Kāda sieviete, kas visu mūžu bija strādājusi par ārsti, lasīja lekcijas medicīnas skolā. Visu dzīvi viņa bija nostrādājusi bērnu slimnīcā. Un reiz, šajās lekcijās viņa izstāstīja kaut ko ļoti interesantu.

Kad viņa bija jauna un strādāja šajā bērnu slimnīcā, viņas pašas bērni ļoti bieži saslima ar dažādām infekcijas slimībām, kaut arī viņa pati bija ārste un ievēroja visas drošības prasības, lai tā nenotiktu.
Bērni bija ļoti aktīvi, jautri un kopumā veselīgi bērni, turklāt ārste ievēroja lielu piesardzību, lai bērni nesaslimtu.

Tikko kā viņa pārnāca mājās no darba, viņa mazgājās dušā, pārvilka tīras mājas drēbes. Viņa regulāri mazgāja rokas un lietoja roku dezinfekciju līdzekli. Taču bērni saslima, turklāt saslima viņi tieši ar tām slimībām, ar ko slimoja tie mazie pacienti, ko ārstē ārstēja slimnīcā. Un tāpat bērni visbiežāk saslima tieši tajās reizēs, kad darbā gadījās kādi sarežģījumi.

Ne vitamīni, ne imunitātes stiprināšana nepalīdzēja, tāpēc ārste drīz vien sāka justies teju vai izmisusi.

Reiz darbā viņai gadījās kāds smagi slims bērniņš, un viņa jutās emocionāli tik sagrauta, ka nespēja aiziet mājās uzreiz pēc darba, tāpēc nolēma doties uz kino. Pēc filmas, ar vainas apziņu un uztraukumu vienlaicīgi, viņa pārnāca mājās. Un bērni nesaslima. Viņi turpināja spēlēties un smieties, tāpat kā visi citi veseli bērni. Nākošajā reizē, kad ārstei bija kāds smags gadījums slimnīcā, viņa devās apciemot savu draugu, kur sarunājās, dzēra tēju un ēda cepumus, smējās un kliedēja tās domas, ko bija uzkrājusi darbā. Un atkal bērni palika veseli.

Daktere saprata, ka pēc darba viņai ir jādodas uz kādu patīkamu vietu, lai kliedētu sliktās domas un emocijas, lai arī cik ļoti nogurusi viņa justos. Viņa sāka pēc darba doties pastaigā uz parku, kur bija skaisti ziedoši krūmi un strūklakas. Un tikai pēc tam viņa devās mājās, pie saviem bērniem. Viņa atskārta, ka ne vienmēr vaina ir tikai mikrobos, vīrusos un baktērijās! Patiesībā slimības bija viņas domās, ko viņa katru reizi atnesa mājās no darba, kas ļoti spēcīgi ietekmēja viņas bērnus, kā rezultātā viņi arī saslima.

Un šī vienkāršā ārstes atklāsme vairākkārt ir apstiprinājusies dzīvē – nav sliktu domu, nav arī slimību. Jums vienmēr jāatceras, ka jūs nedrīkstat mājās, pie saviem mīļotajiem cilvēkiem, nest rūpes un sliktās domas no citurienes, tādā veidā jūs viņus pakļaujat briesmām pat tad, ja neko nerunājat. Jūs atnesat mājās visļaunāko, ko spējat: skumjas un stresu. Atstājiet to citur – parkā, mašīnā sastrēguma laikā, kino vai pastaigā pa mežu.