Kokteilis
Mīli

Ārste: Pēc pirmā gada rezidentūrā biju gatava nonāvēties. Mediķu pašnāvības – profesijas “nesmukais” noslēpums12

Foto – Shutterstock.com

Kāda jauna britu ārste respektablajam laikrakstam “The Guardian” atklājusi sajūtas par pārstrādāšanos, profesionālo izdegšanu, slimnīcu attieksmi pret “jaunajiem”, domām par pašnāvību un to, kā viņai izdevās šo situāciju pārvarēt.

“No rīta, braucot uz slimnīcu, man asaras pilēja aumaļām kā lietus. Nākamās 14 stundas no astoņiem rīta līdz desmitiem vakarā pagāja bez atelpas – visu laiku ar kādu vajadzību sauca medmāsas vai bija daudz pacientu vajadzību. Tā bija pārāk smaga nasta.  Taču vēlā vakara braucienos atpakaļ uz mājām es nejutu neko… Es biju apdullusi, kā noreibusi, un man bija iestājusies pilnīga vienaldzība, kas gandrīz mani nogalināja. Katru vakaru uz tukšas divvirzienu autostrādes man bija jācīnās ar sevi, lai turētos pie stūres. Kārdinājums atlaist visu – stūri, pacientus, manu nožēlojamo dzīvi, bija gandrīz nepārvarams. Tad man nebūtu “jāvelk sevi” cauri vēl vienai nepiepildītai dienai slimnīcā.

Kad es tuvojos savam pirmajam rezidentūras gadam ārstniecībā, es biju izvēlējusies vietu, kur man vajadzēja sevi nogalēt. Es biju nopirkusi visu nepieciešamo, lai to izdarītu. Viss mans jaunības entuziasms – ārstēt citus cilvēkus, lielie sapņi par dzīvību glābšanu un pasaules mainīšanu, – bija sabrukuši un iekrituši melnajā caurumā. Depresija bija padarījusi mani patmīlīgu, un es pārstāju uztraukties, ko vīrs domās par mani un kā mans mazais dēls uzaugs bez mātes.

Ārstu pašnāvības ir šīs profesijas mazais, nesmukais noslēpums. Ārstes sievietes divreiz biežāk nekā pārējie iedzīvotāji, atņem sev dzīvības. ASV veikts pētījums liecina, ka pašnāvību līmenis ir lielāks nekā starp citām profesijām. Turklāt jaunie ārsti sākumapmācībā ir visievainojamākie. Kamēr es klusi cīnījos ar vēlmi sevi nogalināt, cits rezidents to izdarīja… Man šī monstrozā jaunas dzīvības izniekošana šķita pavisam loģiska. Pastāvīgās bailes ievainot manus pacientus savienojumā ar nerimstošo dežūru sarakstu, padarīja mani nespējīgu atrast iemeslu notikušajam.

Kaut arī mēs zinām, ka liels skaits jauno ārstu sevi nogalina, mazāk skaidri ir iemesli, kādēļ daži ārsti beidz dzīvi pašnāvībā, kaut arī ir veltījuši sevi cilvēka dzīvības sargāšanai. Pensilvānijas universitātes 2006. gadā veiktais pētījums norāda, ka pirmajā gadā darbā kā ārstiem, jaunajiem mediķiem strauji pieaudzis izdegšanas sindroms, kuram līdzi nāk emocionāls izsīkums un depersonalizācijas simptomi, kā arī samazināta personisko sasniegumu sajūta.

Mans skaidrojums ir dziļāks. Es biju ierakusies slimnīcu sistēmā, kurā brutāli izturas pret jaunajiem ārstiem. Strādājot manas slimnīcas neatliekamās ķirurģijas nodaļā, tajā vienkārši bija ļoti maz cilvēku, kas spētu sadzīvot ar ikdienas pacientu vajadzībām. Oficiālās astoņas vai desmit stundas mums, rezidentiem, pārvērtās par 13, 14 vai 15 stundām, jo mēs strādājām, lai nodrošinātu to, kas labākajā gadījumā bija viduvējs serviss mūsu pacientiem. Mēs cīnījāmies, lai rūpētos par savu pacientu drošību, tomēr to skaits uz vienu no mums pārsniedza 20 vai 30 cilvēkus, un mūsu pieliktās pūles bija pārcilvēciskas. Medicīnas māsas, konsultanti, pat slimnīcas vadība to zināja, tomēr neizskatījās, ka kādam tas rūpētu.

