Kāds kungs man nesen teica: “Es, starp citu, esmu precējies, bet man ar sievu vairs nekā nav. Vienkārši dzīvojam kopā, un mums ir divi mazi bērni”. Es viņam atbildēju: “Nu, kad būsi šķīries, dzīvosi viens, tad man arī piezvanīsi. Bet agrāk nav vērts.”

Viņš iebilst: “Tu zini, sievietei man no sākuma jāpierada, kad man vajag pamest visu un viņas dēļ aizbraukt.” Es tik stipri aizrījos ar gaisu, ka pat sāku skaļi smieties. Viņš piebilst: “Lūk, tādas nepierunājamas un kategoriskas sievietes, kā tu, rezultātā paliek vientuļas.”

Vai arī šis (dažiem vīriešiem patīk teikt): “Es ceru, ka tev nav pārāk lielu prasību vīriešiem?”, — un skatās superviltīgi uz pasūtīto vīna pudeli un jūras produktu salātiem.

Ne pārāk lielas prasības– kā to saprast? Nekrāc naktī un nečurā biksēs – tad uzreiz var ņemt? Pats galvenais, ka mājās ir vīrietis?

No kurienes jūs tādi esat izlīduši, prinči uz zirnīša? Visi ir tādi ievainojami, visi ir tik ļoti pārliecināti par to: ja sieviete grib ģimeni, tad viņa noteikti piekritīs jebkuru pirmo, kas trāpīsies viņai ceļā.

Tas laiks jau sen ir pagājis, puiši. Šodien sievietei vairs nav nekādas intereses precēties ar jebko. Tagad jau var dzīvot interesantu dzīvi, bez spiedoga pasē, kuru dabūt par katru cenu.

Protams, ikviena pieaugusi, veselīga sieviete vēlas ģimeni (vīru, bērnus, māju, suni), bet jau sen ir zināms (un mēs visi zinām miljoniem tādu piemēru), ka laulība tikai laulības dēļ, pašapmierinātības dēļ un plusiņa apkārtējo acīs pārvērš sievietes dzīvi par vēl šausmīgāku elli, nekā pastāvīga partnera trūkums.

Jebkura nobriedusi sieviete vēlas apprecēties un dzemdēt bernus no tāda paša pieauguša, veselīga vīrieša. Viņa nemaz neplāno ievilkt jūs savos tīklos, izvarot un apzagt (jā ,protams, ir arī tādas sievietes, bet mans stāsts ir par nobriedušu un pašapzinīgu sievieti). Nevis par viltniecēm, kas viltīgi plikšķina acis un lieto sieviešu viltības – manipulācijas, lai tomēr ievilktu vīrieti savos tīklos. Mēs taču visi saprotam, ka pavedināt, ieinteresēt nemaz nav tik grūti (gan vīrieti, gan sievieti). Tomēr šāda veida manipulatīvais flirts, ko tik plaši izmanto pirmajos randiņos, — tā ir krāpniecība, kas izgaist, kad parādās pirmās kopdzīves problēmas. Vai jūs esat tam gatavi?

Es bezgalīgi bieži dzirdu līdzīgas variācijas “tu vienkārši vēl neesi satikusi savu vīrieti, kad satiksi, tad viss uzreiz aizies, kā vajag”. Varētu būt, bet es tomēr neticu teorijai par savu cilvēku vai otru pusīti, neticu tam, ka vispār pastāv viegla un vienkārša dzīve “kā vajag”. Es ticu, ka ir pieauguši un veselīgi cilvēki. Ko tad vēlas pieauguši un veselīgi cilveki?

Pirms divpadsmit gadiem es atrados uz operāciju galda un narkozes iespaidā deklamēju “Jevģēnija Oņeģina” Tatjanas fināla monologu, kamēr ārsts no manis vilka laukā stiklus. Vēl pirms stundas mamma cirta man pļaukas, tāpēc, ka es zaudēju samaņu. Es neatceros sāpes, bet vēl līdz šim brīdim atceros to viegluma un patīkamo “nekā” sajūtu, it kā mans ķermenis pārvērtās par mākoni, un es, pieverot acis, teicu mammai, ka aizeju (tajā brīdī es patiešām domāju, ka tās ir beigas). Dažreiz man mēdz būt noraušanās, un es sāku pārdzīvot kāda nieka dēļ, bet katru reizi skatos uz savu spalvas veida tetovējumu, kas man atgādina par to pašu viegluma sajūtu. Par to, cik viegli var zaudēt dzīvību.

Visu savu mūžu esmu centusies saprast citus cilvēkus, dažreiz pat kaitējot pati sev. Bet izrādījās, ka tā bija veltīga laika terēšana, laika, kura ikvienam ir tik maz. Katru dienu es satieku cilvēkus (daudzi no viņiem brauc ar dārgām automašīnām un valkā dārgas drēbes), kuri izdomājuši savā galvā velns zina ko un spēlē lētas dzimuma spēlītes. Iespējams, ka tas patiešām ir jautri un tāda tā pasaule ir domāta, bet tikai es nevaru to saprast. Un tagad man tas vairs nav interesanti.

Ejiet pie velna, ievainojamie un prasīgie kungi. Pasaule ir grandiozi liela un interesanta. Ir tik daudz šajā pasaulē, ko redzēt: citas valstis, vietas, projekti, filmas, grāmatas, saullēki un ēdieni!

Tikai dzīvot, tikai pēc iespējas ilgāk dzīvot! Un palīdzēt dzīvot pēc iespējas ilgāk tiem, kas patiešām grib dzīvot, nevis bezgalīgi rakņāties savā smilšu kastē.

Kādas ir manas prasības pret vīrieti? Viena vienīga: lai viņš patiešām gribētu dzīvot, nevis uzmākties sev un apkārtējiem ar saviem kompleksiem. Es gribu dzīvot un baudīt pasauli, nevis audzināt puiku ar 44. apavu izmēru.

Autore: rakstniece, publiciste, blogere Tamriko Sholi.