Sestdien, 21. jūlijā, ar koncertu dzimtajā Jelgavā vairāku paaudžu mīlētākā grupa “Prāta vētra” – solists RENĀRS KAUPERS, ģitārists JĀNIS JUBALTS, taustiņinstrumentālists MĀRIS MIHELSONS, bundzinieks KASPARS ROGA – atklās jaunā albuma “Par to zēnu, kas sit skārda bungas” koncerttūri, ko pēc uzstāšanās Valmierā, Ventspilī un Daugavpilī noslēgs 17. augustā Rīgā, Mežaparka Lielajā estrādē.

Kad “Prāta vētras” ģitārists Jānis Jubalts pirms aptuveni gada ieradās studijā ar vienkāršu dziesmas ideju akustiskai ģitārai un Imanta Ziedoņa dzejoļa “Melnā vārna” vārsmām, viņš nenojauta, kā beigsies tās lidojums. Tikai pēc pamatīgas pārkalšanas zviedru producentu pasaules raudzes skaņu kalvē un kausēšanas paša kolēģu “prāta vētrā” bija skaidrs, ka akustiskā ģitāra pārtapusi elektriskā sintezatorā, kompozīcija kļuvusi par popa hitu, bet vārna nemaz vairs nav vārna – nu tā skan kā labi zināmais raidstaciju grāvējs “Pašu dārgāko”. “Pārtaisīja līdz nepazīšanai,” pasmīn Jubalts un nenoliedz, ka līdzīgs pārvērtību scenārijs piemeklējis ne vienu vien grupas pēdējo gadu dziesmu.

Par to, kā pēc ārzemju producentu superkalves skan kādreiz spuraino zēnu skārda bungas, par “Prāta vētras” latvisko kodu, kas nepazūd tulkojumā, un vīru iniciāciju pieaugušo kārtā – šī saruna ar grupas mūziķiem.

Šķiet, vēl vakar dziedājāt «Manu dziesmu» Dziesmu svētku gājiena dalībniekiem Skonto stadionā un arī Mežaparka estrādes jaunajā diriģentu tribīnē, ieskandinot sadziedāšanās nakti. Kādas sastāvdaļas šobrīd ir jums pašiem Dziesmu svētku «enerģijas ķīselī», kā paši nodēvējāt svētku sajūtas, lietojot Ziedoņa vārdus.

Renārs: Tas bija brīnišķīgi. To emocionālo un enerģisko kopā būšanas brīdi arī Māris un Kaspars izbaudīja atklāšanas koncertā, bet mums ar Jāni bija iespēja piedalīties arī noslēguma koncertā. Abi pamanījāmies uzkāpt augšā, pie basiem, iemaisījāmies koros. Gan vienkārši pastāvējām, pabaudījām, gan dziedājām līdzi dziesmas, ko zinājām no skolas kora laikiem. Mazbērniem varēsim teikt – mēs tur bijām, simtgades Dziesmu svētkos.

Jānis: Šī bija pirmā reize, kad varēju novērtēt jauno Mežaparka estrādi līdz tālākajam punktam. Stāvēju augšā pie jaunajām sēdvietām, klausījos, kā skan. Un tad ir mirklis, kad sāk skanēt Latvijas himna, un estrādes vidū mani aptur Dailes teātra aktieris Gints Andžāns. Tā nu mēs tur stāvam blakus un dziedam himnu. Riktīgs lidojums. Un mēs nebijām vieni, tādu bija daudz. Nākošajā dienā pēc svētkiem mums bija mēģinājums, un, protams, apspriedām programmu. Mums, četriem, bija diametrāli pretēji viedokļi, piemēram, Mārim labāk patika vecmeistaru darbi, bet man – jaundarbi. Tas nozīmē, ka programma bija salikta «uz ūsiņu».

Māris: Labākais ir tas, ka, lai cik atšķirīgi viedokļi mums būtu, kopsaucējā Dziesmu svētki patikuši mums visiem.

Kurš gan vēl labāk var novērtēt tik lielu pasākumu, ja ne jūs, kas paši stāvējuši tūkstošu priekšā. Kā paši jūtat – ir izdevies vai nav?

Jānis: Jau koncerta laikā saproti – ir vai nav! Ir gadījies arī, ka koncerta laikā Renārs kaut ko samaina, jo, piemēram, ir sajūta, ka prasās uzspēlēt vēl kādu veco dziesmu. Atceros gadījumu, kad Renārs negaidot pieteica citu dziesmu. Tajā brīdī, protams, ir sajūta, ka vilcienam norauts “stopkrāns”, bet, no otras puses, tādi gadījumi varbūt iedod jaunu emocionālu grūdienu.

Māris: Redzēsim, kā būs pēc pirmā koncerta. Varbūt pēkšņi būs sajūta, ka kaut kas, piemēram, kāda dziesma, nestrādā. Izplānot lietas līdz pēdējam jau nevari.

Renārs: Lielajos koncertos tomēr ir iesaistīti tik daudzi cilvēki, video ekrāni, gaismas, tas viss tiek sinhronizēts, tur sānsoļi teju nav iespējami. Vairāk tādu improvizāciju ir klubos un nelielos koncertos. Tur var doties ļoti brīvos ceļojumos.

Šķiet neticami, ka jums vēl ir arī nelieli koncerti. Krievijā, kur salīdzinoši bieži uzstājaties, jūsu potenciālo skatītāju skaits visdrīzāk ir tik liels, ka kaut kādā klubiņā nesatilpst.

Renārs: Ir, ir tie klubiņi. Novembrī būsim Igaunijā – tur ir tāda “Palladium” izmēra koncertzāle. Arī Viļņā, kur būsim rudenī, ir klubiņš. Nelielās koncertvietās muzicējam arī tad, kad braucam uz Angliju, Īriju vai Skotiju pie tautiešiem. Jā, Krievijā tie pamatā ir festivāli. Tomēr tas, ka tur jebkurā brīdī var sapulcināt milzu masas, nemaz nav tik droši. Tai pašā Maskavā, kur it kā dzīvojot 25 miljoni, arī lielās grupas cīnās par ne tik lielām arēnām vai sporta kompleksiem. Tirgus ir ļoti piesātināts.

Kaspars: Maskavā visi ir koncertus pārēdušies. Salīdzinot ar Rīgu, to ir reižu desmit vairāk. Iebraucot pilsētā, skaties, aha, vienā pilsētas galā uzstājas Eminems, otrā – Filips (Kirkorovs. – A.K.) rīko ballīti, kurā ieradušies visi.

Nesen medijos izskanēja doma, ka Dziesmu svētkus varbūt nevajadzētu rīkot tik centralizēti, bet vairāk izkaisīt reģionos, jo tad atrisinātos biļešu deficīts un svētki paplašinātos. Jūsu Latvijas tūre savā ziņā ir labs piemērs tādai decentralizācijai, panākšanai pretī ne-rīdziniekiem. Neesat domājuši, ka būtu vieglāk sarīkot vienu milzu koncertu Rīgā, pārspēt visus apmeklējuma rekordus un neraizēties par ieņēmumu trūkumu mazākos koncertos?

Kaspars: Kad ir Ziemassvētki, visi taču brauc pie tēta un mammas tur, kur viņi ir. Ar Dziesmu svētkiem ir līdzīgi. Rīga ir galvaspilsēta, un, man liekas, ka tur jau ir tas asums, ka visi sabrauc, nakšņo nedēļu skolās. Tur jau rodas šis enerģijas ķīselis. Ja to sāks šķīdināt, pazudīs enerģija. Tiem jābūt svētkiem, ko dzimta – vai šajā gadījumā nācija – svin vienoti, kopā. Manuprāt, kori un dejotāji grib to Rīgu. Tas ir nacionālās vienotības jautājums – tieši to cilvēki ļoti atzīmēja pēc Dziesmu svētku nedēļas. Par “Prāta vētru” – mēs tomēr esam tāda ballīte. Popa ansamblis, kam piestāv braukāt riņķī pa estrādēm, miestiņiem un priecēt cilvēkus tur.

Māris: Iedomājos, ja Daugavpils koris tādā izkaisītu svētku veidā nonāktu, piemēram, Ventspilī – tā nav slikta doma. Ja tikai to varam “pacelt”. Vēl jau ir kur paplašināties tepat Rīgā – ir tik labi, ka jau tagad svinību vietām klāt pienācis Vērmaņdārzs, Esplanāde.

Renārs: Nevajadzētu aizmirst, ka tāda akustika kā Mežaparka estrādē mums citur nav. Šis vietas pastāvēšanas pamatu pamats ir tieši koru dziedāšanas svētki. Esmu dzirdējis pat sarunas par nākamo soli – kā mēģināt koru koncertā iztikt bez mikrofoniem, lai varētu klausīties tikai kori bez pastiprinātājiem. Man šī ideja patīk – būtu pavisam citas nianses, gaismā iznāktu katrs tembrs!

Pirmoreiz “Prāta vētras” koncerttūrei pievienojusies Daugavpils. Jau esat vēstījuši, ka šī izvēle drīzāk ir misijas apziņa – kompensācija Latgalei, jo īsti rentabli neesot.

Kaspars: Teiksim godīgi, latgalieši mums sāka pārmest, ka viņus apceļam. Tā, protams, ir mūsu brīva griba turp doties un sniegt koncertu.

Renārs: Sākām ar uzstādījumu, ka jābūt koncertam Latgalē. Divreiz tas jau ir bijis Preiļos, šoreiz bija izvēle starp Rēzekni un Daugavpili, un tad nu beigās kaut kā nosliecāmies uz pēdējo. Nozīme bija loģistikai, stadionam, arī pašvaldības pretimnākšanai.

Māris: Mēs paši organizējam savas tūres un paši par tām atbildam. Ieraugot tīro statistiku tabulās, ir skaidrs, ka ar šādu koncertu ej lielos zaudējumos, tomēr šogad, par spīti visam, izdomājām, ka to darīsim. Lai arī nav garantētu ieņēmumu, tomēr ir forši nenodalīt kādu valsts daļu. Domāju, ka viss būs labi – katrā ziņā no mūsu puses viss būs vislabākajā kārtībā. Mēs nešķirojam vietu, kurp braucam, pie kā un kādi cilvēki būs publikā.

Jānis: Mīļie daugavpilieši, lūdzu, nāciet un atbalstiet mūs, mēs jūs aicinām! Un visus pārējos arī aicinām. Kad jūs pēdējoreiz bijāt Daugavpilī?

Vai maināt programmu katrā koncertā? Kādā valodā dziedat, piemēram, Daugavpilī, jo teju katrai jūsu dziesmai ir versija arī angļu un krievu valodā.

Renārs: Te laikam uzsvars ne uz repertuāru, bet valodu. Skaidrs, ka būs “Skoļzkije uļici”, “Na zare”, turklāt Daugavpilī mūsu īpašais viesis būs Marina Kraveca (Krievijas humora šova zvaigzne, ar kuru kopā “Prāta vētra” iedziedājusi kopīgu jaunā albuma dziesmu. – A.K.). Varbūt vēl kāda ekstra dziesma krieviski, kāds gabals – angliski, bet pamatā dziedāsim latviski. Vārdu sakot, būs internacionāls pasākums. Viesi mainīsies katrā koncertā, tāpēc arī tiem, kas brauks no koncerta uz koncertu, varētu būt interesanti.

Kaspars: Marina būs arī Mežaparkā. Tur mums kā iesildītāji līdzās latviešu jaunajai grupai “Sudden Lights” pievienosies vēl vieni draugi, mūsu albuma producentu un dziesmu līdzautoru grupa “The Royal Concept”, kas mūs pavadīs uz skatuves arī visā tūrē kā viesmuzikanti.

Esat teikuši, ka jaunais albums savā ziņā ir atgriešanās pie kādreizējā “Prāta vētras” puiciskā gara. Vai arī nosaukumā varbūt ir atsauce uz Gintera Grasa darbu?

Kaspars: Domāju, ka katrs šajā bundzinieka motīvā un nosaukumā saskatīs kaut ko savu. Pats nevaru nodalīt no mūsu albuma Gintera Grasa darbu vai pēc tā uzņemto filmu – tajā ir kāda kripatiņa arī no tiem abiem. Tomēr neviena minētā šķautne nedominē. Albumā ir viss – gan puisītis, kas negrib izaugt un bliež pret netaisnībām, gan arī puisītis, kas sevī jāatrod. Tāds personisks motīvs.

Māris: Ir tāds labs apzīmējums «pēc motīviem». Šis ir albuma nosaukums pēc Gintera Grasa darba nosaukuma motīviem.

Renārs: Piekrītu. Ir grupas, kas veido dziesmas uz Imanta Kalniņa vai Raimonda Paula mūzikas bāzes, bet gadās, ka ne Raimondu, ne Imantu šajās dziesmās vairs īsti neatpazīsti. Arī mūsu gadījumā atsauce uz Grasu ir, bet tā nav tieša. Skārda bungas ir par to, kas esam un kas varētu būt, tai skaitā arī tie zēni.

Katrā no mums ir iekšā šī tīrā enerģija, tīrā bērnība, tieksme pēc taisnības un ideāla. Kad esmu tajās čībās un dīvānā – ir jāsapurinās, jāatceras puikas, kas sanāca kopā un izveidoja šo grupu.

Tas maksimālisms, kas mūsos bija toreiz, tur ir vēl joprojām, varbūt, gadiem ejot, transformējies.

Jūs gan vairs neesat puisēni, bet atpazīstami cilvēki, kuros ieklausās, peļ un slavina, liek par paraugu. Vai publiskā atbildība nav prasījusi neērtus kompromisus no pašiem?

Kaspars: Jācenšas saglabāt patiesības mirklis sevī. Domāju, ka šis balanss mūsos ir labs, lai būtu mierā ar sevi. Tas ir pats galvenais.

Renārs: Tas ir akurāt saistīts ar pieaugšanas vai drīzāk – iniciācijas momentu. Ričardam Roram ir tāda laba grāmata – “Ādama atgriešanās”. Tajā viņš risina tēmu par to, ka daudzi mūsdienu vīrieši nav iniciēti kā senos laikos, kad pēc zēna laika ir vīrieša vai vīra laiks. Reizēm tas notika ļoti skarbi – džungļos, sāpīgi pārbaudījumi, pat ciešanas – pēc tā tu jau skaities vīrs. Domāju, ka arī mēs kaut kādā veidā caur dažādiem procesiem un notikumiem, gan pa vienam gan kolektīvi, ejam šo iniciācijas posmu. Atbildības uzņemšanās, atbildot uz nopietniem jautājumiem, vienmēr liek domāt, ko sakām. Bet piekrītu Kasparam, mums ir jāturas pie savas intuīcijas, pie savas sajūtas. Kā teica Ziedonis – šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās.

Nav bijusi vēlēšanās vicināt to karogu vai sist bungas par savu taisnību, īpaši jau tagad, kad neitrālam palikt ir grūti.

Kaspars: Katram savs. Vienam ir aicinājums, un viņš grib skriet ar to karogu, un viņa izpausmes veids ir nevis Saeima, bet skatuve. Tā ir viņa izvēle. Ja viņam ir sekotāji, tātad arī viņš ir veiksmīgs, sludinot no skatuves. Ziniet, kā ir – deputāts saņem algu, un mēs visi tai godīgi sametamies. Viņš dara savu darbiņu tos četrus gadus. Savukārt mana pilsoniskā atbildība sniedzas tik tālu, lai laikā, kad šie potenciālie deputāti reklamējas, kā nu māk, izvēlētos to, kurš pārstāvēs mani. Un tad iesim tālāk – ja mēs katru reizi, kāpjot uz skatuves, gribētu atrast kādu deputātu, lai viņš uzlaiž bungas, kas tur sanāktu?

Varbūt kaut kas par mākoņiem, kas slīd garām, citējot labi zināmu mūsu Valsts prezidenta svētku runu. Šis gan ir piemērs, kur viedokli vajadzētu paust, bet tas netika sadzirdēts.

Māris: Es prezidentu saprotu – to šausmīgo uztraukuma momentu, kad zūd doma, zūd pavediens, un es viņa vietā negribētu būt. Paskatieties, kā zūd doma Īlona Maska prezentācijās! Salīdzinot ar kādreiz Stīva Džobsa perfekti sagatavotajām runām, tur ir īsts haoss. Nedomāju, ka runas spēja ir problēma, iespējams, cilvēcība šādā amatā pat ir priekšrocība.

Jānis: Māri, Masks runā par savu biznesu, bet ir jāatšķir valsts no privāta biznesa.

Kaspars: Tas viss ir ļoti relatīvi. Atgriezīsimies pie bēdīgi slavenā Hitlera, kurš bija brīnišķīgs orators, bet paskatieties, kādu postu viņš nesa pasaulē. Ziniet, tad labāk lai runā klupdami krizdams, bet dara labus darbus. Mēs esam maza nācija, un cilvēku ar iedzimtu harismu – gan politiķu, gan skatuves mākslinieku – mums ir tik, cik ir. Un ne vienmēr cilvēks nonāk tur, kur būtu viņa īstā vietā. Viņš neaiziet politikā, bet runā pie galda. Eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas gadījumā sakrita harisma un lieliskas oratora spējas. Loģiski, ka visiem, kas nāk pēc viņas, ir jākonkurē ar šo uzlikto latiņu. Tas nav viegli.

Diplomātiska atbilde. Vai tieši diplomātijas spējas palīdzējušas jums ilgu gadu laikā saglabāt draudzību grupā? Daudziem tas neizdodas, dzirdēts par ilggadējas Rietumu grupas mūziķiem, kuri uz koncertiem ierodas katrs savā lidmašīnā.

Kaspars: Tikko braucām no Babruiskas (Baltkrievijā. – A.K.) un itin draudzīgi rāvām vaļā zoli – ir tāda kāršu spēle. Nav tik traki. Mums ir kopīgas tēmas, ko apspriežam kopīgos braucienos, par augstākām un zemākām lietām. Protams, viedokļi iekšējās diskusijās krasi atšķiras. Agrāk turnejās dzīvojām pa divi numuriņā. Tagad esam uzkalpojušies katrs līdz savam. Tas lieliski palīdz saglabāt grupas dzīvotspēju.

Renārs: Esam kā riteņbraucēji trekā – laižam uz riņķi, bet viens mūs ved. Kad viņš sagrūst, tad paiet malā, otrs kļūst par līderi un ved. Kad jūti, ka kāds albumos uzņemas lielāku atbildību, tu saki – jā, es piedalos. Tā tas bija ar Māri kā vilcējspēku “Vēl vienā klusajā dabā”, iepriekšējā albumā tāds savukārt bija Jānis.

Savas dziesmas labu laiku gan vairs neradāt tikai četratā. Arī “Par to zēnu, kas sit skārda bungas” šoreiz tapis līdzautorībā kopā ar zviedru producentiem. Tā ir nodeva pasaules popmūzikas skanējumam?

Kaspars: Ir labi, ja kāds ienāk tava istabiņā no malas un izspārda tos spilvenus uz visām pusēm. Šis jaunās vēsmas muzikāli atsvaidzina tevi pašu. Atgriežas radīt un spēlētprieks, jo ir kaut kas interesants. Citādi ir liels risks sākt atražoties.

Jānis: Bez viņiem mēs joprojām spēlētu deviņdesmito gadu mūziku.

Kaspars: Iespējams, nākamais albums tieši tāds arī būs. Mūsu producenti Povels Olsons un Davids Larsons bija “starā”, izdzirdot mūs spēlējam vecās dziesmas. Viņi teica – kad spēlējat tā laika mūziku, jūs kļūstat citādi.

Renārs: Pēdējais albums, ko uzrakstījām četratā, bija “Viss ir tieši tā kā tu vēlies” 1998. gadā. Toreiz darījām visu tā, kā paši sapratām, mums bija tikai skaņu režisors. “Starp divām saulēm” mums jau bija zviedru skaņu inženieris, kurš mazliet pildīja producenta funkciju. Līdz ar katru nākamo albumu tas gāja arvien tālāk. Kad esi iekšā šajā līmenī, saproti, ka ar saviem spēkiem vairs nespēj nonākt, kur ar šā producenta palīdzību. Esi taču ieinteresēts radīt maksimāli labu, foršu, interesantu un arī mūsdienīgu mūziku. Tāpēc ir labi sastrādāties ar profesionāļiem šajā jomā. Viņiem ir ķēriens piefiksēt kaut ko, ko pats spēlējot nemaz neesi pamanījis.

Vai kaut kur šajā daudzo autoru tulkojumā nepazūd jums piedēvētais latviskais kods?

Kaspars: Ja kārtīgi paklausās mūsu jauno albumu, tur ir arī mazs, mazs nacionālais pavediens. Bet ir arī jaunības trakums un nostalģija pēc spilgtiem notikumiem, kas bijuši katra dzīvē.

