komandā vēsturiskās velobraukšanas sacīkstēs Berlīnē, novadīt zvaigžņu spēli Latvijas–Igaunijas basketbola līgā un pabeigt dziesmu albumu kopā ar dziesminieku Miku Frišfeldu.

Sandi, tā vien šķiet, ka televīzija ir tavas dzīves aisberga redzamā daļa, jo tavs darbības lauks ir raibs, sākot ar pasākumu vadīšanu un beidzot ar muzicēšanu. Ko pats liec pirmajā vietā?
Profesionāli pirmā vieta ir lielo pasākumu rīkošana – tas ritenis iegriezās gandrīz pirms desmit gadiem, kad mani kā spēļu izklaides menedžeri paaicināja Eiropas sieviešu basketbola čempionāts Latvijā. Turpināju ar pasaules čempionātu U19 līgā, bet no 2013. gada organizēju U18 čempionātu. Augstākais punkts, protams, bija Eiropas basketbola čempionāts (“EuroBasket 2015”) – notikums, kāds Latvijā noticis reizi simts gados, pēc mēroga pielīdzināms 2006. gada Pasaules čempionātam hokejā, kas notika Rīgā. Šobrīd lielāku sporta un citādu projektu notikumus rīkoju ārpus Latvijas – tuvākais ir Berlīnē, kur kopā ar brāli rīkojam vienas no pasaulē vecākajām velosacensībām trekā “Six Day Berlin”, ko pārraida kanāls “Eurosport”. Tas mums ir jau nākamais līmenis un izaicinājums – izveidot tāda mēroga sporta “ballīti”. Līdzās tam joprojām ir pasaules un mazāka izmēra korporatīvas vides projekti. Astoņus gadus man Latvijā bija izklaides aģentūra – mani aicināja, kad bija vajadzīga pasākumu organizācijas puse, plānošana, nevis ballīte. Pasākumu vadīšana sākās pavisam nejauši, kad brālis, kurš aktīvi organizēja dažādus pasākumus vietējā līmenī, saslima ar angīnu. Man nebija izvēles – ņēmu mikrofonu un lēcu tajā upē iekšā. Kopš tās dienas astoņpadsmit gadu laikā esmu novadījis gandrīz piecus simtus korporatīvo pasākumu un aptuveni divus simtus kāzu.

Skatuves rūdījumu ieguvi kā kādreiz slavenās bērnu popgrupas “Pekšņi” dziedātājs?
Skatuvi saucu par savu meditāciju, jo tur esmu tikai tāpēc, ka man tas patīk. Tā patiešām ir asinīs kopš “Pekšņu” laikiem – mana “teritorija” kopš trīs gadu vecuma. Tur esmu saticis lieliskus dzīves skolotājus. Pirmais no viņiem ir Jānis Jarāns, kurš izdomāja “Pekšņu” nosaukumu kopā ar manu tēti Intu Miltoviču. Otrs ir viens no Latvijas labākajiem pianistiem un mūsu ģimenes draugs – Raimonds Macats, kurš man bez notīm ierādīja klavierspēli, – nospēlēja priekšā un teica – tagad dabū šo gatavu! Kad tēvs ar čaļiem spēlēja kāzas, mani, mazu puiku, sēdināja blakus pie klavierēm, sakot – spēlē līdzi. Kad tēvs dzirdēja, ka sāku dabūt no tā instrumenta ārā kaut ko normālu, tad mani pieslēdza kopējai skaņai. Par savu garīgo tēvu uzskatu komponistu Valtu Pūci, mūsu ģimenes draugu. Viņš man ir mācījis gan dzīves skolu, iepazīstinājis ar kora mūziku – arī šobrīd, kad jūtu, ka vajag aprunāties, braucu pie Valta. “Pekšņi” bija sava veida ūnikums, kas tolaik pulcēja ap sevi dažādus mūziķus, turklāt tajā laikā muzikanti migrēja viens pie otra, un tā nokļuva arī pie mums. Tajā pulciņā bija arī Niks Matvejevs, grupas “Odis” mūziķi, Olga Rajecka, Dainis Dobelnieks un Andris Daņiļenko, Jānis Paukštello un Ivars Kalniņš, un vēl citi. No katra koncerta un tūres ir kaut kas paņemts līdzi. Tas bija raibākais posms manā dzīvē no “Pekšņu” uzvaras Ziņģes festivālā Valmierā līdz dziedāšanai barikādēs Doma laukumā.

“Pekšņi” nav palikuši bez pēdām – esi manīts dažādos muzikālos projektos.
Savā ziņā tā ir. Dziedāt gan vairs nedziedu, apzinos, ka nesanāk tā, kā gribētu. Mans spēks ir mūzikas būvēšanā un notikumu radīšanā. Šobrīd kopā ar profesionāļu sastāvu esmu izveidojis interaktīvu muzikālu spēli, ko saucu par dziesmu cīņām – to var dzirdēt dažādos pasākumos. Šobrīd strādāju kopā ar dziesminieku Miku Frišfeldu – esam finiša taisnē vienam brīnišķīgam albumam krievu valodā. Tur ir savienota mana savdabīgā izpratne par mūziku un Mikus tīrradņa “pancīgums”, kam virsvērtību iedod Mikus dzeja.

