Bēdīgi slavenais laupītājs un slepkava Karloss Rovledo Pučs kļuvis par galvenā varoņa prototipu filmā “Eņģelis”. Filmu producējuši brāļi Pedro un Augustins Almodovari, to izrādīja Kannu kinofestivāla programmā “Un Certain Regard” un Argentīna izvirzīja “Oskara” nominācijai kategorijā “Labākā filma ārzemju valodā”.

Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu glorifikācijai pievienojies vēl viens autors – režisors Luiss Ortega, kurš ekranizējis bēdīgi slavenā laupītāja un slepkavas Karlosa Rovledo Puča gaitas. Viņa bērnišķīgie, teju pārpasaulīgi skaistie vaibsti un ļoti draudzīgā izturēšanās pat neļauj vaļu ne mazākajām aizdomām, ka kas slikts varētu perināties šī blondā, izteiksmīgām lūpām un dzidrām acīm apveltītā puiša galvā. Taču viņš ir bezkauņa, kurš neko nav turējis par svētu, tāpēc uz sauli jau gadiem ilgi lūkojas un visticamāk arī lūkosies caur restotu logu. Notiesāts par 11 slepkavībām un 17 laupīšanām, viņš kopš 1973. gada atrodas cietumā, un, tā kā viņš vēl joprojām tiek uzskatīts par draudu sabiedrībai, tad diezin vai jebkad kāds izskatīs viņa priekšlaicīgu atbrīvošanu vai nāvi, ko izraisīs nāvējoša injekcija, jo lēmums par mūža ieslodzījumu ir spēkā. Ironiski, šobrīd, aiz restēm pavadījis tik daudzus gadus, Rovledo Pučs jau sasniedzis rekordu kā Argentīnas cietuma sistēmas ilgdzīvotājs.

Karlitoss (lomā – debitants Lorenso Ferro) ir septiņpadsmit gadus vecs puika, kurš, tērpies pēc jaunākās modes, Buenosairesas ielās noskata to, pēc kā viņa sirds visvairāk tīko, izbauda laupīšanas mirkli, iejūtas dzīvē, kāda viņam nekad nebūs, un, katru reizi paņemdams pa suvenīram no nozieguma vietas, dodas tālāk. Mājās viņu gaida vecāki, un māte ir ļoti norūpējusies par savu puisēnu, kurš pavisam nesen bija tik kautrīgs, bet nu kļuvis izvairīgs un bravūrīgs, taču jebkādas aizdomas atvaira ar apburošu smaidu. Kaut arī aizdomu sēkla, reiz iesēta, nav iznīdējama, māte neko ar dēlu padarīt nespēj, un tikmēr viņa ambīcijas aug augumā, iegūdamas gan vērienu, gan asiņainu un kriminālu garšu.

Nomainījis skolu, viņš iepazīstas ar Ramonu, kura tēvs jau sen min likuma otras puses takas, un trijotne kļūst par fantastisku komandu, kurā viens ir bezbailīgs izpildītājs, otrs stāv uz vakts un trešais sadala laupījumu, apmainīdams to pret čaukstošām banknotēm. Par spīti Ramona un viņa tēva iebildumiem nozieguma vietā neimprovizēt un rīkoties, kā iepriekš norunāts, Karlitoss visu laiž gar ausīm un gan hedoniski rotājas juvelierveikala spoguļos, piemērīdams auskarus, gan izbauda ieroča metālisko aukstumu, gan ieskatās nāvei tieši acīs. Un to visu viņš dara ar bērnišķīgu aizrautību un teju sātanisku smīnu uz lūpām, kas nepilngadīgajam slepkavniekam Argentīnas presē deva divus epitetus – Melnais Eņģelis un Nāves Eņģelis. Luiss Ortega savas filmas nosaukumā izmanto vien vārdu eņģelis, un, par spīti Rovledo Puča vēlmēm, uz lielā ekrāna atklāj viņa pastrādāto nepilnu divu gadu laikā, kaut arī pats noziedznieks aiz kameras alka redzēt nevienu citu kā Kventinu Tarantīno. Galvenajā lomā viņš vēlējies neko mazāk kā Leonardo di Kaprio.

Droši vien arī Tarantīno stāstu nebanalizētu ar moralizēšanu – tāpat, kā to izdarījis Ortega – un uzceltu kinematogrāfisku pieminekli cilvēkam, kas to nemaz nav pelnījis, un izdarītu to ar tādu iedziļināšanos detaļās un niansēs, ka nav brīnums, ka filmu iekļāva Kannu kinofestivāla “Un Certain Regard” jeb “Īpašā skatiena” programmā. Nenoslēpjams jutekliskums, piesātinātas krāsas, zīmīgi akcenti, situāciju un laikmetu raksturojošs muzikālais pavadījums – “Eņģeļa” detaļas ir nevainojamas, un, tāpat kā, piemēram, Mārtins Skorsēze “Labajos puišos” (1990), Ortega gan glorificē vardarbību kā tādu, gan varoni, kas pārkāpis likuma līnijai. Kino vēsturē viņam ir daudz līdzinieku, jo seksīgs un vēl arī noziedznieks – tas ir nāvējošs salikums. Turklāt “Eņģelī” ir vēl kas – būtisks ir galvenā varoņa vecums, kas šo stāstu padara īpaši šokējošu, tāpat kā fakts, ka viņš acīm redzami – tā liek domāt filmas autori – visas savas darbības izbauda, arī gaiļa nospiešanu.

Kā atsevišķu līniju vien ceturtajā pilnmetrāžas filmā Luiss Ortega izcēlis homoerotismu – viens no filmas producentiem ir Pedro Almodovars –, un tas ļauj vilkt paralēles arī ar skandalozā kanādieša, par brīnumbērnu dēvētā Kannu mīluļa Ksavjē Dolana publisko tēlu un kinolentēm. Savukārt režisora izmantotie stilistiskie paņēmieni ļauj piesaukt gan itāli Paolo Sorentīno, gan jau mūžībā aizgājušo Bernardo Bertoluči, gan citus lielā ekrāna feinšmekerus, un galvenā varoņa, psihopāta slepkavas, tēls stājas blakus saviem lielā ekrāna līdziniekiem, kaut, pavirši uzmetot skatienu, varētu būt tīņu elks – miljonu pielūgts aktieris vai rok­zvaigzne. Taču viņš apgalvo, ka ir dzimis zaglis, turklāt bez vainas izjūtas. Un kārtējais noziegums ir vien veids, kā viņš var izlauzties no garlaikotās ikdienas. Tā kā autori izvairījušies no moralizēšanas, skatītājam pašam jāizdara secinājumi, un materiāls, no kā to izdarīt, ir gaumīgs un pārliecinošs, kaut arī vardarbību glorificējošs.

“Eņģelis”/”El Angel”

  • Argentīna, Spānija, 2018.
  • Režisors: Luiss Ortega
  • Lomās: Lorenso Ferro, Čino Darins, Mersedesa Morana, Daniels Fanego
  • “Kino Bize”, “Splendid Palace”

Video treileris: