Šogad Latvijai svinam simto gadskārtu, bet populārajam dziedātāja Ivaram Pētersonam, dēvētam arī par latviešu Elvisu, 27. septembrī būs 50. Šim svinīgajam notikumam par godu 8. septembrī Dailes teātrī notika jubilejas koncerts. Top arī jauns disks.

Nav iemesla žēloties

“Es saviem klausītājiem solīju reizi piecos gados rīkot koncertu un turu solījumu – būs! Programma vēl top, bet pamatdoma ir skaidra,” stāsta mūziķis un atklāj, ka koncerta pirmajā daļā bez Ivara grupas “Petersons Band” būs klausāms un skatāms arī stīgu orķestris Raimonda Ozola vadībā. Otrajā daļā vairāk skanēs rokenrols, piedalīsies bekvokālisti, pūtēju grupa un rokenrola dejotāji. Būs dueti ar viesmāksliniekiem. Un, protams, visam pa vidu Ivara brīnišķīgā balss un dziedāšana.

“Mans pēdējais disks iznācis pasen – pirms desmit gadiem, un ir atkal laiks ierakstīt ko jaunu. Tajā būs populāras, pazīstamas dziesmas, kā arī pāris manu kompozīciju. Viena no tām ar nosaukumu “Sweet Fifty”, kuru es sarakstīju īpaši jubilejas koncertam. Galvenais viesmākslinieks diskā būs pianists Pērs Ēriks Džonsons, kurš ir viens no populārākajiem rokenrola žanra pārstāvjiem Zviedrijā. Viņš piedalīsies koncerta otrajā daļā,” atklāj topošais jubilārs un piebilst, ka jubilejas koncertā interesenti jauno disku varēšot iegādāties. Ivars Pētersons teic, ka ļoti labi jūtoties savos piecdesmit gados. Ne velti koncertam nosaukums ir “Sweet fifty” – “Saldie piecdesmit”. Neesot nekāda iemesla žēloties. “Jā, man patīk mani gadi – es negribētu vairs atgriezties tajā laikā, kad bija divdesmit. Man tagad ir ļoti interesanta dzīve, ir pieredze, zināšanas un arī citas vērtības.”

Preslijs mazliet piespiedu kārtā

“Dziedāt es sāku jau agrā bērnībā – vecāki mani veda uz VEF Kultūras pili, uz bērnu vokālo ansambli. Vēlāk pabeidzu Rīgas 1. bērnu mūzikas skolu, klavierklasi. Kā teicamnieks – man klavierspēle ļoti padevās,” bērnības un jaunības laiku atceras Ivars, kurš šogad atzīmē arī trīsdesmit gadus, kopš sāka dziedāt uz skatuves. Pirmā uzstāšanās bija 1988. gadā “Bilžu” festivālā, bet pirmais klubiņš, kurā viņš sāka muzicēt – Igo dibinātais “utt” Liepājā. Tā lēnā garā viss attīstījās. “Elviss man tā mazliet piespiedu kārtā piesiets,” smaidot nosaka mūziķis. “Mājās skanēja viņa ieraksti, un es sāku mācīties viņa dziesmas. Tajā laikā pat īsti nezināju, kas tas Preslijs tāds ir. Mans balss tembrs ir līdzīgs, un cilvēki to saklausīja – sāka dēvēt par latviešu Elvisu,” stāsta Latvijā populārais dziedātājs un uzsver, ka Preslijs nebūt nav vienīgais viņa iecienītais dziedātājs. “Patīk, kā dzied Džonijs Kešs, Toms Džonss. Tomēr saikne ar Elvisa daiļradi ir izveidojusies visciešākā. Nekad neesmu vēlējies viņu pilnībā kopēt, bet, klausoties ierakstus, esmu daudz ko no viņa mācījies. Kad cilvēki nāk ciemos, bieži līdzi nes kādu suvenīru ar Elvisa attēlu, tādēļ man mājās ir diezgan daudz Elvisa disku, plašu, grāmatu un citu ar viņu saistītu lietu – šis zīmols pasaulē ir plaši izplatīts,” atklāj mūziķis un pastāsta, ka šogad piedalījies un vēl piedalīsies citu kolēģu jubilejas koncertos. “Lielākoties tagad gan enerģiju veltu solokoncerta gatavošanai, un arī topošais disks prasa daudz laika. Koncertam sāku gatavoties jau kopš pagājušā rudens. Idejas mainās – ienāk kaut kas prātā, uzrakstu. Tas ir radošs process. Man patīk, ka visas idejas nosēžas. Ja ir laiks, septiņreiz nomēru un vienreiz nogriežu, un, ja ir iespēja sākt kādu darbu laikus, tad es tā arī daru,” par sevi saka Ivars.

Meldiņus pat nosapņo

Ivars saka: līdzīgi kā lielai daļai mākslinieciski noskaņotu cilvēku, iedvesma pie viņa visbiežāk atnākot vēlos vakaros un naktīs. Naktīs tāpēc gan augšā reti ceļoties, bet meldiņus reizēm nosapņojot. Par ko dienā domā, par to arī naktī sapņo.

Latviešu Elviss tagad galvenokārt dzied un spēlē Vecrīgā, restorānā “Moonshine” (“Mēnessgaisma” – D. E.). Šis nosaukums ir saistīts ar Ameriku, un restorānā ir brīnišķīga vide, amerikānisks interjers un dizains, kas atspoguļo 50. un 60. gadu kultūras vērtības. “Restorāna saimnieks Raimonds Ungurs mani atbalsta, un mūsu sadarbībā notiek koncerti,” stāsta mūziķis.

Ivars parēķina, ka esot sarakstījis ap divdesmit dziesmu. “Kādreiz ir kāds iemesls, notikums dzīvē, par kuru es sarakstu dziesmu. Man īpaši nepadodas vārdu rakstīšana, bet melodijas atnāk diezgan viegli. Dzejnieka talanta manī nav – pārāk liela ir paškritikas deva. Man patīk, ja vārdos ir dziļāka doma. Kā Džonijam Kešam – viņam ir vienkāršas, skaistas melodijas un katrā dziesmā ir kāds stāsts. Klausītājus tas uzrunā,” atzīst Ivars.

Māksliniekam patīk viss, kas saistās ar 60. gadu stilu – mūzika, dejas, mašīnas. Arī īpašais ģērbšanās stils un frizūras. Ivara mīļākā dziesma no Elvisa Preslija repertuāra, tāpat kā daudziem, ir viņa slavenākā dziesma “Love me tender”. “Es šo dziesmu vienmēr dziedu savos koncertos. Tajā ir kaut kas maģisks, un manā skatījumā tā ir viena no “top 10″ visu laiku labākajām mīlas balādēm. Ģenialitāte slēpjas vienkāršībā. Man pašam vairāk patīk dziedāt lēnās un romantiskās dziesmas, bet uz skatuves vienmēr cenšos būt daudzpusīgs. Īpaši, kad jāuzstājas kādā jubilejā vai firmas ballītē. Tad romantika neder, jo cilvēki grib dejot un priecāties,” nosaka mūziķis.

Ivars apliecina: jau pusaudža gados sapņojis, ka kādreiz varētu uzstāties uz skatuves – dziedāt un spēlēt. Tas ir piepildījies. “Neskatoties uz to, ka aizņemtas ir garas vakara stundas un brīvdienas un mana darba ikdiena aizrit mūzikas klubos un bāros, es to daru ar prieku. Tas ir ne tikai mans darbs, bet arī mana sirdslieta. Otrs sapnis saistīts ar automašīnām. Kādreiz vēlējos strādāt servisā – remontēt mašīnas. Savas pirmās mašīnas – žiguli un golfu – arī pats remontēju. Zināju tos līdz pēdējai skrūvei. Tagad gan mašīnu remontu uzticu servisa speciālistiem. Ja ir vajadzība, pats paremontēju savu “Chevrolet Impala 1960″, ar kuru kādreiz izbraucu brīvdienās,” teic Ivars Pētersons.

Cilvēkiem biežāk jāsmaida

Brīvais laiks Ivaram tomēr esot, un to viņš vislabprātāk pavada kopā ar septiņpadsmitgadīgo dēlu, kurš mācās Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā un beidzis Ādažu mūzikas skolas klavieru klasi. “Kaut kāds pamats, domāšana un saprašana par mūziku ir ielikts. Tālāk pats var izlemt, cik daudz savu dzīvi ar to saistīt. Dēls ir mazliet apguvis arī kontrabasu un ģitāru, bet pēdējā laikā vairāk spēlē ģitāru. Tas ir labs instruments, kuru kādreiz var paņemt arī līdzi uz viesībām,” domā Ivars.

Vasarā mūziķim patīk braukt ar riteni, ziemā slēpot. Tāpat Ivars regulāri spēlē tenisu un apmeklē sporta zāli, lai uzturētu sevi formā. “Dzīvoju blakus mežam, bet ogot un sēņot man nepatīk. Kādreiz labprāt vienkārši dodos garās pastaigās. Cik iespējams, cenšos ceļot. Esmu pabijis Amerikā, Brazīlijā, Indijā. Rudenī labprāt dodos tur, kur vēl var noķert sauli,” par brīvā laika nodarbēm stāsta dzīvespriecīgais mūziķis. “Mājās daudz laika pavadu “YouTube” vidē, kur ir ļoti daudz ierakstu un video, arī no 50.–60. gadiem, bet mašīnā man parasti skan “Latvijas Radio1″. Kad naktī braucu mājās no kāda koncerta, dažreiz uzlieku disku – instrumentālu, relaksējošu mūziku,” turpina Ivars. Par šodienas dzīvi Latvijā viņš teic: “Kādi mēs paši esam, tā arī saimniekojam. Ir ļoti daudzas problēmas, kuras var vienkārši atrisināt. Un visi zina, kā. Bet kaut kā nesanāk… Tāpat valstij jādomā par stabilu un laikā ilgstošu nodokļu sistēmu – lai tā visiem būtu vienkārši saprotama un izpildāma. Latvija ir skaista, un pie mums noteikti vairāk ir pozitīvu lietu nekā negatīvu. Nav jau arī tā, ka latvieši aizbrauc uz ārzemēm un tur viņus sagaida atplestām rokām. Latviešiem vairāk būtu jārūpējas par savu apkārtējo vidi, savu zemi, un cilvēkiem biežāk būtu jāsmaida,” pārdomās dalās Ivars.

Visjaukāk ir atgriezties mājās

Par sevi mūziķis teic, ka nekad neesot domājis doties prom no Latvijas – esot gan bijuši piedāvājumi. “Esmu dzimis rīdzinieks un pēc dabas vairāk pilsētnieks. Ikdienā gan tagad dzīvoju Pierīgā, bet galvaspilsētā sanāk būt katru dienu un pilsētas trūkumu neizjūtu,” teic Ivars. “Man, piemēram, ļoti patīk Amerika, tur dzīvo draugi, pie kuriem esmu bijis ciemos. Tagad ir tāda iespēja, ka visa pasaule vaļā. Var ceļot, bet visjaukāk ir atgriezties mājās. Un es jūtos piederīgs Latvijai kā latvietis. Te ir mana vismīļākā zeme,” pārliecināti saka Ivars.

Ko dziedātājs sev novēlētu pusgadsimta jubilejā? “Kā jau teicu – man patīk ceļot. Gribētu sev novēlēt vēl daudzus skaistus ceļojumus. Divreiz esmu bijis Amerikā, man šī valsts ļoti patīk. Pirms divarpus gadiem bija diezgan garš – 40 dienu ceļojums pa ASV. Braucu ar mašīnu no viena krasta līdz otram. No Ņujorkas caur Nešvilu, Memfisu un tad pa “Route 66” uz Losandželosu. Bija interesanti. Bet arī 40 dienas ir par maz, lai visu apskatītu! Memfisā biju slavenajā “San Studio”, kur Preslijs veica savu pirmo ierakstu. Interesanti bija apskatīt arī slaveno Elvisa māju – Greislendu, kuru ik gadu apmeklē apmēram 600 000 cilvēku. Amerika ir tik plaša un skaista – nacionālie parki, daba. Vēlētu sev veselību, dzīvesprieku, pozitīvu domāšanu. Cilvēku attieksme jau ir abpusēja: ja tu izturies pozitīvi, tad saņem to pašu pretī.”

Ivars Pētersons

Dzimis 1968. gada 27.septembrī

1982. gadā absolvējis Rīgas1.Mūzikas skolu-pianistu klasi.

1995. gadā dibina savu pirmo grupu ar nosaukumu „CRAZY HEADS”.

2002. gadā izdevis savu pirmo solo albumu „Memories of my mind”, kurā apkopotas paša sacerētas melodijas.

2003. gadā dibina grupu „PETERSONS”, ar kuru koncertējis gan Latvijā, gan ārzemēs.

2004. gadā izdots grupas albums „Someday we ll return”, kur ir gan Ivara komponētas, gan populāras melodijas no Elvisa Prēslija repertuāra.

2005. gadā 8. janvārī organizējis Latvijā pirmās Elvisa Preslija dzimšanas dienas svinības.

2008. gadā izdod trešo solo albumu “The Songs of Elvis”.