No 17. līdz 23. decembrim norisināsies ikgadējais labdarības maratons “Dod pieci!”, kurā šogad ziedotie līdzekļi tiks novirzīti jaunas mācību sistēmas izveidei un ieviešanai tiem vecākiem, kuru ģimenē ienāks bērns. Pirmoreiz īpašajā Stikla studijā Doma laukumā “Dod pieci!” veterāniem Tomam Grēviņam un Magnusam Eriņam pievienosies sieviete – “Pieci.lv” ētera personība, dziedātāja, aktrise un meitas māmiņa Marta Grigale. Sarunā par pašas Martas ceļu un augšanu līdz šim brīdim gan mūzikā, gan radio, gan arī par viņas pieredzi, audzinot meitu. “Mēs bieži neapzināmies, cik liela ietekme mūsu bērnu nākotnē ir tam, kā mēs pret viņiem izturamies, un tam, kādas attiecības ir ģimenē, bērnam augot,” saka Marta.

Marta, jādomā šogad tev pirmssvētku laiks iznācis rosīgāks nekā citus gadus?
Es teiktu – citāds. “Dod pieci!” ir fons visam, ko šobrīd daru, jo uztveru to ar lielu atbildību. Tāpēc dāvanas mīļajiem jāsteidz sameklēt līdz maratonam, no kura attapšos tikai dienu pirms svētkiem. Tomēr jācenšas apstāties, pabūt mierā, lai gan esmu cilvēks, kuram grūti nosēdēt mierā. Ja neesmu bijusi aktīva, vakarā šķiet, ka neesmu dienu gana labi izmantojusi. Protams, jācenšas sevi nestrostēt, ja kaut kas nav pagūts, un, ja pameklē, dienas beigās parasti var atrast vismaz vienu lietu, kas bijusi laba. Cenšos dzīvot pēc iespējas vērtīgi, apzinoties, ka mūsu laiks ir ļoti ierobežots. To sapratu pirms dažiem gadiem, kad zaudēju tēti. Tas nāca ar lielu mācību par to, ka esam laimīgi un veiksmīgi, ja esam veseli, varam iet un darīt. Sevišķi, ja lieta, ko dari, patīk.

Sākumā lieta, kas patīk, tev šķita aktrises profesija. Interese par teātri mantota no vecvecākiem – režisora Ārija Geikina un teātra zinātnieces Silvijas Geikinas?
Kopš bērnības Silvija mani vadāja uz teātra izrādēm, tas man sagādāja milzīgu prieku, un teātri iemīlēju, pateicoties viņai. Pēc profesijas esmu muzikālā teātra aktrise – to mācījos Londonā (Rietumlondonas universitātes Mūzikas koledžā. – Aut.). Kad atgriezos Latvijā, spēlēju gan Valmieras teātrī, gan dažādos neatkarīgos teātros, tāpēc nevaru teikt, ka sapnis par teātri nav piepildījies. Man bija iespēja spēlēt pie tādiem kolosāliem meistariem kā Varis Brasla, Mihails Gruzdovs un Valdis Lūriņš – paspēju mazliet izbaudīt gan teātra skatuvju, gan aizkulišu garšu. No otras puses, nebija tā, ka kāds būtu mani aicinājis palikt, atvēris durvis, lai es varētu nobāzēties kādā teātrī. Tomēr ticu, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek, un nu jau es par to vairs nepārdzīvoju. Pateicoties tam, ka biju mācījusies muzikālo teātri, nokļuvu Jāņa Lūsēna mūziklā “Meierovics”, kur satiku savu vīru (bundzinieks Kaspars Grigalis).

Kādēļ vilināja Londona, nevis kāda no vietējām skolām?
Šis nav stāsts par skolām, jo pie mums Latvijā aktiera profesiju var apgūt tiešām augstā līmenī. Drīzāk manī ir kaut kāda traka dzirkstele. Ja kaut kas iekrīt sirdī, tad “eju pa gaisu”. Toreiz sirdī iekrita viens anglis. Tā šķita lielā mīlestība, kas lika doties uz Londonu.

