Daudziem televīzijas skatītājiem vēl spilgtā atmiņā izzinošie LTV1 raidījumi “Ziemeļu puse”, “Dzintara puse”, “TE!”, “Karaliste”, kas aicināja labāk iepazīt Skandināviju, Latviju un tuvākās kaimiņvalstis. Visu šo raidījumu veidotāju komandā strādāja arī žurnāliste Marta Selecka, kura nu Eiropas Savienības projekta ietvaros sākusi savas blogeres gaitas. Vēl viņa saņēmusi atbalstu Latvijas simtgades projektu konkursā un nākamā gada sākumā uz ekrāniem parādīsies pašas izlolotais raidījums par rakstniekiem.

Tu daudzus gadus esi piedalījusies Skandināvijas, Latvijas un citu zemju atklāšanas raidījumu veidošanā. Kas no visiem sižetiem visdziļāk iespiedies tavā žurnālistes klejotājas atmiņā?

Ārpus Latvijas laikam visvairāk atmiņā palikušas reizes, kad esmu bijusi pie kāda vietējā cilvēka mājās uz vakariņām, ko nevaru piedzīvot, braucot kā tūriste. Kad sanāk padzīvot ģimenē un satikt interesantas personības. Viens no iespaidīgākajiem stāstiem bija Zviedrijā mazajā Ulvandes salā, kur dzīvoja izbijis klauns Rubens Matsens, kurš, beidzot aktīvās darba gaitas, sāka pūdēt siļķes, kas skaitījās starp pašām labākajām visā valstī. Viņš bija ļoti atraktīvs. Mēs ar Gustavu (Terzenu – ilggadējo raidījumu partneri. – aut.) pie viņa nodzīvojām vairākas dienas, jo atbraucām piektdien, bet nākamais prāmis bija tikai svētdien.

Paši tīrījām zivis, pūdējām un ēdām. Arī apceļojot Latviju, gadījies piedzīvot ne mazums pārsteigumu. Ne jau vienmēr es pati eju kadrā un vadu raidījumu.

Bieži mans uzdevums ir bijis veikt priekšizpēti citiem žurnālistiem. Izdomāju tēmu, sagatavoju augsni viņu darbam. Viens no pazīstamākajiem manis izdomātajiem bija “episko sūdu” sižets, ko realizēja Māris Olte. Vārds “sūdi” ir īsti latvisks, jo mēs taču dzīvojam nesūdīgi, piedzīvojam sūdīgus laika apstākļus un nesūdīgi pavadām brīvo laiku. Es atradu vienu meiteni ar pilnīgi mistisku nodarbošanos – viņa izkaltušās govju pļekas mala kafijas dzirnaviņās un sūtīja uz Indiju kā ajūrvēdisko pulveri. Tas man bija ļoti interesants atklājums, lai gan pati nebiju klāt filmēšanas procesā. Protams, arī gandarījums, ka varu atrast tēmu, kas vēlāk gūst plašu rezonansi sabiedrībā.

Rudenī jaunās “Ziemeļu puses” sērijas filmējāt Ķīnā, tagad iestājusies pauze?

Jā, var teikt, ka pašlaik ar radošo komandu pārziemojam. Taču nesēžu rokas klēpī salikusi, jo pērnvasar man piedāvāja iesaistīties Eiropas Savienības projektā “investEU” un papētīt, kā tiek liktas lietā Eiropas investīcijas Latvijā. Tad nu atkal apceļoju vairākas Latvijas pilsētas, biju ciemos pie dažiem uzņēmējiem. Tas zināmā mērā man bija jauns izaicinājums, jo šoreiz visus materiālus veidoju viena pati. Tagad pamazām ievietoju tos savā blogā https://martaselecka.blogspot.com. Pirmais stāsts bija par 28 gadus veco bitenieku Kristu Ēberliņu, kurš, pabeidzis jauno mediju mākslas studijas Liepājā, nolēma pievērsties savam aicinājumam un tagad rūpējas par 360 bišu saimēm dzimtajā pusē Nīgrandē. Tam sekoja “Iedzintaroti Liepājā” par koncertzāli “Lielais dzintars” un apskati par pilsētu svētkiem Ventspilī, Preiļos, Valmierā un Jelgavā, kur vietējiem iedzīvotājiem ielu intervijās jautāju, kā viņi izjūt Eiropas Savienības klātbūtni savā pilsētā.

Uz interviju esi ieradusies ar kruķiem. Kas noticis?

Slēpojot Cūgšpices kalnu kūrortā Vācijā, pēdējā nobraucienā neveiksmīgi nokritu un piepulcējos Leldes Priedulēnas un Kristapa Porziņģa klubiņam – sarāvu ceļgala krusteniskās saites.

Neesmu sportiste, bet tagad tā gandrīz sāku justies, jo izeju rehabilitāciju kopā ar daudziem sportistiem.

Radušos situāciju uztveru kā iespēju apstāties un izdomāt jaunas idejas.

Reiz žurnālam “Mājas Viesis” teici, ka raksti disertāciju. Vai esi uzrakstījusi?

Neesmu uzrakstījusi, jo pirms gada man piedzima otrais puika. Disertācijas rakstīšana ir ļoti nopietna personīgā saņemšanās. Biju tikusi jau līdz pusei. Gribēju pabeigt, kamēr mazais nebija piedzimis, tomēr nepaspēju. Ceru turpināt, kad Gusts sāks iet bērnudārzā.

Par ko ir tava disertācija?

Savulaik pabeidzu žurnālistikas komunikācijas doktora programmu, nokārtoju visus promocijas eksāmenus un vēlējos paskatīties uz Latvijas televīzijas saturu no divkopienu sabiedrības viedokļa, proti, kā televīzija paplašina mūsu dzīves telpu.

Vai radušies jau kādi secinājumi?

Esmu veikusi pētījumu un rezultāti parādīja, ka Latvijas pierobežā dzīvojošo cilvēku skatījums uz realitāti būtiski atšķiras no tālāk iekšzemē esošo domām, un to ietekmē valoda, kādā viņi iegūst informāciju. Šo pētījumu atkārtošu vēlreiz, lai varētu salīdzināt, vai, gadiem ritot, kaut kas būs mainījies. Pētot uzdevu jautājumu, kurā nav doti atbilžu varianti, bet jāpabeidz teikums, piemēram, “televīzija ir…”. Šo jautājumu ievietoju Omnibusa aptaujā (“Latvijas faktu” ik mēnesi noteiktā laikā piedāvātā aptauja, kurai respondenti tiek atlasīti pēc nejaušās izlases principa visā Latvijā, aptverot dažādu ģeogrāfisko vietu un nacionalitāšu cilvēkus. – Aut.), un atbildes bija ļoti interesantas. Liela daļa sabiedrības uzskata, ka televīzija ir “mēslu kaste”, taču tikpat daudzi domā, ka tā ir “ziņas”, “izklaide” vai “pasaule kabatā”.

Kā daudzo darbu gūzmā tev izdodas tikt galā ar bērnu audzināšanu?

Ar mazo puiku man palīdz tikt galā vīrs un lielais dēls Knuts, kuram ir 11 gadi. Bet vispār es nedomāju, ka man ar viņiem būtu jātiek galā. Vienkārši dzīvojam uz priekšu, abi ar vīru rādot piemēru, un pagaidām mums nav jāsaskaras ar nopietniem izaicinājumiem dēlu audzināšanā. Gusts vēl neiet kājām, tādēļ smejos, ka sāks staigāt kopā ar mani, kad atlabšu pēc traumas.

Iepriekš esi stāstījusi, ka neesi reģistrējusi laulību. Vai kaut kas nav mainījies?

Jā, esam apprecējušies. Uzrīkojām viena vakara pasākumu saviem radiem un draugiem. Bijām piekodinājuši, lai mums nenes dāvanas, bet dāvina priekšnesumus – sanāca ļoti jauki. Mums patika, un paši brīnījāmies, kāpēc nesalaulājāmies agrāk.

Uzvārdu saglabāji dzimtas godam?

Var tā teikt, jo mans tētis bija kinooperators Andris Seleckis un viņa brālis – režisors Ivars Seleckis, mūsu dzimtas celmlauzis žurnālistikā.

Kādus radošus darbus varam no tevis sagaidīt nākotnē?

Nākamsezon Latvijas Televīzijā veidošu savu autorraidījumu “Rakstnieki par rakstniekiem”, kurā mūsdienu rakstnieki ceļos pēc kādas latviešu rakstnieka klasiķa grāmatas motīviem. Viņi paši varēs izvēlēties, kuru grāmatu izceļot, nonākot tajā aprakstītajās vietās. Literatūras klasikas darbiem ar konkrētiem uzdevumiem tiks pievērsti arī skatītāji.

Pieturzīmes

Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?
Bez jokiem un humora.

Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Asprātīga, draudzīga un darbīga.

Būtiskākais sasniegums darbā?
Raidījums “TE!”, kas spēja paskatīties uz Latviju ar jaunatklājēja acīm.

Labākā izklaide?
Ceļot un mesties piedzīvojumos.