Sandijs Semjonovs, kādreizējais pasaules karsto punktu ziņu žurnālists jau vairākus gadus pievērsies dažādu dokumentālu filmu veidošanai, tomēr pēc izskata šķietami rāmajā vīrā arvien gruzd gan azarts būt vietās, kur top vēsture, gan dedzīga vēlme par to pavēstīt skatītājiem. Septembra sešās jauna LTV raidījuma “Ararata ēnā. Armēnija” sērijās Sandijs Semjonovs kopā ar ceļotāju Andžeju Reiteru iepazīstinās ar Kaukāza mazāko valsti – Armēniju, kas pēc likteņa un izmēra līdzinās Latvijai, tomēr iet krietni skarbāku attīstības ceļu. Savukārt 14. septembrī pirmizrādi kinoteātrī “Forum Cinemas” piedzīvos jauna pētnieciskās žurnālistikas filma “Baņķieris”, kur fokusā banku jomas kaislības, kas no Latvijas, iespējams, aizplūdinājušas pat miljardu eiro.

Sandij, kā nākas, ka pēdējos gados no ziņām esi pievērsies filmām – viens pēc otra seko kino stāsti par gana raibu tēmu loku – “Prāta vētru”, Noru Bumbieri, latviešu okeāna laivotājiem, sarakstu varam turpināt. Ziņu formāts sevi tavā dzīvē ir izsmēlis?
Daudzus gadus esmu strādājis televīzijas ziņās, tur tu it kā esi līdz ausīm iekšā aktualitātēs – tēmas, sižeti un notikumi skrien viens aiz otra, bet tā ir nebeidzama rutīna, vāveres ritenis. Ziņas, protams, iedod lielu pieredzi – pēc dabas esmu bijis diezgan kautrīgs, taču žurnālistika to ir izmainījusi totāli. Tev ir kamera, notikums un laiks, un ir jāpaspēj “atvērt” jebkuru sarunas biedru. Tomēr visu laiku paklusām sapņoju par to, ka varētu pāriet uz filmu žanru – tas tomēr ir kaut kas paliekošs. Pirms astoņiem gadiem kopā ar Gundaru Rēderu izveidojām “SKUBA Films”, un 2013. gadā sākām ar filmu “Latgale. Trīs stāsti”. Mēs noteikti neesam klasiski dokumentālo filmu veidotāji kā, piemēram, Ivars Seleckis vai Juris Podnieks, mūsu filmās ir vairāk žurnālistikas. Tomēr arī mūsu gadījumā dokumentālistam svarīgākais ir fiksēt būtisko savā laikā, vai tā būtu filma par “Prāta vētru” vai Bruknas mācītāju Andreju Mediņu (“Ģimene”, režisors Varis Piņķis). Šobrīd tādu trāpīgu filmu par mūsu laiku vēl neesmu redzējis.

Kā tu zini, kurš stāsts būs svarīgs?
Iesaistos projektos, kas man pašam ir interesanti. Pēc principa – ja tas uzrunā tevi pašu, tas varētu saistīt arī citus cilvēkus. Saprotams, iznāk rosīties dažādās tēmās reizē, jo Latvijā tu nevari mierīgi taisīt vienu dokumentālu filmu divos gados, kā tas notiek Rietumos, – lai izdzīvotu, jādara daudz lietu paralēli. Šobrīd esmu iesācis filmu par hokeju, jo to spēlē mans puika, un gribot negribot iznāk tam veltīt daudz laika. Pabraukājām, paskatījāmies, kā citur pasaulē tiek trenēti bērni un kāda salīdzinoši ir mūsu hokeja skola. Mūsu hokeja kultūra ir zināmā mērā fenomens, jo esam tik maza tauta, bet hokejā visus šos 20 gadus esam A grupā, kurā ir visas bagātās valstis un lielās nācijas, bet baltkrieviem tur īsti neveicas, nerunājot par Austriju vai Šveici.

Laba tiesa tavu darbu saistīti ar ceļošanu – esi bijis vai visos pasaules karstajos punktos – Afganistānā, Āfrikā, un ir skaidrs, ka tu ne tuvu neesi standarta tūrisma maršrutu ceļotājs. Pats sev esi izskaidrojis, kas tevi arvien mudina meklēt jaunus piedzīvojumus?
Ir interesanti, gribas izaicinājumus, piedzīvojumus, un reizē arī ir vēlme pastāstīt cilvēkiem par to, bet to var tikai tad, ja pats esi klāt šajos notikumos. Piemēram, mirklis, kad 2002. gadā bijām Kuveitā – tu esi tur, redzi, kā uzbrukumā dodas amerikāņu tanki, un saproti, ka tas ir kaut kas liels, te veidojas mūsdienu vēsture. Reizēm, protams, notikumi šādos apstākļos nav prognozējami, un tu saproti, ka tas jau ir uz neprāta robežas, bet to “nervu” un spriedzi citur nedabūt. Reizē tu pats bagātinies un atved šos stāstus līdzi. Tikko nometnē “Laba daba” stāstīju bērniem par bērniem Somālijā, kurus sūta karot ar ieročiem rokās, par Āzijas bērniem, kuri strādā jau no mazotnes, vai par Afganistānu, kur bērns jau no septiņiem gadiem iet uz ķieģeļu cepli pelnīt ģimenei naudu, kur skola ir zem klajas debess un uz trim bērniem ir viena pildspalva. Mēs dzīvojam salīdzinoši labi – ir skola, tu esi siltumā, gaismā, tev ir sava pildspalva un grāmatas, tu vari iet uz bibliotēku. Interesanti, ka Armēnijā skolā obligāti jāapgūst šaha spēle – domāju, mums nevajag baidīties arī savā izglītības sistēmā ieviest lietas, kas attīsta to “funktieri”.

Ko atklāji Armēnijā, kas tāpat kā Latvija bijusi padomju republika, neatkarības ceļu sākusi no līdzīga starta punkta, bet attīstības scenārijs izvērties pavisam citāds.
Armēnija ir mans lielākais atklājums pēdējo piecu gadu laikā. Tāpat kā Latvija valsts nav liela – trīs miljoni iedzīvotāju. Arī viņi ir daudz cietusi tauta – bijuši kari, izsūtīšanas, bet šobrīd lielākā daļa armēņu, ap septiņiem miljoniem, dzīvo ārzemēs. Valsts šobrīd atgādina deviņdesmito gadu Latviju, tos laikus, kad pie mums viss bija it kā vienkārši, biznesmenis aizgāja pie ministra, varēja visu sarunāt – mūsdienās tur jau būtu konflikts, korupcija un tā tālāk. Armēnija joprojām atgādina to postpadomju laiku – algas ir salīdzinoši mazas, sabiedrība vēl tikai tausta savu ceļu, bet reizē tā ir arī brīnišķīga zeme, kuru vēl nav skāris kapitālisma laiku tūrisma vilnis, kā tas ir, piemēram, Gruzijā. Tur ir brīnišķīga Kaukāza virtuve, ko var baudīt ne tikai gaļēdāji. Centāmies kopā ar Andžeju (Reiteru) izvairīties no tūrisma maršrutiem, vairāk būt kopā ar cilvēkiem. Jau no Afganistānas braucieniem esmu sapratis – labāk gulēt kaut kur uz grīdas māla būdiņā, bet sajust cilvēkus, viņu dzīvi pa īstam.

Kalnu Karabaha, strīdu punkts starp Armēniju un Azerbaidžānu, joprojām ir bumba ar laika degli?
Sākumā pat nebija plāna turp doties, tomēr galu galā tā vieta pievilka kā magnēts. Bijām pārsteigti, cik viegli tur iekļūt. Tiesa, izbraucot gan jocīgā kārtā prasīja vīzu. Konflikts joprojām ir izteikts – vēl pirms pāris gadiem Azerbaidžāna uzbruka, mēģinot atgūt teritoriju, un tas var atkārtoties jebkurā brīdī atkal, viņi dzīvo pilnīgi neprognozējamā valstī. Azerbaidžāna mēģina virzīt savu stāsta versiju, Armēnija – savējo. Esmu filmējis arī Azerbaidžānas pusē, kur tūkstošiem cilvēku ir izdzīti no mājām, dzīvo vilcienos – skats briesmīgs.

Domāju, taisnība, kā vienmēr, ir kaut kur vidū, tomēr viņiem naids ielikts tik dziļi un tik daudz asiņu jau izliets, ka abas tautas ir nesamierināmas.

Tas ietekmē valsts kopīgo stāstu – gan ekonomisko, gan mentālo. Līdzās ir arī Ararats, kuru viņiem savulaik atņēmuši turki. Skaidrs ir tas, ka taisnības pasaulē nav un stiprākajiem, viltīgākajiem un bieži vien nekaunīgākajiem ir vara. Kaut kur pasaules lielajās politiskajās cīņās vidū ir cilvēks, kas dzīvo savu dzīvi un gribot negribot ir tur iejaukts.

Apciemojāt arī Dživanu Gasparjanu, slaveno armēņu flautas, duduka, meistaru, kurš savulaik viesojies arī Latvijā.
Tas bija viens no sirsnīgākajiem mirkļiem. Pārsteidzoši, ka tik liela personība reizē ir ārkārtīgi vienkāršs cilvēks, kurš, starp citu, tāpat kā citi armēņi mājās dzen kandžu. Lielāko daļu no viņa 90 gadu ilgā mūža viņš spēlē it kā vienkāršu, no aprikozes koka darinātu instrumentu, kas tomēr izmainījis visu viņa dzīvi, kā viņš pats saka – sapnim līdzīgā piedzīvojumā. Prātā palicis viņa teiktais, ka jācenšās darīt to, kas tev patiešām patīk. Jādzīvo jēgpilni, tā, lai tas vairo labo, jo laiks, kas tev ir dots, jebkurā brīdī var beigties.

Apciemojāt arī Spitaku, kur 1988. gadā notika traģiska zemestrīce, kurā palīdzību sniedza arī Latvija.
Kopš tā laika pagājuši tieši 30 gadi, pašlaik tur viss ir atjaunots. Tā bija emocionāli piesātināta diena, jo, to laiku notikumu stāstus klausoties, nevari palikt emocionāli vienaldzīgs. Toreiz cilvēki nebija ticējuši, ka tā ir zemestrīce, domājuši – turku uzbrukums vai krievu seismisko ieroču izmēģinājums. Ciemata šefs atminas skatu, kā atgriezies no Spitakas dzimtajā ciemā – visu māju jumti gulēja zemē, klajā laukā; to skatu nevar aizmirst! Viņi ar labu piemin Latviju, kura toreiz daudz palīdzēja, daudzi arī brauca šurp uz rehabilitāciju.

Kas tavā dienaskārtībā un plānos ir šobrīd?
Šobrīd turpinu vadīt raidījumu “Vides fakti” sestdienās. Rudenī ap valsts svētku laiku būs tāds nedaudz sociāls stāsts par diviem brāļiem Kuldīgā – viens ir ratiņkrēslā, otrs pilnībā vesels, gribam parādīt viņu attiecības, sadzīvi. Nākamā gada sākumā iznāks kopā ar Kasparu Rogu (grupas “Prāta vētra” bundzinieks. – A.K.) veidotais stāsts par Guntaru Kauliņu, kurš Āfrikā nodarbojas ar dimantu iegūšanu. Kopā ar “Vides filmu” studiju ir viens dokumentāls projekts par mazajām lauku skolām. Savukārt kopā ar Gundaru Rēderu taisām vienu filmu par Latvijas dabu. Turpinot ciklu par postpadomju valstīm, pavasarī ir plāns aizbraukt uz Čečeniju.

Pirms sarunas ieminējies, ka būs filma par bankām?
Tūlīt pie skatītājiem nokļūs filma “Baņķieris” par Latvijas Bankas prezidentu Ilmāru Rimšēviču un šobrīd uzmanības centrā nokļuvušajām banku lietām – naudas atmazgāšanām, nerezidentiem un to, kā tas ietekmējis Latvijas ekonomiku. No Latvijas šajos notikumos esot aizgājis viens miljards eiro!

Trīs lietas, kas tevi raksturo vislabāk?
Labsirdīgs, nedaudz haotisks, bet aizrautīgs.

Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez kapučīno un astoņu stundu miega.

Lielākais sasniegums darbā?
Nevar noliegt, ka balvas un nominācijas par labāko žurnālistiku vai filmām nebūtu vajadzīgas, tomēr tās stāv stūrī un apput, svarīgāk ir, ja esi strādājis cilvēkiem. 90. beigās veidoju filmu par narkotikām “Nāves mušpapīrs”, toreiz nāca vecāki un sacīja paldies, ka esmu parādījis bērnam, ka tas ir daudz spēcīgāk, nekā varētu šķist.

Labākā izklaide?
Jebkas, kas ļauj nedomāt par ikdienas rūpēm.