Viņš – gudrs, izmācījies Oksfordā, īsts džentl­menis. Iespējams, es viņam šķitu kaut kas eksotisks.

Tomēr klātienē pamazām viss kaut kā noplaka un beigās salauzu gan savu, gan viņa sirdi. Tomēr esmu pateicīga viņam, ka nokļuvu Londonā.

Par labu mūzikai nosliecies, jau studējot mūziklus, vai lūzuma punkts bija “Supernovas” konkurss, kur tevi ieraudzījām pirmoreiz?
Sapnis par mūziku bijis kopš bērnības – vienmēr teicu, ka būšu dziedātāja. Tomēr vienmēr esmu bijusi ļoti paškritiska, varbūt kāds kaut ko nelāgu pateica, varbūt nebija īstais skolotājs, bet pusaudzes gados iedzīvojos kompleksos. Droši vien palīdzēja iepazīšanās ar Kasparu. Viņš iedrošināja, palīdzēja saprast, kā īsti tikt līdz dziesmas gala versijai. Sev par pārsteigumu sapratu, ka varu uzrakstīt dziesmu! Pirmais singls bija “Ziemassvētku valsis”. Turpināju ar “Supernovu” un pirms gada iznāca mans mini albums, ko producēja Reinis Sējāns. Turpinu rakstīt mūziku un pamazām virzos uz priekšu. Tas nenotiek ātri – saprotu, ka šobrīd neesmu kalna virsotnē, vēl daudz jāmācās.

Tava mazalbuma (EP) nosaukums (“Pai pai”) lika domāt, ka tā ir mūzika bērniem. Vai meitas ienākšanai tavā dzīvē mūzikas tapšanā bija kāda loma?
Dziesma un albums absolūti nav par bērniem, bet nosaukums patiešām radās, pateicoties manai meitai (Grēta, 2,5). Bija brīdis, kad viņa pavisam maziņa mēdza visu tā pamatīgāk ieklapēt, un mēs lūdzām, lai viņa izturas maigāk – tā “pai, pai”. Tie vārdi iesēdās manā prātā un transformējās par kaut ko pavisam citu. Bet Grēta mani tiešām ļoti iedvesmo. Esmu viņai veltījusi dziesmu “Tev vēl viss priekšā”.

Kāds stāsts ir tavai jaunākajai dziesmai “Rokas stiepienā”, kas ieskaņota kopā ar Kasparu Zemīti?
Patiesībā arī šī dziesma ir par Grētu. Saprotu, ka pienāks mirklis, kad viņa no manis attālināsies, kad nebūšu tik vajadzīga kā tagad, bet ļoti gribas paturēt viņu tepat, tepat. Man ir prieks, ka satiku Kasparu Zemīti – viņš ir mana vīra grupas biedrs, bijām pazīstami. Kaspars pavasarī uzaicināja uzstāties Torņakalna baznīcas Vasarsvētku koncertā. Piedāvāju viņam šo dziesmu, nospēlējām un sapratām, ka vēlamies to iemūžināt. Uzrunājām producentu DJ Rudd, kurš salika visu pa plauktiņiem.

Darbs “Latvijas radio 5” arī bija zibenīga ideja?
Tā laikam varētu teikt. Pieteicos atlasei, īpaši ne uz ko necerot. Viena, otra, trešā kārta – un sev par pārsteigumu tiku pieņemta. Joprojām katru dienu eju uz darbu ar prieku – tā ir liela laime.

Nu priekšā jauns izaicinājums, nedēļa “Dod pieci!” Stikla studijā, aicinot ziedot, lai topošajiem un jauniem vecākiem būtu iespēja gūt zināšanas par bērnu audzināšanu.
Iespējams, iepriekš uz to nebūtu parakstījusies, bet šogad es tiešām jūtos gatava. Man ir prieks, ka studijā būs pārstāvētas dažādas puses un viedokļi. Būs gan tētis – Toms Grēviņš, gan es – mamma, gan Magnuss Eriņš, kurš vēl nav vecāks.

