Kokteilis
Veselam

Palieku uguns tuvumā. Olga Rajecka par azartisku dzīvi!0


Dziedātājas Olgas Rajeckas koncerts “Buramdziesmas”.
Dziedātājas Olgas Rajeckas koncerts “Buramdziesmas”.
Foto-LETA

Olga Rajecka. Balss, kas skan tik pazīstami, jutīgi skarot dvēseles stīgas. Talantīga dziedātāja. Koša un allaž pamanāma. Dzīvīga un azartiska. Vaicājām Olgai par latviskumu, kas stiprina, palīdz smelt spēku un iedvesmu.

Smelties latviskumā

Ja domāju par latviskumu, tie ir svētki, ko izbaudām visi kopā. Tradīciju nemainībā ir skaistums un spēks.

Novembri iezīmē Lāčplēša diena. Ar meitu Mariju jau daudzus gadus ejam nolikt svecītes krastmalā, braucam arī uz Brāļu kapiem. Dodamies pat tad, ja lietus plīkšķina vai uznāk nejauks sals.

Īpaši svētki ir Latvijas dzimšanas diena. Jau vairākus gadus 18. novembri svinu kopā ar Elitu Patmalnieci. Ejam nolikt puķes pie Brīvības pieminekļa, klājam svētku vakariņas, pēc tam dodamies skatīties salūtu. Svinīgi un skaisti.

Man ļoti patīk latviešu kapusvētku tradīcija. Ar radiem satiekamies Lielvārdē, lai godinātu mūsu aizgājējus. Jūtama svētku noskaņa, visur smaržo, cep un šmorē, ciemiņu pilnas sētas, balti klāti galdi. Ļaudis iet ar puķēm uzpost kapus, apciemot mīļos. Man ir svarīga šāda kopības izjūta – visi esam kā viens. Domāju, ka, pateicoties lielajai ģimenei, manī ir dzimtas sakņu izjūta.

Tikpat skaisti ir kapi, kad notiek svecīšu vakars. Tūkstošiem uguntiņu piepilda tumsu, sasilda.

Latviskums ir mūzikā. Lepojos ar mūsu komponistiem. Vispirms jau Imants Kalniņš! Man ļoti patīk arī Mārtiņa Brauna un Jāņa Lūsēna mūzika. Ir daudz kas vērtīgs un skaists. Atceros, kā pirmoreiz dzirdēju grupas The Sound Poets dziesmu Kalniem pāri. Dziļi, dziļi kaut kas ietrīsējās… Jutos tik iedvesmota – tie ir mūsējie, latvieši, tāda mūzika!

Līdzīgi kā mūsu sportistu panākumi. Vienmēr brīnos, kā gan mēs, tik maza valsts, varam izaudzināt daudzus talantīgus sportistus. Asaras birst no prieka, kad mūsējie uzvar, Latvijas karogs plīvo.

Dziedāt gaišā pacilātībā

Rīti ir dažādi. Ja bijis garš vakars, jāmācās dziesmu teksti vai jāraksta scenārijs, nākamajā rītā ilgāk paguļu. Citreiz mostos agri, un uzreiz rodas labas idejas. Ideju bads ir visnelāgākais, kas vien var notikt. Ja aptrūkstas radošuma, nekas nevedas ne darbā, ne ģimenē.

Spēks nāk no mūzikas. Tas nenozīmē, ka nepārtraukti to klausos. Mūzika manī skan.

Daudzi domā, ka mēģinājumi un koncerti nogurdina. Tieši pretēji – tie uzlādē! Man ļoti patīk atnākt uz mēģinājumu un dziedāt, strādāt kopā ar saviem mūziķiem. Ja skan, esmu pacilāta, laimīga, enerģiska.

Nogurstu no cilvēku neizdarības. Piekūstu no ļaudīm, kuriem nav atbildības izjūtas. Nogurstu no meliem, ļaunām runām un naidīgas attieksmes.

Pieburt un mīlēt

Manu jauno koncertprogrammu sauc Buramdziesmas. Tāpat nodēvējām arī albumu, ko izveidojām kopā ar maniem domubiedriem. Tajā iekļautas tikai Imanta Kalniņa dziesmas. Ir ļoti jālepojas, ka Latvijai ir Imants Kalniņš. Vislatviskākais komponists.

Imanta mūzika ir neatņemama manas dzīves sastāvdaļa. Esmu pateicīga, ka tajā tālajā 1985. gadā nonācu komponista redzeslokā. Viņš mani sameklēja, lai iedziedu mākslas filmā Sprīdītis, pēc tam animācijas filmiņā Laimes lācis. Atradām kopīgu valodu. Imants aicināja pievienoties Turaidas rozei. Sākās jauns posms manā muzikālajā dzīvē.

Man ir svarīgi, lai Imanta Kalniņa dziesmas paliek diskos, ierakstos. Tādēļ tapa Lielās dziesmas –Turaidas roze kopā ar Liepājas simfonisko orķestri. Un Buramdziesmas. Kāpēc tāds nosaukums? Šogad apprecējos (Olgas vīrs ir skaņu inženieris Ivo Bankavs – red.), un dziesmas piestāv šim manas dzīves notikumam.

Vīrieti nevajag pieburt, bet dzīvot tā, lai viņš ir laimīgs būt kopā. Sieviete bur ar to, ka ir apburoša. Sirsnīga, atvērta, priecīga.

Kāzās katra no mīļajām draudzenēm uzpina vainagu, ievijot tajā labas domas par manu laulību, lika man galvā. To parādu arī koncertā – man galvā daudzu vainagu spēks.

Dziesmā Kā gredzenu ir skaisti Broņislavas Martuževas vārdi: Ar gredzenu velc pirkstā mani, /Tu esi sudrabs un tu spīdi… Paskatos uz savu laulības gredzenu un zinu, ka Ivo ir tieši tāds pats gredzens. Esam kopā, pat ja fiziski neesam blakus.

Daudzi nesaprot, kāpēc vispār jālaulājas. Divi it kā ir kopā, tomēr katrs grib paturēt savu brīvības daļu. Tātad nav līdz galam, nav pa īstam. Arī es tā esmu dzīvojusi, tomēr man tas nepatika.

Šaut ar aizturētu elpu

Dejošana ir mūsu ģimenes vaļasprieks. Ivo teica – ja tu dejosi, es arī turpināšu.

Viss sākās pagājušajā gadā. Dziesmu un deju svētku ieskaņā televīzija veidoja raidījumu Lai top!. Man piedāvāja dejot. Pazinu daudzus no deju kolektīva Rotaļa, arī tā vadītāju Gintu Baumani, tāpēc nolēmu priekšnesumu veidot kopā ar viņiem.

Vienā mēģinājumā Gints teica – ej pie Baņķa dejot, viņa partnere nav atnākusi. Salika mūs ar Ivo pārī. Tā arī aizdejojāmies līdz kāzām.Tovasar pirmo reizi piedalījos Dziesmu svētkos kā dejotāja. Deju koncertus allaž skatījos no tribīnēm. Patika raksti, kompozīcija, kā viss izskatās, taču piedalīties šajos rakstos ir pavisam kas cits, tā ir īpaša vērtība. Just, kā piecpadsmit tūkstošu vienā solī dejo… Tas ir gluži kā rituāls, kā buršanās. Daudzie mēģinājumi, agrie rīti un vēlās naktis, emociju pārbagātība, aizrautība, visīstākā kopības izjūta – tas viss mani patiešām aizrāva. Tur visi bijām vienādi, vienalga, vai ministrs, zemnieks vai skolotājs. Pēc tam ar Rotaļu XO piedalījos arī koncertos. Šogad deju lieluzvedumā Lec, saulīte! Ķīpsalā biju kopā ar vairākiem tūkstošiem Latvijas labāko dejotāju.

Eirovīzijas atlasē uzstājos ar zelta piecnieku, labākajiem dejotājiem no Tautas deju ansambļa Līgo. Sākumā šķita grūti vienlaikus dejot un dziedāt. Kā to savienot?! Tad sapratu. Jādara līdzīgi kā biatlonā – visu laiku slēpo, bet, kad jāšauj, aizturi elpu.

Kad dziedu un vienlaikus dejoju, enerģija apgriežas un atnāk pie manis atpakaļ. Esmu pacilāta, kā piecus kilometrus noskrējusi.

Sportot dārzā

Veselībai ir liels labums, ja dzīvo ārpus pilsētas. To zinu pēc pieredzes. Man ir māja un dārzs, vienmēr ir iemesls izkustēties. Jāpļauj zāle, jāravē, jāapgriež dzīvžogs, jālasa āboli, jāgrābj lapas, jāšķūrē sniegs… Visi tie darbi, ko labi pārzina ikviens lauku cilvēks.

Man ir daudz puķu. Nevaru bez tām dzīvot, puķes ir kā daļa manas ģimenes. Allaž iestādu kaut ko jaunu. Kaimiņiene Dace un viņas mamma, arī kaimiņiene Edīte pavasarī atnes stādiņus. Tā mēs maināmies, dārzi kļūst arvien košāki.

Man ļoti patīk dzīvot savā mājā, visu laiku ir, ko darīt. Mājas darbos nepiekūstu, rosos ar prieku, gatavoju arī krājumus ziemai. Tas ir ļoti latviski – vārīt ievārījumus un kompotus, likt tomātus savā sulā vai želejā, marinēt gurķīšus. Vakar griezu cidonijas, re, pirksts strīpās, taču būs gards sīrups.

Tagad jau visu var nopirkt, bet man vajag to burciņu, ko pati esmu piepildījusi. Tas ir tāpat kā mammas skābētie kāposti – mūžīga vērtība.

Uzlādēties mājas darbos

Rudenī jāizmēž māja no visa nevajadzīgā, jāiztīra un jāsakārto pagrabs, jāsagādā malka. Tuvojas ziema, un tai ir jāgatavojas. Tāda izsenis bijusi lietu kārtība, un es to ievēroju.

Man patīk, lai mājās ir ērti, nav pārbāzts. Man nevajag dārgas lietas. Ir gan vairākas mēbeles, ko patiešām uzskatu par vērtību, – bufete, galdiņš un krēsli no pagājušā gadsimta 30. gadiem. Visā citā svarīgākais ir ērtums. Lai laba sega un spilvens. Drēgnā dienā ietinos skaistajā villainē, ko kādreiz uzdāvināja Aigara Grāvera mamma. Janīna pati to audusi, villainē ir īpašs siltums.

Dejot karību ritmos

Agrāk apmeklēju aerobikas nodarbības, tomēr tā ir pārāk liela slodze mugurai. Uz skatuves vienmēr esmu uz augstiem papēžiem, tādēļ citā laikā mugura jāsaudzē.

Eju uz baseinu peldēt, dažreiz paskrienu, ziemā slēpoju. Braucu ar riteni, bet ne garus maršrutus. Aizripinu līdz veikalam, vai abi ar Ivo braucam gar ezeru. Pērn izdomāju braukt no Baltezera uz Rīgu un atpakaļ. Bija labi, kamēr minos pa veloceliņu, bet Berģos tas pārtrūkst, un tad bija visai grūti, it paši, ja pa ceļam uznāca lietus.

Par vislabāko izkustēšanos esmu atzinusi dejošanu. Man patīk salsa un arī merenga, ritmiskas un enerģiskas dejas. Esmu bijusi Karību salās, aizrauj viņu mūzika, arī Kubas ritmi. Agrāk īsti nebija ar ko dejot, tagad uz salsu iesim abi ar vīru. Kādreiz mācījos tango pie savas draudzenes studijā, arī tur vajadzēja partneri, un tā mani centieni pagaisa.Esmu priecīga un laimīga, ka mans vīrs dejo. Vienmēr ar baltu skaudību skatījos, kā vīri izdancina savas sievas. Laikam tik ļoti to vēlējos, ka sanāca – mans Ivo labi dejo. Mums saskan.

Vasarā koncertēju pilsētas svētkos un citur. Pēc tam notika zaļumballes, spēlēja Lauku muzikanti vai Apvedceļš. Mēs ar Ivo vienmēr palūdzām šoferītim, lai mazliet uzgaida, jo gribam padejot. Ja tikai skan mūzika, vienmēr ejam dejot.

Noticēt sīpolu zupai

Ievēroju Mēness fāzes, kad organismam labāk ļaut atslodzi. Ķeros pie sīpolu zupas diētas, tā palīdz visai ātri tikt vaļā no lieka svara.

Nedrīkst ēst maizi, cukuru un medu, saldinātus dzērienus, arī visu citu neveselīgo. Drīkst augļus un dārzeņus dažādās kombinācijās, nedaudz gaļas un dzert ūdeni, cik vēlas. Katru dienu – sīpolu zupu, kas sadedzina to, kas organismā uzkrājies lieks.

Tā ir visveselīgākā zupa pasaulē. Recepte vienkārša: pieci vidēji lieli sīpoli, pieci tomāti, buntīte selerijas, vidējs kāpostiņš, divas zaļās paprikas. Visu sagriež gabaliņos, liek katlā, pieber sāli un piparus. Uzlej tik daudz ūdens, lai apņemtu dārzeņus. Vāra 10 minūtes uz lielas uguns, tad uz mazākas sutina, kamēr kāposts mīksts.

Piepildīties ar siltumu

Man patīk pirts. Izperos, un āda tik svaiga, bet pati – tāda viegla. Kārtīgi noberžos ar sāli un medu, attīros, tad karsējos, peros, lecu dīķī. Īpaša sajūta ir ziemā, ja laukā ir bargi mīnusi. Viss apsnidzis, apledojis, sastindzis, bet mēs siltumā, pirtiņā. Tā atrodas lejāk no mājas. Pabeidzu pirts priekus un eju augšā, vēl pārpilna siltuma.

Slotiņas sienu pati vai nopērku, citreiz kāds uzdāvina. Arī tējas vienmēr sažāvēju. Katrs, kurš laukos audzis, zina, kādi augi jāvāc, kādām vainām der.

Man arī tīk uzliet, kā es saku, prieka un veselības tēju – lieku kopā daudzas zālītes, kaltētas dzērvenes vai meža zemenītes. Savulaik Maija Lūsēna mani saukāja par zāļu veceni, mūždien purpināja: ko tu tur atkal iebēri…

Kurt savu pavardu

Saistītie raksti

Citiem tīk skatīties ūdenī, bet man vajag uguni. Vienmēr gribu, lai kuras kamīns, krāsns, ugunskurs. Priecājos, ka mans vīrs nav ar baltām rociņām, bet normāls puisis, kurš māk malku atnest un plīti iekurināt. Pirmais, ko viņam prasīju: vai esi kurinātājs? Ivo smējās: protams, man taču ir māja. Latvietim jābūt kurinātājam, gādātājam. Jāprot dzīvot tā, lai pavards vienmēr kuras.

 

LA.lv