Ar laivu lejup pa Jukonu, ar motociklu Austrālijā, kopā ar sievu budistu klosterī Birmā – tās ir tikai dažas epizodes no aizrautīgu piedzīvojumu meklētāja un nepagurstoša zaļā dzīvesveida popularizētāja Jāņa Kļaviņa garās ekspedīciju sērijas. Dzīve saskaņā ar dabu – gan to, kas iekšpus, gan ārpus mums – šis nav tikai mūsu laikos pieprasīts “trends”, kam seko līdzi raidījuma “Piedzīvojums dabā” skatītāji vai “Zaļais stūris” klausītāji. Tā ir ikdienas pārliecība, kas pirms daudziem gadiem Jānim Kļaviņam likusi atstāt aiz muguras veiksmīga motosportista karjeru un doties tālāk pa zaļo taku, mācot to arī paša bērniem.

Kādreizējais motosporta junioru čempions, tagad dabas pētnieks, mednieks, žurnālists – kur aiz šīm “birkām” atrast īsto Jāni Kļaviņu?
Ja man būtu tev jāstādās priekšā, es teiktu – Jānis Kļaviņš no labas ģimenes. Tāpēc, ka tieši ģimene ir tā, ko tu veido un kas veido tevi. Tālāk no tās veidojas mazā un lielā sabiedrība, pēc tam valsts. Viss pārējais – ceļotājs, ekspedīciju dalībnieks un tā tālāk – tas tiešām ir birkas. Par mani lai runā mani darbi. Saprotu, ka iznāk tādas lomu spēles, bet domāju, ka ar katru no saviem darbiem cenšos rādīt to savu domu. Medniekiem tā varbūt ir viena valoda, “Piedzīvojums dabā” – tur varbūt mazliet cits akcents, radījumā “Zaļais stūris” atkal cits. Bet virziens jeb vektors visam ir viens – ejam kopā, noregulējot savus pulksteņus uz kopīgu laiku. Jautājums – cikos un kur gribam nokļūt? Gan mazākā pulciņā, gan latvieši kā tauta.

Latviešu vaina esot tā, ka viņi nespēj noregulēt tos pulksteņus vienādi jeb sadarboties.
Ne tikai latviešu – tas ir globāli, raksturīgi šim laikmetam. Tāpēc ka viss notiek virspusēji. Tas ir melns, tas ir balts. Piemēram, tu esi mednieks, tātad slikts, jo nogalini. Neiedziļinoties jau ir gatavs viedoklis. Un tad šie viedokļi nostājas viens pret otru – iznākumā ir nespēja sadarboties.

Ko iesākt?
Viena no svarīgākajām cilvēka īpašībām, kas jātrenē, ir pacietība. Visos dzīves jautājumos mums gribas ātru rezultātu – ātru naudu, ātru veiksmes stāstu. Bet ātri nozīmē virspusēji. Lielas pārmaiņas notiek lēni. Tāpēc sava kompasa adata vienmēr jāpatur acīs, lai aiz visa jucekļa nepazūd mērķis.

Kāds tad ir tas lielais mērķis?
Manuprāt, to vajadzētu formulēt ļoti vienkārši, nevis, piemēram, pēc divdesmit gadiem mūsu IKP sasniegs 2,4 procentus. Patiesībā mērķis ir it kā vienkāršs – būt laimīgiem. Ja būsim godīgi, tad redzam, ka šodienas sabiedrības laimes nosacījums ir materiālā pasaule. Vidusskola, augstskola, karjera, peļņa – to iekaļ jau skolā. Ja mēs domājam, ka tikai tad, kad tas viss būs izdarīts un būs dabūta nauda, tas nestrādā.

Pazīstu daudz bagātu cilvēku, kuri nav laimīgi. Tu pārvietojies tikai kopā ar apsargu, rūpes, sabeigti nervi, beigu beigās pat īsti nezini, par ko izdod milzu naudu.