Maratona reklāmas rullītis vēstīja par tēti, kuram nav laika bērniem. Vai akcents šoreiz uz tēviem?
Reklāmas rullītī ir teikts, ka bērns gaida, lai vecāku, arī tēva, mīlestība ir darbības vārds. Mūsu nolūks nav kādu strostēt un vainot. Mēs gribam runāt par to, cik svarīgi ir kvalitatīvi pavadīt laiku ar bērnu, neraugoties uz to, vai tā ir mamma vai tas ir tētis. Virsmērķis ir vēlme veidot emocionāli inteliģentāku sabiedrību. Šajās apmācībās galvenais būtu sagatavot vecākus tam, ka būs visādi.

Bērna ienākšana ģimenē nudien ir emociju karuselis.

Mēs vēlamies ar šīm apmācībām palīdzēt vecākiem nodrošināt saviem bērniem pēc iespējas laimīgāku un drošāku vidi, nenododot viņiem savas bērnības traumas. Mēs bieži neapzināmies, cik liela ietekme mūsu bērnu nākotnē ir tam, kā mēs pret viņiem izturamies, un tam, kādas attiecības ir ģimenē, bērnam augot. Tāpēc šogad ar “Dod pieci!” tēmu mēs speram drosmīgu soli, lai nevis līmētu plāksterus uz sekām, kas jau sāp un asiņo, bet mēģinātu uzlabot visu augsni un palīdzētu ģimenēm jau sākotnēji veidoties veselīgākām, laimīgākām un emocionāli inteliģentākām.

Tu pati spēj iedomāties sevi ejam uz šiem kursiem?
Jā, noteikti. Tā būs 21 apmācību stunda, kas sākas tad, kad bērniņš vēl ir puncī, un turpinās, kad viņš jau ir piedzimis. Ceru, ka šī ideja izvērsīsies valsts nozīmes projektā. Ticu, ka tas ir tā vērts, jo par šīm lietām ir jārunā. Arī es pati daudz lasīju un mācījos, tomēr psiholoģiski tik un tā nebiju gatava bērna ienākšanai pasaulē. Baidījos, ka varētu mazo nemīlēt, arī nogurumam nebiju gatava, tāpat tam, ka bērns būs tik liels pārbaudījums savstarpējām attiecībām. Bija ļoti daudz jautājumu, ar kuriem nācās tikt galā pašu spēkiem.

Ziemassvētki daudziem ir ģimenes laiks. Kādi tie ir tavā ģimenē?
Tie man vienmēr ir bijuši mīļākie svētki. Gribu parādīt arī Grētai, kas ir forši svētki un kas ir ģimeniska atmosfēra. Tā ir kopā būšana, tie noteikti ir mīlestības svētki. Man pašai šajā laikā ir svarīgi mazliet apstāties, padomāt, aiziet uz baznīcu. Svētkos ir tik daudz ārēju lietu – lampiņas, eglītes, dāvanas –, un man tas viss patīk, bet ar to īsti nepietiek. Visforšākās dāvanas visskaistākajos papīros bez miera sirdī īstu prieku neradīs.

Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk!
Kustība. Cilvēki. Aizrautība.

Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez komunikācijas.

Lielākais sasniegums darbā!
Mans mini albums “Pai, pai”, un ceru, ka pavisam drīz varēšu teikt arī labdarības maratons “Dod pieci!”.

Labākā izklaide?

Man daudz ko patīk darīt, bet, ja jāizvēlas viena izklaide, tad droši vien ceļošana. Pēdējais ceļojums bija vasarā – ar vīru bijām Šveicē un pārliecinājāmies, ka abiem ļoti patīk augstums.

Martas Grigales dziesma “Pai, pai”: