Cēli, kaut ar alumīnija karotītēm

Šķiet, tā bija 1981. gada vasara, kad es pirmo reizi nokļuvu Rietumukrainas pilsētā Ļvovā. Izgājis no neparastās, gluži vai majestātiskās vilcienu stacijas, es nonācu pie tramvaja sliedēm. Vēl mirklis – un sagrabējis vagoniņš jau mani veda uz pilsētas centru. Pelēka, putekļaina iela, pelēkas, nolaistas mājas. Pelēki ģērbušies cilvēki ar lielām tarbām rokās steidzas uz tuvējo tirgu, daudz armijnieku, karaskolu kursantu un zaldātu.

Pirmais pārsteigums – cilvēki tramvajā sarunājas ukraiņu valodā. Atklāti sakot, es biju pārliecināts, ka šī valoda jau gandrīz izzudusi, ka ukraiņi kā tauta ir neglābjami rusificējušies. Nobraucis pārsimt metru, tramvajs nogriezās pa kreisi, atklājot skatam staltu gotikas stilā celtu baznīcu. Un tad es pamanīju vēl kādu dīvainību – uz ēku nolupušajiem balkoniem un palodzēm māla podos ziedēja puķes! Vēl šodien atceros to krāsas – oranžā, dzeltenā un sarkanā. Šķiet, tās bija pelargonijas un begonijas. Atklāti sakot, pat Rīgā un Tallinā puķes uz balkoniem vai palodzēm tolaik bija retums. Bet šeit tās ziedēja visur!

Tramvajs aizveda līdz pilsētas Operas namam, pie kura sākās plata, kastaņiem apstādīta aleja, kaut kas līdzīgs gājēju ielai. Es iegriezos pirmajā kafejnīcā, kas gadījās pa ceļam (tagad tā saucas “Delfin”), kur, kā izrādījās, gatavoja īstu kafiju un pasniedza kūkas, tikpat garšīgas kā “Dailes” vai “Vecrīgas” konditorejās. Vēl mani pārsteidza kafejnīcā sēdošās kundzītes. Safrizētas, sirmiem, rūpīgi ieveidotiem matiem viņas nesteidzīgi malkoja kafiju un izgaršoja vai katru kūkas gabaliņu. Un, lai arī tasīšu malas bija apdrupušas un ielocītās karotītes gatavotas no vienkārša alumīnija, tas nemazināja šo dāmu gluži vai aristokrātisko cēlumu. Manās acīs viņas bija gluži kā cilvēki ne no šīs pasaules.

Kundzītēm varēja būt ap septiņdesmit gadu. Tātad viņas bija dzimušas laikā, kad Ļvova vēl bija viena no Austroungārijas impērijas metropolēm, tolaik saukta par Lembergu. Savu jaunību viņas pavadīja jau Polijai piederošajā (1918 –1939) pilsētā. Piedzīvojušas padomju, vācu un atkal padomju okupācijas, tagad it kā no malas vēroja “Brežņeva laikus”. Līdz PSRS sabrukumam un Ukrainas neatkarībai bija jāgaida vēl desmit gadi.

Tas, kas bija palicis no Austrijas, ko pelēkā padomju ikdiena nebija varējusi izdzēst – kafija, kūciņas, cienīgā izskata kundzītes un puķes uz balkoniem. Bet kas bija tas spēks, kas Ļvovas iedzīvotājiem lika vārīt tikpat lielisku “Vīnes kafiju” kā “austriešu laikos”, cept šīs “esterhāzi”, “zahera” un “napoleona” kūkas, un, visbeidzot, audzēt uz balkoniem puķes? Uz šo jautājumu es mēģināju atbildēt, viesojoties Ļvivā šā gada septembrī. Tā nebija vienīgā reize, kad apmeklēju šo pilsētu pēc PSRS sabrukuma. Taču pirmā, kad meklēju atbildi uz jautājumu – kas paliek, kad sabrūk impērijas? Un kāpēc? Un kas ir tie cilvēki, kuri pārmanto un saglabā šo mantojumu? Kāpēc viņi to dara? Un ko tieši viņi saglabā?

Izrādās, tieši ēdiens ir tas, ko pakļautās tautas visātrāk bez aizspriedumiem gatavas pārņemt no saviem kungiem.

Kas, piemēram, ir “tradicionālā” latviešu virtuve? Vispirms vecie labie baltvācu ēdieni, kas zemnieku sētās ienāca no muižu ķēķiem. Vēl manas bērnības laikā Vidzemes laukos tos dēvēja no vācu valodas pārņemtos ģermānismos – visas šīs, kā tolaik teica, šniceles, smeķīgie rolmopši, rundstiķi, vircotās zostes, štovētie kāposti, ābolu štrūdeles un stiķeņu zaptes. Krievijas impērija šai ēdienkartei pievienoja boršču, soļanku (viens no Angelas Merkeles mīļākajiem ēdieniem!), zivju zupu (kā to gatavo krievi – “uhu”), pelmeņus, galertus un, protams, latviešu tik iecienītos “olivjē” salātus jeb vienkārši rasolu. Arī ebrejiskos “foršmakus” jeb siļķu pastētes, Kijevas kotletes, rūpīgi pārmaltās gaļas ruletes un “pildīto līdaku” (jidišā – “gefilte fiš”).

Taču ir kāds šķietami sens un tradicionāls, bet patiesībā pavisam “jauns” ēdiens, ko var nogaršot visā “bijušajā” – Krievijā, Latvijā, Ukrainā, pat Kirgizstānā. Tā ir “siļķe kažokā”, ko neilgi pēc revolūcijas, lai izdabātu padomju varai, izgudroja Maskavas tirgonis, ēdnīcu un restorānu īpašnieks Anastass Bogomilovs. Siļķe šajos salātos simbolizē proletariātu, kartupeļi un sīpoli – zemniecību, bet rīvētās bietes – sarkano karogu! Nu bet “internacionālā” franču majonēze, ko tad tā? Tuvojošos vispasaules revolūciju!

Vairāk spēka, mazāk baiļu

Toties impēriskās valodas saglabājas vien tad, ja to nesēji ir pilnībā atstājuši bijušo koloniju. Piemēram, kirgīzi ir tik spēcīgi un vitāli, ka daži no tiem ikdienā savā starpā sarunājas krievu valodā. Pareizāk būtu teikt – viņi nekaunas un nebaidās no krievu valodas, tas pat esot “moderni”. Daudzi no šiem “krievvalodīgajiem” nekad savā mūžā nav bijuši Krievijā un, saprotams, lieliski pārvalda arī dzimto valodu. Arī pašu krievu te vairs tikpat kā nav, tie emigrējuši uz Krieviju. Daži – bailēs no pieaugošās islāma ietekmes, pārējie – labākas dzīves meklējumos. Krievu valoda šodienas Kirgizstānā, Armēnijā, Kazahstānā vai Tadžikistānā tiek uztverta bez emocijām, vien kā saziņas instruments, līdzīgi angļu valodai Indijā vai franču Marokā.

Kaut kas tāds nebūtu iespējams Baltijas valstīs, Ukrainā vai Gruzijā. Impēriskās valodas vairs nav saglabājušās arī Ukrainas rietumu pilsētās. Ļvivā, kā tagad pieņemts dēvēt Ļvovu, dzird gandrīz tikai ukraiņu mēli. Bet uz simts gadus vecām Lembergā uzņemtām fotogrāfijām redzamas izkārtnes vācu, poļu un jidiša valodās. 1981. gadā Ļvovā vācu valoda, kas savulaik valdīja pilsētā gandrīz divus gadsimtus, bija jau pilnībā pazudusi, poļu valoda vēl baudīja patvērumu Romas katoļu baznīcā, sauktā par Latīņu katedrāli. Bet tieši vācu valodā runājošā kultūra Austroungārijas impērijā bija tā, kas 20. gadsimta sākumā deva pasaulei psihoanalīzi (Zigmunds Freids), neparastu filozofiju (Ludvigs Vitgenšteins), avangardisku literatūru (Roberts Mūzils, Francs Kafka). Šodien, atskatoties vēsturē, mēs redzam, ka tas patiesībā bijis viens no visaugstākajiem Rietumeiropas kultūras uzplūdiem. Tik varens un tik lielus spēkus prasošs, ka “varenā un mūžīgā” impērija 1918. gadā burtiski izdzisa, sabruka kā kāršu namiņš, turklāt bez neviena šāviena, atstājot uzkrāto mantojumu ne vien līdz niecīgiem izmēriem sarukušajai Austrijai, bet arī Polijai, Ungārijai, Rumānijai, Čehoslovākijai, Dienvidslāvijai un Itālijai.

Kur bija pazuduši tie Ļvovas iedzīvotāji, kas sevi uzskatīja par vāciski runājošiem vai vismaz saprotošiem Austroungārijas, vēlāk Polijas pilsoņiem? Patiesība ir traģiska – aizbraukuši, aizbēguši, deportēti, asimilēti. Vai iznīcināti, kā tas notika ar ebrejiem. Ukrainas pilsētās vēl 1941. gadā dzīvoja ļoti daudz ebreju. Kijevā viņu bija 25%, Ļvovā – 33%, bet Odesā pat 50%. Viņi gandrīz visi runāja arī vāciski vai vismaz saprata šo valodu. Brīdī, kad saskārās divi dzirnakmeņi – Trešais Reihs un Staļina impērija, šie cilvēki tika burtiski samalti. Lūk, kādu stāstu man uzticēja Anna, sieviete jau pāri pusmūžam, mākslas galerijas īpašniece Černivcos: “Kad es biju maza meitenīte, dažkārt redzēju, kā saviesīgās kompānijās cilvēki krieviski dzied – “Где эта улица, где этот дом, где эта барышня, что я влюблён…” (“Kur ir tā iela, kur ir tas nams, kur ir tā meitene, ko mīlu es…”). Patiesībā tā ir ebreju tautas dziesma, oriģinālie vārdi rakstīti jidišā. Un vienmēr atradās kāds cilvēks, kurš sāka raudāt. Asaras bira arī manai mammai: “Meitiņ, nav vairs ne tās ielas, ne mājas, ne to cilvēku. Visi miruši. Arī mani jaunības draugi guļ bedrēs.”” Annas galerija atrodas dažu minūšu gājienā no tagadējā kinoteātra “Černivci”, agrākās pilsētas galvenās sinagogas.

Konkurēs kultūras un civilizācijas

Impēriju un kultūras telpu pretnostatījums šajā vietā turpinās arī tagad, vien izpausmes veidi kļuvuši maigāki. Pirms gadiem divdesmit pasaulē popularitāti ieguva amerikāņu politologa Semjuela Hantingtona civilizāciju sadursmju teorija. Tās pamatā ir ideja, ka nākotnē savā starpā konkurēs nevis tautas un valstis, bet gan kultūras, civilizācijas un reliģija. Grāmatā “Civilizāciju sadursme” pat publicēta karte, kurā redzama robeža starp katolisko vai protestantisko Eiropu un pareizticīgo Krieviju. Rūpīgi ieskatoties kartē, redzam, ka Ļvovu un Černivcus Hantingtons pieskaita Rietumeiropai.

Šodien Ukrainas rietumos uz viena pilsētas laukuma var atrasties četras arhitektūras ziņā līdzīgas baznīcas, visas celtas Bizantijas stilā, bet kas viena ar otru ir milzīgā naidā – Maskavas pareizticīgā, Kijevas pareizticīgā, Ukrainas autokefālā pareizticīgā un Vatikānam pakļautā grieķu – katoļu baznīca. Pēdējā ir izteikts politisks projekts, realizēts jau tālajā 1596. gadā ar mērķi mazināt Maskavas pareizticības ietekmi divu civilizāciju – Krievijas un Rietumeiropas – saskarsmes joslā. Šodien vienīgā vērā ņemamā īpatnība šīs baznīcas liturģijā ir nevis Maskavas patriarha Kirila, bet gan Romas pāvesta Franciska pieminēšana. Tas arī viss, bet šā viena vārda dēļ liets tik daudz asiņu!

Bet kā ar balkona puķēm? “Skaistums ir briesmīga lieta”, “skaistums glābs pasauli” – rakstot šos vārdus, Fjodors Dostojevskis domāja cilvēka ārējo skaistumu. Fiziskais ķermeņa skaistums var aizmiglot acis, pat salauzt likteņus. Savukārt pilsētām piemīt neparasta spēja apburt, savaldzināt, pārmainīt cilvēkus. Pat piespiest viņus audzēt ziedus. Vienkāršie ukraiņu zemnieki, kuri pēc kara sāka apmesties pa pusei iztukšotajā pilsētā, piedzīvoja pamatīgu kultūršoku, viņus burtiski ielenca vijīgie jūgendstila ornamenti māju fasādēs, greznais katedrāļu baroks, klusi šalcošais ielu bruģis. Un kur tad vēl plašie parki un dārzi, impēriskais Operas teātris! Pilsēta tikpat kā nebija cietusi karā, brīva no vēlāk saceltajām vienveidīgajām nomaļu blokmājām, vispārējā posta ainavā tā atgādināja paradīzes dārzu. Un kas gan tā par paradīzi bez puķēm?

Bet ko tad darīt tūristam, kurš ierodas šodienas Ļvivā? Skaistums ir gaumes lieta, par kuru nav pieņemts strīdēties, bet vismaz atļaušos teikt, ka Ļviva ir viena no neparastākajām un elegantākajām pasaules pilsētām. Var dienām ilgi staigāt pa vecpilsētu, apbrīnot baznīcas un māju fasādes, ielūkoties romantiskajos pagalmiņos. Pasēdēt kafejnīcās, klausīties ielu muzikantus, izbaudīt vietējo virtuvi, apmeklēt muzejus un galerijas. Vai vienkārši skatīties uz cilvēkiem. Bet īstā Ļvivas iepazīšana sākas ar brīdi, kad ceļotājs “atkož” dziļāk apslēptos pilsētas “knifus”. Piemēram, sameklē vietējos tirgus. Vai svētdienas rītā aizbrauc uz Sihivas guļamrajonu, kur nesen uzceltajā grandiozo izmēru grieķu – katoļu baznīcā pulcējas tūkstošiem dievlūdzēju. Man īsts atklājums bija tramvajs, kas patiesībā joprojām ir viena no šīs pilsētas “ikonām”. Tas pats, kas mani vizināja tālajā 1981. gadā. Zīmīgi, ka visi Ļvivas tramvaja maršrutu galapunkti atrodas kāda parka vai kapsētas malā. Un tieši šajās senajās kapsētās, kur noskumuši akmens eņģeļi sēro starp pieminekļiem ar uzrakstiem vācu un poļu valodā, visskaudrāk var apjaust, ka līdzīgi cilvēkam arī pilsētām ir savs mūžs. Tikai atšķirībā no cilvēka tās nemirst, bet var piedzīvot otro, pat trešo atdzimšanu. Tieši tā, kā jaunajā Ukrainas valstī tas patlaban notiek ar Galīcijas metropoli Ļvivu.

Ļviva, 2017. gada septembris

Der zināt:

Satiksmes autobusi maršrutā Rīga–Ļviva (caur Poliju) kursē vairākas reizes nedēļā. Laiks ceļā – ap 20 stundām, cena – ap 50 eiro vienā virzienā. Latvijas pilsoņiem vīza uz Ukrainu nav vajadzīga.

Pilsētā var atrast viesnīcas visām gaumēm un kabatām. Vēl 2017. gada vasarā pats lētākais numurs viesnīcā “Ļviv”, kas atrodas blakus Operas teātrim, maksāja vien 6 eiro.

Biļete vietējā pilsētas transportā – ap 10 eirocenti.

Autentisku ukraiņu ēdienu var nobaudīt bistro “Puzata hata”. Viens no tiem atrodas pašā pilsētas centrā, Ševčenko bulvārī 10.

Iecienītākie vietējie suvenīri ir “ar garšu”: Ļvovas liķieri jeb kā šeit saka – “uzlējumi” (naļivki), īpašā grauzdējuma Ļvovas kafija (Ļvivska kava) un šokolāde.

Aktīvās atpūtas cienītājiem var ieteikt apmeklēt Ukrainas Armijas sporta kluba atklāto un apsildāmo peldbaseinu, kas darbojas gan vasarā, gan ziemā: Kleparivska ielā 39А.