Bet mums te, Latvijā, nevajag vairāk naudas, vajag pārdalīt to prātīgāk. Man liekas mūsu, latviešu, laime ir vienkāršāka. Varbūt es filozofēju, bet mūsu zeme ļauj mums dzīvot pašpietiekami. Mums ir lieliska daba, varam apsēt savus laukus, ar saviem graudiem pabarot visus, un cilvēki pie mums brauks ēst Latvijā audzētu maizīti bez nitrātiem. Mums ir gluži maza valsts, mēs varam izdarīt to, ko, piemēram, Krievijā nevar, jo tur ir mega kolhozs. Mēs te katrs varam uztaustīt jau skolā, kas kuram patīk, ko kurš spēj. Labi, ķīmija neiet, bet skolotājs redz, te vajag četras darbmācības nedēļā. Laimīgs cilvēks ir tikai tad, kad viņš realizējas. Filmējot satieku džekus, kuri lipina māla podus. Viņi staigā apkārt basām kājām un nebūt nav bagāti, bet acīs to laimes sajūtu nenoslēpsi. Laimes kods ir pašpietiekamība, darot darbu, kas tev patīk, un saņemot taisnīgu algu.

Pēkšņais lēciens savulaik no motosporta uz Jukonas laivotāju laikam kļuva par jauna ceļa sākumu? Kā vispār iespējams tik pamatīgi izmainīt dzīvi?
Tas tiešām bija lielais pagrieziena brīdis. Katram tāds var pienākt. Tava sajūta saka – klausies, šis, ko es daru, nav mans. Tikai dažkārt lauziens ir tik liels, ka to ir grūti izmanīt. Jo, piemēram, spiež kredīts. Bet patiesībā tikai šķiet, ka tu nevari. Jukona patiešām pagrieza manu dzīvi dabas virzienā. Iedomājies – 2002. gads, motosportists, čempions, kas pazīst ballītes, Rīgas dzīvi. Kāda Jukona, kāds mežs un saskaņa ar dabu! Bet sajūta iekšā bija, ka to vajag. Kad tajā laikā par to runāju ar draugiem, cilvēkiem, viņi droši vien nodomāja, ka esmu jucis. Bet tas viss salikās kopā.

Kas tev ir daba?
Viens no ceļiem. Cilvēks un daba ir viens vesels, tas ir kaut kas kopīgs. Mūsdienu apstākļi mūs no tās visu laiku attālina. Ir taču vieglāk izdzīvot pilsētā. Darbiņš blakus, tramvajs, veikals – viss pa rokai. Tā mēs soli pa solim attālināmies, tas notiek globāli, visā pasaulē. Megapilsētas aug lielākas, lauki kļūst tukšāki. Izpratne par dabas procesiem pazūd, bērni vairs nezina, ka piens ir no govs. Man patiktu, ja mūsu bērni no mazotnes iegūtu šo izpratni par dabu. Citādi nonākam situācijā, kad populārs ir hokejs, kas notiek telpās un patiesībā izmaksā ļoti dārgi. Bet, re, tepat ir takas, ņemiet mugursomas, ejiet par brīvu klausieties putnus, guliet teltīs. Bet nē – “trendīgi” ir noskriet “stirnubukos” par naudu, kur tev uzliek numuru, lai gan to var darīt par brīvu!

Kā labāk piedzīvot dabu – vienatnē, bez kameras, vai tomēr kopā ar kādu?
Būt vienam – tas ir svarīgs stāvoklis. Tā ir meditācijas metode – vienatnē aiziet dabā, bez telefona, ar telti.

Redzēsi, pēc trim dienām apziņā notiks transformācija. Tādi velni izlīdīs ārā! Un būs tiem jāatbild, jo nav kur likties.

Mēs esam tik pārņemti ar visu ko – telefons, “feisbuks”, kā vāvere ritenī. Divatā ir cita lieta – tā ir brālība, drauga plecs. Viens nes malku, otrs taisa ēst. Liela kompānija – tas jau ir jautri.

Tāpat kā ceļošana kopā ar ģimeni?
Protams. Kur vēl labāk visu, ko mēs te runājam, parādīt, ja ne ar savu piemēru. Bērnus nevar apmānīt. Ja runā par laivu braucienu, bet viņi nebūs laivā bijuši, diez vai viņi to iemīlēs. Agatei (meita) bija pusotra gada, kad viņa jau brauca līdzi kanoe laivā un gulēja teltī, abi kopā ar sievu stūķējām viņu atpakaļ guļammaisā, jo visu laiku pamanījās no tā izrausties. Protams, tas nav jādara fanātiski – mērenība ir svarīga sajūta.

Par mērenību runājot, nāk prāta medības, viena no jomām, kurā darbojaties un kura allaž raisa daudz diskusiju – par, pret. Kā līdz tām nonācāt?
Arī tās nāk līdzi kopš Jukonas, ziemeļiem, kur bez medībām nevar izdzīvot. Pirms četriem gadiem uz labu laimi apceļojām Birmu, nokļuvām budistu klosterī. Viņiem “ahimsa” princips – nedarīt pāri dzīvām būtnēm – ir visa pamats. Jautāju par medībām. Viņš teica, mednieks ir cilvēks, kuram ir daudz zināšanu, viņš prot tās pielietot, pats sagatavot, apstrādāt medījumu, pabarot saimi – no enerģijas aprites viedokļa labāka cikla nav. Līdzīgi kā izaudzēt savu tomātu. Es jau sen medīju tik daudz, cik man vajag apēst. Mūsu ziemeļu platumā medības ir sena tradīcija.

Kā tajā iederas medības ar loku?
Loks un bultas ir viens no senākajiem medību rīkiem. Mūsdienās tas ir augstākais līmenis, ja vari nomedīt dzīvnieku ar loku. Tas ir visu zināšanu, pacietības kvintesence. Diemžēl mūsu likumdevēji nepieņēma likumu par tā atļaušanu neiedziļināšanās pēc. Ir daudz medību rīku – no bises līdz slazdiem, un šis ir viens no rīkiem, reizēm daudz efektīvāks nekā citi. Ar “Genographic Project” palīdzību noskaidroju savu asins līniju daudzu tūkstošu gadu tālā pagātnē, un, lai cik smieklīgi tas būtu, manējā stiepjas līdz Eiropas ziemeļbriežu medniekiem, kas no Altaja kalniem ieceļoja Baltijas teritorijās pirms 12 tūkstošiem gadiem, atkāpjoties ledum.

Mūsu saruna notiek sarunu festivālā “Lampa”, mirkli pēc diskusijas par to, kāpēc būt zemessargam, kur tikko bijāt viens no šīs idejas aizstāvjiem, pats būdams zemessardzē jau daudz gadu. Zemessarga būšana iederas pavisam labi šajā vīrišķības stāstā.
Tas vairāk ir jautājums par tiesībām un pienākumiem, nevis apliecināšanos. Ar tām zināšanām, ko esmu ieguvis ekspedīcijās, kaut vai šaušanas prasme, nebūt zemessargam būtu valsts nodevība. Tā ir tā mazā daļiņa, ko varu atdot savai tautai, valstij – sava veida kalpošana. Zemessardze ir brīvprātīga lieta, dažādiem vecumiem un prasmēm. Tu vari būt nindzja, bet vari būt arī kravas furgona vadītājs, vajadzīgs arī pavārs, bet bez patronu pienesēja šāvējs paliks bez šaušanas. Plus vēl emocionālais – brīnišķīga brālības sajūta, ko citur nedabūsi.

Piedzīvojums, ko vēl vajadzētu īstenot?
Līdz šim man ir izdevies realizēt visu, ko esmu gribējis. Negribas uzkāpt Everestā, lai gan nodarbojos ar alpīnismu jau ilgi. Jau desmit gadus vedu cilvēkus uz Altaja kalniem – kalni ir mana mīlestība, iespējams, tas DNS tur aizķēries. Tā ir vieta, kur patiesi var piedzīvot to, ko sauc par ekstrēmu – ja nav zināšanu. Pateicoties tām, nekad neesmu nokļuvis tādās situācijās. Zināšanas, kas balstās uz vērtībām, ir mūsu ceļš. Vienalga, vai tas ved kalnos vai jāuzar lauks.

Lietas, kas pašu raksturo vislabāk?
Mērķtiecība un spēja īstenot mērķi.

Labākā izklaide?
Trīs dienas bez telefona vienatnē pie ugunskura. Riktīgs džezs.

Lielākais sasniegums darbā?
Akcija “Ko ienes – to iznes”. Akciju mēs, “Piedzīvojums dabā” radošā komanda, pavisam banāli iesākām tviterī, vienkārši aicinot dabā aizvākt miskasti pēc sevis. Tas uzņēmis pamatīgus apmērus, šogad ir 10 raidījumi LTV1, akcijas zīmi jautā daudzi brīvdabas atpūtas vietu, laivu pieturvietu īpašnieki. Viens skaists mērķis, ko realizējām.

Bez kā nevari iedomāties savu dienu?
Bez mīlestības.