Juris Lorencs piepilda savu jaunības sapni un apceļo Kirgizstānu: zemi, kur vēsturiskais savijies ar mūsdienīgo un islāms sadzīvo ar padomju mantojumu. Šajā zemē ceļotājs var baudīt brīnišķīgus dabas skatus un neticami gardus ēdienus.

Vidusāzijas apceļošana bija viens no maniem nerealizētajiem padomju laika sapņiem. Jaunības gados vairākas ziemas tiku plānojis šo ceļojumu – pētīju kartes, lasīju ceļvežus, rēķināju, cik laika vajadzētu, lai ar vilcieniem, prāmjiem un satiksmes autobusiem no Tadžikistānas galvaspilsētas Dušanbes atkultos līdz Rīgai. Tieši tā biju iecerējis savu maršrutu – ar lidmašīnu no Rīgas uz Dušanbi, tad cauri Tadžikistānai, Kirgizstānai, Uzbekistānai un Turkmenistānai nokļūt līdz Kaspijas jūrai. Toreiz Turkmenistānu un Azerbaidžānu vēl saistīja prāmju satiksme. Tālāk mājupceļš būtu vedis cauri Kaukāzam, Krievijas dienvidiem, Ukrainai un Baltkrievijai. Taču PSRS sabrukums un darba pienākumi pārvilka svītru šiem plāniem. Turklāt Tadžikistānā vienu brīdi plosījās pilsoņu karš, ne visai mierīgi bija arī Kirgizstānā.

Beidzot tomēr saņēmos un dažas dienas pirms pagājušā gada Jāņiem devos uz Kirgizstānu. Visvairāk mani interesēja tās šodiena un iespējamā nākotne. Kā tas ir, ka tauta, kas vēl pirms nieka simts gadiem klejoja kalnos līdzi saviem zirgu bariem, tagad mēģina būvēt neatkarīgu valsti?

Ramadāna pekle Biškekā

Ir 23.jūnijs, pats pusdienlaiks, un es atrodos Kirgizstānas galvaspilsētā Biškekā. Pašlaik ir 37 grādi ēnā (kas zina, cik saulē!), un apkārt valda īsta elles pekle. Plašajos, baltām betona plāksnēm izklātajos Biškekas laukumos redz vien dažus vientuļus gājējus, cilvēki meklē veldzi strūklakās. Bet tālumā mirdz sniegoto kalnu virsotnes!

Šīs vasaras vidus īpašs ar to, ka sakrīt ar musulmaņu gavēņa mēnesi Ramadānu. Gavēņa laiks mainās, un katru nākamo tas “pārceļas” desmit dienās agrāk. 2017. gadā tas ilga no 27. maija līdz 25. jūnijam, bet 2018. gadā būs no 16. maija līdz 14. jūnijam.

Ramadānā pravieša Muhameda mācības sekotāji dienas laikā (no saules lēkta līdz rietam) nedrīkst ēst, dzert, smēķēt vai mīlēties.

Tā kā saules lēkts un riets ir atšķirīgs katrai ģeogrāfiskai vietai, pat vienā valstī precīzi Ramadāna laiki ir individuāli, un tos nosaka vietējo mošeju garīdznieki. Patlaban visgrūtāk ievērot gavēni ir planētas ziemeļu puslodes iedzīvotājiem, tātad arī kirgīziem. Pirmkārt, tas sakrīt ar vasaru un tātad karstāko gadalaiku. Otrkārt, jo tālāk uz ziemeļiem, jo dienas vasarā ir garākas. Kirgizstānas galvaspilsētā Biškekā 24. jūnijā, pēdējā un droši vien visgrūtākajā Ramadāna dienā, saule lec jau pussešos rītā, bet riet ceturksni pirms deviņiem pēc vietējā laika. Tātad 15 stundas bez maizes un ūdens, un tas 37 grādu karstumā!

Kā Ramadāns iespaido Biškekas ikdienu? Atšķirībā no arābu zemēm dzīve te neapstājas. Bijusī klejotāju tauta nav īpaši dedzīgi musulmaņi. Lai nopietni iedziļinātos Muhameda mācībā, regulāri jāapmeklē vietējā mošeja, jāklausās garīdznieku pamācības. Bet mošeju nevar pārvietot stepē kopā ar lopu baru. Lai arī pilsētas ēstuves dienas laikā ir patukšas, tajās vienmēr redz pa kādam apmeklētājam. Tiesa, ir arī tādas, kas pa dienu tiek slēgtas un strādā vien no deviņiem vakarā līdz četriem rītā. Laiks, kurā burtiski piestampāt kuņģi. Tiem gavētājiem, kuri to varot atļauties, dienas režīms esot šāds: deviņos vakarā vispirms paēd, tad pamīlējas ar sievu, liekas gulēt, pirms saullēkta vēlreiz kārtīgi paēd un atkal dodas gulēt. Jo ilgāk, jo labāk, jo tā ātrāk pienāks nākamais vakars. Nav brīnums, ka viens otrs Ramadāna laikā pamanās krietni uzbaroties.

Izbrauciens zaļumos

Biškeka nav tikai tās centrālie prospekti, laukumi, kas vakaros piepildās ar eksotiska izskata cilvēkiem, kafejnīcas un pat ne centrālais Ošas tirgus. No jebkuras pilsētas vietas saskatāmi sniegoti kalni! Tur nokļūt var pavisam vienkārši, vien jānoskaidro “maršrutka”, kas četrdesmit minūtēs no pilsētas centra nogādā īstā paradīzē. Tas, kas mani pārsteidz visvairāk – kalnu pļavas. Neredzētas puķes, patiesībā milzīga ziedu bagātība. Šeit ir vēsāks nekā ielejā, tikai kalnu saule cepina vēl nežēlīgāk. Apkārt valda vien dabas skaņas – putnu dziesmas, kuras pārmāc sienāžu sisināšana un neskaitāmu kameņu dūkoņa. To te ir vairāk nekā bišu! Arī sniegs jau ir pavisam tuvu, fiziski daudzmaz sagatavots cilvēks stundas laikā var sasniegt tā robežu.

Leģendārais Isikula ezers, kas atrodas 150 kilometrus no galvaspilsētas, ir ja ne kārtīgi izpētāms, tad vismaz ieraugāms vienas dienas izbrukumā. Apmēram divu stundu ilgs brauciens “maršrutkā”, un ceļinieks jau redz vienu no pasaules lielākajiem augstkalnu ezeriem, vietējo “kirgīzu jūru”. Mums, kas pieraduši pie smilšainajām Latvijas pludmalēm, Isikula sīkiem akmentiņiem klātais krasts gan īpaši nepārsteigs. Tomēr ezeram ir sava eksotika, un tā atkal slēpjas sniegotajos kalnos. Jūs peldaties ezerā, bet tālumā mirdz ledi!

Tieši kūstošie un vienlaikus nemitīgi atjaunojošies kalnu ledāji ir tie, kas baro Kirgizstānas upes un ezerus. Pat tad, ja ielejās (tieši tur uzceltas lielās pilsētas) spīd spoža saule un gaisa temperatūra sasniedz pat 40 grādus, augstu kalnos notiek nemitīga visaugstākās kvalitātes saldūdens “ražošana”. Bet ne jau visas reģiona valstis aplaimotas ar šo bagātību. Cauri Kirgizstānas otras lielās pilsētas Ošas centram tek kūstošo ledāju veidotā Akbūras upe, kurā var pat peldēties. Ieplūstot ar ūdeni nabadzīgajā Uzbekistānā (Oša robežojas ar šo valsti), Akbūra momentāni pazūd, to burtiski saplosa, sadala apūdeņošanas kanālos, kas baro Fergānas ielejas laukus. Upes iznīcināšana labi redzama pat “Google” kartēs. Daži kirgīzi uzskata – ja nākotnē viņu zemē reiz atnāks karš, tas būšot ūdens dēļ.

Vegānu elle

Kirgīzu virtuve ir neparasti garda, sātīga, spēcinoša un droši vien arī ne pārāk veselīga. To varētu nosaukt par gaļas–miltu–piena diētu, kas dažam labam uztura speciālistam droši vien izsauktu paniku. Ne velti Rietumu tūristiem domātajos ceļvežos Kirgizstānu dēvē par veģetāriešu šķīstītavu un vegānu elli…

Kur radušies kirgīzu ēšanas paradumi? Pat mūsdienās tautas virtuve sakņojas tradīcijās un dzīvesveidā, kādu paaudžu paaudzēs piekopuši senči.

Viesojoties Sibīrijā, kļūst skaidrs, kāpēc vietējiem krieviem tā garšo pelmeņi – tos var uzglabāt vismaz trīs mēnešus gadā bez ledusskapja, jo ārā valda pamatīgs sals!

Kirgīzi ir klejotāju tauta, daudzi vēl šodien dzīvo kalnu ganībās blakus zirgu un aitu bariem. Bet svaigus dārzeņus un augļus līdzi daudz neaizvedīsi, tie ir smagi un ātri bojājas. Tāpēc kirgīzu virtuve balstās uz gaļu, kas vienmēr “staigā līdzi”, pienu (arī “staigā līdzi”) un pēc iespējas vieglākiem produktiem, kurus nav grūti pārvadāt, – miltiem, rīsiem, makaroniem, kaltētiem augļiem (lūk, kāpēc plovā ir rozīnes un aprikozes!).

Vietējais plovs ir visai smags ēdiens, ko es neieteiktu baudīt vakariņās. Lieta tāda, ka kirgīzi un uzbeki tā pagatavošanai izmanto aitas astes taukus, tā saucamo kurdjuku, kas piešķir ēdienam īpašu garšu un aromātu. Kurdjuks ir viena no lietām, kas Latvijā joprojām neesot nopērkams, vismaz ne veikalos.

Interesants ir lagmans – mājās gatavoti makaroni, pārlieti ar sautētu gaļu un dārzeņiem. Līdzīgas mūsu gaļas pīrādziņiem ir samsas – palieli apaļas formas pīrāgi, pildīti ar gabaliņos sagrieztu jēra, liellopa vai vistas gaļu un sīpoliem. Dažas samsas ir paprāvas dūres lielumā, maksā 50 somus (apmēram 70 eirocentus). Ar divām pilnīgi pietiek kārtīgām pusdienām!

Mazliet citādi gatavo mantus – tvaicētus pelmeņus ar gaļas (kā gan citādi!) pildījumu. Mantos pildītā gaļa tiek sagatavota jau iepriekš (piemēram, izšmorēta), tātad pašu mantu gatavošanas procesā to tikai uzsilda. Sastopamas dažādas mantu variācijas, kurās gaļai pievieno sīpolus, zaļumus vai smalki sagrieztus kartupeļus. Parasti mantus pārlej ar etiķi, kas nostādināts uz garšaugiem, retāk pasniedz ar skābo krējumu, kā pierasts Krievijā.

Man pašam Kirgizstānā vislabāk iegaršojās “šurpa” – jēra vai liellopa gaļas buljons, spēcinošs un reizē piemērots ēdiens vietējam klimatam – gan karstajai vasaras tveicei, gan šejienes sniegotajām ziemām. Vārds “šurpa” aizgūts no arābu valodas un tulkojumā nozīmē vienkārši “zupa”. Bļodiņā peld arī prāvs gabals patreknas gaļas ar kaulu, uz pusēm pārgriezts kartupelis, burkāns un saldais pipars. Uzbeki šo gardumu vēl papildina ar sagrieztiem sīpoliem (interesanta ideja, karstajā buljonā tie kļūst mīksti, bet saglabā svaigo garšu!) un sakapātu koriandru.

Vēl dažas neaizmirstamas kulināras atmiņas – kalnu pļavās ievākts medus, uz iesmiem cepti jēra kebabi, vietējais alus, vīns un konjaks. Tāpat melones, arbūzi un tomāti, kas šeit patiešām smaržo! Kafiju kirgīzi tikpat kā nedzer, vien zaļo tēju, ko parasti pasniedz bez cukura. Toties vietējie ļoti mīl saldas maizītes, no kurām īsts atklājums bija ar pūdercukuru pārkaisīti radziņi, pildīti ar sasmalcinātu rozīņu, valriekstu un mandeļu maisījumu.

Ceļš uz Ošu

Agrā 26. jūnija rītā sāku ceļojumu no Kirgizstānas galvaspilsētas Biškekas uz tā saukto valsts dienvidu galvaspilsētu Ošu. Ierados Biškekas autoostā jau septiņos rītā – tas esot laiks, kad uz Ošu parasti dodas pirmā mašīna. Līdz Ošai – 750 kilometri un 10 stundas ceļā. Regulāri satiksmes autobusi un vilciens uz šo reģionu nekursē jau gadus divdesmit, vien lidmašīnas, daži mikroautobusi un tā saucamās mašīnas – parasti individuālie vieglie auto. Izrādās, 26. jūnijs valstī ir brīvdiena – musulmaņi vēl svin Ramadāna noslēgumu, tāpēc braucēju autoostā tikpat kā nav. Neredz arī nevienu mašīnu ar uzrakstu “Oša”.

“Visi, kas gribēja, jau aizbraukuši vakar un aizvakar,” tā man paskaidro dūšīgs tēvainis, vārdā Kanibeks, kurš te ir kaut kas līdzīgs dispečeram. Pasažieri būšot, bet gaidīt nākšoties vairākas stundas. Par braucienu līdz Ošai jāmaksā 1200 Kirgizstānas somu jeb aptuveni 15 eiro. Starp citu, lidmašīnas biļete no Biškekas uz Ošu maksā vien 30 eiro.

Tomēr man laimējās. Drīz uzrodas vēl trīs braucēji, turklāt eiropieši – kāds čehu pāris vidējos gados un jauneklis no Šveices. Tāpat kā es, arī viņi neko nav zinājuši par šodienas saspringto transporta situāciju, un tas mūs glābj. Zvanu Kanibekam, kurš man atstājis savas “mobilkas” numuru, un saku – braucēji ir, vajadzīga mašīna!

Ieraugot četrus rietumniekus, notiek brīnumainas pārvērtības, un brauciena cena izaug līdz 1500 somiem – esot svētku diena, šoferi atpūšoties utt.

Neko darīt – jāmaksā. Brīdī, kad sniedzu savu naudu, Kanibeks čukst: “Tev īpaša cena, 1300 somi.” Laikam sirdsapziņa ir pat šādiem cilvēkiem. Nepaiet ne desmit minūtes, kad laukumā pie autoostas iebrauc vecs, bet kārtīgs “mersis”. Pie tā stūres – vīrietis ap gadiem 40, vārdā Nurbeks. Mani kā “īpašo” klientu, kurš turklāt vienīgais prot krievu valodu, nosēdina priekšā blakus šoferim.

Drīz jau esam īstos kalnos. Redzētais atgādina paradīzes dārzu – koši zaļi, brīžiem pat sūnu zaļi kalni, balti mākoņi, žilbinoši sniegi, kalnu upes un strauti, jurtas, zirgu, aitu un kazu ganāmpulki, jaunekļi zirgos. Turklāt šie cilvēki dzīvo bez elektrības! Ceļmalās tirgo pudeles ar raudzētu ķēves pienu (kumisu) un mazas siera bumbiņas, kas atgādina latviešu “knapsieriņus”. Šīs bumbiņas (parastā cena par vienu ir ap 10 eirocentiem) Kirgizstānā tirgo pat avīžu kioskos.

Braucot cauri dunganu (ķīniešiem radniecīga minoritāte) ciemam, Nurbeks komentē: “Vai zināt, ar ko atšķiras kirgīzs no dungana? Ja dungans nopelna naudu, viņš būvē sev māju. Ja kirgīzs – viņš precēs otru vai pat trešo sievu. Māju jau kalnos līdzi nevar paņemt, sievu gan.”

Beidzot ap septiņiem vakarā mūsu mašīna iebrauc tādā kā milzīgā ciematā – māja pie mājas, dārzi un augļu koki. Tomēr pilsēta tā īsti arī nav. Izrādās, te sākās auglīgā Fergānas ieleja, kas tālāk turpinās Uzbekistānā. Kirgizstānas pusē dzīvo aptuveni viens miljons, Uzbekistānā – ap desmit miljoniem cilvēku.

Vēl pusstunda, un Nurbeks mani izlaiž Ošas centrā, tieši blakus tirgum. Šeit vēl vairāk nekā galvaspilsētā jūtams tāds dīvains kokteilis – Austrumu, islāma un postpadomju laiku sajaukums.

Blakus melnā čadrā ievīstītai sievietei iet pavisam īsos šortos iespīlējusies meitene.

Kafejnīcā dažkārt nākas mazliet ilgāk uzgaidīt oficiantu, jo visi aizgājuši lūgt Allāhu. Te joprojām runā arī krieviski, bet nekur nav nopērkama cūkgaļa. Toties alkohols – katrā veikalā. Visur daudz jaunatnes. Atšķirībā no Baltijas valstīm, kur iedzīvotāju skaits turpina samazināties, Kirgizstānā tas kopš PSRS sabrukuma pieaudzis no 4,4 līdz sešiem miljoniem. Daudz bērnu ir arī vietējo krievu ģimenēs.

Kopējais iespaids par Kirgizstānu – jauna valsts un vitāla, par savu rītdienu pārliecināta tauta, kas beidzot piedzīvo savu saullēktu. Tos, kuri izšķirsies apmeklēt šo zemi, gan vēlos brīdināt – tas nav “relakss”, izbrauciens uz kūrortu, bet gan īsts ceļojums. Un tāpēc jo vērtīgāks.

Der zināt!

* Ja pērk savlaicīgi, lidmašīnas biļete no Rīgas uz Biškeku (turp un atpakaļ) maksā ap 450 eiro.

* Latvijas pilsoņiem vīza nav vajadzīga.

* Sabiedriskais transports pilsētās un laukos – neskaitāmi mikroautobusi. Cena par braucienu pilsētā – apmēram 12 eirocenti.

* Viesnīcas: sākot no 10 eiro dienā.

* Viens no interesantākajiem apskates objektiem Biškekā – milzīgais Ošas tirgus. Tajā var ne tikai iepirkties, bet arī paēst, nogriezt matus,
papļāpāt ar pārdevējiem. Daži pat atceras Rīgu! Vai vienkārši sēdēt čaihanā un vērot vietējo kolorītu.

* Nemeklējiet makdonaldu, tā šeit nav!

* Noteikti jānogaršo samsas ar jēra gaļu! Tās te cep visur. Bet Ošas pilsētā iesaku apmeklēt ēstuves, kas sabūvētas Akbūras upes krastā blakus
vietējam tirgum. Šeit cep un vāra vietējie uzbeki, kuri esot daudz prasmīgāki pavāri par kirgīziem.