Dzīvniekiem allaž ierādīta nozīmīga vieta cilvēku dzīvē. To klātbūtne gan biedējusi, gan rosinājusi iztēli, daudzus no tiem cilvēki savulaik kaismīgi pielūdza, uztverot par dievu vēstnešiem, vai pat uzlūkoja kā dievības, uzskatot, ka paši no tiem cēlušies…

Astrālais kaķis

Foto - Shutterstock Dzīvniekiem allaž ierādīta nozīmīga vieta cilvēku dzīvē. To klātbūtne gan biedējusi, gan rosinājusi iztēli, daudzus no tiem cilvēki savulaik kaismīgi pielūdza, uztverot par dievu vēstnešiem, vai pat uzlūkoja kā dievības, uzskatot, ka paši no tiem cēlušies…

Kaķa pielūgšanas kults bija plaši izplatīts jau Senajā Ēģiptē. Slavenajā ēģiptiešu “Mirušo grāmatas” 17. nodaļā viens no svarīgākajiem ēģiptiešu panteona dieviem – saules dievs Ra – cilvēkiem parādās kā “diženais kaķis”. Ar XXII dinastijas laiku saista Bubastes pilsētas dievietes kulta – Bastetas – aizsākumu. Dievietei bija kaķa galva, un tā simbolizēja saules auglīgo spēku, briedinot ražu.

Godinot Bastetu, tūkstošiem kaķu pēc nāves balzamēja un apbedīja īpašās kapsētās. Par to liecina atklātie kaķu apbedījumi, kurus datē ar XVIII dinastijas valdīšanas beigām. Kaķa nāvi ikvienā vietā atzīmēja ar īpašu rituālu. Mājas iemītnieki sēroja, it kā būtu zaudējuši tuvu ģimenes locekli. Mirušā kaķa ķermeni nogādāja svētās telpās, balzamēja un apbedīja Bubastē.

Senajā Ēģiptē runcis bija Saules dieva emblēma. Taču, būdams nakts dzīvnieks, kaķi, jo īpaši melno, vienmēr asociēja arī ar Mēnesi. Tam piedēvētas pārdabiskas spējas. Kaķi var kalpot gan tumšajiem, gan labajiem spēkiem. Tādēļ kaķa klātbūtne cilvēku mājās var nest gan svētību, gan postu. Viss atkarīgs no tā, kā cilvēks izturas pret kaķi: vai to ciena un godā.

Dzīvnieka aura esot tik liela, ka tā pārņem ne tikai konkrētu cilvēku, bet arī viņa ģimeni, māju un teritoriju, ko kaķis uzlūko kā savu īpašumu. Kad kaķis trinas gar kāda kājām, tad vislielākā kļūda ir to dzīt prom. Šādā veidā kaķis ne tikai glaimo, cenšoties panākt savu, bet arī it kā “atzīmē” cilvēku, atstāj viņā savas astrālās “pēdas”, “zīmes”. Turklāt tādā veidā viņš dalās ar savu maģisko spēku. Savukārt tas, kurš šādā brīdī dzīvnieku atgrūž, vienkārši atsakās no tās pozitīvās enerģijas, ko kaķis gribēja viņam dāvāt.

Nākamreiz kaķis vairs nesniegs tādam nepateicīgajam sava astrālā spēka daļu vai varbūt pat to viņam atņems.
Kaķus cilvēki izmantojuši mājas un dzīvokļa aizsardzībai no ļaunajiem spēkiem. Īpaši šim nolūkam piemēroti balti un rudi kaķi. Kaķa aura ir tik spēcīga, ka burtiski “izgrūž” jebkuras negatīvas vibrācijas aiz tās teritorijas robežām, kuru tas uzskata par savu. Tādēļ ir būtiski radīt kaķim tādus apstākļus, lai viņš savu saimnieku, tā ģimeni, māju un pagalmu uzskatītu par savu teritoriju. Ne velti kaķi tik aktīvi un agresīvi veido savas teritorijas.

Patiesībā viņi tādā veidā sadala ne tik daudz dzīves telpu, kā iespēju sava maģiskā spēka izplatībai. Kaķa astrālās spējas ir tik lielas, ka viņš itin vienkārši var aizdzīt no mājas spoku un citas ļaunās būtnes. Tādēļ magi, veicot spiritisko seansu, izvairās turēt istabā kaķi, jo tas var aizbiedēt visas astrālās būtnes.

Tāpat kaķi ir kosmiskās enerģijas starpnieki. Tiem patīk atrasties vietās, kur ir spēcīga enerģijas plūsma, sevišķi ģeopatogēnajās zonās, turklāt bieži tie izvēlas tās vietas, kur lielā daudzumā uzkrājas negatīvā enerģija. Tādēļ zinoši cilvēki izmanto šo dzīvnieku mājas dzīvojamās telpas attīrīšanai no negatīvām vibrācijām.

Kaķis šādiem nolūkiem darbojas kā enerģētiskais “putekļusūcējs”, uzņemot sevī negatīvo enerģiju un pārveidojot pozitīvajā. Līdzīgi kā koki transformē mums kaitīgo ogļskābo gāzi skābeklī, kaķi veic ko līdzīgu, tikai enerģētiskajā nozīmē. Tas izskaidrojams ar to, ka kaķa personiskajam bioloģiskajam laukam piemīt negatīvs lādiņš. Ne velti senajā Krievijā pastāvēja paraža – pārceļoties uz jaunu dzīvesvietu, pirmo mājā ielaida kaķi. Ja māja bija veca, kaķis uzņēma sevī visu negatīvo svešo enerģētiku, ko atstājuši iepriekšējie saimnieki. Ja māja bija jauna, tad tai bija nepieciešama “izpirkuma maksa”, proti – spēcīgs enerģētisks lādiņš, kuru arī varēja dot kaķis.

Kaķu maģiskās spējas vienmēr novērtējuši dziednieki. Kaķi var ārstēt savus saimniekus, apguļoties uz ķermeņa slimajām vietām. Viens no vienkāršākajiem ārstēšanas veidiem ar kaķu palīdzību – dzīvnieka glaudīšana, kas atbrīvo cilvēku no stresa, psihiskā un nervu saspringuma. Dziedniecībā kaķus izmanto arī redzes uzlabošanai. Daži dziednieki šim nolūkam iesaka paglaudīt balta kaķa asti.

Suņi – filosofu un dvēseļu pavadoņi

suni
Daudzu gadsimtu garumā suņa izcelsmi ļaudis saistījuši ne tikai ar augstākajiem spēkiem, bet arī dievinājuši pašu dzīvnieku. Cilvēki apbrīnoja dzīvnieka instinktu, kas bija drošs un nemainīgs, allaž sasniedzot savu mērķi.

Instinkts, atbilstoši mūsu priekšteču izpratnei, varēja būt pielīdzināms vien dievišķas izcelsmes spēkam. Un dievi ar šo dāvanu bija apveltījuši nevis cilvēku, bet suni. Tādēļ pret to izturējās godbijīgi, uzskatīja par dievu sūtni. Dažās zemēs suņiem uzticēja ne tikai nomirušo dvēseles, bet arī mirušo ķermeņus, uzskatot, ka tieši dzīvnieka kuņģis ir labākā mirušā dvēseles tvertne.

Īpaši iemīļoti suņi bija ēģiptiešiem. Kad dzīvnieks nomira, visi mājas iemītnieki ieslīga dziļās sērās un, atbilstoši tālaika paražām, noskuva matus un ilgu laiku badojās. Nomirušā suņa ķermeni balzamēja un svinīgi apbedīja speciālā kapsētā. Tādas kapsētas bija teju vai ikkatrā pilsētā. Senajā Romā sevišķi iemīļoti bija istabas sunīši, kuri bija katrā patricieša mājā. Jūlijs Cēzars pat reiz esot painteresējies, vai romiešu matronas nav pārstājušas dzemdēt bērnus, dodot priekšroku amizantajiem dzīvnieciņiem. Romieši suņu atveidojumus izkala uz monētām, attēloja freskās, izlika mozaīku panno un apdziedāja dzejā.

Tāpat par saviem draugiem četrkājainos radījumus dēvēja grieķi, un jo īpaši tie saistīja filosofu uzmanību.

Sengrieķu filosofa Sokrata mīlestība uz savu suni bija tik liela, ka viņam kļuva par paradumu zvērēt pie tā vārda. Suni kā savu ideālu, kam līdzināties, bija izraudzījies filosofs kiniķis Diogens. Kā zināms, šis cilvēks dzīvoja mucā, tādējādi pauzdams savu nievājošo attieksmi pret kultūru un tiekšanos atgriezties dabiskajā stāvoklī. Savvaļā klaiņojošu suni viņš uzskatīja par brīvības simbolu. Suņi apsargāja daudzus grieķu tempļus. Tie ielaida tikai grieķus un kļuva agresīvi, ieraugot svešzemniekus.

Pazemes kārdinātāja čūska

Foto-LETA Čūska ir dzīvnieks, no kura cilvēki, šķiet, visos laikos un kultūrās baidījušies visvairāk, jo tā iemieso ļoti daudzus spēkus. Čūsku kā pazemes alu iemītnieci saista ar pazemes valstību un pirmatnējiem ūdeņiem, no kuriem cēlusies visa dzīvība.

Ēģiptieši mitoloģijā no čūskām baidījās un tās pielūdza kā dievības. Dzīvnieki bija draudoši un bīstami, tādēļ arī noslēpumaini. Pazemes iemītniece apdraudēja cilvēku teju vai uz katrā solī, un tās kodiens lielākoties izrādījās nāvējošs. Vislielākās bailes raisīja ēģiptiešu kobra, kuras galvenais kulta centrs bija viena no senākajām Ēģiptes pilsētām Buto, kas bija izvietota Deltas rietumu daļā. Čūska bija arī faraona varas simbols un, apvijusies galvasrotā ap faraona galvu, sargāja to no visiem ienaidniekiem. Čūskas varu bīstamākajā tās izpausmē gan Indijā, gan Ēģiptē iemiesoja vertikāli saslējusies un kapuci izlaidusi kobra. Ēģiptē to dēvēja par “urai” jeb “faraona diadēmu” – karaliskās varas aizsargājoša čūskas emblēma, kas uzveic ienaidniekus. Čūska, kas apvijusies ap saules disku, vai kobra ar lauvas galvu bija ierastas saules aizbildniecības emblēmas.

Simboliski čūska uzskatīta kā ūdens, tumsas un aizkapa pasaules noslēpumu un gudrības glabātāja un sargātāja. Vientuļa, aukstasinīga, noslēpumaina, bieži indīga, mērķtiecīgi un nemanāmi tā kaut kur pārvietojas bez kājām, spējīga piepeši norīt dzīvniekus, kas daudzkārt lielāki par pašu, un atjaunoties, nometot ādu. Čūskas ķermeņa forma, tāpat kā daudzi citi tās raksturojumi, cilvēka iztēlē raisījusi daudzas līdzības – ar tekošu ūdeni un jūras viļņiem, ar paugurainu apvidu un rāmām līdzenumu upēm, ar augšup vijošām vīnogu stīgām un tumsā grimstošām koku saknēm, ar krāšņu varavīksni un trakojošiem zibeņiem.

Indijā bija pazīstamas kobras-dievības – nāgas, kuras uzlūkoja kā aizsardzības simbolus un kuras kopumā bija izpelnījušās pozitīvu reputāciju. Piemēram, Buda bieži atveidots sēžam kobras aizsegā, kas viņu sargā ar savām septiņām kapucēm. Gan Indijā, gan dažos citos reģionos čūskas bieži ir svētnīcu, ūdens avotu un dārgumu sargātājas. Šī tradīcija saistīta ar auglības simboliku, kas piemīt čūskai, un ar ticējumu, ka dārgakmeņi ir sacietējušas čūskas siekalas. Indijas kobra bieži attēlota ar pusdārgakmeņiem uz savas kapuces, kas simbolizē garīgās vērtības. Ķīniešu folklorā pastāv leģenda, ka čūskas apdāvina tikumīgus cilvēkus ar pērlēm.

Čūska bieži izmantota kā dziedniecības un medicīnas simbols. Čūskas, kas apvijušās ap kaduceju – Hermesa (Merkūrija) zizli – simbolizēja pretējo spēku mijiedarbību. Psihologs Karls Gustavs Jungs uzskatīja tās par homeopātiskās medicīnas emblēmu. Viduslaiku kristīgajā kultūrā bija populāri pie krusta piesistas čūskas atveidojumi, kas kļuva par augšāmcelšanās un gara pārākuma pār ķermeni simbolu.

Čūskas bieži parādās kā dzimtas priekšteči afrikāņu un ziemeļamerikāņu leģendās, tāpat Ķīnā kā čūskveidīgi dievi radītāji. Savukārt čūskas, kas dzīvoja mājās, saskaņā ar ticējumu bija priekšteču gari un gādāja par dzimtas labklājību un veiksmi. Dzimtas simbolisms apvienojumā ar ticību, ka čūskas zina zemes noslēpumus un spējīgas redzēt tumsā, radīja pārliecību par čūskas gudrību un gaišredzību. “Esiet gudri kā čūskas un vienkārši kā baloži,” saviem mācekļiem esot teicis Jēzus Kristus.

Upurētie un dievinātie jēri

Foto - Valdis Semjonovs Lopkopība kopš neatminamiem laikiem ieņēmusi svarīgu vietu cilvēku dzīvē. Tādēļ jau dziļā senatnē sākās lielo ragu lopu dievišķošana. Senajā Ēģiptē I dinastijas laikā valdīja vērša Apisa kults, Heliopolē pielūdza melno vērsi Mnevisu. Līdzīgi Apisam, to turēja īpašā ēkā, bet pēc nāves mumificēja un apglabāja kā Apisu. Apglabājot vērsi, ievēroja to pašu apbedīšanas rituālu, ko piekopa attiecībā pret cilvēkiem. Baltās un melnās spalvas krāsas vērši bija retums, tādēļ tos apsargāja. Vēršu un govju kults lielākoties bija sastopams Deltas apkaimē. Taču dievināja ne gluži visus ragu lopus, tikai atsevišķus pārstāvjus.

Vairākos apgabalos valdīja auna pielūgsmes kults. Šo dzīvnieku saistīja ar vairākām dievībām. Elefantīnas salā auns bija vietējā dieva Hnuma iemiesojums. Fajumas tuvumā, Vidusēģiptē, Hērakleopoles pilsētā, auns bija vietējā dieva Haršefa iemiesojums, bet Mendesā auna kults varēja pat sacensties ar Apisa kultu. Šeit auns bija dieva Osīrisa dvēseles materiālais iemiesojums. 1906. gadā slavenais franču arheologs Klermons-Hanno (kā šito raksta oriģinālā, dubultais uzvārds?) veica izrakumus Elefantīnas salā, kur atklāja dieva Hnuma tempļa svēto aunu apbedījuma vietu, kas attiecas uz grieķu-romiešu laiku. Izrakumos atrastas daudzas svēto aunu mūmijas.

Hinduismā sevišķi godāta govs, kas uzskatīta par pārtikas un dzīvības simbolu. Vēdu svētās grāmatas stāsta par to, ka pret šiem dzīvniekiem jāizturas ar tādu pašu cieņu kā pret miesīgo māti. Tās nevar nogalināt un ēst.

Indijā govs ir visas planētas simbols. Tā dāvā cilvēkam vērtīgo produktu pienu un kurināmo mēslu veidā, savukārt pretim prasa gaužām maz. Lai arī hindi uzskata govi par svētu, tie savukārt ne īpaši godājami izturas pret vēršiem, uzskatot tos vien par vienu no dieva dāvanām. Indijas lauku rajonos govi uzskata par visdāsnāko sievas dāvanu un bieži dzīvniekus iekļauj pūrā.

Daudzās kultūrās sakrālu nozīmi piedēvē arī aitām. Senajām austrumu civilizācijām, ieskaitot Vidusaustrumu un Vidusjūras tautas, ar aitām saistīts reliģisks simbolisms. Dzīvnieka galvaskausi bieži ieņēma centrālās pozīcijas kapenēs. Madagaskarā cilvēki ticēja, ka aitās iemiesojušās mirušo senču dvēseles, tādēļ tās ēst neviens neuzdrošinājās. Musulmaņi upurē aitas vissvētākajā gada dienā. Grieķi un romieši tāpat upurēja aitas reliģisko ceremoniju laikā, jo īpaši Lieldienās. Aitai ir nozīmīga vieta kristietībā, hinduismā un islāmā. Daudzi reliģisko novirzienu personāži, ieskaitot Ābramu, Īzaku un Muhamedu, bijuši aitu gani.

Debesu pavēlnieki putni

Foto - Andris Eglītis Vairumā kultūru putni simbolizē cilvēka garu. Reiz ļaudis ticēja, ka pēc nāves dvēsele pamet ķermeni putna veidolā. Putnus uzlūkoja kā starpniekus starp dieviem un cilvēkiem, debesīm un zemi. Kristietībā tie simbolizē labā cīņu ar ļauno.

Par vienu no vissvētākajiem putniem senie ēģiptieši uzskatīja ibisu. Par īpaši sakrālu uzskatīts baltais ibiss ar melnas krāsas lidspalvām. Ibisa kulta centrs bija Hermopole. Svētā putna nogalināšana draudēja ar nāvessodu.

Senajā Ēģiptē ibiss bija dvēseles simbols, Mēness dievietes Izīdas un gudrības un zināšanu dieva Tota atribūts.
1913. gadā izrakumu laikā Abidosā atklāja svēto ibisu apbedījumu vietu, kas datēta ar 2. gadsimtu. Nomirušo putnu mūmijas veidotas ļoti rūpīgi.

Visā pasaulē īpašu bijību raisa putnu karalis ērglis – saules, spēka, gudrības, autoritātes, karaliskās varas, uzvaras un lepnuma simbols. Ķīnā tas pārstāv vīrišķo jan principu. Austrālijas folklorā jūras ērglis nogādā mirušo dvēseles atpakaļ uz pirmsākumu – “sapņojumu”. Siu cilts indiāņiem ērglis iemiesoja visu dzīves būtību.

Ērgļa spalvas uzskatīja par saules stariem. Galvasrotu no raibā ērgļa spalvām dēvēja par Pērkonputna – Visuma gara – simbolu. Kareivis to uzlika pirms kaujas, tādējādi piešķirot sev ērgļa dievības varenību un spēku. 1782. gadā ASV ērgli izraudzījās par nacionālo emblēmu, kas redzama gan uz amerikāņu monētām, gan papīra banknotēm.

Putns simbolizē varu, autoritāti un spēku.

Neviennozīmīga attieksme dažādos laikos un kultūrās bijusi pret pūcēm. Senajā Grieķijā pūce godāta kā gudrības un nakts dievietes Atēnas putns. Pūci attēloja uz grieķu monētām, un tā kļuva tik populāra, ka vēlāk arī Itālijā, Ēģiptē un Turcijā sāka kalt monētas ar viedā putna atveidu. Taču tāpat daudzās pasaules malās pūces asociētas ar nakti un visām nelaimēm, ko tā slēpj. No tām baidās un tās saista ar ļaunumu un neveiksmēm. Ķelti šo nakts putnu dēvēja par nakts raganu un dēmonu, kas saistīts ar mirušajiem un aizkapa pasauli. Dažās Āfrikas reliģiskajās tradīcijās pūces galvu izmantoja maģiskos rituālos un burvestībās. Savukārt indiešiem pūce ir veiksmes putns, ko saista ar dievieti Lakšmi.

Spēka talismani lauvas

Foto - AFP Gandrīz visā pasaulē zvēru karaļa vietu ieņem lauva. Tā zeltainā spalva, cēlais ķermeņa spēks jau kopš senatnes raisījis cilvēkos apbrīnu un godbijību. Lauvu māti saistīja ar Mēnesi un dievieti Māti, bet lauvu tēviņus – ar Sauli un faraonu.

Antīkajā pasaulē lauvas dzīvoja ne vien Āfrikā, bet arī Tuvajos Austrumos un Indijā. Tās pavadīja valdniekus, un tās uzlūkoja kā karaliskās varas un dižciltīgās izcelsmes simbolu. Lauvas bija arī medību pavadones. Kā dievišķi dzīvnieki tās pielūgtas arī Ēģiptē. Grieķu-romiešu laikos Ēģiptē bija apdzīvotas vietas, ko sauca Leontopolise, tādējādi godinot lauvas. Simbolisks šis dzīvnieks ir arī budismā. Lauvas tēli izvietoti uz dažādām celtnēm. Tāpat bija izplatītas lauvas galvas formas notekcaurules, kas novadīja ūdeni no jumtiem. Lauvas saules daba tādējādi savienojās ar ūdeni kā auglības simbolu. Simbolisks ir stāsts par svēto Hieronimu, kas no lauvas ķepas izvilka dzeloni. Lauva pateicībā atmeta savu mežonīgo dabu un kļuva par svētā vīra sabiedroto.

Nozīmīgu vietu lauva ieņēma heraldikas mākslā.

Viena no vissenākajām reliģiskajām tradīcijām pasaulē ir lāču pielūgšanas kults. Lācis allaž uzlūkots kā ļoti godājams dzīvnieks. Dzīvnieku pielūdza jau Ziemeļamerikas senie iedzīvotāji un Eirāzijas neandertālieši.

Rietumeiropas senajām tautām savvaļas dabas dieviete vienmēr attēlota lācenes veidolā. Tāpat grieķu dieviete Artemīda bieži parādījusies kā lācene. Nivhi tautībai, kas reiz mitinājās mūsdienu Krievijas teritorijā, lāči piedalījās ceremonijās, kas godināja bojāgājušos karavīrus. Japānā ainu tautas lāci dēvēja par “kamui”, kas nozīmē “dievs”. Aini ēda lāča gaļu, ticot, ka dzīvnieka vilna un gaļa ir dieva velte cilvēkiem.

Taizemē īpaši godāts zilonis – miera un spēka simbols. Vēsturiski šie dzīvnieki bija neatņemami karu dalībnieki, tāpat tos izmantoja kā nastu nesējus. Taizemē vecākā paaudze joprojām uzskata, ka zilonis ir maģisks dzīvnieks.

Ļaudis tic, ka tā atveidojums vai dzīvnieka figūriņas – jo īpaši zilonis ar augšup paceltu snuķi – īpašniekam nes veiksmi. Ar sevišķu bijību uzlūkots baltais zilonis, – saskaņā ar ticējumiem tajā iemiesojas mirušo dvēseles. Ja ziloni izdevās atrast un noķert, to tūlīt nogādāja karalim. Pārdot vai pirkt šo karalisko dzīvnieku bija stingri aizliegts. Pēc nāves ziloni apraudāja tāpat kā cilvēku.