Tiem, kuriem ar ieslēgtu “Latvijas Radio 2” nācies stāvēt sastrēgumos, iespējams, Roberta Buivida vārds nebūs svešs, jo trešdienu pēcpusdienās ēterā skan viņa vadītā programma “Ceļojums”. Citi varbūt būs pārsteigti, uzzinot, ka Roberts radio strādā jau divdesmit ceturto gadu, taču viņa darba augļus bauda visi LR2 klausītāji, jo viņš pārrauga digitālo fonotēku, nodrošinot vakara un nakts mūzikas programmu skanējumu. Vēl ik svētdienas vakaru viņš iepazīstina ar ikdienā mazāk dzirdamo mūziku – dziesminieku, etnomūziķu, andergraunda un dažādu eksperimentālo žanru pārstāvju radīto – raidījumā “NeFormāts”.

Latvijas Radio sāki strādāt drīz pēc atmodas, kad bija tik daudz visādu iespēju, ko darīt. Kāpēc izvēlējies tieši radio?
Mani uzaicināja kāds puisis no skolas, kuram radio bija pazīstama leģendārā skaņu režisore Rasmīte Daņiļevska. Jauniešu raidījumam “Dzirkstele” vajadzēja cilvēku, kas rūpētos par muzikālo noformējumu – skaņu ierakstiem. Tolaik Latvijas Radio vispār nebija modernās mūzikas fonotēkas, glabājās tikai pašu ierakstītie materiāli, un Rīgā bija vien pāris veikali, kuros pārdeva mūzikas diskus. Viens atradās pie Vecās Ģertrūdes baznīcas, un tur ar pārdevējiem sarunājām, ka par nelielu reklāmu viņi aizdos mums diskus raidījuma vajadzībām. Tad manam paziņam radās iespēja braukt uz Ameriku, un viņš šo skaņu cilvēka vietu rezervēja man. Kad atvērās lielais disku veikals “M Daile” bijušā kinoteātra “Daile” telpās, mana tālākā sadarbība jau bija ar viņiem. Latvijas Radio paturēja mani darbā, jo biju vērtīgs cilvēks, kurš varēja dabūt ierakstus.

Kā tālāk virzījās tava karjera?
Kad jauniešu raidījumu likvidēja, mani savā paspārnē paņēma Dzintris Kolāts, kurš veidoja radio “99 ar pusi”. Pēc tam savā komandā – arī Uldis Duka, LR2 dibinātājs. Tepat visi pa radio vien jau maisījāmies, kāds kādam bija sniedzis atsauksmes. Pagaidām vēl vadu raidījumu “Ceļojums”, kas skan trešdienās no plkst. 15, taču īpaši ēterā nelaužos, jo pietiek darāmā arī bez tā – esmu atbildīgs par LR2 fonotēku, proti, visas dziesmas, kas izskan radio programmās, esmu no mūziķiem saņēmis, apstrādājis un pievienojis datubāzei. Tas ir tīri tehnisks darbs, bet radošais izpaužas, veidojot no šīm dziesmām algoritmus datoram, kas tās atskaņos vakara un nakts mūzikas programmās.

Vēl tev ir raidījums “NeFormāts”, kurā uz studiju nāk mūziķi, kuru daiļrade plašākai sabiedrībai paliktu apslēpta, ja nebūtu šādas iespējas.
Šis ir turpinājums četrus gadus pastāvējušajam raidījumam “Atveriet, te dziesma!”. Diemžēl jāatzīst, ka radio ir uz pagātni fokusēts medijs, norietoša zvaigzne – vēl gan ne manas, vidējās paaudzes cilvēkiem, taču jauniešiem noteikti, jo viņu dzīvē jau tagad milzīgu lomu spēlē sociālie tīkli. Pagājušā gadsimta 90. gados mūziķiem vienīgā vieta, kur sevi parādīt, bija radio un televīzija. Izņemot “dzīvos” koncertus, citur nebija iespējams izskanēt viņu dziesmām. Tagad skaņu ierakstus var ievietot “Facebook”, “Instagram”, “Youtube”, “Spotify”. Taču vienalga radio šajā ziņā ir nozīmīgs medijs. Klausītāju ir ļoti daudz, jo par dažiem gadiem paradumu ziņā esam atpalikuši no Eiropas un Amerikas, kur ļoti populāri kļuvuši straumēšanas servisi.

Kā tu atrodi savus viesus?
Ja godīgi, galvenā informācijas gūšanas vieta ir “Facebook” – ģeniāls sociālais rīks, kas piedāvā katra interesēm tuvas ziņas. Gadās arī, ka kāds mūziķis kaut ko iesaka vai festivālu programmās parādās nedzirdēti vārdi. Mūzikas klausīšanās formātam radio ir sarūkoša tendence. Agrāk ēterā labprāt klausījās pat desmitiem minūšu garas, sarežģītas rokkompozīcijas, bet tagad skaņdarba optimālais ilgums sarucis līdz trim vai trīsarpus minūšu gariem gabaliem. Pašlaik no radiostacijām cilvēki vairs negaida pārsteigumus. Viņi ieslēdz radio ar skaidru mērķi dzirdēt sev tīkamu mūziku, bet jaunumus meklē koncertos vai internetā.

Cik ilgam laikam pietiks vielas “NeFormātam”?
Radio formātam sašaurinoties, rodas arvien vairāk mūziķu, kas atbilst “neformātam”. Jauno mūziķu paaudze ir ārkārtīgi radoša un sevi apliecināt griboša. Tiešām nevaru sūdzēties par nākotnes izredzēm, jo jauni cilvēki meklē visas iespējas, kā citādi parādīt savu muzikālo izpratni. Rodas jauni festivāli ārpus Rīgas, piemēram, “Zemlika” Durbē vai “Ezera skaņas” Kāla ezerā, un šis process ies plašumā.

Kā, tavuprāt, izskatās latviešu mūzikas tirgus pasaules kontekstā?
Mūsu galvenā problēma – esam maza valsts. Mūzikas grupām ir pārāk maz klausītāju, lai tās varētu izdzīvot tikai no mūzikas. Bet Latvijā radītā mūzika nav atpalikusi no pasaules strāvojumiem, atpalicis ir klausītājs. Ne jaunie ļaudis, bet padomju laikos dzīvojušie, kam pārsvarā ir neizkopta muzikālā gaume. Viens mūziķis man to skaidroja, salīdzinādams mūzikas patēriņu ar ēdienu. Tolaik produktu klāsts veikalos bija diezgan vienveidīgs un arī klausīties varēja tikai vienu radiostaciju, kurā svaigākas vēsmas ienesa vien raidījums “Būsim pazīstami!”. Tie, kam ar to nepietika, centās dabūt Lapinska ierakstus (Juris Lapinskis, kopš 20. gs. 60. gadiem kopēja un izplatīja visdažādākos Rietumu mūzikas ierakstus gan Latvijā, gan Padomju Krievijā, par ko pat astoņus mēnešus nosēdēja cietumā. – Aut.) vai uztvert ārzemju raidstacijas, bet viņi bija mazākumā. Bet nevar jau cilvēkiem pārmest, jo viņi vecāki, jo vairāk grib klausīties savu jaunības dienu dziesmas.

Piemērs tam ir grupas “Rumbas kvartets” fenomenālie panākumi, kaut viņi patiesībā spēlē Latvijas pirmās brīvvalsts zaļumbaļļu mūziku, kurā nav nekā jauna.

Absolūti neinteresants “produkts” no mūsdienu mūzikas viedokļa, taču šobrīd ļoti pieprasīts. Muzikālo gaumi var izkopt, ja klausās daudz mūzikas, interesējas par jaunākajiem ierakstiem un apmeklē koncertus, taču ierindas klausītājs nekad to nedarīs.

Tātad “NeFormāts” nav domāts ierindas klausītājiem?
Tieši par to domājot, es izvēlējos pārlikt raidlaiku no pēcpusdienas uz svētdienas vakaru plkst. 22. Pēc tam jau jebkurā laikā raidījumu var noklausīties sabiedrisko mediju portālā www.lsm.lv.

Vai ir kāds izpildītājs vai grupa, kuru tu gribētu izcelt no saviem “NeFormāta” viesiem?
Faktiski visas grupas, kas līdz šim bijušas raidījumā, mani savā ziņā ir pārsteigušas, jo tās, kuras nepārsteidz, es nemaz neaicinu. Piemēram, “repers ansis”, kurš jauniešu auditorijā ir viens no populārākajiem mūziķiem Latvijā. Vēl – grupa “Spāre”, kas savā mūzikā mūs aizved uz psihodēlijas zelta laikmetu, ko Latvijā īsu brīdi pārstāvēja leģendārā apvienība “Katedrāle” – latviešu oriģinālroka pionieri – un dziesminieks Kārlis Kazāks, kurš savus koncertus visdažādākajās Latvijas vietās ir pārkausējis albumā “Dzirdi balsis”, izpildot dziesmas septiņās Latvijas izloksnēs.

