Jau rīt, 2.martā TV3 ekrānos pēc ilgāka pārtraukuma atgriezīsies skatītāju tik ļoti iemīlētais šovs “Dziesmu duelis”, kurā vienas komandas kapteinis atkal būs mūziķis, grupas “Labvēlīgais tips” un vairāku citu muzikālo apvienību dalībnieks Normunds Jakušonoks.

Līdz pat maija beigām katru piektdienas vakaru plkst.21:00 viņš kopā ar savu komandu par labākā dziesmu zinātāja godu sacentīsies ar Uldi Marhilēviču. Vai uzvarēs draudzība, to redzēsim pavisam drīz, taču Normunda dienaskārtība ir daudz plašāka, nekā pirmajā brīdī liekas.

Vai vari atklāt, kāds būs atjaunotais televīzijas šovs “Dziesmu duelis”?
Tie, kas atceras bijušo “Dziesmu dueli” ar Baibu Sipenieci – Gavari vadītājas lomā, mani un Marhilu pie klavierēm, tāds tas būs arī tagad, tikai ar dažiem uzlabojumiem, jo pagājuši jau desmit gadi, mainījušās tehnoloģijas un cilvēku muzikālā gaume. Bet raidījuma pamatprincips palicis tas pats, taču piedāvāsim jautrākas un profesionālākas izpausmes nekā līdzīgos raidījumos citās Eiropas valstīs. Sanākot kopā, ir sajūta, ka mēs varam visu, – tas vien ir pamatīgs spridzeklis, kas nostrādās arī raidījumā. Būs interesanti šova dalībnieki – gan dziedātāji, gan aktieri un citu profesiju pārstāvji. Domāju, skatītājiem patiks, jo valsts simtgades gadā atgriežamies ar Latvijai ļoti svarīgām, labām dziesmām, vienlaikus svinot arī TV3 divdesmit gadu jubileju.

Kā spēlē tiks noskaidrots uzvarētājs?
Spēli vadīs Baiba Sipeniece – Gavare, tērpusies kolosālās tērpu mākslinieces Elitas Patmalnieces veidotās kleitās, palīdzot radīt spilgtu, krāsainu, jautru, tikai pozitīvas emocijas raisošu noskaņu. Es un Uldis Marhilēvičs sēdēsim katrs pie savām klavierēm, un blakus mums būs pa diviem uzaicinātajiem dalībniekiem. Sacensības princips ir balstīts uz dziesmu zināšanu – ne tikai melodijas, bet arī vārdu prasmi. Zem sešiem lauciņiem slēpjas pa vienam vārdam, un kopā tie veido dziesmas frāzi. Atverot lauciņu pa lauciņam, jāuzmin dziesma, no kuras šī frāze ir izņemta. Taču pa ceļam arī par katru atvērto vārdu būs jādzied dziesma. Minēšana notiks vairākās kārtās, tostarp tautas dungošanas konkurss, kurā jāatmin, kādu dziesmu dungo skatītāji, ko viņi klausīsies austiņās. Diezgan jautri vērot, kā tīņi dungo kādu pagājušā gadsimta 70. gadu Maestro Paula hitu un omītes – modernās mūzikas gabalu. Notiks arī melodiju atpazīšanas konkursi.

Kā jūs izvēlaties dalībniekus savā komandā?
Tas ir producentu ziņā. “Dziesmu duelī” sanāca interesanta tikšanās ar režisoru Andi Mizišu. Viņš ir mans klasesbiedrs, ar kuru pirms trīsdesmit gadiem vidusskolā sēdējām vienā solā. Mēs klasē bijām vienīgie džeki – pārējās 28 meitenes.

Kā tu vērtē šā gada “Supernovas” rezultātus un mūsu pārstāvja izredzes lielajā Eirovīzijas konkursā?
Godīgi sakot, pēc piedalīšanās Eirovīzijā pirms desmit gadiem par nacionālās atlases konkursiem īpaši neinteresējos. Jo, redzot pasākuma aizkulises, ir izveidojusies cita attieksme pret šo mūzikas festivālu un visu, kas ap to notiek. Vēlreiz piedalīties šajā konkursā nevēlos.

Tu esi nakts kluba “Četri balti krekli” līdzīpašnieks. Vai nav grūti māksliniekam tikt galā ar biznesa problēmām?
Ir grūti. Esmu sprukās, jo kā mākslinieks no AKKA/LAA vēlos saņemt lielāku autoratlīdzību, bet kā darba devējam gribētos autoriem mazāk maksāt. Taču uz mūziķu rēķina biznesu taisīt nevaru. Kaut kā jau galus kopā savelku. Mūzikas biznesā atspoguļojas tas pats, kas valsts ekonomikā kopumā – ir labāki laiki un sliktāki laiki, kas jāpārdzīvo, līdz atkal atgriežas labāki laiki. Jāmainās līdzi, un klubs ir noturējies astoņpadsmit gadus, ko atzīmēsim pēc divām nedēļām 15. martā ar labdarības koncertu grupas “Dakota” vijolnieka atbalstam, kurš nozāģēja rokai pirkstus.

Kādi ir tālākie plāni?
Turpināšu muzicēt. Es varu spēlēt ļoti dažādos pasākumos no bērnu kristībām līdz pensionāru jubilejām. Starp citu, tikko biju uzaicināts uz 95 gadus veca vīra godināšanu. Savā dzīvē muzikālajā ziņā esmu tik daudz ko izmēģinājis, ka nemaldīgi jūtu, ko cilvēki konkrētajā brīdī grib dzirdēt. Auditoriju cenšos paņemt ar vienkāršību un jautrību, jo pēc dabas esmu diezgan jautrs cilvēks. Varu uzstāties viens ar akordeonu un uztaisīt kārtīgu sadziedāšanos, divatā ar Daigu (Petkeviču, kura ir Normunda dzīvesbiedre. – aut.) dziedāt latviešu skaistākos, lielākoties Raimonda Paula duetus, kopā ar Kasparu Tīmani (grupa “Karakums”) atskaņot padomju kinomūzikas programmu oriģinālā valodā. Es, Daiga un Kaspars esam Jakušonoka trio, pieaicinot bundzinieku Aini Zavacki – Jakušonoka kvartets, pieliekot klāt ģitāru un tauri, jau kļūstam par “Labvēlīgā tipa” orķestri, kurā es dziedu Andra Freidenfelda dziesmas no tiem laikiem, kad viņš mūs darba dēļ bija pametis. Protams, jāpiemin “Labvēlīgā tipa” aktivitātes un “Dziesmu dueļa” izbraukumi. Laiku pa laikam piepalīdzu senajam draugam Gunāram Meijeram, kuram 21. martā būs koncerts. Vadu arī talantīgu jauniešu mūziķu grupu, kurai gan sākotnēji devu nosaukumu “Hit band”, taču viņi nejauši nonāca pie “Normoon” (kur iekļautais mans vārds tikpat labi tulkojams kā “Ziemeļu mēness”).

Daudzi nezina, ka ilgus gadus esi bijis pedagogs..
Pārdaugavā, Rīgas 47. vidusskolā, nostrādāju piecpadsmit gadus. Man jau nebija izvēles, jo uzaugu ģimenē, kurā trīs paaudzēs bija skolotāji.

Mamma mani nepārtraukti pieskatīja, sekoja līdzi uz manām skolām kā skolotāja, tādēļ nav brīnums, ka pie tādas uzraudzības sāku “norauties”.

Jau sešpadsmit gadu vecumā iesāku darba gaitas kā fizikas laborants, pēc tam strādāju par fizikas un latviešu valodas skolotāju un skolas direktora vietnieku ārpusskolas darbā, ar ko arī pedagoga karjeru beidzu, jo atvēru “Četrus baltus kreklus” un iesāku biznesu, lai gan arī pirms tam bija klubs “Karakums” un “Vecrīga”, kur sāku kā ballīšu spēlētājs, un piedzima arī “Labvēlīgais tips” kā nevainīgs joku projekts. Četrpadsmit gados jau muzicēju tolaik gandrīz vienīgajā profesionālajā bērnu ansamblī “Rondīno”, kurā kopā ar Mariju Naumovu dziedājām duetu un, sniedzot koncertus, izbraukājām visu plašo Padomju Savienību un arī ārzemes. Tā kā man bija “sarkanais diploms” gan mūzikas skolā, gan vidusskolā, varēju, apejot Mediņskolu, uzreiz iestāties konservatorijā, taču šo iespēju neizmantoju.

Neesi domājis par operdziedāšanu, jo tev tiešām ir ļoti laba, spēcīga balss…
Pašam tādas domas prātā nav ienākušas, bet man to ir ieteikuši. Fizioloģiski es pat varētu dziedāt, taču operā ir jāiekaļ daudz teksta svešā valodā, un es esmu slinks uz mācīšanos. Cita lieta, ja tas nāk dabiski. Svaigākais piemērs no pēdējās jubilejas, kurā pēc pasūtījuma bez sagatavošanās nodziedāju dziesmu “Pie Aiviekstes”. Atcerējos, bērnībā tā skanēja Ilmāra Dzeņa lentē. Vienreiz ieskatījos tekstā un nodziedāju visus trīs pantus ar piedziedājumu no galvas. Kā tas iespējams, nezinu, jo pirms tam šo dziesmu nebiju dziedājis. Vai nu visu var iemācīties un atcerēties? Reiz pat Maestro Pauls brīnījās, vai manis dziedātā tiešām ir viņa dziesma. Tas jau cilvēciski saprotams, cik daudz viņam dziesmu. Man pašam jau ir ap 250. Daiga reizēm pārmet, ka neuzrakstu neko viņai, bet es esmu Freidenfelda komponists.

Pieturzīmes

Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?
Bez ļoti daudz kafijas.

Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Atklāts, godīgs, izpalīdzīgs (pat pārāk reizēm, par ko pats neesmu laimīgs).

Būtiskākais sasniegums darbā?
Uzstāšanās Eirovīzijā grupas “Bonaparti” sastāvā, savs nakts klubs “Četri balti krekli” un vairāk nekā 30 gadi uz lielās skatuves.

Labākā izklaide?
Datoru remontēšana un instalēšana, arī sadzīves tehnikas atjaunošana darba kārtībā.