Vai ievēro tautā ierasto likumu neiet ciemos tukšām rokām? Izrādās, viesoties pie kāda mājās, neatnesot līdzi kādu dāvanu, ir pilnīgi nepieņemami no ezoteriskā skatpunkta. Noteikti jāņem līdzi kaut neliela velte no sevis. Un tai nav pat jābūt materiālai!

Mēs katrs varam ar kaut ko padalīties. Sniedziet, dāviniet viens otram prieku, nesiet dāvaniņas – kaut vai mazas, kaut nemateriālas, bet redzēsiet, kā mainās dzīves kvalitāte!

Lūk, kā dāvināšanas nozīmi aprakstījis Dīpaks Čopra savā grāmatā “Septiņi garīgi veiksmes likumi” .

“Satiekot kādu, tu vari viņam dāvāt svētību, vēlēt laimi, prieku un smieklus. Šīm klusējot sniegtajām dāvanām piemīt ārkārtīgi liels spēks. Man bērnībā iemācīja ļoti derīgu lietu, ko es savukārt nodevu tālāk saviem bērniem – nekad neierodies cita cilvēka mājās ar tukšām rokām, nekad neej bez dāvanas. Jūs varētu teikt: “Kā gan varu apdāvināt citus, ja man pašam šobrīd daudz kā pietrūkst?”

Jūs varat atnest ziedu. Vienu ziediņu.
Jūs varat atnest zīmīti vai atklātnīti, kas kaut ko atklās par tavām jūtām pret cilvēku, pie kura esat atnākuši.
Jūs varat atnest komplimentu. Un šādi uzlabot garastāvokli.
Jūs varat atnest lūgšanu… Un tādējādi atbalstīt mājas saimnieku.

Pieņemiet lēmumu dot, lai kurp ietu un lai ko ieraudzītu. Jo vairāk dosiet, jo vairāk pārliecības par sevi iegūsiet pretī, pateicoties šī likuma brīnišķīgajai darbībai. Un, kad jūs saņemat vairāk, pieaug arī jūsu spēja vairāk dot.

Mūsu patiesā daba ir bagātība un pārpilnība, mēs jau no dabas esam bagāti, jo daba atbalsta ikvienu mūsu vajadzību un vēlmi. Mēs neko nezaudējam, jo mūsu būtība ir tīra potencialitāte un bezgalīgas iespējas.”

Tagad skaidri saprotams, kāpēc nedrīkst iet ciemos ar tukšām rokām un sliktām domām. Pat ja nav ko dāvināt, vari atbalstīt mājas saimniekus ar labu vārdu vai palīdzību.