Liene Pētersone ir sieviete, meita un mamma, taču nodalot visas lomas, viņa sevi uzskata par būtni, kurai ārkārtīgi interesē sevi pieredzēt dzīvespriekam. Liene ir apbrīnojama sieviete, kura iedvesmo un liek smaidīt. Viņa ir piemērs: ja sieviete grib, viņa var.

Jau vairāk kā 10 gadus Liene darina rotas, turklāt viņas galvenie iedvesmas avoti ir viņas dzīve, katrs elpas vilciens, katra kliente, katrs ceļojums un visa raibā pasaule.

Foto no Lienes privātā arhīva

Visa pamats šajā dzīvē ir prieks

Liene bija kaislīga rīdziniece, kura dzīvoja kā jau visi ikdienas steidzīgajos Rīgas ritmos. Bet jau kādu laiku viņa ir pārcēlusies uz dzīvi laukos un ļaujas visam, kas viņā raisa prieku un labsajūtu. “Viss, ko es daru ir saistīts ar prieku – ja tās ir brokastis, tad tās ir priekam, labsajūtai, ja tā ir saruna ar draugu vai kopā būšana, tad priekam un sajūsmai, ja tā ir jebkura veida jaunrade – gleznošana, prozas vai dzejoļu rakstīšana, kaut vai tējas vākšana pļavā – viss viens – priekam. Un, ja tās ir rotas – viena no neskaitāmajām lietām, pie kurām stāv mana sirds – tad arī tas tikai ar prieku un priekam. Manuprāt, tā ir vienīgā degviela, kas baro cilvēkā dzīvi – prieks!” – sirsnīgi un iedvesmojoši sarunu uzsāk Liene.

Lienes kaislība ir rotu darināšana un jautāta ar ko viņas radītās skaistumlietas atšķiras no citām, viņa stāsta, ka apdomājoties nākas atzīt, ka rotas patiesībā jau ir tāds absolūti bezjēdzīgs ikdienas elements.

Tas ne pēc kā negaršo, ar tām neko nevar izgatavot, tās nesniedz siltumu un, galu galā, praktiski, tās ir bezjēdzīgas.

Foto no Lienes privātā arhīva

Taču, Liene uzsver, ka tās nāk talkā tām dāmām, kurām ir svarīgs pats stāsts. “Stāsts par sevi, ko viņas grib paust pasaulei. Pirms ilgāka laika saskāros ar rakstu, kurā zinātnieki bija pauduši viedokli par to, kā prāts uztver darba rīkus un atklājums bija tāds, ka prāts rakstāmlietu, grābekli vai pat telefonu neuztver kā atsevišķus darba rīkus mērķa sasniegšanai, bet gan kā sevis papildinājumus – tā teikt pagarinājumus, neatdalot. Manuprāt tieši tāpat ir ar rotaslietām, tie nav atsevišķi elementi, tās nav tikai bumbas, ko iekārt ausīs – tas ir stāsts par iekšpasaules siluetiem, iekšpusē dzīvojošo skaistumu, kas top redzams ārēji. Tas ir stāsts par sajūtām, jo, galu galā viss, ko mēs gribam ir, lai justos labāk, citādāk, pa jaunam – lai justos labi!” – stāsta Liene.

Rotas sāk darināt, jo vēlas justies brīva

Tieši tā ir ar rotaslietām, ko viņa izgatavo – tas ir iekšējais stāsts par viņā pašā mītošo. Tāpēc viņa ļoti mīl izmantot ziedu motīvus un spēlēties ar krāsām, jo vēlas ziedēt dzīvei, plaukt skaistumam, krāšņumam un  mīlestībai. Turklāt tas arī esot veids, kā rotas atrod savas saimnieces.

Ar rotām sieviete izvēlas sevi lutināt un padarīt šo pasauli skaistāku ar savu smaidu, ar savu labsajūtu.

Liene sarunā atklāj, ka rotu darināšanai pievērsusies, jo gribējusi justies piederīga kaut kam lielākam un tajā pašā laikā gribējusi būt brīva un radoša savās izpausmēs, turklāt rodot gandarījumu par padarīto. To visu viņa atradusi savās rotās.

Foto no Lienes privātā arhīva

“Tās iedvesmo un ceļ spārnos. Ļoti mīlu laiku, ko intīmi pavadu vienatnē rotas gatavojot, ārkārtīgi novērtēju komunikāciju un sarunas ar klientēm, kuru laikā bieži kļūstam par labām sarunu biedrenēm un bieži pārmijam pat neformālāka rakstura tematus, jo rotas ir par dzīvi pašu, par sevi, par gribēšanu vairāk, sajušanu vairāk!

Rotas – tā ir uzvelkama, apvelkama māksla, un vienlīdz tā ir sevis kā mākslas darba atzīšana.Mani iedvesmo sievietes, ar kurām sarunājos, viņu prieks par loloto rotu,” sarunā atklāj Liene.

Jautāta, kāpēc sievietei vispār ir jārotājas, viņa atbild, ka tas saistīts ar sevis mīlēšanu un to, ko sieviete grib par sevi pavēstīt citiem. “Nav jārotājas, ja negribas un netīk. Tik daudzas dāmas savu sievišķo skaistumu nes bez īpaša, acīm pamanāma, aksesuāra vai apģērba, jo tas vienkārši dabiski viņās ir. Taču man rotas ir kā sevis papaijāšana, personiskais rotu SPA, kā uzsmaidīšana sev, kā sevis lutināšana. Kā jau teicu iepriekš – sava iekšējā skaistuma pagarinājums,” stāsta Liene.

Dzīve laukos un aizvien “dzīvie” stereotipi

Mūsdienu sabiedrība vēl aizvien dzīvo stereotipos un pastāv uzskats, ka pārceļoties uz dzīvi laukos cilvēki kļūst vienaldzīgāki pret izskatu, taču Liene uzsver, ka ar viņu ir noticis pretēji. “No rītiem ausīs ielieku auskarus nevis citiem, bet sev, izvēlos savu skaisto kleitu – ne citiem, bet sev.Te jau nav, kam izrādīties, te noris atzīšanās mīlestība sev.”

Foto no Lienes privātā arhīva

Lienes ieteikums sievietēm ir viens: “Mēs esam tik dažādas! Un ne vienmēr tas, kas ir modē ir visām derīgs – figūras vai matu garuma dēļ. Tāpēc vislielākais ieteikums ir uzdrošināties eksperimentēt ar sevi un izvilkt sevi laukā no tik ierastā drēbju skapja un aksesuāru robežām.”

Sievietes tik bieži sūdzas, ka viņām kaut kas nepatīk. Un te ir tikai viens padoms – mēs nevaram darīt vienu un to pašu un sagaidīt citus rezultātus. Tāpēc, ja gribas ko mainīt – ir jāaktualizē pašām sevi – izmēģinot jaunas krāsas, formas, jāmēģina sevi “ielikt” jaunās sajūtās, izstumt no ierastajām džinsu biksēm laukā un uzlikt sevi uz savas dzīves skatuves.

Foto: