Kokteilis
Apbrīno

Māra Pole: “Latvietim, kas dzīvo pilsētā, vajag ieiet mežā, pagulēt sūnās un atrast sevi!”0


Māra Pole
Māra Pole
Foto: Karīna Miezāja

Ēdienu un garšu entuziasti Māru Poli Latvijas Televīzijas skatītāji jau iepriekšējā sezonā iepazina garšu ekspedīcijā “Īsakūd Latgolā”, bet šobrīd atkal var sekot viņas un kolēģa Mārtiņa Kozlovska gaitām garšu meklējumos – šoreiz raidījumā “Iekodies Kurzemē”. Ikdienā Māru varam sastapt krāšņā recepšu žurnāla “Pie galda!” tapšanas virtuvē Rīgas centrā – gan gatavojot ēdienus, gan esot tā satura redaktorei. Viņa ir īstens 21. gadsimta cilvēks, kurš iedvesmu jaunām garšām gūst, apceļojot pasauli, bet spēku rod Latvijas dabā. “Ēdiens nav tikai nepieciešamība – man tā ir meditācija un enerģijas apmaiņa starp gatavotāju un ēdāju,” stāsta Māra.

 

Ievēroju, ka tavos sociālajos tīklos dominē trīs parādības – ēdiens, daba un suņi. Saliksi tos pareizajā kārtībā?

Jā, ir visas trīs, bet ēdiens, laikam ejot, ir kļuvis par primāro. Esmu daudz ceļojusi – vecāki jau bērnībā deva tādu iespēju, un 17 gadu vecumā pēc ilgām diskusijām ar vecākiem pārcēlos uz Čīli, kur dzima mana mīlestība pret ēdienu. Viesmamma bija ļoti kreatīva, gatavojot ēst no visa, kas aug pagalmā. Tur bija avokado, aliču koki, kazenes un vēl daudz kā cita, bet ikreiz, atnākot no skolas, galdā tika celtas kūkas. Atgriezusies Latvijā, paņēmu to līdzi – ikreiz svētkos bija kāda manis gatavota kūka, bet skolā ieviesu kūku trešdienas – cepu un cienāju citus. Pašai tas bija kaut kā relaksējoši, un reizē nāca apjausma, ka tā iespējams cilvēkiem radīt prieku.

Esi diplomēta ēdiena speciāliste?

Ceļš ir bijis garš un krāsains. Studēju starpkultūru sakarus ar Itāliju, studentu apmaiņā aizbraucu uz Itāliju, mazu pilsētiņu Māčeratu, Markes reģionā starp Apenīnu kalniem un Adrijas jūru, bet ēdiens tikmēr visu laiku bija kaut kur paralēli. Pēc studijām Rīgā mans pirmais ēdienu darbiņš bija mafinu kafejnīcā – ­cēlos, cepu mafinus piecos no rīta, un šķita, ka dzīve nevar būt skaistāka. Pēc studijām sapratu, ka vajadzētu pastudēt ko vairāk tieši par ēdienu, un nokļuvu Francijā, maģistrantūrā mācījos par ēdienu, gastronomiju un garšu, devos arī uz Londonu, lai sasmeltos visas iespējamās vēsmas. Pēcāk Itālijā Boloņas universitātes biznesa skola savukārt deva tam visam biznesa pamatu. Tur strādāju vīna darītavā, kas atvēra vēl citu pasauli, kas, šķiet, ir vēl plašāka par ēdiena pasauli.

Tikpat plūstošā ceļā nokļuvi arī televīzijā, raidījumā par gatavošanu?

Ar Lieni Vilnīti, satura darbnīcas “Tapt” mammu, iepazinos, kad kopā ar Annu Pannu (pazīstamu kulinārijas grāmatu autori. – A. K.) gatavoju kāzu banketu kādai meitenei. Ar Lieni mūsu ceļi kopš tā laika krustojušies bieži. Pirms gada, kad jau strādāju “Tapt”, vienu dienu Liene man saka – pierakstīju tevi televīzijas gatavošanas raidījuma konkursā, un te nu es esmu! Raidījums par Latgales ēdieniem man bija ļoti organisks, jo manas saknes ir Latgalē – bērnībā vasarās ciemojos pie manas Latgales omes. Latgaliski gan nerunāju, bet tikai saprotu, taču arī tagad, jau pēc dažām dienām filmējot Latgales laukos, ar saprašanu nebija problēmu.

Tagad esat devušies uz Kurzemi. Tā vien šķiet, ko tur vēl atklāt – sklandraušus taču pazīst visi.

Katrā Latvijas ciemā katrai pieredzējušai saimniecei ir pūrā kāda recepte, ko zina varbūt tikai viņas mazbērni. Man šķiet, raidījumu varētu veidot ne tikai par novadiem, bet par pilsētām, par ģimenēm – katrā ir kaut kas atšķirīgs. Arī raidījuma četras filmēšanas dienas šķita ļoti īss posms, lai aptvertu to lielo dažādību, kas ir Kurzemē. Man šī bija iespēja pirmoreiz dzīvē kult kurzemnieku balto sviestu – skaists process, par kuru man bija neviltots bērna prieks. Īsts gardums izrādījās sauktā bimbaltīre – sagrūsti kartupeļi ar speķi, krējumu un zaļumiem. Tas ir vienkāršs, bet ļoti garšīgs ēdiens, ko man iemācīja Rucavā. Latgalē piedzīvojām milzīgu sirsnību, neviltotību, viesmīlību, bet Kurzemē mīt Latvijas stingrais mugurkauls – visu, ko kurzemnieki dara, viņi dara jaudīgi. Vidējais latvietis ir abiem novadiem kaut kur vidū.

Esi pamatīgi izceļojusies pasaulē, bet ir kaut kas tāds, kas garšu pasaulē ir tikai mums, Latvijai raksturīgs?

Dilles! Tās gan ir arī citur, bet nekur cilvēki neprot tās lietot kā mēs. Latvietis dilles var ielikt jebkurā ēdienā!

Par to var smieties, bet, kad gribēju Boloņā pašā vasaras karstumā pagatavot auksto zupu, tad dilles medīju ar uguni pa visu pilsētu.

Beigās atradu tirgū, bet – 28 eiro kilogramā! Tajā brīdī tai lietai ir pilnīgi cita vērtība. Manas māsas draugam francūzim, kurš Latvijā dzīvo jau piecus gadus, mīļākie ir tieši diļļu čipsi. Dilles ir tāda pamatlieta, kuru mēs uztveram kaut kā pašsaprotami, bet vajadzētu to novērtēt vairāk.

Kāda šobrīd ir tevis pašas tuvākā garša?

Mana garša ir skābs – mums tā ir gan rabarberos, gan šobrīd visās sezonas ogās: jāņogās, upenēs, ērkšķogās. Rabarberi, tāpat kā dilles, vispār ir nenovērtēta lieta Latvijā, arī to sapratu Itālijā. Vispār to, kas mums ir, var tā īsti novērtēt ārpusē. Piemēram, mūsu dabu.

Daba bija viens no taviem “top trīs” dzīves pamatlielumiem.

Jā! Man ārkārtīgi patīk Latvijā – ļoti novērtēju mežu. Tikai mums ir tik dziļš, biezs un skaists mežs ar milzu eglēm vai priedēm. Vienmēr pirmā lieta, ko daru, atgriezusies Latvijā, – es ieeju mežā. Tur ir tas īstais mitrums, īstā smarža. Tur rodu mieru brīžos, kad šķiet, ka visa ir par daudz. Daba vispār man ir miera templis, kur uzlādēties. Kaut vai pagulēt sūnās. Lai cik muļķīgi tas skanētu, man šķiet, latvietim, īpaši tam, kurš dzīvo pilsētā, laiku pa laikam vajag ieiet dziļi mežā, pagulēt sūnās un atkal atrast sevi.

Bet tevi ikdienā var sastapt nevis kaut kur dabā, bet pašā pilsētas sirdī!

Jā, esmu žurnāla “Pie Galda!” redaktore jau divus gadus. Tas ir radošs darbs, un žurnāls tā pastāvēšanas laikā ir ļoti audzis un mainījies. Varbūt mani ietekmējusi ārzemju pieredze, bet šķita, ka tas varētu būt atšķirīgs no visapkārt sastopamā mazo formātu žurnāliņu veidola, kur pamatā dominē dažas bildes, recepšu teksts melns uz balta. Ja ēdienam varētu būt modes žurnāls, tad tas ir mūsējais. Mums katram ēdienam ir savs fotogrāfs, stilists un gatavotājs. Ēdam taču arī ar acīm! Ir tāds gandarījums, ja izdodas skaisti!

Ēdiens vispār šobrīd ir modē, tam tiek pievērsta pastiprināta uzmanība. Tendence no vieglas aizraušanās līdz apsēstībai.

Mani priecē, ka cilvēki domā par to, bet, protams, ēdiena sakarā varu runāt tikai par sevi. Mani vecāki ir arhitekti, un, protams, vēlot bērnam “stabilu, nopietnu” profesiju, gribēja, lai studēju arhitektūru.

Atceros, ka toreiz mammai teicu – tāpat kā cilvēkiem vienmēr būs vajadzīga māja, viņi vienmēr arī ēdīs.

Un jebkurā industrijā, gadiem ejot, tu vari “izrakt” kaut kādu savu lietu, savu ideju, produktu. Kopš šīs sarunas ir pagājuši desmit gadi, un šķiet, šobrīd ēdiens patiešām ir visur – viens aiz otra rodas restorāni, kafejnīcas tiek atvērtas uz katra stūra. Arvien vairāk tiek rīkoti dažādi festivāli, notikumi par un ap ēdienu, mums ir “slow food” tirdziņi un vairākas “street food” mājas. Tas nozīmē, ka cilvēki patiešām domā un runā par ēdienu vairāk nekā līdz šim. Vairāk domā par to, ko viņi ēd, – laikam nākusi apskaidrība, ka tas, ko tu ēd, tevi kaut kādā ziņā arī veido. Man šī domāšana ierakstās arī “zero waste” un zaļas domāšanas “trendā”, rūpējoties par ekosistēmu, piemēram, izvēloties vietējo ēdienu vai atbalstot beziepakojuma veikaliņus.

Teici, ka reiz pati biji veģetāriete?

Šo lēmumu pieņēmu desmit gadu vecumā, izraisot neizpratni ģimenē. Tas turpinājās līdz reizei, kad restorānā, kur tolaik strādāju, bija jāgatavo tartars un nācās to pagaršot – to prasīja profesija. Atgriezties pie gaļas lika arī rūpes par veselību, jo pusaudža vecumā nebiju piedomājusi pie tā, kā kompensēt gaļas trūkumu. Manuprāt, gaļa nav pilnībā jāizslēdz no ēdienkartes, tomēr vajadzētu piedomāt, cik bieži tu to patērē. Man tuvāki ir piena produkti, piemēram, siers – varētu no tā vien pārtikt. Tāpēc bija lieliski ciemoties Kurzemē un Latgalē, kur piena un sviesta ir labi daudz. Protams, vēl vairāk tur ir gaļas. Man šķiet, “top” produkts Latvijas lauku virtuvēs ir speķis – tas gan, vadot ne tik fiziska darba piepildītu ikdienu, būtu jāēd ar apdomu.

Kā rodas tevis pašas receptes?

Ļoti liela iedvesma, protams, ir ceļojumi. Otra iedvesma ir kolēģi, kuri gatavo receptes žurnālam, un, caurskatot tās visas, arī man pašai rodas dažādas jaunas idejas. Un kur nu bez interneta – tas pats “Instagram” piedāvā ieskatīties ēdienu blogeru veikumos ārpus Latvijas. Hop! – un rodas Pavlova ar jāņogu vārīto krēmu. Kāpēc gan ne! Ārkārtīgi iedvesmo sezonalitāte, bet īpaši Nakts tirgus. Man tur ir jāiet ar naudas limitu, jo citādi iepirkšanās mēdz kļūt nekontrolējama. Nekur nevar noķert to sajūtu, kas ir Nakts tirgū – tās čalas, aicināšana pie saviem produktiem man atgādina dienvidu valstis, kur katrs slavē savu preci pilnā balsī – pie mums tas notiek nedaudz mierīgākos toņos, tomēr arī te sāk parādīties “saldākie zirņi Rīgā” un citi vilinoši uzraksti.

Daudzās suņu bildes tavos profilos ir loģisks turpinājums tavai saitei ar dabu? Tepat kopā ar mums birojā ir arī Gustiņš – tavs suņu puika no patversmes.

Tas bija lēmums, ko mēs ar draugu pieņēmām pirms pusotra gada. Ļoti sen gribēju suni, “lauzu” savu puisi, viņš ilgi turējās pretī, līdz piekrita ar skepsi, bet piekrita smīnot – cik gan ilgi Māra pati to izturēs. Patversmē gan vairs nebija šaubu arī viņam, nebija jautājuma, ņemsim vai ne, bet – kuru. Skats tur ir tāds, ka lūst sirds. Suns šobrīd ir milzīgs motivators kustēties, iet ārā. Vasarās daudz laika pavadām laukos, kur viņam ir mežs, kur padzenāt lapsas un riet uz vāverēm kokos. Draugu kompānijā brīvdienās dodamies tālākos un garākos mežu pārgājienos, protams, kopā ar suņiem. Tādās reizēs vienmēr top kāds “one pot dish”, kad katra gājēja līdzi paņemto samet vienā katlā. Nevienas pusdienas negaršo tik labi kā tās, kas gatavotas dabā.

Droši vien tev nemitīgi nākas gatavot gan citiem, gan sev!

Reizēm no tā nogurstu, un tad gan tiek gatavots kaut kas vienkāršāks – pica vai pasta. Darbā bieži jānogaršo tas viss, kas tiek fotografēts un filmēts – ar to pietiek! Tomēr ēdiena gatavošana man neatņem daudz spēka. Uzskatu, ka gandrīz jebkuras vakariņas var pagatavot divdesmit minūtēs – var forši paēst, daudz neiespringstot. Man ļoti patīk gatavot, patīk tā enerģija, ko tu nodod tiem, kas to ēd. Tā ir fantastiska enerģijas apmaiņa. Ēdiena gatavošana man savā ziņā ir meditācija, piemēram, gatavojot pastu – lēnām samīcīt, rullēt, griezt. Tas ir tāpat kā latvietim rakt zemi – tajā laikā daudz var izdomāt, “parakt” sevi dziļāk.

Pieturzīmes

Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?

Ēdiens. Daba. Rūpes.

Bez kā nevari iedomāties savu dienu?

Bez cilvēcīga kontakta ar īstajiem cilvēkiem.

Lielākais sasniegums darbā?

Saistītie raksti

Zanes Ozoliņas grāmata “Našķoties”. Vadīju projektu no idejas piespēlēšanas pašai Zanei un darba kolēģiem līdz grāmatas nodošanai uz druku, kas rezultējies jaudīgi apmeklētos grāmatas atvēršanas svētkos un izpārdotā pirmajā tirāžā.

Labākā izklaide?

Tāda, kurā ir mazliet adrenalīna un koncentrēšanās jeb iespēja iztukšot galvu – riteņbraukšana, lāzertags, vienreiz – arī lēciens arī gumiju.

LA.lv
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
Nedēļas nogalē “Engure Cafe” pagalmā bezmaksas koncertā uzstāsies “The Sound Poets” un “Laika Suns”
19 stundas
AK
Aija Kaukule
Kokteilis
Katrīne Sauliete: “Brīži, kad sēžu noraudājusies vai rāju bērnus, – tas paliek ārpus mana profila. Sociālajā vidē vajag laimīgus cilvēkus”
Intervija 20 stundas
ZD
Zane Dzene
Kokteilis
VIDEO: īsais kurss Itālijas kino vēsturē
21 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
Cīņa par latviskiem bērnudārziem Rīgā vairs nav bezcerīga?
39 minūtes
LE
LETA
Pasaulē
Negaisā Polijas un Slovākijas Tatros dzīvību zaudējuši pieci cilvēki
10 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
Zināms, cik no 47 glābējsilītes bērniem atgriezušies savās bioloģiskajās ģimenēs
10 minūtes
LE
LETA
Dabā
Diena gaidāma silta un vējaina
31 minūtes
LE
LETA
Latvijā
Prezidenta padomnieku biroja vadītājai Kucinai noteikta 3968 eiro mēnešalga
14 minūtes