Autors – Kārlis Bumbieris

Vatikānā un Romā atrodas pasaulē četras svarīgākās katoļu katedrāles jeb lielās bazilikas (basilica major). Līdztekus Svētā Pētera dievnamam šis tituls piešķirts Svētā Jāņa Laterāna bazilikai (Basilica di San Giovanni in Laterano), Svētā Pāvila ārpus mūriem bazilikai ( Basilica di San Paolo fuori le Mura) un Svētās Marijas Madžore bazilikai (Basilica di S.Maria Maggiore).

Svētās Marijas Madžore bazilika. Foto - AFP/Scanpix/LETA
Svētās Marijas Madžore bazilika. Foto - AFP/Scanpix/LETA

Kopš kristietības sākuma tie bijuši galvenie svētceļnieku galapunkti un arī mūsdienās ir vērts doties uz Vatikānu un “mūžīgo pilsētu” tikai tāpēc, lai aplūkotu Svētā Pētera katedrāli un arī pārējās “basilica major”. Četras bazilikas ir grezni rotātas, iespaidīga lieluma, un katra no tām glabā svētās relikvijas. Turklāt slavenas ar aizkustinošām leģendām un dramatiskiem nostāstiem saistībā ar to tapšanas vēsturi.

Krāšņumā un bagātībā varenākā, protams, ir Svētā Pētera katedrāle Vatikāna sirdī. Kristietības pirmsākumos gan tā bija pavisam pieticīga celtne. Vatikāna zemēs, kas pletās diezgan tālā Romas nomalē, bijušas apbedījuma vietas, tad greznas villas, to vidū, Gaja Kaligulas (Romas imperators no 37. līdz 41. gadam) mātes Agripīnas un Nērona (imperators,54.-68.g.) īpašumi. Savas mātes dārzos Kaligula uzbūvēja cirku, kurā rīkoja izklaides – gladiatoru cīņas, cilvēku un mežonīgu dzīvnieku cīņas. Ap 64. gadu Nērons izmantoja šo arēnu kristiešu sodīšanai ar nāvi.

Roma. Foto - AFP/Scanpix/LETA
Roma. Foto - AFP/Scanpix/LETA

Leģenda vēsta, ka imperators pats izraisījis Romā postošu ugunsgrēku, lai tajā vainotu Jēzus sekotājus un sāktu to vajāšanu. Vēsturnieki gan apšauba šādu notikumu versiju. Lai nu kā – represiju upuru vidū bija arī apustuļi Pāvils un Pēteris. Pāvilam nocirta galvu, savukārt Pēteris, kurš, kā rakstīja hronists Origēns (185.-254.), 67. gadā padevies labprātīgi un lūdzis sist sevi krustā ar galvu uz leju, jo neesot bijis cienīgs mirt tādā pašā nāvē kā Jēzus.

Visticamāk šāda dīvaina soda izvēle arī ir kārtējā leģenda kā daudzi citi nostāsti par Svētā Pētera jeb zvejnieka Sīmaņa, dzīvi un ticības ceļu. Taču Svētā Pētera kapa vieta vēl 1. gadsimtā kļuva par svarīgāko kristiešus svētceļojuma mērķi. Ap 80. gadu trešais pēc kārtas pāvests, Anaklēts, uzcēla uz iespējamās Pētera kapa vietas nelielu dievnamu, kas gandrīz trīs gadsimtus kalpoja par kristiešu ticības centru.

320. gadā Romas imperators Konstantīns un viņa māte Helēna atbalstīja pamatīgākas baznīca celšanu. Kristiešiem jau bija sākušies jauni laiki – 313. gadā valdnieks izdeva Milānas ediktu, ar kuru pārtrauca kristiešu vajāšanu un pasludināja ticības brīvību. Vēsture saglabājusi arī leģendu par to, kā imperators pats piedalījies bazilikas būvdarbos, celtnes pamatiem izrakdams ar kailām rokām 12 grozus zemes un uz saviem pleciem tos aiznesdams. Vēl Svētā Pētera kapu kā dārgu svētvietu viņš licis apjozt ar mūri un novietoja tieši uz kapa ap 70 kilogramus smagu krustu no tīra zelta.

Pāvests Svētā Pētera katedrālē. Foto - AFP/Scanpix/LETA
Pāvests Svētā Pētera katedrālē. Foto - AFP/Scanpix/LETA

Uzceltā baznīca tiem laikiem bija iespaidīgi krāšņa, un interjeru greznoja arī tādu slavenu mākslinieku kā Džoto un Kavalli šedevri. 64 metrus plata un 118 metrus gara interjera telpa bija rotāta ar 22 kolonnām, dārgo marmoru, mozaīkām, zeltu un dārgakmeņiem, kas ne reizi vien pievilinājis zagļus un barbaru laupītājus. Tikai XV gadsimtā Pāvests Nikolajs V (1447.-1455.) pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem atjaunot nu jau savu laiku nokalpojušo baziliku nolēma, ka dievnams vairs „neatbilst liturģiskām prasībām”, un tas ir jāpārbūvē, padarot par renesanses pērli. Darbi gan sākās krietni vēlāk – jau cits baznīcas galva, Jūlijs II noalgoja arhitektu Donato Bramante, kurš izstrādāja jaunas celtnes projektu, kas „savā krāšņumā un bagātībā pārspētu jebkuru baznīcu pasaulē” (vārdi pāvesta bullā 1513. gadā). 1506. gada 18.aprīlī vietā, kur būtu jāslejas vienam no kupola pīlāriem, tā dēvētajai, Svētās Veronikas kolonnai, pāvests ielika „jaunā Svētā Pētera” pirmo akmeni.

Būvlaukumā sarosījās ap 2000 strādnieku, taču darbi, kuriem bija lemts apstāties uz īsākiem un ilgākiem pārtraukumiem, turpinājās vēl 120 gadus, nomainoties 18 pāvestiem, piedaloties vairāk nekā desmit arhitektiem, un savu laikmetu dižākajiem māksliniekiem (Rafaels, Mikelandželo, Bernīni, u.c.) līdz katedrāle tapa tāda, kāda tā ir apskatāma mūsdienu svētceļnieku acīm. Projekta izdevumi arī bijuši ne mazāk iespaidīgi. 70 653 zelta dukātu par četrām kolonnām vien, kas119 metru augstumā balsta vareno 42 metrus plato dievnama kupolu tajos laikos šķita pasakaina summa!

Arī mūsdienās Svētā Pētera bazilika tiešām ir pasaulē lielākais kristiešu dievnams, kas zem savām velvēm var sapulcināt ap 60 tūkstoš cilvēku, ap pusmiljonu – laukumā, ko ieskauj Bernīni kolonāde. Laukuma vidū uz astoņarpus metrus augsta pamata slejas 25,3 metrus augsta granīta kolonna, atvesta no Senās Ēģiptes pilsētas Heliopoles. (Tā stāvēja vēl blakus vecajai Svētā Pētera baznīcai Nērona cirka teritorijā.)

Svētā Pētera  bazilika. Foto - EPA/Scanpix/LETA
Svētā Pētera bazilika. Foto - EPA/Scanpix/LETA

Visai sarežģītā uzstādīšanas operācija, ko vadīja arhitekts Domeniks Fontana, ilga četrus mēnešus, un tajā piedalījās 907 strādnieki, 75 zirgi un izmantotas 40 vinčas. Dievnama interjers – tie ir mākslas šedevri, kultūrvēsturiskas vērtības un svētās relikvijas vai uz katra soļa. Baroka ģēnijs Bernīni strādājis katedrālē vairāk nekā 50 gadus, izveidodams vairākas skulptūras un leģendāro bronzas baldahīnu – 29 metrus augstas, smalki rotātas kolonnas, uz kurām stāv eņģeļi. Cits leģendārs šedevrs ir renesanses mākslinieka Mikelandželo Buonaroti marmora Pieta – Dievmāte Marija, kura tur Jēzus ķermeni, noņemtu no krusta.

Tagad gan celtnes labajā nišā skulptūra atrodas aiz bruņustikla, jo 1972.gadā tai uzbruka ar āmuru kāds austrāliešu ģeologs, apgalvodams, ka viņš ir Jēzus Kristus. Bazilikā arī atrodas 147 pāvestu grezni rotātas atdusas vietas – savdabīga baznīcas un mākslas vēstures laika līnija. Taču svētceļnieku galvenais mērķis, protams, ir Svētā Pētera kaps. Tas iezīmē katedrāles centru, nišā zem grīdas, 99 eļļas lampu ielokā. Miljoniem svētceļnieku arī steidzas pieskarties pie Svētā Pētera bronza statujas, ticīgo skūpsti un glāsti ir nopulējuši līdz saules spīdumam apustuļa labās kājas pēdu, kamēr viņš tur rokās sažņaugtas atslēgas no „Debesu valstības”, kuras viņam uzticējis Jēzus. Tiek uzskatīts, ka skulptūru ar pārsteidzošu meistarību izveidoja Arnolfo di Kambio vēl 13. gadsimtā.

Svētā Pāvila ārpus mūriem bazilika. Foto - AFP/Scanpix/LETA
Svētā Pāvila ārpus mūriem bazilika. Foto - AFP/Scanpix/LETA

Pirms nonākt Svētā Pētera katedrālē jāpavada kāds laiks rindā, dažkārt tā ir nepilna stunda, taču tūristu uzplūdos tās var būt arī pāris stundas. Apbruņojieties ar sviestmaizēm un ūdenī: Vatikānā arī vienkāršā kioskā ir karaliskas cenas. Ja jau esat nonācis zem pasaulē lielākā kristiešu dievnama kupola, nepažēlojiet vēl dažus eiro biļetei baznīcas dārgumu glabātuves apskatei un arī panorāmas laukumam celtnes virsotnē.