Grūti iedomāties vēl precīzāku nosaukumu šai filmai. Tas ir paša Ivara Selecka turpinājums stāstīt, rādīt caur kinokameras aci. Tāpat arī Selecka un citu latviešu režisoru filmu veidošanas paņēmiena – tādu kā paralēlo dienasgrāmatu – turpinājums. Te var minēt Jura Podnieka 1986. gada filmu “Vai viegli būt jaunam” un tās turpinājumu “Vai viegli..?”, ko jau 2010. gadā režisēja Antra Cilinska. Protams, arī paša Selecka ne mazāk leģendāro “Šķērsielu” (1988), ko par gada labāko filmu atzina Eiropas Kino akadēmija, “Jaunie laiki šķērsielā” un “Kapitālisms šķērsielā” – triloģiju, kas nelielu Rīgas ieliņu uz kino ekrāniem pārvērta par pasaules centru un kuras varoņus latviešu skatītāji iepazina pat labāk par saviem kaimiņiem aiz sētas.

Selecka jaunākā filma vienlaikus ir arī visu mūsu turpinājums – filmu skatoties, te jūtam līdzi bērniem, te pašiem nāk prātā atmiņas par pirmo skolas dienu, kas, nenoliedzami, ir viena no lielajām dzīves dienām – kur cits sabijies, cits priecīga satraukuma pārņemts, dzestrajā septembra rītā dodas pretī jaunai, nezināmai pasaulei.

Ko domā un jūt pirmklasnieks

Režisors vairāk nekā 30 filmām un operators teju piecdesmit filmām, “Rīgas stila” jeb poētiskā dokumentālā kino viena no izcilākajām personībām, Ivars Seleckis joprojām turpina meklējumus kino. “Visu ko savā dzīvē esmu filmējis, bet filmu par bērniem filmēju pirmoreiz. Paies laiks, bērni paaugsies, un pasaule būs tāda, kādu veidos un apdzīvos viņi. Taču kaut kāda daļa no šīs nākotnes bērnos mājo jau tagad. Mēģinot vērīgi ielūkoties, kas notiek bērnu prātā, mēs varam censties saskatīt paši savu nākotni, savu turpinājumu.”

2015. gada rudenī mācības pirmajā klasē dažādos Latvijas novados uzsāka pieci bērni, pieci filmas varoņi, kuru pirmā skolas gada gaitām sekojusi filmēšanas komanda. Anastasija, Kārlis, Gļebs, Zane un Anete. Sapņotāja Anastasija ar mammu dzīvo teju pasaku grāmatas ilustrācijā – guļbaļķu mājiņā meža vidū, viņas lieli draugi ir zirgu trijotne, kas atsaucas uz Anastasijas saucieniem pie aploka mājupceļā no skolas. Viņa ir vienīgā no draudzeņu pulciņa, kas nevēlas dzīvot Anglijā vai Vācijā, kad izaugs, bet gan tepat mežā, jo vēlas būt kā mamma. Nopietnais Gļebs, pilsētnieks, it kā pārstāv pilnīgu pretmetu – viņš nāk no turīgas ģimenes, kas arī no viņa sagaida daudz, varbūt pat vairāk nekā septiņgadniekam pa spēkam. Kārlis Kusa ir spējīgs atkausēt visu sirdis – vienmēr smaidīgs un spara pilns, rosoties pa graudu pilno kravas auto piekabi vai svinot dzimšanas dienu hokeja laukumā uz piemājas dīķa, viņš ir neglābjams optimists. Zane ir izcila it visā – viņa nopelna zelta medaļu par sekmēm, mierina draudzeni, kam ticis sudrabs, mācās mūzikas skolā un uzstājas konkursos, kā arī gaida ienākam pasaulē mazo māsu. Anetei no Vecpiebalgas mācībās sokas tikpat spoži, viņu gan uz skolas autobusu no rītiem ved vecmāmiņa, jo ar mammu, kas strādā Lielbritānijā, saredzēšanās mācību gada laikā notiek vien caur datora ekrānu.

Turpinājums būs…

Divu gadu garumā, kamēr tapusi šī filma, gan mazie aktieri, gan viņu ģimenes ir pieņēmuši filmēšanas grupas klātbūtni, un skatītājam ļauts būt klāt pat emocionāli trauslos brīžos. Ivars Seleckis iet tālāk par novērojumu, viņš savā lēnajā un mierpilnajā vectēva balsī uzdod bērniem dažādus, pavisam vienkāršus, bet vienlaikus nozīmīgus jautājumus, un pretī saņem naivas un atklātas atbildes, kas nevar atstāt vienaldzīgus. Operatora lomā – Valdis Celmiņš, tādēļ šoreiz varam kadrā redzēt arī pašu režisoru. Te pacietīgi gaidām atbildes uz saviem jautājumiem, sēžot istabas stūrī, te staigājot pa sētu ar fotoaparātu, meklējot labāku kadru. Ivara Selecka mierpilnā klātbūtne ir bijusi gana organiska, lai mazie filmas varoņi dalītos savos sapņos un piedzīvojumos.

Viņi arī neslēpj skumjos brīžus – kad skola vairs nešķiet tik aizraujoša kā 1. septembrī, kad sakāve Austrumu cīņu treniņā šķiet graujoša neveiksme, kad gribas noslēpties no visas pasaules aiz segas un nelīst ārā.

Filmas paralēlās stāsta līnijas nepārklājas, filmas varoņi nesatiekas, tos vieno vien gadalaiki un norises skolā. Gadalaiku nomaiņa vislabāk atklājas bērnu gājienā uz skolu un mājupceļā. No pelēkiem rītiem, kad Anete, gaidot skolas autobusu, no lietus patveras aiz vecmāmiņas jakas, līdz saulainām pēcpusdienām, kad Anastasija pa šauru taciņu brien cauri piesnigušajam mežam mājup.

Filmas iesākumā šķiet, ka iezīmējas izteikts režisora redzējums par katru no filmas varoņiem, ka tie izvēlēti kā klišejiski dažādu sabiedrības grupu tipāži, tomēr filmas gaitā šīs bažas norimst – Selecka pieredzējušais dokumentālista skatiens seko ne tipāžiem, bet bērniem, mazām personībām, kuri gan katrs citāds, tomēr arī vienoti savā pirmklasnieka atvērtībā pret pasauli. Var vien apbrīnot cieņu, kāda jūtama, diendienā esot blakus savas filmas varoņiem, tomēr ne uz brīdi nepārkāpjot to robežu, aiz kuras sākas manipulācijas stāsta labā.

Ļoti interesanti, ka filmai “Turpinājums” ir iecerēts arī turpinājums – ik pēc septiņiem gadiem atgriezties pie filmas varoņiem, lai vērotu, kas noticis viņu dzīvē.

Mazie filmas varoņi:

“Turpinājums”

  • Latvija, 2018.
  • Režisors: Ivars Seleckis
  • No 22. marta kinoteātros “Kino Citadele”, “Splendid Palace”, “Cinamon Rīga”, “Cinamon Balle”, Vidzemes koncertzālē “Cēsis”, Valmieras kinoteātrī “Gaisma”.

Noskaties filmas treileri: