Pirms nepilniem 30 gadiem šīs pilsētas vietā nebija nekā vairāk kā smiltis, bet tagad smilšu vietā slejas pasaulē augstākais debesskrāpis. Signe Mengote dalās savā pieredzē, kas gūta, viesojoties pilsētā, ko dēvē par tuksneša pērli, – Dubaijā. Viņa teic – tur atrodoties, nepamet sajūta, ka esi iekļuvis spēlē vai lego konstruktoru pasaulē, un tam ir gan savi plusi, gan mīnusi.

Apģērbies un neizrādi jūtas!

Apvienoto Arābu Emirātu pilsētā Dubaijā pavadīju veselas desmit dienas. Dubaijas, kā arī visu Emirātu kopējā straujā izaugsme skaidrojama ar 1966. gadā atklātajām naftas atradnēm. Pirms naftas Emirātu galvenais ienākumu avots bija zvejniecība un pērļu tirdzniecība – valsts vēstures muzejos joprojām apskatāms un izlasāms viss par ieguves metodēm un instrumentiem, taču šobrīd, atrodoties debesskrāpjiem pārblīvētajā pilsētā, tas, ka kādreiz ir bijis citādi, šķiet prātam neaptverami. Šobrīd Dubaija mirdz un laistās. Tik tīra un balta, ka ir bail kaut ko izdarīt nepareizi. Pirms brauciena kārtīgi ievācām informāciju par to, ko un kā labāk darīt, kā uzvesties, kā ģērbties. Lasīju, ka pārīšiem liegts apskauties, turēt vienam otra roku, nemaz nerunājot par skūpstiem publiskās vietās – draudot pat cietumsods. Tāpat nedrīkstot staigāt plikiem pleciem un ceļgaliem. Vīramāte mani brīdināja, lai neņemu līdzi īsas kleitas. Nedaudz uztraucos, jo biju speciāli iegādājusies jaunas, skaistas vasaras kleitas ar lencītēm. Jo ko gan lai citu velk, ja ārā valda 40 grādu karstums?! Varu nomierināt tos, kuri tagad satraucas par savu braucienu uz Dubaiju, – šī pilsēta ir attīstījusies tiktāl, ka neviens plikiem ceļgaliem vairs nepievērš uzmanību. Vietējie saprot, ka tādā veidā viņi var tikai un vienīgi aizbiedēt tūristus, kuri pilsētai ir tik ļoti vajadzīgi. Protams, staigāt apkārt peldkostīmā nebūtu ieteicams, tāpat arī šortos, kuri nenosedz visu, ko vajadzētu nosegt, taču, ja vien neesi mošejā, neviens uz ielas klāt nenāks un lakatu uz pleciem neklās.

Vakaros pastaigājoties, mēs ar vīru sirsnīgi smējāmies par viņa omi un opi, kuri draudzīgi bija sadevušies rociņās – “ha hā! Jūs tūlīt apcietinās!”, bet nekā – izrādās, ka pret precētu pāru saprātīgu jūtu izrādīšanu Emirātu iedzīvotājiem nekas nav pretī. Kā viņi var uzminēt, kurš ir precēts, kurš ne, nemācēšu teikt. Katrā ziņā mums klāt nenāca un jautājumus neuzdeva.

Nostāk no centra – mierīgāk

Mēs apmetāmies nedaudz ārpus pilsētas, kvartālā ar nosaukumu “Dubai Internet City” jeb Dubaijas interneta pilsēta. Manuprāt, izcila vieta, kur apmesties, lai aizbēgtu no drūzmas, un tajā pašā laikā būtu ļoti tuvu visam svarīgajam.Pirmo reizi mūžā ceļojumā devāmies tik kuplā pulciņā – vīra māte ar savu vīru un meitu, vīra vecvecāki, vīra brālēns, māsīca, krustmāte, krustmātes mamma un kaut kur visam pa vidu arī mēs. Ceļojot tik lielā grupā, ir gan savi plusi, gan mīnusi – mēs šo to gandrīz nokavējām, jo daži skrien, bet daži pārvietojas mierīgā solī. Tāpat ar pirmo piegājienu visi netikām metro, jo nezinājām, ka durvis aizveras bez jebkāda brīdinājuma un nav apturamas. Bez amizantiem piedzīvojumiem neiztikām, bet tieši tādi mirkļi dzīvi padara krāsaināku.

Mēs ar vīru šoreiz vairāk atļāvāmies baudīt nekā plānot. Apmetāmies viesnīcā ar nosaukumu “Atana Hotel” – ļoti lēta un laba opcija. Uzskatu, ka Dubaijā ar viesnīcu nošaut garām ir teju neiespējami, jo visas viesnīcas ir tīras, jaunas, modernas. Atšķiras tikai klase un cena. Ja vēlies gulēt jūras krastā ar skatu uz pilsētas panorāmu, kamēr tev pienes šampanieti, – tas maksās daudz dārgāk. Bet, ja tev vairāk interesē izbraucieni, pilsētas apskate un viesnīcā pavadi mazāk laika nekā ārpus tās, “Atana Hotel” būs īstā izvēle. Deviņas naktis vienam cilvēkam izmaksā ap 400 EUR. Taču šikākā rajonā pie jūras viesnīca var maksāt 1500 EUR un vairāk vienam cilvēkam. Turklāt mums cenā bija iekļautas arī brokastis un vakariņas. Ēdiens Dubaijā gan nav pārāk dārgs, un, ja sagribas ko pamainīt, droši var doties uz kādu no apkārtējām ēstuvēm. Tāpat var ieturēt maltīti arī kādā no milzu lielveikaliem. Mūsu viesnīca atradās piecu minūšu gājiena attālumā no metro stacijas. Metro ir ļoti lēts. Viens brauciens cauri kaut vai visai pilsētai izmaksā tikai nedaudz vairāk par vienu eiro. Par salīdzinājumu varam ņemt kādu no Eiropas pilsētām, piemēram, Parīzi, kurā viens brauciens maksā ap trim eiro. Prātīgi ir iegādāties metro karti vairākām dienām, ja zini, ka ar metro pārvietosies bieži – sanāks ieekonomēt vēl vairāk. Dubaijā ir tikai divas taisnas metro līnijas, kuras iet cauri visai pilsētai, tāpēc metro ir ērts un viegli izprotams. Neskaitāmos tuneļos nav jāmaldās. Un, lai gan to dēvē par metro, tas neatrodas pazemē – brauc virs zemes, tādā veidā ļaujot vērot darbīgo pilsētu. Ar metro līdz pašam pilsētas centram ērti nokļuvām apmēram 15 minūšu laikā. Arī takši nav dārgi – 15 minūšu brauciens izmaksā apmēram sešus eiro. Ko noteikti vēlos pieminēt kā lielu ekstru – no viesnīcas kursēja busiņi, kuri veda uz tuvējām pludmalēm, veikaliem. Par mūsu iecienītāko pludmali kļuva JBR pludmale, no kuras pavērās skats uz debesskrāpjiem. Nereāla sajūta – vienā pusē zila jūra, otrā – milzu celtnes.

Kur ir mans “vaaau!” moments?

Jāatzīst, ka mani pirmie iespaidi bija neitrāli. Nebija ne “vaaaau!!”, ko biju iztēlojusies, ne arī “ehh, nekas īpašs…”. Biju kaut kur pa vidu abām šīm sajūtām. Kad mammai sūtīju pirmās bildes, viņa man atbildēja: “Izskatās neīsti. Netveru to foršo sajūtu.” Esmu viņai sūtījusi bildes no malu malām. Viņa ļoti labi sajuta, piemēram, Ņujorku, lai gan iepriekš šķita, ka tā ir pilsēta, kura viņu nekad nevarētu uzrunāt, bet caur bildēm varēja just to vēsturi, to veco, kas mijas kopā ar jauno, taču Dubaijā ir tikai jaunais. Pilsētas centrā viss balts. Nopulēts. Pārāk tīrs un uzmanīgs. Visiem zināma ir mākslīgā sala, kas no augšas izskatās kā palma, tāpat tiek būvētas salas, kas no putna lidojuma izskatīsies pēc pasaules kartes – kosmoss, bet vai tas ir forši? Arī izslavētie debesskrāpji man likās tik vienveidīgi – stikls, stikls un vēlreiz stikls. Moderni, bet neinteresanti. Turklāt, braucot ar metro, novēroju – milzu debesskrāpis, blakus pelēks būvlaukums. Un tā visu laiku – čupa celtņu un blakus tukšums. Nepabeigtības sajūta. Kaut kas mani atturēja no saucieniem – ārprāts! Ak Kungs, cik skaisti! Cik neiedomājami! Pasaka! utt. Bet tomēr, ar prātu apzinoties, ka katra pilsēta kādreiz ir sākta no nulles, ka vēsturei taču no kaut kā ir jāveidojas un ka pēc gadiem 50 šeit noteikti būs cita sajūta, turklāt man ir dota iespēja baudīt ko nebijušu un neredzētu, es tomēr nolieku savas šaubas malā un ļaujos Dubaijai!

Tumsā – krāšņāk un īstāk

Viena no manām mīļākajām ceļojuma daļām bija vakara pastaigas. Dubaijā oktobrī agri satumst – ap plkst. 18. No rīta saulītē izcepies un vakaros vari doties uz veikaliem, restorāniem, staigāt pa pilsētu. Iesaku apmeklēt divas vietas – “Dubai Downtown” jeb Dubaijas centru, kā arī “Dubai Marina” rajonu.

Dubaijas centrā atrodas augstākā ēka pasaulē – “Burdž Halīfa”. Tas ir kaut kas prātam neaptverams. 828 metrus augsta ēka. 163 stāvi. Šis ir mans “vaaaau!” moments. Absolūti!

“Burdž Halīfa” atrodas blakus Dubaijas lielākajam iepirkšanās centram – “The Dubai Mall”. Otrs lielākais iepirkšanās centrs pasaulē – nekāda lielā iepirkšanās mums tur nesanāca, jo gluži vienkārši nav iespējams atrast to, ko meklē. Vienīgi, ja paveicas un kārotajam veikalam uzskrien virsū netīšām. Veikala apmeklējums drīzāk varētu sanākt kā tāda ekskursija. Iekšā atrodas arī akvārijs ar tuneli. Lai iepirktos, mēs izvēlējāmies viesnīcai tuvāk esošo Emirātu iepirkšanās centru – izmēros mazāks, bet ne mazāk iespaidīgs – iekšā atrodas slēpošanas trase.

Atpakaļ pie “Burdž Halīfa” un milzu iepirkšanās centra – ārā pie veikala atrodas pastaigu vietas, mākslīgi izveidoti kanāli/baseini, pa kuriem var izbraukt ar abru. Tas maksā 12 eiro, bet šo iespēju neizmantojām, lai gan tagad to nedaudz nožēloju. Reizi pusstundā, sākot no pulksten sešiem, baseinos sākas dejojošo strūklaku šovs – tik ļoti skaisti. Varēju skatīties vēl un vēl, un vēl. Mūzikas pavadībā strūklakas dejo, šaujas neiedomājamos augstumos, tiek izgaismotas – ak… brīnums! Un šova laikā iespējams iebraukt baseinos ar jau pieminēto abru – tas gan varētu būt lielisks piedzīvojums.

Pilsētas centrā atgriezāmies ne reizi vien. Arī dienas laikā, lai uzbrauktu pasaulē augstākajā ēkā. Apmeklētājiem iespējams uzbraukt 125. stāvā, kas atrodas 456 metru augstumā. Milzu logi, āra terases, aukstas kājas, bet sajūtas fantastiskas. Apmēram 40 eiro, kas nav lēts prieks, un visa pasaule tev pie kājām! Man ļoti patika, taču atzīšu, ka skaists skats paveras vien uz jau iepriekš pieminētajiem baseiniem un strūklakām, kas no augšas izskatās ļoti skaisti. Citur apkārt – smiltis un būvlaukumi vien, taču ticu, ka pēc pāris gadiem skats būs vēl iespaidīgāks.

Vēl viena fantastiska vieta vakara pastaigām – “Dubai Marina”. Rajons kanālu malās. Daudzas kafejnīciņas, ūdenspīpju bāri – vienā no tiem dodamies atpūtināt kājas un izmēģināt pīpi. Atmosfēra lieliska. Un, cik zinu, ūdenspīpes maksā mazāk nekā pie mums Latvijā. Alkohols gan pieejams reti kur, un domāju, ka par lielām naudiņām. Veikalos alkoholiskos dzērienus iegādāties nevar – vienīgi tad, ja veikalam ir īpašā licence. Mūsu viesnīca piederēja vietējiem iedzīvotājiem, tāpēc tur arī valdīja sausais likums tieši iegādāšanās ziņā, taču līdzi ņemt savus dzērienus aizliegts nav – mēs katrs ieradāmies ar savām vīna pudelēm, kuras siltajos vakaros lēnām malkojām. Katrs iebraucējs līdzi drīkst vest 4 l alkohola.

Arī pa “Dubai Marina” kanāliem var izbraukt ar kuģīšiem. Un naktī skats ir pasakains. Jā, man jāsaka, ka mani šī pilsēta naktī uzrunāja daudz vairāk, jo tad nevar pamanīt tās nopulēto pārspīlētību.

Slavenā Šeiha Zajeda mošeja

Vieta, kur tomēr īsā kleita un skaistās kurpes būs jāatstāj aiz durvīm – Šeiha Zajeda mošeja, kura atrodas Abū Dabī, pusotras stundas brauciena attālumā no Dubaijas. Mēs braucām organizētā ekskursijā ar busiņu un gidi, jo bijām kuplā skaitā, bet tur iespējams doties arī ar nomas mašīnu – pašiem vien vai pievienoties kādai citai lielākai grupai. Mošejas apmeklējums un īsa Abū Dabī apskate mums izmaksāja 50 EUR personai. Gide runāja krievu valodā, bija ļoti laipna, visu izstāstīja, izvadāja mūs pa malu malām, kā arī apgādāja ar tērpiem, kas obligāti jāvelk mošejā, jo tur tik tiešām ir aizliegts ieiet ar atkailinātiem pleciem un kājām. Pat mati no lakata nedrīkst līst ārā. Vīriešiem kājās jābūt garajām biksēm. Protams, ka katrs pats var gādāt par savu tērpu, bet bija tik interesanti ietērpties tieši viņu tradicionālajā apģērbā. Sievietes tradicionālo tērpu sauc abaija – tā ir kā kleita: ar skaistiem izšuvumiem, spīguļiem. Vīriešu tērps kandura – balts, garš, brīva piegriezuma. Var jau likties – kāpēc vienam eiropietim būtu jāģērbj tāds tērps un jālien iekšā musulmaņu svētvietā? Bet tomēr tā bija tik īpaša sajūta! Mošeja ir pasakaini skaista. Tas nav aprakstāms vārdos. Milzu lustras, marmors, zelts. Viss tik gaišs. Bagātīgs un reizē tik nepiespiests. Mošejā jādodas basām kājām. Ir atļauts bildēt un filmēt. Un ik uz soļa sēž apsargi, kuri aizrāda par katru no lakata izsprukušo matu šķipsnu.

Tuksneša pērles krāšņums

Kā punkts uz “i” bija brauciens uz tuksnesi. Šis piedzīvojums izmaksā 60 eiro. Nav lēti, bet uzskatu, ka katra centa vērts. Un ir pilnīgi vienalga, ar kādas kompānijas starpniecību izvēlies braukt – visi šoferi ir pieredzējuši, mašīnas labas un piedzīvojums tas pats.

Ar lieliem “Toyota” džipiem tev atbrauc pakaļ uz viesnīcu, aizved uz tuksnesi, kur džipa riepām izlaiž gaisu un tad pilnā ātrumā traucas pa smilšu pakalniem. Spiedzām un smējāmies kā traki. Un, jo vairāk tu spiedz, jo lielāks prieks ir šoferim, jo trakāk viņam gribas braukt. Tas bija ārkārtīgi jautri un skaisti reizē. Ik pa laikam mašīna apstājās, lai varam izkāpt ārā un baudīt skaistumu: cik vien tālu redzi – tuksnesis. Un neticami, ka apmēram pusstundas brauciena attālumā atrodas tāda metropole kā Dubaija. Un ka tā būvēta tieši uz tādām smiltīm.

Vakarā ieradāmies apmetnē, kurā mūs gaidīja tieši uz zemes saklāti galdi ar spilveniem apkārt, dzērieni, ēdiens. Bija iespēja pīpēt ūdenspīpi, tikt pie hennas tetovējuma, izjāt ar kamieli, skatīties vēderdejas – lielisks piedzīvojums, kuru nav iespējams aizmirst. Tajā brīdī visa pasaule uz brīdi apstājās. Bijām tikai mēs un šis mirklis. Aiz smilšu pakalniem lēnām nolaidās saule – tik milzīga un tik sarkana. Skaists un mierīgs vakars.

Un tā – lēnām, bet pamatīgi, dodot otru iespēju, es tomēr iemīlēju šo tuksneša pērli, kuru sauc par Dubaiju. Mācība man un citiem – nekad neskriet laikam pa priekšu, ļauties un baudīt dažādību.

Mums ļoti žēl, ka netikām uz Dubaijas brīnumu dārziem, kuros no puķēm izveidoti dažādi filmu, multfilmu tēli. Šis dārzs oktobra vidū, kad viesojāmies Dubaijā, vēl bija slēgts lielā karstuma dēļ. To atver novembrī – un tas arī būtu laiks, kad es vēlreiz dotos uz Dubaiju: no novembra līdz aprīlim, kad ir patīkami silts, ne neizturami karsts. Mīļie lasītāji – tieši šis ir īstais laiks, lai iepazītu Arābu Emirātus!

 

Der zināt

* Labākais laiks, kad doties, – no novembra līdz aprīlim

* Biļešu cenas – ap 400 EUR turp un atpakaļ

* Iesaku lidot ar “AirFrance” vai KLM

* “Air Baltic” ir tiešais reiss Rīga–Abū Dabī. No Abū Dabī var nokļūt Dubaijā

* Alkoholu veikalos nepārdod

* Ģērbšanās noteikumi vairs nav tik strikti, bet ieteicams respektēt vietējos iedzīvotājus, neprovocējot ar pārāk atkailinātu miesu

* Iesaku nakšņot lētajā, bet modernajā un tīrajā “Atana Hotel” viesnīcā

* Ērts un lēts pārvietošanās veids – metro

Noteikti jāapskata

* Šeiha Zajeda mošeja Abū Dabī

* Tuksneša safari brauciens

* “Burdž Halīfa” skatu laukumi

* JBR un “La Mer” pludmales

* “Dubai Marina”

* Saulriets ar skatu uz pasaulē vienīgo 7* viesnīcu “Burdž al Arab” no “Um Seqeim” pludmales