LNT raidījuma “900 sekundes” laika ziņu vadītāja Rūta Dvinska pēc viņas un sporta ziņu moderatora Kaspara Dvinska meitiņas piedzimšanas ir atgriezusies televīzijā. Lai arī moderatores dzīves ritmu arvien lielākoties nosaka mazā Grieta, tomēr Rūta jau šobrīd raugās tālāk par zilajiem ekrāniem – viņa aicina svinēt svētkus un dzīvi, un gatavojas atklāt pati savu svētku studiju. Darbu televīzijā Rūta sākusi pirms astoņiem gadiem, pa telefonu uzklausot raidījumam “Tautas balss” adresētos rūpju stāstus, vēlāk pati veidoja raidījuma sižetus, veidojusi arī videomontāžu. Viņa smejas, ka drīzāk būtu iedomājusies sevi lasām sporta, nevis laika ziņas. Dejo tautasdejas un atsākusi sportot. Rūta ar prieku svin svētkus, sakot, ka tie vieno cilvēkus un pati labprāt vēlas radīt tos citiem.

Labu laiku biji nozudusi no ekrāniem, jo pasaulē nāca tava meitiņa. Tagad, esot mammas lomā, bija vēlme atgriezties?
Atgriešanās bija apstākļu sakritība, jo augustā, kad atsāku, varbūt arī nemaz tik ļoti negribēju un nebija plānots. Man jautāja, vai es būtu gatava atgriezties, jo meitene, kas atnāca pēc manis, devās prom, un es piekritu. Varbūt kāds teiks – kādēļ jāskrien uz darbu, ja bērnam nav vēl gads, bet šis ir darbs, ko var lieliski apvienot ar tā dēvēto sēdēšanu mājās ar bērnu. Esam visu sakārtojuši – ceļos četros no rīta un jau pēc astoņiem raidījums ir beidzies, un es braucu mājās. Ap to laiku Grieta mostas un manu prombūtni vispār nav pamanījusi. Man nav jāmokās sirdsapziņas pārmetumos, ka atņemu sevi bērnam.

Nejūties kā pavisam “citā operā”?
Tikai tagad saprotu, cik ļoti biju attālinājusies no ārpasaules – to gan darīju apzināti, jo pirms bērniņa visa bija mazliet par daudz. Gadu nodzīvoju salīdzinošā informācijas vakuumā, savā mazajā, mīļajā pasaulītē, kurā ir tikai manas un bērna rūpes. Varbūt čības pie kājām biju pieaudzējusi pat mazliet par daudz. Tagad jūtu, ka man patiešām patīk tas, ka ap mani atkal ir ziņas, notikumi – tātad šis patiešām ir bijis īstais laiks atsākt. Man vajadzēja sabiedrību, iziešanu cilvēkos. Darbu gan esmu atsākusi pamazām, vēl ar visām četrām atpakaļ ritmā nelecu. Es šīs piecas vai desmit stundas nedēļā uztveru kā laiku sev, ne tikai darbam. Kaspars no mums abiem ir aizņemtākais ne tikai ziņās, bet arī visās hokeja, basketbola sezonas spēlēs, kur viņš piedalās, gan komentējot, gan strādājot tiešraidēs. Novembris mums ir mazliet traks, jo viņa mājās ir maz. Mums laimējies, ka tad, kad ziņās esam abi ar vīru, mums palīdz mana mamma un tētis, zinu mammas, kas nomokās ar aukles meklēšanu, un tas nudien nav viegli.

Ko tu saki par sievietēm, kas apvieno mammas lomu ar karjeru?
Arī mani vecāki, kad biju bērns, strādāja, un es uzaugu ar omīti, bet nekad neesmu par to apvainojusies. Svarīgākais, lai tad, kad esi mājās, esi bērnam simtprocentīgi, bez blakus lietām. Tomēr katras sievietes situācija ir atšķirīga. Es nenosodu nevienu – kāda izvēlas karjeru, kāda – bērnus, un galu galā – ne visām sievietēm obligāti jābūt mātēm.

Kas šobrīd ir tavā mammas programmā?
Mans dienas ritms lielākoties ir Grietas vadīts, viņa ir ļoti patstāvīga, un mēs ļoti labi pavadām laiku. Nu jau šķiet, ka Grieta gada un trīs mēnešu vecumā ir saprātīgs un apķērīgs cilvēks, kas visu var pateikt un parādīt. Šobrīd mēģinu viņā ieklausīties. Sākumā ar to gāja grūti, pēcdzemdību periods man bija diezgan traks. Bet tur pie vainas biju es pati, nepratu klausīties un nevarēju pierast, ka lietas nenotiek, kā plānotas. Bija grūti. Tagad cenšos ar bērnu sadarboties, nevis mēģināt viņu iedabūt kaut kādos rāmjos – tā, kā būtu jābūt.

Jums ir tradīcijas trijatā?
Bērns liek saplānot piepildītākas brīvdienas – rudenī esam izbraukājuši vietējos zvēru dārzus un parkus. Grietai ir lieliska draugu bērnu kompānija, savs pirātu pulciņš kopā ar puikām. Kopā ejam uz mūzikas un deju nodarbībām – dzīvojam bērnu pasaulītē. Trijatā mēs ceļojam. Kad Grietai bija trīs mēneši, bijām Kanāriju salās.

