Augustā LTV1 ēterā skatāms pavisam “garšīgs” raidījums “Īsakūd Latgolā”, kas aizraujošā veidā iepazīstina ar Latgales kulināro mantojumu, no jauna mūsdienu garšās atklājot tradicionālos latgaļu ēdienus. Kopā ar Māru Poli raidījumu vada arī improvizācijas teātra aktieris, komiķis, latgalis, pankroka grupas līderis un vienkārši ļoti sirsnīgs cilvēks Mārtiņš Kozlovskis jeb Kozmens. Par sevi viņš saka   – gandrīz panks, veģetārietis un cilvēks, kurš ārkārtīgi lepojas ar savu piederību Latgalei.

Kā būs pareizi – Kozmens vai tomēr Mārtiņš Kozlovskis?
Kozmens. Par Mārtiņu mani lielākoties sauc mamma un draudzene. “Kozmens” radās tāpēc, ka manā paaudzē jau ir “pidžiljons” Mārtiņu, klasē bija trīs. Kozmens nāk no Carnikavas vidusskolas laikiem, kad pēc kādas Latvijas un Lietuvas basketbola komandu spēles puikas sadomāja sev uzvārdus ar lietuviskām izskaņām, bet es darīju mazliet citādi – “Kozmens” ir Krievijas estrādes dziedātāja Gazmanova uzvārda iespaidots. Mārtiņš ir cits es, klusāks, mierīgāks. Bet abi nedalāmi esmu es.

Nevar noliegt, ka Kozmenam līdzi nāk zināma nenopietnības deva.
Tajā neredzu nekā slikta. Skolā gan izbaudīju to jokdara pozīciju un ka tevi īsti neņem par pilnu. Bet esmu ņēmis vērā toreizējās kļūdas, un vairāk vai mazāk apzinos, cik daudz gribu būs nenopietns. Nāk gadi, nāk padomiņš.

Lielu daļu šo gadu tu esi bijis saistīts ar improvizācijas teātri, vēl pirms Latviju bija skāris improvizatoru popularitātes vilnis.
Esmu viens no pirmajiem improvizatoriem, teātra “Hamlets” otrā paaudzes pārstāvis. Zibinājos tur jau tūkstošgades sākumā.

Kas īsti ir šī modīgā lieta, improvizācija, un kas īsti ir labs improvizators?
Tas ir kaut kas, ko dara uz skatuves, bet tas neizbēgami pielīp arī ikdienā. Lai tu būtu labs improvizators, tev nav par katru cenu jābūt mežonīgi intelektuālam, bet jābūt cilvēkam, kas ir redzējis dzīvi.

Tā, ka tu, piemēram, diezgan brīvi zini, kas ir “sifons” vai kartupeļu ciete, vai to, kā vecmāmiņa izsaka pretenzijas Centrāltirgū.

Visas šīs lietas tevi bagātina – tu ieraugi pasauli, plašumu. Kad tev tas ir nepieciešams uz skatuves, tev ir no kā ātri paņemt. Un man ir vēl viena gudrība no improvizatoru zinībām – nebaidīties iziet ārpus komforta zonas. Kad nokļūsti tur, ārpusē, paveras daudz brīnišķīgu lietu. Tu pēkšņi vari pārsteigt gan sevi, gan visus pārējos. Citādi, ja tu visu laiku dari pazīstamu lietu, tev pašam kļūst garlaicīgi. Un svarīgi, lai tas patiktu tev pašam, jo bez degošām acīm nekas nesanāks. Viens no improvizatoru likumiem – vienmēr saki “jā”. Ejam taisīt ādas pīlingu haizivij! Jā!

Kur tagad varam redzēt tevi improvizējam?
Pirms Jāņa Skuteļa “Pusnakts šova” ir manējais – “Pusnakts šovs ar mani”. Tur ir dažādas rubrikas, reizēm nodarbojos ar sabiedrības pētīšanu. Piemēram, uzrakstu uz tāfelītes “lūdzu, neņemiet naudu” un to kopā ar naudiņu nolieku uz ielas. Esmu ticis līdz desmit eiro, un cilvēki nav ņēmuši. Mani var sastapt arī improvizācijas šovā “Spiediens” – regulārais šovs notiek “First Mir”, šogad mums būs 10. jubilejas sezona. Šad un tad “Spīķeros” uzrīkoju improvizatoru cīņas, jo Latvijā ir “saražoti” daudzi jauni improvizatori bez mājām – viņiem nav kur improvizēt un ar ko improvizēt. Šī ir viena no platformām, un ir iecere turpināt piedāvāt šādu platformu arī “Spiediena” paspārnē.

Tā vien šķiet, ka piekrist dažādiem izaicinājumiem ir ne tikai improvizatora, bet arī tavs paša dzīves princips. Esi manīts tik daudz dažādos projektos – atceros tevi saimniekojam “Kultūras vasarnīcā 2014” Esplanādē, kad Rīga bija kultūras galvaspilsēta. Tev ir arī pankroka grupa, kādreiz darbojies “Cabaret”, tagad vadi TV raidījumus un darbojies radio “Naba” rīta programmā.
Par to “jā” teikšanu visam – ne gluži. Es vienkārši esmu “zīmulis”. Tas ir cilvēks, kuram patīk būt uzmanības centrā. Man nav izskaidrojuma, kāpēc, tā vienkārši ir. Bet radio “Naba” man vienkārši ļoti tīk. Mani iedvesmoja “Rīta brokastu” programma, ko savulaik veidoja Fredis un Ufo, īpaši rīta pasakas, un arī man gribējās runāt no rītiem, “dzīt progresu”, un šī bija iespēja. Šis, protams, ir entuziasma darbs – atalgojums ir milzu gandarījums, jo šis ir nekomerciāls radio, kur neskan reklāmas un tajā, ko sakām, esam brīvi, turklāt varam likt, kādu dziesmu gribam.

Varbūt tu vienkārši esi temperamentīgs – latgalieši tādi esot?
Protams, es esmu latvietis, tomēr reizē arī latgalietis. Tas padara mani drusciņ citādu. Varbūt kaut kādā ziņā brīvāku. Tomēr tas par to latviešu vispārējo intravertumu un nordiskajiem, atturīgajiem latviešiem ir štrunts. Meli! Labu laiciņu pastrādāju bārā, un varu teikt tikai to, ka latvieši ir ļoti atvērti, vismaz pēdējos 30 gados šajā ziņā viss gājis uz labo pusi.

Jādomā, tavs košais ikdienas stils arī pieder pie “zīmēšanās”?
Droši vien tas ir saistīts ar “zīmulību”, bet man tas patīk un liek justies labi. Bet ir vēl viena lieta – man ļoti patīk vēsture, esmu to studējis – līdzās ģeoloģijai un kultūras menedžmentam – un savā ziņā mans stils savieno dažādas vēsturiskas lietas – panku būšanu, vecvectēva ūsu modi. Starp citu, ūsas bija vēl pirms hipsteru ēras.

Tu esi panks?
Gribētu. Drīzāk jau pseidopanks, jo visu šo viņu dzīvesveidu nevaru iznest no sākuma līdz beigām.

Viena no panku kultūras sastāvdaļām ir protests pret liekulīgo sistēmu.
O, jā, tā sadaļa man ir. Revolution is the only solution (revolūcija ir vienīgais risinājums – angļu val.).

Tad jau likumsakarīgi, ka savulaik kandidēji Saeimas vēlēšanās “Pēdējās partijas” sastāvā. Bija reālas cerības iekļūt valdībā, kā tas izdevās Islandes “Best party” pankiem, vai tas tomēr bija viens no taviem improvizācijas projektiem?
Tas bija vairāk tāds pancisks gājiens – kopā anarhija, utopija un vēl citas lietas. Islandē viņiem tiešām izdevās, aicinu visus noskatīties dokumentālo filmu “Gnarr” par čali, populāru komiķi Jonu Gnarru, kurš vinnēja Reikjavīkas vēlēšanas. Tiesa, pēc tam viņš centās tikt no tā visa vaļā. Arī mums bija daudz skaistu ideju, piemēram, bijām pret visiem, kas bija “pret” kādu. Mēs uztaisījām ļoti daudz foršu priekšvēlēšanu klipiņu, kas bija veltīti tam, lai parādītu to, cik ciniska politika vispār ir, tomēr kandidēšanas laiks man bija brīnišķīga pieredze – tā bija iespēja ieraudzīt visu no iekšpuses, un tas bija ļoti nepatīkami.

Panku idejas joprojām ir dzīvas tavā sportpanka grupā “Rīta stienis”. Kas īsti ir sportpanks?
Sportpanks ir žanrs, kurā jāspēlē pankroks, kas nedaudz savilkts ar regeju, roku, ska, mazliet – arī Balkānu mūziku. Svarīgi – ir jāspēlē sporta tērpā. Pēc iespējas dīvainākā. Es ievēroju principu – ja gribi būt labākā grupa savā stilā, tad izgudro savu stilu un tu būsi labākā. Un mēs esam labākā sportpanka grupa pasaulē! Pārējie liek kopā mūziku, es lielākoties atbildu par tekstiem. Tajos ir gan neapmierinātība ar apkārt notiekošo, par sabiedrību, par vēlmi mainīties un par to, ka rīcība vienmēr tiek atlikta. Koncertējam – tikko bijām tūrē Somijā, kur mēs ļoti patīkam, un somi, kuri reti ceļas kājās un dejo koncertos, mūsu gadījumā to dara.

Saki, vai raidošie mediji bija apzināts mērķis?
Nē. Drīzāk “zīmēšanās” vairāku gadu ilgā laikā posmā atmaksājās ar lielāku zīmēšanos ekrānos un citur. Es ārkārtīgi lepojos ar “VFS Films” projektu “Ciemos”, jo tas deva cilvēkiem pamatīgu pievienoto vērtību, arī vēsturisko, cilvēki no tā kaut ko guva. Mani toreiz ievēroja izloksnes dēļ – vajadzēja kādu ar nesterilu valodu.

“Īsakūd Latgolā” arī nokļuvi izloksnes dēļ? Tavi senči esot no Latgales?
Ne tikai senči, pats daudz vasaru esmu dzīvojis pie vectēva un vecāsmātes Bākarovā, Viļakas novada Šķilbēnu pagastā, apmēram 120 metrus no Krievijas robežas.

Deviņdesmito gadu sākumā gājām uz veikalu Krievijas pusē, tur bija tuvāk – vietējie bija sajūsmā par “repšikiem”. Tas bija periods, kura laikā iemācījos latgaliešu valodu.

Es ārkārtīgi lepojos ar to, ka esmu latgalietis, centos runāt latgaliski jau kopš bērnības.

Latgaliskais, vēsture, mediji – bet kur tajā visā vieta kulinārijai?
Man riktīgi ir dotības uz ēšanu. Piemēram, tā zivju zupa arkokosriekstu pienu, ko raidījumā gatavoja Māra, bija tīrais brīnums. Pats gan gatavoju tikai tad, ja ir nepieciešamība. Jāatzīstas, ka kopš gada sākuma vairs neēdu gaļu, tomēr raidījumā pāris reižu “iešmaucu” gaļā, nezinot par to. Sajaucu “grūsli”, kurā ir arī speķītis ar manis manas puses “grūsli”, kas ir vienkārši kartupeļu biezenis.

Kāpēc esi veģetārietis?
Solidarizējos ar draudzeni, bet tas ir tikai iegansts, jo man jau labu laiku zemapziņā ir gribējies iet šo ceļu, vienmēr bijusi doma, ka tas ir veselīgi un labi. Turklāt draudzene brīnišķīgi gatavo.

Trīs lietas, kas tevi raksturo vislabāk?
Ūsas. Vēsture. Latgale.

Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez pamošanās un bez ūdens, kas ir visgaršīgākais dzēriens.

Lielākais sasniegums darbā?
Esmu labs kāzu vadītājs, tā man daudzi teikuši. Man patīk likt visiem priecāties un celt saulītē citus. Vēl man ļoti labi sanāk radīt muļķības, kas cilvēkiem liek smaidīt.

Labākā izklaide?
Daba – gan vienatnē, gan kopā ar draugiem. Arī braukšana tūrēs ar grupu.