Kokteilis
Dzīvo

Pēdējā vieta, kur cilvēki nekaunas kailuma. Ceļojums pāri Tanas ezeram0


Rīta pelde Tanas ezerā Bahirdārā. Laikam viena no pēdējām vietām uz pasaules, kur cilvēki nekaunas no sava kailuma.
Rīta pelde Tanas ezerā Bahirdārā. Laikam viena no pēdējām vietām uz pasaules, kur cilvēki nekaunas no sava kailuma.
Foto – Juris Lorencs

Piektdiena, 2014. gada 14. februāris 
Bahirdāra, Etiopija

Un tā – esmu izlēmis doties ceļā pēc divām dienām. Paredzams, ka brauciens ar kuģīti pāri Tanas ezeram Etiopijā ilgs veselas divas dienas, turklāt pa vidu paredzēta nakšņošana Konzulas pilsētiņā. Kabatā man jau ir biļete, ko grezno lepns uzraksts angļu un vietējā amharu valodā – “Lake Tana Transport Enterprise. Passanger&Cargo Transport Company”. Brauciena cena – 278 Etiopijas birras, aptuveni desmit eiro. Divu dienu ekskursijai tas nav nemaz tik dārgi.

Bet pagaidām vēl sēžu viesnīcas “Bahir Dar Hotel” pagalmā iekārtotajā restorānā, mielojos ar ceptu aitas gaļu un dzeru vietējo par godu svētajam Jurim nosaukto alu “St. George Beer”. No netālās svētā Jura pareizticīgās katedrāles atskan vienmuļi psalmu dziedājumi.

Pie blakus galdiņa apsēžas jauns baltais vīrietis ap gadiem trīsdesmit. Izskatās, ka varētu arī nebūt tūrists – kājās spodras melnas kurpes, rokās eleganta dokumentu mape. Viss kļūst skaidrs, kad viņš pasūta ēdienu vietējā amharu valodā. Man ir radies formāls iemesls uzsākt sarunu.

“Protat amharu valodu?”

“Mazliet. Es šeit dzīvoju jau septiņus gadus.”

“Tad jau kaut ko zināt arī par Gorgoru?”

“Vietai nav ne vainas.”

“Esat tur bijis?”

“Tā varētu teikt. Redzat, Gorgorā man pieder viesnīca. Ja kādreiz būsiet tajā pusē, esat laipni gaidīts.”

Un jauneklis pasniedz vizītkarti – “Tim&Kim Village, Gorgora, Ethiopia”. Minēta arī interneta adrese – www.timkimvillage.com.

Gorgoras pilsētiņa ir kuģa pēdējā pietura un mana ceļojuma galamērķis. Raugoties no pašreizējās atrašanās vietas, tā atrodas milzīgā Tanas ezera (salīdzināms ar agrākā Balvu rajona lielumu) pretējā pusē, aptuveni deviņdesmit kilometrus uz ziemeļiem no Bahirdāras.

Ezers ievērojams tāpēc, ka no tā iztek Nīla – pasaules upju gargabalniece. Saskaņā ar Etiopijas pareizticīgās baznīcas tradīciju kādu ezera salu pēc bēgšanas uz Ēģipti apmeklējusi jaunava Marija ar mazo Jēzu. Iespējams, vienā no daudzajiem Tanas ezera salu klosteriem šodien glabājas Bībelē minētais Derības šķirsts ar bauslības plāksnēm, kuras Sīnāja kalnā pravietim Mozum nodeva pats Dievs. Tas gan ir viens no rūpīgāk sargātajiem noslēpumiem pasaulē. Precīzu šķirsta atrašanās vietu, ja tas patiešām saglabājies līdz mūsdienām, zinot vien daži mūki.


Svētdiena, 16. februāris


Bahirdāra–Konzula


Saule Etiopijā cauru gadu lec ap pusseptiņiem rītā. Šajā laikā Bahirdāras ostā jau rosās milzīgs cilvēku pūlis, vismaz divi simti braukt gribētāju. Vai vispār ir cerības iespraukties kuģī? Bet atpakaļceļa jau vairs nav. Pagaidu, līdz aktīvākie šturmētāji, cits citu grūstīdami, sakāpj kuģī. Gan jau paspēšu iekārtoties.

Man par pārsteigumu, gandrīz visi braucēji paliek kuģa apakšējā klājā, kas paredzēts automašīnām. Dīvaini, bet nav arī biļešu kontroles. Redzama tikai viena glābšanas laiva, kas labākajā gadījumā varētu uzņemt astoņus cilvēkus. Otrajā stāvā, kur grozās vien daži pasažieri, pamanu kādu balto. Mēs sasaucamies, un pēc brīža jau sēžu viņam blakus. Divatā ceļot tomēr drošāk, vismaz varēsim pieskatīt viens otra mantas. Gerds ir no Vācijas, no Brēmenes, kur strādājot pilsētas administrācijā.

Tieši septiņos kuģis ar lepnu nosaukumu “Yetanesh”, kas amharu valodā nozīmējot “Vietējais”, centīgi pukšķinot, atstāj ostu un uzņem kursu uz ziemeļrietumiem. Pūš dzestrs vējš, daudzi pasažieri vīstās līdzpaņemtās segās. Atrodamies 2000 metrus virs jūras līmeņa, tāpēc naktis šeit ir vēsas.

Apakšējā klājā cilvēki saspiedušies kā siļķes mucā. Izrādās, tie esot kafijas plantāciju strādnieki un patlaban dodoties uz darbu. Pirmā pietura ir Zeges pussala, kur prāmis piestāj deviņos rītā. Lielākā daļa pasažieru patiešām izkāpj, paliekam vien trīsdesmit braucēji. Tagad atklājas, ka uz kuģa ir vēl divi baltie – Marsels un Džo.

Vācietis Marsels, kurš nupat esot nosvinējis savu trīsdesmito dzimšanas dienu, pirms diviem gadiem ar sabiedrisko transportu veicis ceļojumu no Kairas līdz Keiptaunai. Lēni, nesteidzoties viņš izbaudījis Āfriku, ceļā aizvadot septiņus mēnešus. Vislabāk viņam iepatikusies Etiopija, tāpēc šeit izlēmis atgriezties vēlreiz. Marsels ir galdnieks. Amats esot ļoti pieprasīts un labi apmaksāts. Pusgadu – no aprīļa sākuma līdz oktobrim – Marsels Vācijā būvējot privātmājas, bet pārējā laikā ceļojot pa pasauli. Toties amerikānim Džo, kurš nesen pabeidzis lidotāju skolu un strādā par transporta lidmašīnu pilotu Dubaijā, laika esot pavisam maz – vien desmit atvaļinājuma dienas.

Tikai pēc Zeges uz prāmja beidzot sākas biļešu kontrole. Tātad strādnieki uz darbu var braukt par velti. Šajā brīdī atskan nelaimi vēstošs sauciens: “Mein Portmonee!!!” Vācietim Gerdam pazudis naudas maks! Tam vajadzējis atrasties bikšu aizmugures kabatā! Seko drudžaina pārējo kabatu pārmeklēšana un mugursomas satura pārbaude. Kaut gan man un nu jau arī Gerdam ir skaidrs – maks aizgājis uz neatgriešanos. Visdrīzāk, tas noticis pustumsas kņadā, kad milzīgais pasažieru bars šturmēja kuģi. Es pat pieļauju iespēju, ka Gerdu izsekojis kāds profesionāls kabatzaglis vai pat vesela blēžu brigāde.

Naudas izteiksmē zaudējums neesot pārāk liels, vien trīsdesmit eiro. Diemžēl makā atradušās arī nākamajiem braucieniem sagādātās tālsatiksmes autobusu biļetes, ko diezin vai būšot iespējams atjaunot. Pazudusi arī kuģīša biļete. Kontrolieri gan izprot radušos situāciju. Vairākas reizes nobrīdinājuši baltos ceļotājus ar vārdiem “sargājiet sevi”, viņi visžēlīgi ļauj Gerdam turpināt ceļu.

Palikušie pasažieri lielāko tiesu ir svētceļnieki, kas dodas uz salu klosteriem, un daži pareizticīgo mūki. Viens no viņiem izrāda pērējiem Bahirdārā iegādātu saules bateriju. Elektrības uz salas nav. Svētceļnieku vidū ir jaunieši – Bahirdāras universitātes studenti. Ar viņu palīdzību noskaidroju, ka vietējiem biļete līdz Gorgorai maksājot vien 40 birras, tātad septiņas reizes lētāk nekā ārzemniekiem. Studentiem tas gan nešķiet visai taisnīgi.

Gerds, šķiet, jau ir nomierinājies un tagad iegrimis kādā romānā. Viens no studentiem vēršas pie manis: “Man patīk, ka jūs, ārzemnieki, lasāt grāmatas. Vai esat redzējis kādu vietējo, kurš arī lasītu?”

Es viņu mierinu: “Pirms 2000 gadiem, kad daudzi eiropieši vēl tērpās dzīvnieku ādās, jums jau bija sava rakstība.” Patiesībā jau arī daudzi etiopieši sabiedriskajā transportā studē Bībeli vai Korānu.

Diena beidzot ir iesilusi. Apkārt redzams vien ezera klajums, zilas debesis un spožā Etiopijas saule. Sajūta ir fantastiska. Manam ceļojumam nav cita mērķa, vienīgi pats brauciens.

Tieši pusdienlaikā “Yetanesh” piestāj Dekas salā. Jau pa gabalu nāsīs iesit spēcīga sālīto zivju smarža – tās izklātas žāvēties saulē uz betona mola. Blakus piestātnei sievietes pārdod augļus – mango, avokado, apelsīnus un papaijas. Turpat var iestiprināties ar melno tēju, maizi un eļļā ceptām tilapijām. Šī zivs garšo līdzīgi mūsu asarim un saldēta dažkārt nopērkama arī Latvijas lielveikalos.

Studenti izkāpj no kuģīša, viņu vietas ieņem cita svētceļnieku grupa. Nākamā pietura – Konzula. Naktī kuģu satiksme ezerā aizliegta, tāpēc pasažieriem šajā pilsētiņā jāpārnakšņo. Ja tic pašam jaunākajam ceļveža “Bradt Guide” izdevumam, Konzulā ir tikai viena viesnīca ar dažiem numuriem. Norunājam, ka Gerds paliks sargāt somas, bet es, Marsels un Džo dosimies meklēt viesnīcu. Kurš pirmais atradīs, tas rezervēs numurus visiem.

Desmit minūšu meklējumi beidzas ar panākumiem – divi vietējie jaunekļi mani aizved līdz kādai viesnīcai bez nosaukuma, nav pat uzraksta “Hotel”. Istaba ir spartiska – tikai gulta, krēsls un galdiņš, labierīcības atrodas pagalmā. Tiesa, numurs maksā tikai 50 birras, tātad divus eiro.

Izrādās, līdzīgas viesnīcas atraduši arī Marsels un Džo. Pavisam pilsētiņā esot vismaz piecas viesu mājas. Kā gan slavenais ceļvedis var tā kļūdīties? Dīvaini! Diena beidzas ar lieliskām vakariņām (cepta zivs ar rīsiem) un pudeli auksta sv. Jura alus.

Pirmdiena, 17. februāris


Konzula–Gorgora


Nākamajā rītā mūsu kuģis dodas ceļā septiņos rītā. Izrādās, pārējie pasažieri pārlaiduši nakti uz zemes turpat blakus piestātnei. Acīmredzot divi eiro par viesnīcu viņiem šķitusi pārāk dārga cena. Tagad mums pievienojas vairāki desmiti kāzinieku. Saskaņā ar etiopiešu tradīciju otrajā svinību dienā viesi apmeklējot līgavas māju. Tā atrodoties kādā no tālākajām kuģīša pieturām – Delgi pilsētiņā. Vecākas sievietes greznojušās ar kaklarotās savērtām britu karalienes Viktorijas laika sudraba monētām.

Delgi piestātnē jauns pārsteigums – blakus kuģim negaidīti iznirst nīlzirgs. Nosprauslājies un nožāvājies tas nopēta apkārtni un atkal pazūd ezera dzelmē. Viss notiek tik pēkšņi, ka es pat nepaspēju izņemt no somas fotoaparātu.

Gorgoru sasniedzam ar stundas nokavēšanos, tieši saulrietā. Labi, ka blakus ostai atrodas valdībai piederošais “Port Hotel”. Tas gan nav pārāk lēts (300 birras jeb 11 eiro), tomēr, salīdzinot ar istabu Konzulā, īsts luksuss. Faktiski man jau nav citas izvēles. “Tim&Kim Village” atrodas nedaudz ārpus Gorgoras, bet ceļvedī “Bradt Guide” minētā viesnīca “Gorgora Rock Resort” ir parāk dārga – numurs tajā maksājot 120 ASV dolārus.

Otrdiena, 18. februāris


Gorgora


Nākamajā rītā mani modina spilgti saules stari un skanīgas neparastu putnu dziesmas. Viesnīca iebūvēta mazliet nolaistā, bet brīnišķīgā dārzā, kurā zied neskaitāmi košumkrūmi. Gerds un Džo ar agro rīta autobusu devušies uz Gonderu. Ieturējis brokastis turpat viesnīcas terasē (ceptas olas un kafija), kopā ar Marselu dodos meklēt “Tim&Kim Village”.

Vietējie mums parāda taisnāko ceļu, tāpēc gājiens aizņem vien piecpadsmit minūtes. Drīz mūsu skatienam atklājas kaut kas līdzīgs paradīzes ainavai – lēzenā kalna nogāzē izmētāti bungalo, kurus ieskauj daži lieli koki un iekopts dārzs, bet aiz tā visa – Tanas ezera bezgalīgie plašumi.

Viesnīcas pagalmā rosās Tims, dodot norādījumus vietējiem amatniekiem, kuri klāj jumtu nupat uzbūvētam bungalo. Pirmais iespaids nav visai draudzīgs – “nerezidentiem” tikai par ieeju viesnīcas dārzā jāmaksā 25 birras. Arī alus “St. George Beer” šeit ir padārgs – 30 birras, tieši divreiz vairāk nekā “Port Hotel”. Kad ieminos par to Timam, viņš protestē:

“Ja jūs būtu braucis uz Gonderas pilsētu, no kuras mēs vedam uz šejieni alus kastes, visu saprastu. Astoņdesmit kilometru pa Etiopijas izdangātajiem zemes ceļiem, tas ir kaut kas briesmīgs!”

“Bet “Port Hotel” alus maksā tikai 15 birras. Jūs varētu nopirkt, pārdot man par 20 un tāpat lieliski pelnīt!”

“Viņi nedrīkst mums neko pārdot, tas ir aizliegts! Te valda sociālisms! Osta, viesnīca un tās restorāns – viss pieder valdībai. Turklāt arī iedzīvotāji Gorgorā ir visai specifiski. Te jau vairākus gadu desmitus nometina kara veterānus no visiem Etiopijas nostūriem un visiem bijušajiem kariem. Tāpēc Gorgorā var redzēt dažādu krāsu cilvēkus – no gaiši brūnas līdz zilgani melnai. Te nav arī iekoptu dārzu, jo visi vietējie saņem valdības pensijas. Mazas, bet iztikt var.”

Viesnīcas restorāns iekārtots brīvā dabā, to sedz vien tradicionālais niedru jumts. Pie viena no galdiņiem sēž slaida, nopietna meitene un, cik var noprast, kārto grāmatvedību. Izrādās, tā ir Tima sieva Kimberlija. Tagad beidzot es saprotu viesnīcas nosaukumu – “Tim&Kim Village”. Pie Kimberlijas kājām guļ divi suņi. Tims joko, ka viens esot viesnīcas pārvaldnieks, bet otrs – finanšu direktors. Abi suņi savākti turpat no ielas.

“Pavisam nodarbinām piecpadsmit vietējos. Alga – no 800 līdz pat 1200 birrām mēnesī. Es saprotu, tas nav pārāk daudz, bet viņi strādā tikai četrdesmit stundas nedēļā. Turklāt es maksāju medicīnisko apdrošināšanu un nodokļus, tā kā pensija viņiem arī krājas.”

800 birras – tie ir vien nieka 30 eiro. Noprotu, ka Tims jūtas mazliet neveikli, tāpēc cenšos pagriezt sarunu uz citu pusi:

“Bet kā te ir vasarā? Es domāju lietus periodu…”

“Nu tā, ne visai patīkami. Daudz odu un malārija.”

“Esat slimojis?”

“Šajos septiņos gados piecpadsmit vai sešpadsmit reizes. Es vairs nemaz neskaitu.”

“Bet ir taču tabletes malārijas profilaksei!”

“Tās domātas vien tādiem ceļotājiem kā jūs, kuri Etiopijā iebrauc uz dažām nedēļām. Septiņos gados no tām indēm jau sen būtu nomiris! Tad jau labāk trīs dienas izslimot un mierīgi dzīvot tālāk līdz nākamajai reizei. Starp citu, vietējie ar malāriju slimo retāk. Tātad imunitāte pret šo slimību tomēr pastāv.”

“Kā jūs izdomājāt būvēt viesnīcu tieši šeit?”

“Tādas vietas nevar sameklēt – vienīgi nejauši atrast. Jūs ceļojat, maļaties pa pasauli, un tad pēkšņi kāds noslēpumains spēks jums iesit pa pieri – pietiek klaiņot, te ir jūsu vieta! Mēs ar Kimberliju sēdējām uz šā paša pakalna ezera krastā un sapratām, ka nespēsim vairs aizbraukt no šejienes. Sākām burtiski no nulles, lēnām, ar diviem bungalo, tad uzcēlām trešo, ceturto. Šodien to jau ir divdesmit.

Pavisam šajos gados projektā esam ieguldījuši ap 250 000 eiro. Etiopijai tas nav maz. Gandrīz visu naudu arī paši esam nopelnījuši. Pēdējā lielā investīcija bija saules bateriju sistēma, kas mums izmaksāja 25 000 eiro. Tieši to pašu summu vietējie prasīja par vienu kilometru garas elektropārvades līnijas ievilkšanu – turklāt bez garantijām par pašas elektrības piegādi. Īslaicīgi strāvas pārtraukumi te ir vai katru otro dienu.”

“Kādi cilvēki šeit apmetas?”

“Ļoti dažādi. Piemēram, šodien gandrīz visi bungalo ir aizņemti, jo šeit apmeties augsts valdības ierēdnis ar savu svītu. Nav labi tā runāt, bet mums lieliski noderēja pilsoņu karš Sudānā un vēlākā Dienvidsudānas neatkarība. Katru gadu tūkstošiem cilvēku mēro ceļu cauri visai Āfrikai ar džipiem. Lielākā daļa no viņiem izmanto prāmju satiksmi Nīlā starp Asuānas pilsētu Ēģiptē un Vādī Halfu Sudānas ziemeļos. Agrākais maršruts cauri visai Sudānai uz Ugandu šodien ir pārāk bīstams, tāpēc ceļotāji no Vādī Halfas dodas uz Etiopijas ziemeļiem.

Pirmā lielā pilsēta pa ceļam šeit ir Gondera, bet no tās līdz Tanas ezeram un Gorgorai ir vien triju stundu brauciens. Cilvēki šeit vēlas atpūsties un atvilkt elpu. Daudzi no tiem, kas plānojuši palikt vien dažas dienas, aizķeras uz nedēļu vai pat divām – tik ļoti viņiem te iepatīkas. Ja cilvēki ceļo, teiksim, pusgadu, tad dienas desmit turpu šurpu jau neko daudz nenozīmē. Dārgākais numurs mums maksā trīsdesmit eiro, lētākais desmit, bet telts vieta vien trīs eiro.”

Ieminos par dārgo viesnīcu. Kas tad apmetas tajā?

Saistītie raksti

“Šādas viesnīcas vispār nav, tāda arī nekad nav bijusi! Savukārt mani bungalo ceļvedī vispār nav pieminēti. “Bradt Guide” autors Gorgorā pats nekad nav bijis, to es skaidri zinu! Tā ir haltūra, viņš savācis kļūdainu informāciju no citiem ceļotājiem vai internetā.”

Trešdiena, 19. februāris


Gorgora–Gondera


Piecos no rīta ar vienīgo satiksmes autobusu es dodos prom no Gorgoras. Līdz saullēktam salonā sēž karavīrs ar Kalašņikova automātu. Izrādās, teorētiski šajā nomalē iespējama sastapšanās ar lielceļa laupītājiem. Ceļa kvalitāte ir ļoti slikta, tāpēc astoņdesmit kilometrus autobuss kratās četras stundas! Deviņos rītā galīgi salauzts ierodos Gonderas autobusu stacijā. Tagad beidzot saprotu, kāpēc Kims par savu alu prasa veselas 30 birras!

Ceļojuma izmaksas:


Kuģīša biļete – 278 birras

Viesnīca Konzulā – 50 birras

Vakariņas un alus Konzulā – 60 birras

Tēja, ūdens un augļi pa ceļam – 100 birras

Viesnīca “Port Hotel” Gorgorā – 300 birras

Kopā apmēram 800 birras jeb 30 eiro

LA.lv
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
TOP 8 modernākās lietas, kam šoruden jābūt tavā skapī
12 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Magone raud, bet viņas mamma atklāj šausmīgus faktus par attiecībām ar meitu un mājokļa jautājumu
13 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Aminata: “Mani iedvesmoja mamma, vecmāmiņa, tantes – šie stāsti ir iedvesmojoši!”
13 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
Turīgas pašvaldības, bet netiek galā ar rindām uz bērnudārziem 2
4 stundas
LA
LA.LV
Sports
FOTO, VIDEO: “Dinamo” cīnās, taču nespēj no sliedēm nolaist “Lokomotiv”
2 stundas
LE
LETA
Ekonomika
FKTK piemērojusi “PrivatBank” viena miljona eiro sodu
7 stundas
LE
LETA
Dabā
Ceturtdien naktī līdz pat -1 grādam
10 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
VIDEO: “Lūdzu, tur ir bērni!”Sniedz sīkākas ziņas par traģēdiju Pārdaugavā
3 stundas