Ceļot ar pavisam mazu bērnu ir tīrais prieks – kamēr laimīga ir mamma, laimīgs ir arī bērns, un es siltajās zemēs esmu laimīgāka nekā citur.

Esam bijuši kopā ar ģimeni slēpot Somijā, tur gan palīdzēja ome un opis. Septembrī bijām Krētā, un Grietai ļoti patika – varēja baudīt baseina priekus. Decembrī trijatā pirmoreiz dosimies uz Budapeštu, centīsimies noķert eiropeisku Ziemassvētku sajūtu. Neesmu tas cilvēks, kas ceļojumu pilnībā pakārtos bērnam un to pavadīs rotaļu laukumiņos. Nav jāatsakās no patīkamām dzīves lietām tikai bērna dēļ – arī šobrīd es gribu iet uz muzejiem vai sēdēt kafejnīcā uz centrālās ielas un vērot cilvēkus.

Rodas iespaids, ka esi pilsētas cilvēks, nevis laika vērotāja un dabas baudītāja.
Pilsētai un dabai manā dzīvē jābūt balansā. Es neesmu tas cilvēks, kas varētu dzīvot mežā, pārtikt no sēnēm un skatīšanās debesīs. Protams, to var, bet tad tev paralēli jābūt savam biznesam pilsētā. Un tad, ja tur viss labi notiek, sēdi mežā. Esmu ārkārtīgi priecīga, ka varu dzīvot Siguldā un tur var augt mans bērns, bet laiku pa laikam man vajag Rīgu, kur notiek straujāka dzīve – tā mani iedvesmo. Pēc tam aizbraucu mājās, pasēžu uz rudenīgas terases un priecājos par vārnām liepā.

Jūti, ka globālas klimata norises ietekmē arī dabu pie mums?
Nevar teikt, ka globāli dodamies tādu vidējo Londonas laikapstākļu virzienā, kad visu gadu mazliet līņā un ir plus trīs. Pagājušā ziema bija īsa, bet patiešām barga. Atminos to, jo mana dzimšanas diena iekrīt 8. martā, un šis bija gads, kad šajā dienā nolēmu atsākt piedalīties Siguldas kausā – slēpošanas sacensībās. Droši vien globāla ietekme ir, bet, lasot ziņas un redzot sinoptiķu novērojumus, tie nesakrīt ar mūsu mirkļa iespaidiem. Patiesībā vidējā temperatūra ziemā nav mainījusies ne par pusgrādu daudzus gadus, un nav tā, ka katru gadu ziema ir par pieciem grādiem siltāka. Tomēr nesaku, ka tāpēc mums nav jādomā par vidi, klimatu globāli un jāaizmirst par to, ko atstājam saviem mazmazbērniem.

Laika ziņu formātā redzi sevi arī turpmāk?
Patiesībā manas televīzijas ambīcijas šeit arī apstājas, bet ar prieku saglabāšu šo platformu, ir interesanti. Šobrīd esmu nolēmusi vairāk darboties Siguldā – Jaunās pils kompleksa atjaunotajās koka mājās esmu iecerējusi izveidot studiju īpašiem dzīves notikumiem, svētkiem, līgavu rītiem, kuru ceru atvērt novembra beigās. Tā būs iespēja kvalitatīvi pavadīt laiku kopā ar sev tuvajiem foršā interjerā, burvīgā atmosfērā. Varbūt uztaisīt feinas bildes ar ģimeni Ziemassvētkos, bet varbūt sarīkot kādu semināru.

Radīsi svētkus citiem. Pati esi svinētāja – lielie svētki tepat uz sliekšņa.
Tāda īsta valsts svētku sajūta vēl nav atnākusi, lai gan redzu, ka ielas tiek rotātas, notiek pasākumi. Priecājos, ka šogad izdevās ar vienu kāju ielēkt atpakaļ savā deju kolektīvā “Rotaļa” Dziesmu svētkos un nodejot divus koncertus “Vēl simts gadus dejai” “Arēnā” – tur jau pamodās tā patriotisma sajūta. Mūsu ģimenē vienmēr ir atzīmēts 18. novembris, neraugoties uz to, kāds ir gadskaitlis. Man svētki sākas ar manu ģimeni, tad pilsētu un tad jau plašāk. Noteikti sēdīšos pie liela, kopīga ģimenes galda un mēģināšu atrast prieku visos notikumos, jo svētki un dzīve ir jāsvin. Nāku no ģimenes, kurā svinam visu – gatavojamies, klājam galdu, esam kopā. Jo mēs paši esam Latvija, un par to ir jāpriecājas.

Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Ģimenes mīlestība. Radošums. Dzīvesdzirksts.

Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez Grietas smaida. Kafijas. Ikdienas mērķa, kas ik rītu liek darboties tālāk un iedvesmo.

Lielākais sasniegums darbā?
Esmu kļuvusi par plaša profila televīzijas cilvēku.

Labākā izklaide
Teātris. Priecājos, ka tagad uz jauno Siguldas “Devonu” – tas tagad brauks arī pie mums, pirmais būs Jaunā Rīgas teātra izrāde “Vectēvs”.

Foto: