Kā vīrietim reaģēt, ja dzīvesbiedre pēkšņi krasi maina savus paradumus un kļūst par veģetārieti, aizrautīgi pievēršas reliģijai vai ezoterikai? Vai iestājas karatē pulciņā? Vai tik veiksmīgi kāpj pa karjeras kāpnēm, ka sāk pelnīt daudz vairāk nekā vīrs? Vai tiešām vīrieši joprojām ir dominējošais dzimums, vai viņš un viņa tomēr ir līdzvērtīgi partneri un abiem ir vienlīdz liela izvēles brīvība, kā veidot savas dzīves saturu?

Ja mainās viens sistēmas elements, mainās visa sistēma, tāpēc līdzīgos gadījumos vīrs var būt pārsteigts. Līdz šim dzīve ripojusi pa ierastajām sliedēm, bet pēkšņi sliedes beigušās! Psihologs Aleksandrs Samoilovs uzskata: ja jaunās aktivitātes iekļaujas sociāli pieņemamos rāmjos, uztraukumam nav pamata. Cita lieta, ja, piemēram, otrā pusīte iestājusies sektā, kur tiek psiholoģiski apstrādāta. Tad gan jāceļ trauksme!

Katram savs tusiņš

Svarīgi, kurā kopdzīves posmā notiek pēkšņas pārmaiņas. Ja tās uzrodas pirmajā gadā, visticamāk, sievietei šādas intereses bijušas jau agrāk, taču viņa potenciālajam vīram tās nav vēlējusies darīt zināmas. Tagad, kad attiecības nostiprinājušās, sieviete kļūst atklātāka. Sak, pieņem mani tādu, kāda esmu! Tas ir savdabīgs tests vīrietim.

Cita lieta, ja pārmaiņas viena laulātā pasaules uzskatos notiek laulības vidējos gados. Un vēl cita, ja krasa dzīvesveida maiņa norisinās pēc tam, kad bērni izauguši un sākuši dzīvot atsevišķi vai arī nomiruši laulātā vecāki. No vienas puses, tas var liecināt par iztukšotās ligzdas sindromu, jo vairs nav par ko rūpēties. No otras puses, sieviete jūtas brīva. Sak, līdz šim esmu upurējusies citu dēļ, tagad beidzot darīšu to, kas man pašai patīk.

Ja vien dzīvesbiedres jaunās aizraušanās neietekmē ģimenes sadzīvi un viņa turpina nodrošināt ierasto komfortu (māja sakopta, pusdienas gatavas), vīrs parasti tās diez ko neņem galvā. Pats dodas makšķerēt, un lai jau sieva iet uz jogas pulciņu vai vāra sev veģetārās zupas. Tā teikt, katram savs tusiņš.

Kopīgas maltītes, dažādi ēdieni

Runājot pat veģetārismu un citām ēdienkartes pārmaiņām, jāatceras, ka sievietēm un vīriešiem ir atšķirīga vielmaiņa un prasības pēc uzturvielām. Gadu gaitā var mainīties arī gastronomiskā gaume un pat dažu produktu panesība. Piemēram, kādā zemnieku saimniecībā sieva vienu dienu saprata, ka vairs nevar ieēst gaļu. Kūtiņā stāv govs un pāris nobarojamu rukšu, bet saimniecei no gaļas kļūst slikti. Ko darīt? Sieva nolēma ievērot gan savas, gan vīra vajadzības. Vīram joprojām gatavo gaļas ēdienus, bet pati ēd dārzeņu zupas, kartupeļus ar sēņu mērci un piena produktus. Visiem labi, ģimenē valda miers un saskaņa.