“NeFormāta” grupas pēc raidījuma var cerēt ar kādu kompozīciju iespiesties LR2 programmās?
Noteikti. Jau pirms raidījuma no mūziķiem izprasu kādu skaņdarbu, jo parasti mūsu fonotēkā no viņu daiļrades nekā nav. Zinot LR2 kā populārās un šlāgermūzikas radio slavu, “neformāta” grupas savus ierakstus mums nesūta. Pēc tam ir interesanti redzēt, ka viņu darbus pēc pievienošanas fonotēkai šad tad tomēr izvēlas LR1 vai pat “Klasika” savu raidījumu muzikālajai noformēšanai. Tas nozīmē, ka mūziķiem ir svarīgi ierakstus iesniegt arī radio, kaut pārsvarā viņu auditorija ir interneta klausītāji.

Ja reiz jūti, ka radio izmantošanā manāma lejupslīde, vai esi domājis, ko tu darītu bez radio?
Starp citu, biju par to aizdomājies. Savulaik studēju jurisprudenci, bet šajā jomā atgriezties ir gandrīz neiespējami, jo veidojies milzīgs pārrāvums laikā, zināšanās un pieredzē. Tiešām nezinu, ko iesāktu.

Jātaisa revolūcija Latvijas Radio.
Vispār jau būtu ko mainīt satura ziņā, tādēļ joprojām gaidām atpakaļ darbā trešo valdes locekli satura jautājumos Sanitu Diku-Bokmelderi, kas ilgstoši slimo.

Bet, ja tev būtu teikšana, ko ieteiktu mainīt esošajā Latvijas Radio modelī?
Pirmkārt, būtu jāuztaisa ļoti nopietna LR2 klausītāju aptauja, lai saprastu, vai šlāgeris nav zaudējis savu sākotnējo popularitāti un vai nebūtu laiks iepazīstināt auditoriju arī ar citiem latviešu mūzikas žanriem. Vēl man LR2 ēterā gribētos lielāku satura pienesumu, kam gan būtu nepieciešama papildu finansējuma piesaiste, piemēram, raidījumu par teātri. Kultūras patēriņa pētījumā atklājās, ka vecāka gadagājuma cilvēkiem teātris interesē vairāk nekā mūzika. Tas būtu interesanti, jo teātrī arī ir daudz mūzikas. Vajadzētu arī raidījumu par latviešu diasporu citās valstīs. Formāli jau mums ir apsveikumu koncerts, taču pašlaik tajā nav nekāda satura. Bet varētu pastāstīt par latviešu mūziķu koncerttūrēm Īrijā, Lielbritānijā, par tautiešu kultūras dzīvi, veiksmes stāstiem svešumā, vairojot lepnumu par Latviju un mūsu mūzikas dzīvi. Mana vēlme, lai LR2 kļūtu par latviešu kultūras mediju.

Tava vīzija, kas notiks ar radio pēc divdesmit trīsdesmit gadiem?
Manuprāt, radio nekad nevarēs tik precīzi apmierināt kādas mērķgrupas intereses kā grāmatas un internets. Jāizskaitļo LR2 vidējais klausītājs un tad jāstrādā viņa vēlmju apmierināšanai. Ja mēs darbosimies tikai muzikālajā jomā, noteikti zaudēsim straumēšanas servisiem. Mūsu nākotne – unikāls saturs, ko nepiedāvā komercraidstacijas. Intervijas ar pieredzējušiem, dzīvesgudriem mūziķiem, kuriem ir ko teikt arī ārpus mūzikas, palaižot tās ne tikai ēterā, bet arī digitālā formātā. Es domāju, pēc trīsdesmit gadiem radioklausītāju būs mazāk, tomēr cilvēki vēl klausīsies radio. Īpaši vecāki ļaudis, kam tas ir tāds savdabīgs sarunu biedrs.

Pieturzīmes

Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?
Bez darba.

Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Pedantisks, introverts un godīgs.

Būtiskākais sasniegums darbā?
Tas, ka LR2 esmu iedzīvinājis raidījumu par “neformāta” mūziku.

Labākā izklaide?
Koncertu un teātra izrāžu apmeklējums.