Renārs: Piekrītu, ka kaut kas tiek upurēts un atdots, bet tu kaut ko jau arī iegūsti, jo mācies no šā procesa. “Kaķēns, kurš atteicās no jūras skolas” ar producentu Toniju Mensfīldu iznāca pamatīga sintpopa manierē ierakstīts albums, par ko paši bijām ārkārtīgi pārsteigti. Visu laiku bijām spēlējuši kā dzīvā grupa, bet Tonijs to visu pēc tam jauki aizvietoja ar sintezatora tēmām, digitālu bungu skaņu. Saņemot pilnu materiālu, bijām tik pārsteigti, labu brīdi vienkārši stāvējām un skatījāmies viens uz otru. Un beigās izdomājām – varam būt arī tādi. Līdz ar katru jaunu albumu pienāk kaut kāds “lauziens”, un visi saka – šī nav “Prāta vētra”, bet paiet trīs gadi, un iepriekšējais albums kļūst par vienu no “Prāta vētras” elementiem. Beigās atskatoties iegūsti interesantu, krāsainu kolekciju. Nevis kaut ko viendabīgu, par ko varētu teikt – tā viņi sāka un tādā krāsā arī spēlēja visus 30 gadus.

Bet latviskais kods nekur nepazūd, jo mēs esam latviešu puikas, kuriem ir latviešu vecāki un vecvecāki.

Ir skaidrs, ka mūsos šīs saknes ir sasūkušās, ir dziesmas, ko vecmāmiņas bērnībā dziedājušas, paši esam gājuši koros.

Māris: Gribēdami nevaram uzrakstīt arābisku mūziku. Mums ir šis latviskais kods, un labi, ka tā, jo pasaulē ir tik daudz atšķirīgas mūzikas. Protams, vienmēr esam mēģinājuši ar producentu palīdzību tapt saklausīti kaut kur plašāk; lai katrā albumā būtu kāds pienesums no mūsdienu mūzikas.

Kādu šobrīd redzat apvārsni “Prāta vētras” starptautiskai karjerai?

Renārs: Nevar noliegt, ka nokļūt starptautiskā apritē ir mūsu mērķis jau daudzus gadus. No tā brīža, kad sākām rakstīt tekstus angliski – veiklus vai neveiklus, tas ir cits jautājums. Braucām pa maziem klubiņiem Dānijā, Vācijā, meklējām kaut kādas sadraudzības. Pagrieziena punkts bija Eirovīzija. Tomēr ir neizmērojams prieks par to, ka varam darboties šeit, Latvijā, savā valstī, savā valodā, spēlēt savas dziesmas vietējās raidstacijās. Rietumos nokļūt līdz radio daudziem ir neiespējamā misija. Ir milzīga pateicība par to, ka, gadiem ejot, ir izdevies iegūt kaut kādu atpazīstamību un ir cilvēki, kuri vēlas nākt uz mūsu koncertiem.

Kaspars: Esam izteikts meinstrīma ansamblis, kas spēlē meinstrīma mūziku. Šajā šovbiznesa mūzikas laukā, ko sauc par populāro mūziku un kurā peramies, ir vismilzīgākā konkurence, kur ir ļoti maza iespēja tikt līdz augšai. Citādi ir, piemēram, “Skyforger”, kuri tai pašā Vācijā zināmā vidē ir superpopulāra grupa. Tas tomēr ir nišas žanrs, un tur pieļaujamas daudz lielākas atkāpes – vari dziedāt savā valodā vai vispār nevalodā kā, piemēram, “Sigur Ros”. Mēs ejam vienā lauciņā ar “Coldplay” un “U2”, tāpēc mums nav variantu būt par pirmajiem “čingačgukiem” šajā jomā. Tomēr ir jācenšas rosīties, kamēr vien var, arī šeit, Latvijā. Kā smejies – tas ir goda jautājums.

Tāpat kā rīkot koncertu pēc Dziesmu svētkiem Mežaparka estrādē.

Kaspars: Tas būs tāds Dziesmu svētku “afterpārtijs”. Jauka pēcballīte lielajiem svētkiem. Ne uz ko citu pretendēt negribam, nevaram un nemaz netaisāmies.