Tomēr dažkārt mājasmātei jāparāda rakstura stingrība, jāņem groži savās rokās un veselības vārdā krasi jāmaina ēdienkarte, neļaujot ģimenes loceklim ēst to, kas garšo, ja tas kaitē viņa veselībai. Lūk, divi reāli gadījumi ģimenēs, kurās dēliem pusaudžiem bija tendence uz aptaukošanos. Vienā gadījumā māte kopā ar dēlu aizgāja pie dietologa un strikti ievēroja viņa ieteikumus. Dēls atzinās, ka sākumā bijis ļoti grūti izturēt jauno ēšanas kārtību, taču ar laiku pieradis. Pēc gada kādreiz stipri apaļīgo puisi nevarēja ne pazīt, viņš bija kļuvis par slaidu jaunekli. Tikmēr otrā ģimenē, kur dēls kopš bērnības ik dienu tika iepriecināts ar kādu saldumiņu, ēšanas paradumus nemainīja. Pienāca brīdis, kad jau bija neiespējami ko mainīt. Tuklais jauneklis pats rosījās virtuvē, cepa sev frī kartupeļus, salātus neēda, toties saldējumam vēl uzbēra cukuru. Tagad viņam ir liels liekais svars, astoņpadsmit gadu vecumā izveidojies otrā tipa cukura diabēts… .

Apgādniece un pavarda sargātājs?

Agrāk uzskatīja, ka vīrieša pašlepnumam stipri iezāģē situācija, kad sieva sāk pelnīt vairāk, taču tagad jaunās ģimenes uz to raugās daudz pragmatiskāk. Tie, kas ir 30 vai 35 gadus veci, mazāk ievēro tradicionālās patriarhālās ģimenes lomas, kad vīram vajadzēja būt galvenajam apgādniekam, bet sievai – pavarda sargātājai. Patlaban jaunās ģimenes vairāk rēķina. Ja tas ir izdevīgi, vīrs paņem bērna kopšanas atvaļinājumu un sēž mājās. Lai sieva pelna naudu, ja viņai tas labāk padodas!

Atšķirības starp trīsdesmitgadniekiem, četrdesmitgadniekiem un piecdesmitgadniekiem vairāk nosaka nevis katras paaudzes vecumposma īpatnības, bet gan apstākļi, kādos cilvēki auguši. Ģimenē vīra un sievas tradicionālās lomas kļūst nekonkrētākas, izplūst un mainās. Izteikti maskulīnu (vīrišķīgu) vīriešu mūsu sabiedrībā kļūst arvien mazāk.

Autovadīšanas instruktors Andrejs Zemskovs no savas pieredzes stāsta, ka arvien biežāki sieva uz autovadītāju kursiem atved vīru vai māte – dēlu. Vīrietis ir klusas dabas, lēnīgs, viņu neinteresē ne tehnika, ne braukšana, taču sieviete bargi nosaka – lai mācās! Vīrietis pēc automašīnas nemaz nekāro, taču sieva nolēmusi to iegādāties.

Latvijas iedzīvotāju psiholoģijā dziļas pēdas atstājuši arī deviņdesmitie gadi – pirmā ekonomiskā krīze, juku laiki. Tolaik ļoti daudzi zaudēja darbu un ierasto sociālo statusu. Lai fiziski izdzīvotu, nācās darīt jebko, arī strādāt zemu atalgotu, netīru darbu, pa sociālajām kāpnēm pakāpjoties vairākus pakāpienus lejup. Tad kļuva redzams, ka sievietes daudz labāk spēj piemēroties šai situācijai. Kamēr sieva ar augstāko izglītību stāvēja tirgū vai mazgāja stacijas tualetes, vīrs sēdēja mājās, jo uzskatīja, ka strādāt mazāk kvalificētu darbu ir zem viņa goda. No tiem laikiem daudzām sievietēm saglabājusies teju vai bezgalīga gatavība uzturēt un apgādāt vīru. Interesanti, ka šo tradīciju pārņēmusi jau nākamā sieviešu paaudze. Tie nav tukši apgalvojumi, bet gan praktizējošu psihologu novērojumi.

Svarcēlājas un galdnieces

Atteikšanās no tradicionālajām dzimumu lomām vērojama arī sportā. Vēl pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados uzskatīja, ka daži sporta veidi ir kaitīgi vai bīstami sievietei kā potenciālajai mātei. Vēlāk virsroku guva vienādu tiesību ideja. Tagad televizora ekrānos varam vērot ne tikai sievietes trīssoļlēcējas un kārtslēcējas, bet arī sievietes cīkstones un svarcēlājas. Vai tas ir skaisti, sievišķīgi? Un kā jūtas svarcēlājas vai cīkstones vīrs? Uz šiem jautājumiem katram laikam ir sava atbilde.

Taču skaidrs, ka ne katrai sievietei patīk adīt, tamborēt un izšūt krustdūrienā. Daudzām netīk gatavot ēst, toties ir dāmas, kuras labprāt skrūvē dzelžus, veic remontus, dzen naglas un dara citus agrākos vīriešu darbus. Sievietes labprāt mācās un ar sev piemītošo akurātumu apgūst jaunas prasmes, citreiz apstākļu spiestas, bet dažkārt arī kā hobiju. Piemēram, kādā arodskolā atvēra galdnieču grupu, un izrādījās, ka meitenes strādā ļoti prasmīgi. Arī darbarīku ražotāji jau sen sapratuši, ka sieviete mēdz ņemt rokā āmuru, zāģi, ēveli vai kaltu, tāpēc ražo speciālus, sievietēm domātus darbarīkus. Ja sievietei apstākļu dēļ nākas veikt nu jau visai nosacīti tradicionālus vīriešu darbus, viņa izdomās, kā to darīt citādi un daudz vieglāki.

Jūtot vecuma stīvo roku

Psihologs Aleksandrs Samoilovs secina, ka brieduma gados uzdrīkstēties krasi mainīt ierasto dzīves plūdumu var dažādu iemeslu dēļ. Piemēram, dzīve bijusi veiksmīga, un cilvēks sekmīgi izpildījis visas sociālās lomas: ieguvis izglītību, apguvis profesiju, apprecējies, izaudzinājis bērnus. Kad viņi ir prom, parādās daudz brīva laika, kuru žēl izniekot, vien sēžot pie televizora.

Nereti cilvēks mainās, jūtot vecuma tuvošanos. Bērnībā un jaunībā esam pārliecināti, ka nāve uz mums neattiecas, jo dzīvosim mūžīgi. Taču ap gadiem 40 vai 50 diemžēl pamanām, ka sāp tur un te, vairs neesam tik lokani, tik vingri. Ķermenis atgādina par vecuma un dzīves gala tuvošanos. Tad saprotam, ka visu mūžu esam darījuši visu ko, tikai ne to, ko no sirds vēlamies. Esam čāpojuši uz darbu, sēdējuši pie rakstāmgalda, pelnījuši naudu, taču dzīve pagājusi garām. Atceramies, ka mums šajā pasaulē bijis cits aicinājums, citas intereses, kuras nobīdītas malā. Un, pats galvenais, aptveram, ka laika palicis maz. Tātad steidzami jārīkojas!

Cilvēks nemitīgi attīstās. Četrdesmit gados var būt izaudzis par pavisam citu personību, nekā bija pirms 20 gadiem. Un kur teikts, ka abi laulātie noteikti attīstīsies vienā virzienā? Var pienākt brīdis, ka kopā dzīvo būtībā sveši cilvēki, kuriem nav pat par ko parunāt. Tie, kuri nododas garīgiem meklējumiem un mūža otrajā pusē pievēršas reliģijai, ezoterikai, jogai vai kam citam iekšēji vai ārēji bagātinošam, ko pārējie uzskata par netradicionālu, parasti ir gana inteliģenti. Viņi labi saprot apkārtējos un neuzbāžas ar savām interesēm. Tāpēc, ja sieva (vai vīrs) iet uz ezoterikas lekcijām, otram laulātajam nav iemesla uztraukties.