Vēl daudziem spilgtā atmiņā divu latviešu elpu aizraujošais ceļojums airu laivā pāri Atlantijas okeānam uz Riodežaneiro, kurā piedzīvotais uzņemts filmā un aprakstīts grāmatā “Okeāna saviļņotie”. Nu viens no viņiem – Kārlis Bardelis – kopā ar savu draudzeni Lindu Zuzi ir ceļa jūtīs nākamajam piedzīvojumam, lai, atgriežoties Brazīlijā, ar tandēma velosipēdu šķērsotu Andu kalnus un tālāk arī Kluso okeānu, aiziroties līdz pat Austrālijas krastam. Tieši šodien abi pārdrošie ceļotāji izlido uz Sanpaulu, atstājot Latviju uz teju diviem gadiem, kas pagaidām plānoti līdz galam neparedzamajam ceļam.

Būtībā šis ir nākamais posms manā pasaules apceļojumā, jo turpināšu ceļu no Riodaostras Brazīlijā – vietas, kur pirms pusotra gada ar toreizējo pārinieku Gintu piestājām krastā pēc vairāk nekā četrarpus mēnešu ilgas laivošanas pāri Atlantijas okeānam.

Doma par pasaules apceļošanu

“Būtībā šis ir nākamais posms manā pasaules apceļojumā, jo turpināšu ceļu no Riodaostras Brazīlijā – vietas, kur pirms pusotra gada ar toreizējo pārinieku Gintu piestājām krastā pēc vairāk nekā četrarpus mēnešu ilgas laivošanas pāri Atlantijas okeānam. Šoreiz man ceļabiedros būs draudzene, ar kuru mērosim aptuveni sešus tūkstošus kilometru garo ceļu cauri Brazīlijai, Argentīnai, Čīlei uz Peru pāri Andiem, minot tandēma divriteņa pedāļus. Tas būs pirmais pārbaudījums ne tikai Lindai, bet arī man, jo četrarpus kilometru augstumā virs jūras līmeņa vēl neesmu braucis ar velosipēdu,” jaunā gada pirmajās dienās aicināts uz sarunu, stāsta Kārlis Bardelis.

Pārbraukt pāri Dienvid-amerikai paredzēts līdz aprīļa sākumam – apmēram 80 dienās, nobraucot vidēji 70 – 80 kilometrus dienā. Tad sāksies laivas sagatavošanas darbi Klusā okeāna posmam, jo tai nepieciešams neliels remonts. “Kopš Atlantijas šķērsošanas mūsu airu laiva glabājas pie Brazīlijas latviešiem, un, kamēr brauksim pāri Andu kalniem, tā jūras konteinerā kopā ar remontam vajadzīgajām lietām ceļos uz Peru galvaspilsētu Limu. Tālākā došanās būs atkarīga no tā, kurš tur nokļūs pirmais – mēs vai laiva. Limā saņemsim arī mūsu ekspedīcijas atbalstītāju sūtītos pārtikas krājumus un pārējo ekipējumu. Ja viss izdosies, kā plānots, maija beigās jau ceram doties okeānā.”

Klusais okeāns ir krietni lielāks nekā Atlantijas, līdz ar to mazāka varbūtība sastapt lielos kuģus, kas varētu palīdzēt kritiskās situācijās. Arī naftas platformu ceļā nebūs, taču airēšana notiks vairākos etapos, jo maršrutā ir daudz salu arhipelāgu, kur piestāt atpūsties un uzkrāt enerģiju. “Domājam pietauvoties vismaz astoņās salās. Pirmās būs Galapagu salas pēc apmēram 40 dienām, kam sekos div-arpus reizes garāks posms līdz Franču Polinēzijai (Hivaoa salai), kur mums vajadzētu nonākt līdz oktobra beigām pirms Klusajā okeānā sākas taifūnu sezona, kas turpinās līdz februārim vai pat martam. Tas nozīmē, ka trīs četrus mēnešus nāksies pavadīt uz salas. Ko mēs tur darīsim, vēl nav īsti skaidrs. Varbūt kaut ko iemācīsimies no iezemiešiem vai kādā vietējā skoliņā mācīsim bērniem angļu valodu.”

Airēšana atsāksies tikai 2019. gada martā. Tālākajā ceļā būs vairāk salu – Tongareva, Manihiki, Puka, Samoa, Fidži, Vanuatu… Iespējams arī Jaunkaledonija, bet Austrālijas krastu iecerēts sasniegt nākamā gada rudenī pie Kērnsas.

Airēšana okeānā nav salīdzināma ar izjūtām uz airēšanas trenažiera. Te jāprot iekļauties viļņu ritmos, tikt galā ar sliktu dūšu, vēju un sauli, no kuras nav iespējams patverties. Foto no Kārļa Bardeļa personiskā arhīva
Airēšana okeānā nav salīdzināma ar izjūtām uz airēšanas trenažiera. Te jāprot iekļauties viļņu ritmos, tikt galā ar sliktu dūšu, vēju un sauli, no kuras nav iespējams patverties. Foto no Kārļa Bardeļa personiskā arhīva

Nāc, sēdies virtuālajā laivā!

“Aizvadītais gads ir pagājis, trenējoties, pētot okeāna straumes, gādājot ekipējumu un finansējumu. Taču līdzekļu pietiek tikai ekspedīcijas uzsākšanai, tādēļ, jau braucot ar divriteni un publicējot savus piedzīvojumus sociālajos tīklos, centīsimies atrast sev jaunus atbalstītājus. Viena ideja ir tapusi sadarbībā ar atbalsta programmu ģimenēm, kas vēlas uzņemt bērnus no bērnunamiem, – “Plecs”. Mēs varētu vākt ziedojumus, piedāvājot kopā ar mums veikt vienu ceļa kilometru, piemēram, par pieciem eiro, no kuriem sauszemes kilometros savāktā summa tiktu novirzīta ekspedīcijas mērķiem, bet okeāna kilometros – labdarībai. Mums patīk piedzīvojumi, un labprāt kādu paņemtu līdzi savā virtuālajā laivā.”

Vai nemāc bažas, ka vājā dzimuma ceļabiedre tīri fiziski varētu neizturēt garo un saspringto ceļojumu? “Nē, esmu pārliecināts par Lindu, jo viņa trenējas pat nopietnāk nekā es, kam pēdējos mēnešos daudz laika jāvelta organizatorisko jautājumu risināšanai. Oktobrī mums bija testa treniņš, kurā uz airēšanas trenažiera noairējām vairāk nekā desmit stundas no vietas tādā pašā režīmā, kāds būs okeānā, proti, viens airē, otrs tikmēr atpūšas, un tad mainās. Šajā laikā noairējām 105 kilometrus. Ja šādā ātrumā būtu iespējams pārvietoties dabā, mēs viens divi būtu pie galamērķa, taču jāņem vērā arī laivas svars, okeāna straumes, vēji, viļņu augstums un citi dabas faktori, kas krietni palēninās gaitu. Tomēr, ņemot vērā iepriekšējo pieredzi, kad diennakts laikā kopā ar Gintu Atlantijas viļņos veicām 50 – 60 km lielu jūras gabalu, šobrīd mūsu fizisko sagatavotību vērtēju kā labu. Turklāt pirms airēšanas mums vēl būs pamatīgs kardiotreniņš pāri kalniem,” gatavību piedzīvojumam optimistiski vērtē K. Bardelis.

Veiksmes atslēga – laba pārtika

Laivojums pāri Atlantijai parādījis, cik svarīgi ir izvēlēties labu, pilnvērtīgu pārtiku. “Gatavojoties šai ekspedīcijai, esam daudz nopietnāk pievērsuši uzmanību skābju un sārmu līdzsvaram pārtikas produktos, kurus ņemsim līdzi garajā ceļā. Esam veikuši kārtīgu Latvijā ražotu produktu inventarizāciju, izvēloties pašus sārmainākos, kam dabiskās glabāšanās termiņš ir visilgākais. Atturamies no visiem produktiem, kam ir papildus pievienots cukurs. Protams, glikoze mūsu organismam ir nepieciešama, taču pārlieku augsta tās koncentrācija nav vēlama. Līdz ar to ceļam tiek iepakoti tikai tie enerģijas batoniņi, kas satur dabisko cukuru, mandeles un citus sārmainos riekstus, atsakoties no skābajiem zemesriekstiem. Vēl ņemam līdzi nātru un smiltsērkšķu pulveri, auzu pārslas bez piedevām un tamlīdzīgas izejvielas. Dzeramais ūdens tiks ņemts gan kā balasts, lai nodrošinātu laivas stabilitāti viļņos, gan ražots uz vietas no jūras ūdens, jo mums izīrēja pilnīgi jaunu, jaudīgu (pieci litri stundā) atsāļotāju, kurš enerģiju gūs no saules baterijām un ūdeni filtrēs caur reversās osmozes filtriem. Pietiks, ja atsāļotāju darbināsim pusotru stundu dienā. Savukārt izdzertā balastūdens vietā iepildīsim okeāna ūdeni,” skaidro ceļotājs.

Ņemot vērā, ka iepriekšējā reizē no ilgās airēšanas puišiem uz dibena sametās augoņi, nopietnāk padomāts par vitamīnu un medikamentu sagādi, taču šoreiz tik garš gabals vienā paņēmienā nebūs jāairē un būs iespēja maršrutā apmeklētajās salās atpūsties un papildināt savu ēdienkarti ar svaigiem augļiem un ūdeni.

Haizivis – nieks vien

Vaicāts par haizivīm, Kārlis Bardelis atteic, ka tā ir maza bēda, jo haizivju uzbrukumus nevar salīdzināt ar cilvēku uzbrukumu skaitu, kas simtiem reižu lielāks. Vienīgās bažas par iespējamiem vietējo varas iestāžu liktiem šķēršļiem, taču ceļotāji cer, ka nostrādās cilvēciskais faktors un viņus neuztvers par kontrabandistiem vai sliktu nolūku perinātājiem. “Piekrītu, ka mūsu ceļošanas veids nav likuma rāmjos ieliekams, bet iepriekšējās tikšanās ar vietējiem varas vīriem un vienkāršajiem cilvēkiem pierādīja, ka tas tomēr atver viņos cilvēcību. Kāpēc lai tā nebūtu arī šoreiz?”

Ekstrēmo ceļotāju gaitām varēs sekot līdzi gan mājaslapā “www.boredofborders.com”, gan tāda paša nosaukuma “Facebook” profilā, kur tiks publicēta viņu dienasgrāmata un bildes. Apmēram reizi nedēļā būs arī sazvanīšanās ar viņiem Kaspara Breidaka programmā “Radio SWH”. Tas pirmajos četros mēnešos. No okeāna gan ziņas būs skopas, jo no turienes saziņa ir ļoti dārga. Vairāk informācijas gaidāms no salām.