Esi rakstījis dziesmas arī Gintai Krievkalnai.
Kādu dienu Kristaps Krievkalns piedāvāja sarakstīt divus savstarpēji pilnīgi atšķirīgus gabalus Gintai, ko ierakstījām. Viens ir “fankīgs” disko (“Iešķiebt vējam”), otrs – teju akadēmisks un lēns gabals (“Mirklis”) kopā ar kamerorķestra mūziķiem. Esmu cilvēks, kurš nerakstīs dziesmu ar četru akordu kombināciju, man vajag “knifiņus”, pārsteigumus.

Vai “Pekšņiem” ir arī turpinājums?
Kad tētis aizgāja aizsaulē, man bija tikai 18 gadu, un man nebija ne jausmas, kas īsti darāms. Tomēr “Pekšņi” bija tas karogs un misija, kas ir jāpilda. Šobrīd arī daži bērni brauc pie manis uz Rīgu, esmu mentors. Cenšos iemācīt to, kas manā pieredzē izrādījies vērtīgs.

Tava stihija ir būt kustībā?
Jā. Tāpēc es esmu Rīgā un darbojos liela izmēra projektos, jo tur ir “draivs”. Klienti, ar kuriem strādāju, zina, ka vienmēr izvēlēšos interesantāko, dullāko, nevis drošāko ceļu. Arī dzīvē izvēlēšos to lietu, kurā man ir mazliet sevi jāpiespiež. Man vajag izaicinājumus – gan tuvā, gan tālā nākotnē, ir jādeg priekšā tai “lampiņai”, kas liek ticēt, ka ir vērts darīt. Nebaidos mēģināt arī nezināmo, un, ja kaut nedaudz jūtu, ka tas ir manos spēkos, es to daru.

Tā radās, piemēram, Valmieras mūzikas klubs “Tinte”?
Kādu laiku darbojos “Radio SWH” Valmieras studijā, pastrādāju arī Valmieras “Multiklubā”, jo biju aktīvs dīdžejs, kas man ļāva izbraukāt visu Eiropu un iepazīt klubu pasauli. Pēc kāda laika uzbūvēju savu klubu, tam laikam neparastu. Interjeru izveidojām no valmieriešu atnestajām mēbelēm, dizainere Zane Paegle to pārveidoja līdz nepazīšanai. Cilvēki bija pieraduši, ka klubi ir tumši, bet mūsējais bija gaišs un mājīgs. Ir prieks, ka klubs šobrīd darbojas savā gaitā.

Televīzija arī ir viens no tādiem izaicinājumiem? Sāki ar “Maini vai zaudē”, sekoja “Jauna telpa” un jaunākais – “Rīta pietura”.
Ar vadīšanu un runāšanu problēmu nekad nav bijis, tas notiek kaut kā dabiski. Parādījās piedāvājums būt raidījumā “Maini vai zaudē”, toreiz mani uzrunāja formāts – tur neviena situācija nebija mākslīga, viss notika pa īstam. Ja vinnēja, tad vinnēja, ja zaudēja, tad zaudēja. Toreiz domāju – pamēģināšu, redzēs, vai sanāks. Pirmais gads pagāja, saprotot televīzijas īpatnības. Man ir prieks, ka televīzijā varu būt tāds, kāds esmu, un tādu mani pieņem. Neprotu tēlot, lai gan dažādās lomās, vadot pasākumus, esmu iejuties. Ir skaidrs, ka esmu visu laiku sliktākais salatēvs. Vairāk esmu improvizators un “stendapers”, kas labi jūtas jebkurā tēmā.

Tu vadi basketbola spēles, rīko sacensības, tomēr zinu, ka tava stihija ir hokejs.
Uz slidām pirmoreiz uzkāpu 22 gados, un vienā brīdī pēkšņi nāca apskaidrība, ka tieši hokejs ir mans sporta veids. Ceļu sāku Latvijas pirmajā līgā kopā ar Valmieras hokeja komandu, kas jau bija viens solis līdz profesionāļiem. Šobrīd spēlēju kopā ar sešām dažādām amatieru komandām, lai regulāri tiktu uz laukuma. Man patīk komandas sports, ātrums – tur ir viss, kas čalim nepieciešams: adrenalīns, izlāde, tehniskās iemaņas – ātrums, precizitāte, veiklība un galu galā – domāšanas veids. Pēc tā mājās atnāku mierīgs kā pūpols.

Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Dzīvespriecīgs. Mērķtiecīgs. Nedaudz traks.

Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez cilvēkiem.

Lielākais sasniegums darbā?
“FIBA Europe” labākā rīkotāja novērtējums par 2015. gada Eiropas čempionāta basketbolā posma rīkošanu Latvijā. Izklaides nozarē – mūzikas klubs “Tinte”.

Labākā izklaide?
Darīt to, kas rada prieku. Ja ir iespēja to apvienot ar ikdienas darbu, tā ir dāvana. Smieties.