Ne tikai izsīkums mani ieveda depresijā. Ne vienā vien profesijā ir daudz jāstrādā. Tomēr mūsu profesijā ir kaut kas ļoti traumatisks – mums jābūt atbildīgiem par pacientu dzīvībām tik lielā darbu apjomā, ka esam nolemti… Mums nav nedz laika, nedz vietas, lai pacientus aprūpētu droši. Dienas bija pietiekami skarbas, taču nakts izsaukumi bija šausminoši. Es atceros, kā metos ārā no gultas pie pacienta, kuram joprojām tecēja asinis no ķirurģiskās rētas, tad pie cita, kura sirdspuksti bija nokritušies līdz divdesmit sitieniem minūtē – tuvu, lai viņa sirds apstātos… Divi smagi pacienti, bet tikai viens ārsts, es, apmāta ar apziņu, ka, ja kaut kas aizies greizi, vaina būs uz mani vienu pašu.

Saistītie raksti

Man paveicās. Es atradu kolēģi, kuram varēju uzticēties un saņēmu profesionālu palīdzību. Tā izpaudās kā antidepresantu izrakstīšana un terapija. Man izdevās izvairīties no nokļūšanas psihiatriskajā stacionārā. Pateicoties palīdzībai, es atkal jūtos labi un esmu formā.

Tagad, kad Lielbritānijā notiek jauno ārstu streiks, esmu satriekta, ka veselības sekretārs Džeremijs Hants uzstājīgi ignorē vienprātīgo nosodījumu savam jaunajam piedāvājumam no jauno ārstu un medicīnas autoritāšu puses. Ja viņam izdosies, Džeremijs Hants radīs iespēju slimnīcām izmantot savus jaunos ārstus, liedzot garantijas, kuras aptur mūsu novārdzināšanu. Saskaņā ar viņa jauno piedāvājumu, mūsu darba stundas kļūs vēl garākas, un notiekošais ir vēl antisociālāks – brīdī, kad mums vienkārši vairs nav, ko vairāk sniegt. Un tā kā mēs būsim spiesti aprūpēt vairāk un vairāk pacientu, un to darīt ātrāk un ātrāk, nogurums un psiholoģiskais stress nomāks mūsu spēju palīdzēt: jūsu dzīvības būs mazāk drošas mūsu rokās. Un mūsu pašu rokas? Ņemiet pieredzi no kāda, kurš jau kaut ko ir piedzīvojis. Vērojiet, kā pieaugs pašnāvību līmenis.”

Avots: The Guardian

LA.lv
LE
LETA
Kokteilis
Jauno gadu Liepājā sagaidīs ar grupām “Killer Queen” un “Tautumeitas”
4 stundas
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
“Labvēlīgais tips” piedāvā jaunu dziesmu “IA jeb Operācija i – 2. daļa”
6 stundas
KD
Krista Dzidzēviča
Kokteilis
Populārais amerikāņu šovs parodē Levitu
1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LA
LA.LV
Veselam
Trakumsērgu atved no Āzijas: Daugavpilī mirušo sievieti nebija iespējams izglābt
19 minūtes
LL
LETA, LA.lv
Latvijā
“Rīgas Centrāltirgus” cigarešu lietā iesaistīto uzņēmēju Visoru patur apcietinājumā
2 stundas
LE
LETA
Sports
WADA uz četriem gadiem diskvalificē Krieviju
2 stundas
Mārtiņš Āboliņš
Ekonomika
Ekonomists: Nākamgad Latvijā gaidāma zemākā inflācija kopš 2016. gada
1 stunda
LE
LETA
Latvijā
Avārijā būvdarbu zonā Jelgavā cietuši pieci Lietuvas pilsoņi
1 stunda