Kokteilis
Apbrīno

Kaspars Dvinskis: “Laikam jau tētis bija izlolojis domu mani dabūt līdz ekrānam!”0


Kaspars Dvinskis.
Kaspars Dvinskis.
Foto: Zigmunds Bekmanis

Klāt rudens, un līdz ar to nu jau 12. KHL sezona, kurā piedalās arī Latvijas hokeja komanda Rīgas “Dinamo”, kuras līdzjutēji noteikti būs pamanījuši gara auguma puisi, kurš, sākoties spēles pārtraukumiem, intervē mūsu vienības spēlētājus. Līdzība ar LNT raidījuma “900 sekundes” moderatoru Kasparu Dvinski var pārsteigt tikai nezinīšus – tas patiešām ir Kaspars, kurš komentē arī basketbolu un futbolu un kopā ar hokeja komentētāju Tomu Prāmnieku izveidojis atsevišķu “Youtube” kanālu “Faceoff”, lai diskutētu par Rīgas “Dinamo” un hokeja aktualitātēm. Šīs sezonas pirmajās spēlēs “Arēnā Rīga” gan viņu vēl neredzējām, jo Kaspars bija devies atvaļinājumā uz saulaino Romu. Līdz ar viņu bija visa ģimene, kurai pirms četriem mēnešiem piepulcējās otrā meita.

Kā tu uzradies televīzijā un sporta mediju vidē?

Mans tētis strādāja televīzijā par videoinženieri. Sākotnēji “Picca TV”, kas vēlāk pārtapa par LNT, pēc tam viņa darba vieta bija Latvijas Televīzijā. Tā nu būtībā uzaugu tēta darbā. Lai gan arī mamma uzturējās mediju vidē – strādāja dažādos preses izdevumos –, pa vakariem pēc skolas tomēr interesantāk bija laiku pavadīt televīzijā, kur varēju viskautko skatīties, nevis laikrakstu redakcijās, kur visi tikai raksta. Strādāt sāku piecpadsmit sešpadsmit gadu vecumā, kad vasarās gribējās nopelnīt savu naudu vismaz saldumiem. Tad tētis mani piekomandēja LNT sporta ziņu veidotājam Laurim Lizbovskim, par ko solīja dot kabatas naudu. Braucu līdzi uz rīta un vakara ziņām, piepalīdzēju viņam, ja ko vajadzēja. Pēc 12. klases beigšanas atkal vajadzēja darbu. Gadu iepriekš biju vasaru nostrādājis uz “strojkām” un sapratis, ka tas nav darbs man. Atkal izlīdzēja tētis, kurš piedāvāja mani apmācīt video montēšanā, lai sestdienās, svētdienās es varētu viņu aizstāt. Biju diezgan apķērīgs, man labi sanāca, tiku novērtēts, tādēļ, negaidot parādoties brīvai vakancei, kļuvu par štata videoinženieri un šajā amatā nostrādāju četrus gadus. Manu interesi par sportu visi zināja, un vienā korporatīvajā pasākumā “900 sekunžu” producentes pamudināja pamēģināt uztaisīt sporta ziņas, lai es varētu dot atelpu Laurim. Sākās proves, un tā tas aizgāja. Laikam trāpījos īstajā laikā īstajā vietā, jo žurnālistiku mācījies neesmu, tikai uzņēmējdarbību augstskolā.

Nu tad jau bija āķis lūpā.

Kad apvienojās LNT un TV3, klāt nāca darbs Sporta kanālā, bija ko darīt arī Rīgā notiekošā Eiropas basketbola čempionāta laikā 2015. gadā, un pamazām sekoja viss pārējais.

Pēc auguma un miesas uzbūves izskaties kārtīgs basketbolists. Vai ar šo sporta veidu skolas gados esi nodarbojies?

Jā, basketbols ir mans sporta veids, ar kuru arī pats nodarbojos. Spēlēju Jaunatnes līgā. Nesen, intervējot Dairi Bertānu, kurš mazliet uzspēlēja arī NBA, viņam teicu: “Tu daudz ko esi sasniedzis, bet D2 titula tev nav, jo toreiz mūsu komanda tavējo vinnēja.” Četrpadsmit gadu vecumā, spēlējot basketbolu, protams, domāju par NBA, bet dzīvē jau tā nenotiek. Biju pat ticis līdz Latvijas U-16 izlasei, kad divu gadu laikā trīsreiz salauzu kāju. Līdz ar to entuziasms noplaka un profesionāla basketbolista sapnis bija izsapņots. Tomēr joprojām esmu draugos ar šo sporta veidu, komentēju basketbola spēles, šobrīd arī Pasaules kausa izcīņu.

Ja reiz basketbols tik mīļš, kā nonāci līdz hokejam?

Pirms diviem gadiem mainījās Rīgas “Dinamo” spēļu translēšanas formāts. Armands Puče aizgāja prom, ātri vajadzēja dabūt vietā jaunus cilvēkus, kas komentētu, veidotu intervijas un sižetus, bet pirmā izvēle nekrita uz mani. Taču viens no maniem kolēģiem “pārdega”, vieta palika tukša un tā tika piedāvāta man. Tobrīd bija palikusi vairs tikai viena nedēļa līdz pirmajai spēlei. Labi atceros, ko man teica LNT strādājošā Elīna Jēkabsone, ar kuru mūsu ģimenei ir diezgan tuvas attiecības:

“Tu skaidri zini, ka varēsi? Hokeja spēles notiek vakaros, bet tev ģimenē tikko piedzimis bērns.”

Uz to es atbildēju, ka spēšu, jo negribēju laist garām tādu izdevību. Ja pirms trim gadiem man kāds teiktu, ka kādreiz būšu tik dziļi iekšā hokeja vidē, es neticētu.

Intervējot hokejistus, ir ļoti maz laika – ir jādomā un jārunā ātri. Tev tas labi sanāk. Vai esi kaut kur mācījies runas mākslu?

Laikam jau tētis bija izlolojis domu mani dabūt līdz ekrānam. Vēl skolas gados, kad tikko biju sācis asistēt Laurim Lizbovskim, viņš bija sarunājis runas stundas pie slavenās Antonijas Apeles, taču pārāk ilgi es pie viņas nemācījos. Kad parādījās iespēja iet tiešajā ēterā, tad mazliet paskolojos pie Ainas Matīsas “Zirgu pastā”. Man ļoti patika. Ar viņu varēja atklāti parunāt par dzīvi. Protams, saņēmu arī runas vingrinājumus, taču tie man galīgi nepadevās pretstatā manai sievai Rūtai, kas var perfekti skaidri un ātri pateikt, piemēram, šis žagaru saišķis nav mans žagaru saišķis (smejas).

Hokejisti ir runātīgi?

Ne vienmēr. Pēc zaudējuma lieku mierā vārtsargus – runāju ar viņiem tikai tad, ja bijusi “sausā” spēle vai ielaisti tikai vieni vārti. Ziemeļamerikas leģionāri ir atsaucīgi, parasti neatsaka intervijas, bet mūsējie pēc noskaņojuma. Piemēram, Džeriņa norma – piecas sarunas gadā – viņš skaita līdzi (smejas). Ja laukumā ir gājis pašvaki, tad runāju ar komandas kapteini Lauri Dārziņu – viņam galu galā ir pienākums runāt ar presi.

Iešana dziļumā hokeja pasaulē noveda tevi līdz Dvinska stūrim “Youtube” kanālā.

Mana drauga paziņas samērā lēti nopirka “Youtube” kanālu ar apmēram 33 tūkstošiem sekotāju un piedāvāja man veidot saturu. Sagribējās uzfilmēt vlogu un paskatīties, kā no malas tas izskatās. Pērn uzfilmēju sižetu par Rīgas “Dinamo” spēli pret Maskavas “Spartak”, redzēju, ka internetā interese ir, un nolēmu – jātaisa vēl. Kopā ar komentētāju Tomu Prāmnieku sākām reizi nedēļā veidot īsos sporta raidījumus  – podkāstus (audiostāstus) par hokeju, kurus pilnīgi netīšām nosaucām par “Faceoff”. Šovasar jau uztaisījām paši savu “Youtube” kanālu, tēmu turpinām ar tādu pašu nosaukumu. “Faceoff” podkāstam tiek veidota arī videoversija, kaut gan vairums mūsu klausītāju video parasti neskatās. Audio priekšrocība ir tā, ka raidījumu var klausīties, darot mājas darbus, braucot sabiedriskajā transportā vai mašīnā.

Pabeidzot hokeja tēmu, tavas domas, kā “Dinamo” veiksies šajā sezonā?

Pirmās divas spēles bija izcilas. Likās, būs labi, bet tad sekoja graujošs zaudējums Helsinku “Jokerit”. Man šķiet, būs stipri līdzīgi pagājušajam gadam – iespējams, astotniekā tiksim, jo šīs sezonas sastāvs man patīk labāk un aizvadītā treniņu vasara bijusi kopīga gan lielākajai daļai sastāva, gan treneru korpusam, saliedējot komandu. Tomēr man vēl gribētos pastiprinājumu vārtsargu līnijā.

Paralēli hokeja aktivitātēm tu komentē arī futbolu un basketbolu. Pašlaik Pasaules kausa izcīņa iziet finiša taisnē. Tava prognoze – trešo reizi pēc kārtas uzvarēs ASV?

Es domāju, ka uzvarēs Serbija. ASV gan pārliecina vairāk, taču viņi līdz šim ar sešdesmit punktu pārsvaru ir uzvarējuši klasi zemākas komandas.

Mūsu saruna notiek Tēva dienā, kas salīdzinoši nesen parādījusies mūsu atzīmējamo dienu kalendārā. Ko tev nozīmē būt tētim?

Man ir svarīgi cik iespējams bieži būt kopā ar savām meitām. Vienai ir divi gadi, otrai – četri mēneši, mazākajai pagaidām vairāk vajadzīga mamma.

Bērniem ļoti nozīmīga ir ģimene, vide, kurā viņi aug, un tēvam, manuprāt, jārūpējas, lai tā būtu tik laba, cik vien var būt.
Saistītie raksti

Kā to izdarīt, receptes nav. Šobrīd nevaru iedomāties, ka jauni karjeras izaicinājumi varētu izjaukt pašreizējo lietu kārtību, jo man bērniem laika pietiek. Kad piedzima otrā meita, jutos gluži vai bezdarbnieks – dzīvoju Siguldā, uz Rīgu atbraucu pārsvarā no rīta uz ziņām vai vakarā un gandrīz visu dienu esmu mājās. Pirms viņas dzimšanas paralēli vēl strādāju vienā basketbola veikalā, bet, kad tuvojās dzemdības, sapratu, ka negribu astoņas stundas pavadīt prom no mājām. Vismaz šajā laikā, kamēr bērni vēl mazi. Mums ar Rūtu ir milzīgs atbalsts, jo patiesībā dzīvojam tādā kā itāļu ģimenē – lielā mājā, kur mitināmies vienā tās daļā, sievas vecāki – otrā, un vēl te dzīvo sievas vecmāmiņa. Tas ir tik forši, ka, bērniem augot, visi mīļie ir tepat līdzās – rokas stiepiena attālumā.

Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?

Rūpīgs dzīves baudītājs. Reizēm izklaidīgs ne pret cilvēkiem, bet lietām sev apkārt.

Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?

Bez savām meitām un ģimenes.

Būtiskākais sasniegums darbā?

LNT rīta raidījuma “900 sekundes” vadīšana no sākuma līdz beigām un intervija ar nākamo pasaules čempionu boksā Oleksandru Usiku, kurā izdevās atklāt viņa cilvēciskās vērtības un attiecības ar Dievu.

Labākā izklaide?

Padzīvoties kopā ar ģimeni kaut kur laukos pie ūdeņiem.

LA.lv
BM
Barba Meija
Kokteilis
Kāds ir tavs dzīves mērķis saskaņā ar zodiaka zīmi?
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
VIDEO. Kristīne Virsnīte atklāj, ka jau 10 gadus nelieto alkoholu, bet cīnās ar cukura atkarību
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
FOTO: Latvijā radīts zīmols debitē Londonas bērnu modes nedēļā
1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

ZE
Zane Eniņa
Latvijā
Pipara burgeri labdarībai. Roju Puķi piesaka “Latvijas lepnumam” 2
7 stundas
LE
LETA
Latvijā
“Dienas Biznesam” par slēptu politisko reklāmu draud 100 000 eiro sods
4 stundas
LE
LETA
Latvijā
Kāda filma stundā matemātikas skolotājam Rīgā maksā darbu 2
3 stundas
LE
LETA
Sports
Bukša uzaicināta piedalīties pasaules čempionātā vieglatlētikā
3 stundas
LE
LETA
Dabā
Uz Arktiku pētīt klimatu dodas “vēsturē lielākā polārā ekspedīcija”
2 stundas